Saimnieks LV / 2020.gads (Jūlijs.)

LPKS Saimnieks-V vērienīgais graudu komplekss spoži spīd karstajā vasaras saulē, vēstot par veiksmīgu attīstības plānu realizāciju. Ilggadējā valdes priekšsēdētāja Mārīte Ķikure atzīst, ka bez jaudas palielināšanas biedru vajadzības vairs nodrošināt nebūtu iespējams, jo arī zemnieku saimniecības arvien modernizējas. Tieši tāpēc kooperatīvam Zemgales līdzenumos ir gan savas priekšrocības, gan izaicinājumi.

Valdes priekšsēdētāja: Mārīte Ķikure.
Dibināšanas gads: 1993.
Biedru skaits: 55.
Darbinieku skaits: 18 (atkarībā no sezonas).
2019. gadā pieņemto graudu, rapšu un pupu apjoms: 33 tūkst. t.
Dalība organizācijās: Lauksaimniecības kooperatīvu asociācija, LPKS Latraps.

– Kādi šajā sezonā izskatās kooperatīva biedru lauki?
Mārīte Ķikure: – Ziema bija neparasta, var teikt, ka sniegu nepiedzīvojām nemaz, nebija arī sasalums. Tāpēc nedaudz bažījāmies, kā būs pavasarī, ja uznāks salnas. Tā arī notika – līdz pat mīnus 8 grādiem, taču tas neko daudz rapšiem un kviešiem nekaitēja. Šobrīd lauki izskatās ļoti labi, tāpēc jābūt gataviem visiem bunkuriem, šķūņiem un laukumiem, lai varam pieņemt produkciju. Raža pašlaik tiešām izskatās ļoti daudzsološa! Protams, to patieso ainu jau redzēsim tikai kulšanas laikā, kad varēsim pārliecināties arī par graudu kvalitāti.

Tā pērn, kad bija lielais sausums, baidījāmies, vai nebūs sīki graudi, maza tilpummasa – tātad kāds kvalitātes kritērijs nokritīsies un līdz ar to arī cena. Taču par brīnumu viss bija ļoti veiksmīgi! Pagājušais gads mums bija arī ļoti labs rapšiem – pieņēmām tik daudz kā nekad – 7 tūkst. t, lai gan parasti mums ir ap 4.5 tūkst. t. Bija iesētas lielākas platības, bija lielas ražas un arī labi pārziemojuši. Šogad var būt lielākas problēmas tiem, kam ir vairāk vasarāju, – pavasaris bija pasauss, jo ziemāji aug ļoti labi. Tiesa, mūsu pusē zemnieki ap 90–95 % gadījumu sēj ziemājus, no kuriem ap 75 % ir kvieši, vēl arī ziemas rapši, vasarājiem atstājot ļoti maz.

Kooperatīvs pelna no pakalpojumu sniegšanas, tāpēc nepieciešams viss, lai tos sniegtu pēc iespējas kvalitatīvi un ātri.

– Kādas ir jūsu kooperatīva biedru saimniecības?
– Mums pašlaik ir 55 saimniecības, pēdējos gados biedru skaits ir audzis, tomēr ir arī tādi, kas saimniekošanu pārtrauc. Piemēram, bērni nevēlas pārņemt saimniekošanu, tad īpašnieks iznomā savas zemes kādai citai saimniecībai, jo pārdot uzreiz iekoptās platības nevēlas. Pērn mums pievienojās divi biedri, šogad vēl viens, vēlmi izteikuši vēl pāris. Tā kā interese par dalību kooperatīvā noteikti ir. Saimniecību mērogi ir ļoti dažādi. Pašas lielākās saimniecības ar 600–1000 ha, kurām ir savas kaltes, pie mums kooperatīvā tikai sagatavo, nokodina sēklas materiālu. Taču tāpat mēs pieņemam graudus arī no ne–biedriem, kas pārsvarā ir mazās saimniecības, un tām mūsu pakalpojumi ir izdevīgi. Tāpat ir saimniecības, kas pat nepērk savu tehniku, bet izmanto pakalpojumus – kulšanai, miglošanai.

Pārsvarā saimniecības ir no tuvējās apkārtnes, arī no Rundāles, Skaistkalnes, Iecavas, Jaunsaules. Ražu zemnieki ved pie mums ar savām piekabēm, tāpēc ir svarīga arī ceļu kvalitāte, lai ar lielo lauksaimniecības tehniku visu var izbraukāt. Saimnieks-V transportēšanu nenodrošina.

– Kad ar jums runājām pirms astoņiem gadiem, uztraucāties par kooperatīva kaltes un torņu kapacitāti, nu jau ir īstenoti vairāki attīstības projekti.
– Esam iesākuši tādu ritmu, ka lielāks projekts tiek īstenots ik pēc diviem gadiem. Mazam kooperatīvam ir riskanti uzreiz ieguldīt, piemēram, divus miljonus eiro torņu celtniecībā, jo īsti nezinām, kāds būs katrs nākamais gads. Vēl jau arī pašlaik ir ļoti lielas iespējas, ka zemnieks pats var uzcelt kalti. Par šo jautājumu runāju arī LLKA, jo dažkārt sanāk zināmas pretrunas – no vienas puses, attīstām kooperatīvus, no otras – arī zemnieki ceļ graudu kompleksus. Vai nevar sanākt tā, ka kooperatīvs paliek zaudētājos, jo ir ilgtermiņa saistības, kredīti...

 
Pēdējais lielais projekts bija 2018. gadā, tātad arī šogad vajadzētu kaut ko darīt, bet ārkārtas situācija mani tomēr atturēja, tāpēc veicam vien nelielus remontus. Pērn ieguldījām ap 28 tūkst. EUR no kooperatīva līdzekļiem, šogad plānojam apmēram līdzīgi.
Pēdējos gados lielākās investīcijas, izmantojot struktūrfondu atbalstu, prasījusi vairāku graudu uzglabāšanas torņu uzcelšana. Mums ir jāspēj operatīvi no zemniekiem pieņemt graudus. Neviens negrib gaidīt pārāk ilgi, tāpēc negribam pazaudēt klientus. Ir arī zemnieki, kas pie mums graudus tikai izkaltē un tad tos ņem atpakaļ. Un mums ir jādod atpakaļ tādas pašas kvalitātes graudi, kādus saņēmām. Tagad torņi ir sadalīti pēc graudu kvalitātes, un tas ir iespējams. Pārtikas graudiem ir A un B klase, kur katra vēl iedalās trīs apakšklasēs pēc proteīna daudzuma, un tad ir lopbarības klases graudi.

Pērn graudu kvalitāte bija ļoti laba, taču cenas nebija tik labas kā vēl gadu iepriekš. Rapšiem gan cena bija lieliska! Par šī gada cenām vēl jāskatās. Citi zemnieki jau daļu savas labības cenas nofiksē (arī jau ziemā) un pēc tam skatās, kā pavasarī lauki pārziemojuši. Pilnīgi visu ražu jau neviens gan neriskē fiksēt biržā, jo var taču būt krusa vai kāda cita kataklizma, bet tonnas jānodod... Pērn arī vairāki zemnieki bija nofiksējuši pupas, bet tās neizauga, nācās mainīt pret graudu līgumiem.

Kad 1993. gadā atdalījāmies no paju sabiedrības Bauska, mūsu uzglabāšanas jaudas bija 3000 t. Tagad – 25 tūkst. t! Pērn Saimnieks-V gan pieņēma 33 tūkst. t – gan graudus, gan rapšus un pupas. Pagājušajā gadā produkcija negāja laikus prom, ilgāk stāvēja uz laukumiem. Kādreiz, lai nodotu ražas, šoferi stāvēja līdz vēlai naktij, bet tagad viss notiek daudz raitāk. Ja kalte un bunkurs ir pilns, tad gāžam uz laukuma, lai saimniekam nav jāstāv un jāgaida. Savukārt, ja ir nolijis lietus vai pieņemšanas bunkurs jāatbrīvo, gaidīt nākas ne vairāk kā vienu divas stundas. Pirmajai mašīnai jau sanāk ļoti ātri, bet tāpat ir sākumā jābrauc uz svariem, jāpaņem analīžu paraugs, jāizberas.

– Vai domājat par vēl kādu lielāku projektu?
– Pašlaik plāns būtu savest kārtībā graudu šķūni – nomainīt jumtu, veikt pāris uzlabojumus, lai varam tur kvalitatīvāk uzglabāt produkciju.

– Minējāt, ka biedriem šobrīd nav obligāts pienākums kādu daļu no ražas vest uz kooperatīvu.
– Nē, tādas prasības nav, katrs var darīt, kā vēlas. Tāpēc kooperatīvam var kādā brīdi pazust plānotās graudu tonnāžas. Mums ir biedri, kas mums simtprocentīgi nodod visu ražu, pie sevis neglabā neko, jo vienkārši negrib tērēt laiku un resursus savas kaltes būvēšanai. Citi atved pusi no ražas, citi vēl mazāk vai tikai sēklu. Tāpat, ja graudi ir lopbarības kvalitāte, pārdot Lielzeltiņiem vai Balticovo, tas sanāk izdevīgāk. Sanāk, ka mums apkārt ir konkurenti, kuri konkurē ar savu pakalpojumu izcenojumiem. Dažkārt cenas ir pilnīgi zem pašizmaksas! Tad peļņa tiek gūta no iepirktajiem graudiem, nevis pakalpojumiem. Savukārt mans kooperatīvs pelna tikai no pakalpojumiem – kaltēšana, tīrīšana, kodināšana, jo graudus par kādu cenu iepērkam, par tādu pārdodam. Tad arī sanāk, ka gan pagājušais, gan aizpagājušais gads kooperatīvam bija ar zaudējumiem, jo gadi bija sausi, kaltēt neko daudz nevajadzēja. Taču visi ikdienas rēķini ir jāmaksā. Piemēram, pat par gāzi maksā, lai arī to konkrētajā mēnesī neizmanto. Tāpat rapšu sertifikācija, ēku, iekārtu apdrošināšana, kam ir jābūt obligāti, ja gribi saņemt kredītu no bankas. Tāpēc nolaist pakalpojuma cenas pašlaik nevaram.

Esmu LLKA valdes locekle, redzu, ka arī citiem kooperatīviem ir līdzīgi izaicinājumi. Ja kooperatīvam ir lielas kaltēšanas un uzglabāšanas jaudas, bet ir ļoti sausa sezona, nav, ko īsti kaltēt, kooperatīvs nepelna. Taču globāli vienmēr aktuāls ir jautājums par kooperatīva vērtību – nodosi graudus savam kooperatīvam vai atdosi citur, kur lētāks pakalpojums? Tāpat piena kooperatīvi bija satraukušies, ka no pārstrādātājiem kāds bija pieņēmis pienu par labāku cenu no lielāka piensaimnieka nekā no paša kooperatīva. Tas pats jau arī graudkopībā. Katrs grib izdzīvot...

Taču ļoti priecājos par visiem lojālajiem kooperatīva biedriem, kas pat neskatās, kāda cena par pakalpojumu ir citur, tāpat izvēlas mūs, jo tas ir mūsu kopējais kooperatīvs un kopējais veidotais sasniegums.

Pērn pie mums bija atbraukušas divas sievietes, kas dibināja pilnīgi jaunu kooperatīvu Lietuvā. Teicu – ja es dibinātu kooperatīvu tagad, darītu tāpat. Proti – tur ar biedriem noslēgts ilgtermiņa līgums par 80 % produkcijas piegādi kooperatīvam. Tad arī vari droši maksāt kredītu un uzturēt kooperatīvu. Mūsu kooperatīvā ir vien kvotu sistēma, kas gan ieviesta jau sen un vairs īsti nav tik aktuāla pašlaik. Tas nozīmē – ja saimnieks nopērk kvotu, viņam ir par divi eiro zemākas pakalpojuma izmaksas. Ja ievestais apjoms jau pārsniedz kvotu, tad pakalpojums par attiecīgu apjomu ir dārgāks. Daudzi biedri šo kvotu sistēmu izmanto.

– Kam tālāk nododat graudus?
– Mums ir jau ilgstoša sadarbība ar LPKS Latraps, tur arī nododam lielāko daļu graudu. Latraps es varētu uzskatīt par tādu kā Saimnieks-V mammu – vienmēr dos padomu, atbalstīs un pamācīs. 2000. gadu sākumā Edgars Ruža, Valters Bruss, Juris Lazdiņš Ozolniekos lasīja lekcijas par kooperāciju. Arī es tur devos, intereses vadīta, uzzināju daudz par kooperatīvu darbību, un sākās arī mūsu sadarbība. Valdes priekšsēdētāja esmu kopš 2004. gada, pirms tam biju kooperatīva grāmatvede. Tad arī sākām pakāpeniski projektus īstenot – kooperatīviem atbalsta lielums būvniecībai ir 40 %, kas, protams, ir izdevīgi. Pirms iestāšanās ES bija grūti attīstīties, kooperatīvs praktiski visu laiku strādāja ar zaudējumiem.

Arī vairāki Saimnieks-V biedri ir Latraps biedri, Edgars Ruža ir arī mūsu kooperatīva valdē. Tāpat mums ir trīspusējs līgums par augu aizsardzības līdzekļu iegādi. Mūsu biedri tos iegādājas pie Latraps, bet norēķinās mūsu kooperatīvā ar graudiem. Paši mēs ar to nenodarbojamies, jo tad nepieciešamas gan noliktavas telpas, gan papildu štata vienības. Tieši tāpat ar minerālmēsliem. Varbūt kādreiz šim pievērsīsimies arī paši, jo pagaidām ir grūti konkurēt ar cenu. Tāpat sadarbojamies vairāki kooperatīvi par izdevīgākām gāzes, elektrības cenām.

Dažkārt dodamies kādā pieredzes apmaiņas braucienā uz citām valstīm. Tā nesen bijām Vācijā, pirms diviem gadiem – Polijā. Piemēram, interesanti, ka Vācijā kooperatīvs nodarbojas ar degvielas tirdzniecību, kur viņi iegūst diezgan lielu peļņu. Tur bija pārdomāta izbūve – minerālmēslu, degvielas tvertnes atrodas zem zemes, tā kā no malas nemaz neko nevar redzēt. Objektā visur ir tīrs – darbojas putekļu nosūcēji, prieks strādāt tādā vidē! Tāpat ir liela automātika, kad, nododot graudus, daudzos posmos nemaz nav klāt kooperatīva cilvēks, visu var paveikt ar čipu sistēmu. Vācijā arī ir interesanta revidentu sistēma – ja redz, ka finansiālie rādītāji ir slikti, šo kooperatīvu pārņem cits, veiksmīgāks, jo biedri nedrīkst ciest. Vēl man ļoti patīk Francijas sistēma, kad visi kooperatīvi ir kā tīklā – viens liels un daudzi mazie apkārt, lai arī katrs pastāv pats par sevi.

– Cik darbinieku ir kooperatīvā?
– Vidēji gadā ir 18, to skaitā arī četri valdes locekļi un es. Vēl mums ir trīs sargi, seši pastāvīgi darbinieki – trīs kaltesmeistari un trīs palīgstrādnieki. Sezonas laikā ņemam laborantus, bet pērn, kad bija ļoti sauss, iztikām ar esošajiem darbiniekiem. Vēl ir divi jaunieši, ko nesen pieņēmu darbā. Var teikt, ka ražas pieņemšanas laikā tāds pamatīgs darbs ir mēnesi, kas ir jāiztur. Redzēsim, kā būs šogad, vai būs nepieciešami papildu darbinieki, ja graudi jākaltē, tad var būt arī naktsmaiņas.

Tomēr atbildīgus darbiniekus atrast nav nemaz tik viegli. Tāpēc priecājos, ka ir lojāli darbinieki, kas nebrauc uz ārzemēm un neaiziet tur, kur piedāvā lielāku algu. Ar sava kooperatīva darbiniekiem mēdzam doties arī pāris dienu ekskursijā tepat pa Latviju.

– Kad ir reizes, kad satiekas visi kooperatīvi biedri?
– Kā jau kooperatīvam pienākas, mums ir kopsapulce vienreiz gadā. Šogad gan visai neparastos apstākļos – ārā. Jo tomēr ir labi beidzot nodot gada pārskatu, lai var mesties jaunajā sezonā. Kopsapulcē arī balsojam par lielajiem investīciju projektiem.

Vēl reizi gadā maijā bijām iesākuši taisīt Lauku dienu, tas gan ir aizņemts mēnesis, bet arī tad, ja ierodas 20 saimnieki, viņi ir apmierināti. Mēs izvēlamies pāris zemnieku saimniecību laukus, kur vieni audzē kviešus, citi rapšus, pupas, pieaicinām agronomu, kas izstāsta, kas laukā darīts pareizi, ko varētu citādāk. Tāpat saimnieks pastāsta, kādu mēslojumu lieto, kādus herbicīdus, fungicīdus. Sanāk tāda laba, praktiska mācību diena. Šogad gan izpalika, bet nākamgad turpināsim!

Tāpat jau trīs gadus jūlijā mums ir lieliska tradīcija – zaļumballe tepat kooperatīva teritorijā. Mums ir divas lielas teltis – viena pieaugušajiem, viena bērniem, visi parasti ir ļoti apmierināti, jo kopā var būt visa ģimene. Esam rīkojuši arī kooperatīva 20 un 25 gadu balles.

Sakopt teritoriju gan kooperatīvā, gan ārpus tā vienmēr bijusi valdes proritāte.

– Kooperatīva apkārtne ir skaisti iekārtota.
– Ja jūs zinātu, kā te pirmsākumos viss izskatījās! Sagruvušas fermas, metāllūžņu kaudzes... Pamazām iekārtojam, lai katrs stūrītis būtu glīts. Priecājos par kopēju projektu ar Bauskas novada domi, kad izdevās sakārtot – noasfaltēt kooperatīva pievedceļu, arī izmantojot ES līdzekļus. Noteikums bija tāds – ja ceļam blakus esošā uzņēmējdarbība nodrošina jaunas darba vietas un investē attīstībā savus līdzekļus (togad bijām investējuši 800 tūkst. EUR torņos), tad var saņemt līdzmaksājumu ceļu sakārtošanai, un mums tas sanāca principā par velti. Bauskas novads kopumā īstenoja trīs tādus projektus.

– Jums ir arī sava zemnieku saimniecība.
– Man ir ZS Zīles, vīram bija ZS Dzenīši, kopā vairāk nekā 600 ha. Pagājušajā gadā pēkšņi mūžībā aizgāja mans vīrs Kārlis, tas man bija liels trieciens. Tomēr labi, ka bērnus jau laikus bijām iesaistījuši saimniecību darbā. Dēli jau gadus desmit bija darījuši visus darbus, viņiem nebija grūti pārņemt saimniekošanu. Mana meita savukārt ir grāmatvede un arī strādā mūsu kooperatīvā.

Vīrs bija liels atbalsts man arī kooperatīva darbā, viņam es vienmēr prasīju padomu tieši tehniskās lietās. Mani pirms 16 gadiem pierunāja nākt par kooperatīva vadītāju, jo daudzi biedri gribēja turpināt darbu savās saimniecībās, nevis veltīt tik daudz laika kooperatīva vadīšanai. Ar vīra atbalstu es varēju paveikt daudz, tagad man palīdz dēls.

Abiem dēliem gan saku, ka laiks celt savas ģimenes mājas, jo citādi viņi visus brīvos līdzekļus iegulda saimniekošanā – te pēkšņi iznomātājs grib pārdot zemi, un atkal jāņem kredīts. Saku − jānosprauž mērķis, cik zemes pirkt, un pie tā arī palikt. Dzīve ir pārāk īsa, nekad nevar paredzēt, kas notiks! Uzskatu, ka ģimenes saimniecībā vajag vismaz 300 ha, lai varētu uzturēt ģimeni un izdzīvot, jo nekad nevar zināt, kāds būs gads. Ar 100 ha neko vēl īsti iesākt nevar. Protams, viss atkarīgs no tā, ko audzē, dārzeņu audzētājam ar to būs gana. Tāpat vienmēr ir jābūt kādiem uzkrājumiem nebaltai dienai. Ja ir darbinieki, viņiem ir algas jāmaksā arī sliktos laikos. Tieši tāpat arī kooperatīvā vienmēr rūpējos, lai ir drošības spilvens.

– Vai kooperatīva dibinātāji arī vēl joprojām saimnieko?
– Mums bija pieci dibinātāji, kas redzams arī kooperatīva nosaukumā – Saimnieks-V, kur ir romiešu pieci. Gluži vienkārši nosaukums Saimnieks jau bija aizņemts. No šī piecinieka pašlaik vēl saimnieko divi. Savukārt no pirmajiem 112 bijušajiem paju sabiedrības Bauska darbiniekiem, kas privatizēja Ciņu graudu kalti, ir palikuši 15. Ir arī pāris saimniecības, kur vadības groži nodoti jaunās paaudzes rokās un kas turpina sadarbību ar mūsu kooperatīvu.