Saimnieks LV / 2019.gads (Augusts.)

„Kad pats ieklausos tajā, ko stāstu, šķiet neticami. Kur man bija tas spēks, tā uzņēmība trīsdesmit gados sākt no nekā un izveidot saimniecību?” teic Raunas novada Dravēļu saimnieks Uldis Sijāts un smejot saķer galvu. Pie tam liktenis iegriezies tā, ka sākt kaut ko no sākuma dzīvē nācies ne reizi vien.

No lopiem pie graudiem
Saimnieks stāsta, ka vienmēr esot bijis lauku puika. Dzimis Jaunpiebalgā, bērnību pavadījis Mārsnēnos, tad nākuši armijas gadi, pēc tam darbs toreizējā kolhozā Zelta druva. Strādājis gan par pienvedēju, gan šoferīti. Kā pēc grāmatas, saticis meiteni un apprecējies. Drīz vien ģimenē ju bijuši četri bērni.

1988. gadā Latvijā gaisā virmoja pārmaiņas, sākās tā dēvētie Breša laiki. Gadu vēlāk Uldis ar ģimeni ieguvuši īpašumu Raunas novadā un Dravēļos sākuši apsaimniekot pirmos 20 hektārus zemes. „Kā jau vairākums, sākām ar lopkopību. Audzējām cūkas, turējām piena govis. Līdztekus 1991. gadā sākām celt divstāvu māju. Tad man bija 30 gadu un abi ar sievu varējām kalnus gāzt, no rītiem sešos cēlāmies, gulēt gājām pusnaktī,” atminas saimnieks.

Pēc vienām pārmaiņām nāca nākamās – pirmā piena krīze. Uldis atceras, ka daudzi tās grūtības nepārvarēja: „Atmeta ar roku saimniekošanai un devās pasaulē laimi meklēt. Māju cēlu lēnām. Sākām apdzīvot pirmo stāvu, vēl tagad atceros aukstās ziemas, taču tā arī līdz otrā stāva iekšdarbiem netikām. No 20 zemniekiem, kas 80. gadu beigās – 90. gadu sākumā visriņķī uzsāka saimniekošanu, esam palikuši un attīstījušies tikai daži.” Uldis piebilst, ka pašam Breša laiki palikuši atmiņā ar cilvēku sajūsmu par brīvību, par to, ka nu vairs nevienam nebūs jāiet uz darbu un katrs beidzot varēs saimniekot pats sev. Taču pie pirmajām grūtībām daudziem tas salmiņš pārdedzis.

Kad tapa skaidrs, ka lopkopībai Dravēļos nebūs nākotnes, Uldis nolēma izmēģināt roku graudkopībā. Nu viņš apsaimnieko 480 ha zemes, no kuriem lielākā daļa ir paša īpašumā. Sētajos laukos 40 ha platībā aug lauka pupas, 100 ha rudzi, 150 ha ziemas kvieši, 100 ha vasaras kvieši, 70 ha iesēti rapši, bet aptuveni 40 ha atstāti papuvē.

„Šī gada iespējamā raža izskatās laba, bet patiesi laba tā būs tikai tad, kad graudi glabāsies VAKS torņos,” smej saimnieks. Gadu gaitā U. Sijāts nonācis pie secinājuma, kādas kultūras tirgū ir visejošākās: „Miežiem ražas ir mazākas, cena zemāka. Tāpēc tagad to vietā audzēju lauka pupas un rapšus. Pamatā sēju hibrīdos rudzus, nevis klasisko ‘Kaupo’ vai citas Latvijā radītas rudzu šķirnes, jo hibrīdi tomēr izturīgāki, arī ražīgāki. Vidēji gadā novācam 7 t/ha rudzus, ziemas kviešus 5–6 t/ha, vasaras kviešus 4–4.5 t/ha, bet ar lauka pupām vēl mācāmies strādāt. Pērn pirmo reizi iesējām pupas un no hektāra ieguvām 2.5 tonnas, gribētos vairāk.”

Darbojoties lauksaimniecībā, vienmēr jārēķinās ar laikapstākļiem, divu vienādu gadu jau nav. „Liela nozīme ir veiksmei. 2012. gadā, kad graudiem bija ļoti augsta cena, tā bija tīrākā veiksme. Ja citur pasaulē ražas nepadodas, mums ir izredzes izcelt lielo laimestu, tāpēc nevar teikt, ka viss atkarīgs tikai no pašiem. Uz kopējā fona esam mazi, tāpēc pasaules tirgus mūs ļoti ietekmē,” piebilst saimnieks.

Uldis ar dēlu Edgaru, kas saimniecībā ir tēva labā roka visos darbos.

Prieks būt VAKS biedram
Saimniecībā saražotos graudus saimnieks nodod VAKS kooperatīvam, jo Dravēļos kaltes nav un tā esot ērtāk. U. Sijāts uzsver, ka, pateicoties dalībai kooperatīvā, atkrīt tādas rūpes kā graudu kodināšana un fasēšana, tur var iegādāties arī labu sēklas materiālu. „Jau 18 gadus esmu VAKS biedrs. Galvenais, ka kooperatīvs pieder nevis ārzemniekiem, bet mums pašiem. Ja ir kādi sarežģījumi, zini, ka komanda būs pretimnākoša un saprotoša. Paši ievēlam padomi, kas pieņem izšķirošus lēmumus. Protams, skatāmies arī uz citiem piedāvājumiem, ne tikai uz to, ko VAKS piedāvā. Īpaši, ja kāds, piemēram, minerālmēslus piedāvā par lētāku cenu, taču gadu gaitā esam sapratuši, ka reizēm, dzenoties pēc kapeikas, vari iekrist dziļā bedrē. Ja gadās problēmas, tad diezin vai tev tur kāds palīdzēs. Šādas firmas parasti ilgi nepastāv. Tāpēc labāk piemaksājam to starpību, bet jūtamies stabili un droši,” apgalvo saimnieks.

Viņaprāt, kooperatīvā visiem jāstrādā kā komandai, kā vienotam organismam. Un tieši tāpēc, ka VAKS kooperatīvā visi to sapratuši, graudkopji ir vairākus soļus priekšā piensaimniekiem. „Mēs saprotam – ja vienam klāsies labi, labi būs mums visiem. Runā, ka latvietim visgardākais kumoss ir otrs latvietis. Ar tādu domāšanu nevar izveidot veiksmīgu sadarbību. Pats nekad neesmu nevienu skaudis, tieši pretēji, man patīk redzēt priecīgus un pārtikušus cilvēkus. Arī saimniekojot, viens tu nekas neesi pat tad, ja tev ir 500 un vairāk hektāri, tikai visi kopā mēs varam kaut ko realizēt. Līdz ar to, kas tur, ko skaust? Ej un dari! Protams, gadās cilvēki, kuriem patīk skaitīt naudu otra makā. Reizēm arī mūsu kooperatīvā pavīd runas par jaunām asinīm vadībā, bet Indulis Jansons ir paveicis milzīgu darbu un turpina gādāt par kooperatīva attīstību, tāpēc mani viss apmierina. Ja kādam kaut kas nepatīk, – lūdzu! Ej un pierādi, ka vari labāk, bet pagaidām es šādu jaunu cilvēku ar tādu uzņēmību un tādiem apgriezieniem mūsu kooperatīvā nesaskatu,” saka U. Sijāts.

Liela priekšrocība esot arī VAKS piedāvātiem agronoma pakalpojumiem. Speciālisti braukājot pa laukiem, vērtējot situāciju, dodot padomus, ko kurā brīdī darīt. Tam gan esot savi plusi un mīnusi, jo cilvēks pierodot pie labumiem un paliekot slinks. U. Sijāts teic, ka agrāk katrs saimnieks pats regulāri apsekojis savus laukus, pastāvīgi pieņēmis lēmumus – miglot šodien vai pagaidīt rītdienu, bet tagad visa raža burtiski ielikta speciālistu rokās.

Pasauli nepabarosi
Dravēļi nodarbojas ar konvencionālo lauksaimniecību, tas nozīmē, ka ražas ieguvē tiek pielietoti dažādi ķīmiskie augu aizsardzības līdzekļi: „Audzējot bioloģiskos graudus, var labi nopelnīt, taču raža no kvadrātmetra ir neliela. Ja skatāmies globāli, tad ar bioloģisko graudu audzēšanu mēs pasauli nepabarosim. Protams, jāseko līdzi, kādi līdzekļi tiek lietoti, visam jāseko līdzi, saprotu tos, kas vēlas visu pēc iespējas tīrāku, bet dažkārt šķiet, ka sabiedrību pārņēmusi zaļā histērija un mēs krītam galējībās.

Tāpat jāsaprot, ka agrāk kultūraugu platības bija mazākas – ne labību, ne kartupeļus neaudzēja tādos apmēros, kā to dara šodien, tāpēc arī kaitēkļu un slimību izplatība bija zema, bet lieti aizdomāties, kādi zaudējumi ražotājam rodas, ja kaitēkļi noposta vairākus simtus hektāru,” norāda U. Sijāts.

Moderns tehnikas parks
Katrs saimnieks vēlas iegūt izcilu ražu, tāpēc nauda netiek žēlota ne izejmateriālam, ne tehnikai. Agrāk laukus varēja apstrādāt ar zirgu, tagad pats darba zirgs ir liels retums. To aizstājusi mūsdienīga traktortehnika. Arī Dravēļos kā izstādē glīti izkārtots viss lauktehnikas lauktehnikas arsenāls. U. Sijāts saķer galvu, atceroties, kā savulaik uz lauka kratījies ar veco Belarusu. Tolaik 100 ha pa dienu šķita bezgalīgais stāsts. Dēls, būdams vēl mazs, kabīnē jau iesnaudies: „Biju faktiski viens un man likās, tas lauks nekad nebeigsies.”

Tagad Edgars izaudzis un saimniecībā ir tēva labā roka visos darbos. „Tehniku nevar uzticēt kuram katram. Tur jābūt gan prasmēm, gan sajūtām. Ja graudu kulšanas laikā jābrauc uz Valmieru, vienlaicīgi ar divām piekabēm, katrā pa 25 tonnām graudu, – tas nav nekāds joks. Tur nepieciešama augstākā pilotāža. Mūsdienās traktortehnika kļūst arvien modernāka, saimniekam jāattīstās tai līdzi. Lai tiktu pie pirmajiem traktoriem, piesaistījām Eiropas līdzfinansējumu, tagad jau iztiekam ar saviem līdzekļiem. Esmu pateicīgs, ka esam Eiropas Savienībā, jo uzskatu, ka tikai kopš iestāšanās brīža sākām normāli dzīvot un strādāt. Baidos pat domāt, kas notiktu, ja ES pēkšņi sabruktu. Tā mums visiem būtu katastrofa,” saka graudkopis.

„Nu jau strādāts 30 gadu. Par nākotni, protams, ir jādomā un tur liels paldies dēlam, pēc kura iniciatīvas bijušajā kūtī esam ierīkojuši modernu tehnikas darbnīcu. Tajā var iebraukt pat kombainu un remontdarbus veikt arī ziemā. Par attīstības plāniem domājot – protams, tādi ir, bet varbūt ne tik strauji, tik ambiciozi. Tagad lietas vairāk pārdomājam, izsveram, līdz visi nonākam pie kaut kāda kopsaucēja. Šogad nokaļķojām vairāk nekā 100 ha zemes, ieguldot 25 tūkst. EUR, un arī tas ir ieguldījums nākotnē, jo ražība celsies lēnām, bet, tā kā zemniekam lielākā vērtība ir zeme, tas atmaksāsies. Tāpat šogad no VAKS iegādājāmies kultivatoru – dziļirdinātāju un turpināsim daļu ziemāju sēt bezaršanas tehnoloģijā, tam lielākā priekšrocība ir ātrums, jo nokavēta sēja ir liels risks pārziemošanai, tātad arī jaunajai ražai.”

Uldis ar Anželu laimīgi savās jaunajās mājās.

Nelaime nenāk brēkdama
Liktenis bija lēmis, ka Ulda un viņa sievas ceļi šķīrās, tad 2016. gadā uguns nopostīja viņa ilgi celto māju. Tā bezspēcība, dusmas par ugunsdzēsēju pasivitāti, noraugoties, kā tie ļauj sarkanajam gailim plosīties pa ēkas jumtu, neesot vārdos izsakāma. Ironiski, bet mājas apdrošināšana bija beigusies pirms nedēļas, un viņš kā reiz gatavojies jauna apdrošināšanas līguma noslēgšanai. „Tas bija brīdis, kad domāju, viss! Jāmet pie malas tā saimniekošana un jādomā, kā dzīvot tālāk. Taču sapratu, ka vienīgais, ko patiešām protu un gribu attīstīt, ir lauksaimniecība un graudu audzēšana,” mūsu sarunu noslēdz Dravēļu saimnieks.

Par laimi, viņam bijuši 100 hektāri meža un šoreiz meža banka bija vienīgais glābiņš. Tagad Dravēļos uzcelta jauna, moderna māja. Pats saimnieks saka, ka dzīvojot kā pilsētnieks, ar visām ērtībām, un pie sevis nosmaida, ka laikam jau visam tā bija jānotiek. Tā bija jauna nodaļa viņa dzīves grāmatā, jo pirms diviem gadiem viņš ne tikai cēlis māju, bet saticis arī citu dzīvesbiedri. Tagad abi ar Anželu jūtas laimīgi. Uldis saka, ka labas attiecības ar otru cilvēku ir labākais, ko dzīves laikā var iemantot. Tagad gribu nedaudz vairāk padomāt par sevi un tuvākiem. Gan jau atliks arī laiks darbam. Ticu, ka dzīvē viss notiek, kā liktenis lēmis, tāpēc kalt lielus plānus un domāt par nākotni pēc pieciem gadiem ir bezjēdzīgi. Jādzīvo šodienai un jāpadomā par rītdienu, bet, kā mēs varam paredzēt, kas notiks pēc mēneša, gada vai pieciem... Protams, darbs ir svarīgs, taču jāmāk arī atpūsties. Galvenais, lai dzīvē blakus ir otrs, kas atbalsta un saprot, tad vari kalnus gāzt un jūras pārvarēt.”