, .
fair_day 9.6℃
Vārda dienu svin: Māris, Mārica, Maigurs

Saimniekam jādzīvo līdzi savam laukam

Elīna Tilaka , 22-07-2021
Saimniekam jādzīvo līdzi savam laukam

Saimnieks LV / 2021.gads (Februāris.)

Mg. agr. Anda Rūtenberga-Āva ir praktizējoša agronome-konsultante, kuras galvenā darba vieta pašlaik ir Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauksaimniecības fakultātes Augu šķirņu saimniecisko īpašību novērtēšanas laboratorija, kur viņa tur roku uz pulsa aktualitātēm lauksaimniecībā un vada kultūraugu jauno šķirņu novērtēšanu Latvijas agroklimatiskajos apstākļos. Iepriekšējos divos žurnālos bija iespējams lasīt ieteikumus par viņas sirdslietu – kartupeļu audzēšanu, šoreiz runājām ar Andu par viņas pieredzi agronomijā, novērojumiem un ieteikumiem veiksmīgākai saimniekošanai.

– Kā nonācāt lauksaimniecības nozarē un nolēmāt kļūt par agronomi?
– Esmu dzimusi un augusi Rīgā, bet dzīvojām Pārdaugavā, kur mums pie mājas bija dārziņš. Kaimiņos bija arī vecās Rīgas Zieda siltumnīcas, kur strādāja mana mamma, un es bieži gāju līdz. Tur man radās interese par augiem un daudz ko iemācījos no dārznieka, ar kura meitu vēlāk arī sacentāmies tomātu un puķu audzēšanā. Tā es jau no bērna dienām esmu nodarbojusies ar visādiem eksperimentiem dārzā.

Piedalījos arī Zemkopības ministrijas organizētajā konkursā Cāļus skaita rudenī, kur visiem konkursantiem iedeva meristēm-augus – 10 stādiņus no kartupeļu šķirnes ‘Skaidra,’ vasaras gaitā tie bija jāizaudzē. Sacentāmies, kurš iegūs lielāko ražu. Tas arī bija iesākums interesei par kartupeļiem. Šī konkursa kurators bija Valdis Dzenis, ar kuru joprojām esam ļoti labi draugi un kurš man savulaik iemācīja, kā sadarboties ar ZM un citām institūcijām, vadot Kartupeļu audzētāju un pārstrādātāju savienību.

Domāju, ka mums pašlaik pietrūkst šāda veida aktivitāšu – konkursu, viktorīnu, kur iesaistīt jauniešus un radīt viņiem patiesu interesi par lauksaimniecību, tās vēsturi.

Pēc pamatskolas Dārzkopības un biškopības biedrība piedāvāja kursus Jaunsaimniekam. Grupā biju jaunākā, bet uzcītīgākā. Šos trīsgadīgos kursus tajā laikā mācīja Latvijas Lauksaimniecības universitātes pasniedzēji. Tā sanāca, ka pēc vidusskolas, stājoties LLU, man jau bija jaunsaimnieka diploms.

– Kā kļuvāt par ekspertu tieši kartupeļu audzēšanā?
– Kad bija jāizvēlas bakalaura darba tēma, domāju, ko iespējams izaudzēt un pētīt, dzīvojot Rīgā, jo tolaik savas saimniecības nebija. Labībai nepieciešams lielāks lauks, bet ar kartupeli var eksperimentēt arī mazdārziņā, tāpēc izvēlējos rakstīt par kartupeļiem. Man bija izcila darba vadītāja gan bakalaura, gan maģistra darbam – profesore Ināra Turka, viņas nopelns, ka interese par pētniecību man ir uz mūžu. Pateicoties vecaimātei un viņas paziņu lokam, nonācu praksē Ādažos – sākumā pie kartupeļu selekcionāra Alberta Saulīša, pēc gada AS Latfood jeb Ādažu čipsu rūpnīcā pie agronoma Agra Eversa. Viņiem bija atjaunota meristēmu laboratorija, vasaras laikā izgāju cauri visiem kartupeļu meristēmu audzēšanas procesiem un sākotnējai sēklkopībai agronoma Ilgvara Krūmiņa vadībā, rudenī turpināju rūpnīcā strādāt pie čipsu un frī kartupeļu pieņemšans, veicot analīzes, un ieguvu pirmo pieredzi saistībā ar kartupeļu glabāšanu un kvalitātes prasību noteikšanu.

Kartupeļi ir mana sirdslieta un šobrīd arī papildu nodarbošanās. Kā Vācijas kartupeļu sēklaudzēšanas kompānijas Solana GmbH&Co oficiālā pārstāve Baltijā piedāvāju zemniekiem sertificētu kartupeļu sēklas materiālu, organizēju jauno šķirņu izmēģinājumus Latvijā, ar tiem iepazīstinu zemniekus, veicu lauka vizītes vasarā un risinu problēmjautājumus, kas saistīti ar kartupeļu audzēšanu un uzglabāšanu, kā arī citiem laukaugiem. Ja nav iespējams aizbraukt uz lauka, tad konsultēju telefoniski.

– No kā sastāv jūsu ikdienas darbs?
– Ikdienā atbildu par augu šķirņu saimniecisko īpašību novērtēšanu Latvijā. Šī joma 2012. gadā ar MK noteikumiem no Valsts augu aizsardzības dienesta tika deleģēta LLU Lauksaimniecības fakultātei, kur tika izveidota speciāla struktūrvienība – Augu šķirņu saimniecisko īpašību novērtēšanas laboratorija. Tās uzdevums ir jauno kultūraugu šķirņu novērtēšana saskaņā ar MK noteikumos Nr. 518 atrunātajiem standartiem, sugām, izmēģinājumu vietām un nepieciešamo to skaitu.

Pateicoties dalībai Eiropas Savienības Augu šķirņu saimniecisko īpašību novērtēšanas ekspertu grupā, kur iesaistījos 2015. gadā, iepazinos ar Eiropas valstu pieredzi kultūraugu šķirņu vērtēšanā, esmu rosinājusi arī daudzas izmaiņas mūsu MK noteikumos, kas ņemtas vērā. Piemēram, sākotnēji ziemas kviešiem, rapšiem, vasaras miežiem un kviešiem bija viena standartšķirne, bet šobrīd ir vairākas, jo šķirņu īpašības ir dažādas un tās veidotas dažādiem mērķiem, līdz ar to jauno šķirni ir vieglāk novērtēt un pielīdzināt, ja ir vairākas standartšķirnes. Ir kviešu šķirnes, kas ir piemērotas maizes cepšanai – dod A klases graudus, kuriem standarts ir ‘Skagen’, savukārt agrai grupai standarts ir ‘Fredis’ un ‘Edvīns’, līdz ar to raža un kvalitāte tiek salīdzināta ar tām. Katra šāda tikšanās ar citu Eiropas valstu speciālistiem šķirņu novērtēšanā dod jaunas idejas, kā uzlabot esošo šķirņu novērtēšanas procesu.

Vairākus gadus tiek īstenots arī Zemkopības ministrijas finansēts zinātnisks projekts, kura ietvaros tiek vērtēta slimību izturība graudaugu šķirnēm, kurām tiek veikta augu šķirņu saimniecisko īpašību novērtēšana saskaņā ar MK noteikumiem Nr. 518. Veicot šo šķirņu slimību monitoringu augu šķirņu saimniecisko īpašību novērtēšanas ietvaros (vidēji trīs vietās Latvijā), ir iespējams iegūt priekšstatu, kāda ir izmēģinājumā iekļauto šķirņu slimību izturība Latvijas agroklimatiskajos apstākļos, ja tām netiek pielietota pilna intensīvā audzēšanas tehnoloģija – lietoti augu augšanas regulatori un fungicīdi.

Slimību uzskaite tiek veikta katrai šķirnei četros atkārtojumos – divos atkārtojumos, kur tiek lietota pilna audzēšanas tehnoloģija, un divos atkārtojumos, kur netiek lietots augu augšanas regulators un fungicīdi. Šāda uzskaite nepieciešama, lai korekti varētu salīdzināt ražas un kvalitātes atšķirības atkarībā no pielietotās audzēšanas tehnoloģijas un audzēšanas vietas.

Paralēli tam jau otro gadu iesaistāmies arī Eiropas līmeņa sojas ringtesta projektā, kurā pēc vienotas metodikas tiek izvērtētas 11 sojas šķirnes. Latvijā šīs izmēģinājumu vietas ir AREI Stendes pētniecības centrs un LLU ZZI Skrīveri. Soja Latvijā ir salīdzinoši jauns kultūraugs un manā uztverē ar pievienoto vērtību, tādēļ ir ļoti svarīgi zināt, kuras šķirnes sniegtu labākos audzēšanas rezultātus mūsu apstākļos. Projekta dati būs pieejami visiem ringtesta dalībniekiem.

Sešus gadus lasīju arī lekcijas Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauksaimniecības fakultātē, bet 2020. gadā no šī darba nācās atteikties. Vienmēr esmu respektējusi to, ka lielākoties jaunieši uz augstskolu jau atnāk ar praktiskajām zināšanām, kas iegūtas savā saimniecībā, bet uzskatu, ka ir jāzina arī teorija, jo daudzas lietas mēs varam izprast tikai tad, kad esam apguvuši pamatzināšanas.

– Kāda ir bijusi 2020. gada sezona?
– Domāju, ka daudzi lauksaimnieki piekritīs, šī sezona bija ļoti sarežģīta. Bija salīdzinoši auksts, vēss pavasaris, kas nesa dažādas problēmas – stresu graudaugiem, bet bija labvēlīgs cerošanai. Daudzās vietās Latvijā pietrūka mitruma – Stendē, piemēram, tika novērota kartupeļu lakstu sausplankumainība, turpretī Zemgalē pirmā lakstu puve parādījās jau 16. jūnijā. Viennozīmīgi Latvijas klimatiskie apstākļi pa reģioniem ir ļoti atšķirīgi. Siltās ziemas dēļ graudaugiem visu laiku bija novērojams kaut neliels veģetācijas process, tāpēc ļoti daudziem audzētājiem pavasarī bažas sagādāja ziemāju sējumi, kas bija iesēti pēc vasarājiem, jo siltās ziemas ietekmē uz lauka bija gan ziemāji, gan vasarāji, līdz ar to sējums bija ļoti sabiezināts un bija jāizšķiras par pareizu tālāku audzēšanas plānu. Dažās vietās pamatīgi lija – Zemgales pusē diennaktī vairāk nekā 80 mm. Tas kaitēja kartupeļu audzētājiem, jo kartupeļi, kas vairāk nekā 24 stundas atrodas ūdenī, ir uzņēmīgāki pret dažādām slimībām, līdz ar to ātri parādījās lakstu puve, un tas atstāja iespaidu arī uz glabāšanos.

Jūlijā, kad kartupeļi it kā sāka ziedēt un vajadzētu aizmesties bumbuļiem, tie tikai turpināja veidot zaļo masu. Meklējot iemeslus, sapratu, ka jūlijā temperatūra naktī noslīdēja pat zem 10 grādiem, tādēļ kartupeļi bija stresā. Risinājām problēmu ar fosfora un bora ārpussakņu mēslojuma palīdzību, kas veicina bumbuļu veidošanos. Tad iestājās silts laiks, bumbuļi sāka aizmesties, galu galā raža bija laba. Protams, bija arī vietas, kur 2020. gads aizvadīts mierīgāk.

Darbs lauksaimniecībā ir nemitīgs izziņas process. Nav divu identisku gadu, kad iespējams izstrādāt vienu plānu un darīt tikai tā, kā ieplānots, tāpēc zemniekam būtu jāveic pieraksti, jāmēģina atcerēties, kā ir bijis iepriekš, ko ir darījis, un tad jāliek tas viss kopā. Vienotas receptes nebūs nekad! Jāmēģina izprast augu – tas nemāk pateikt, bet māk parādīt.

– 2020. gadā tika pieņemta Eiropas Komisijas stratēģija No lauka līdz galdam. Kāds ir jūsu viedoklis par to?
– Bioloģiskā domāšana ir laba, tā arī jau labi strādā vairākās vietās, bet ir viennozīmīgi skaidrs, ka Eiropa nevar sevi pabarot, pilnībā pārejot uz bioloģisko saimniekošanas metodi, kad raža ir zemāka kā strādājot konvenciāli. Ja visa Eiropa pāries uz bioloģisko lauksaimniecību, mēs ēdīsim pārtiku, ko piegādās no valstīm ārpus Eiropas Savienības. Līdzīga, absurda situācija jau ir Eiropā pēc noteikumiem, kas samazinājuši rapšu platības, rezultātā Eiropa nespēj sevi nodrošināt ar nepieciešamo eļļas un proteīna daudzumu – tiek ievesta eļļa un ģenētiski modificēta soja.

Ir arī jāsaprot, ka lauksaimnieki, kas strādā integrēti, konvenciāli un atbilstoši visām prasībām, nenodara kaitējumu augiem un videi. Glifosāts ir fantastisks produkts daudzgadīgo nezāļu ierobežošanai, bet to nedrīkst lietot pirms ražas novākšanas – tas ir absolūti absurdi. Mums ir jābūt sirdsgudriem, lai stātos pretī vēlmei lētāk tikt pie gala produkta veidā, kas var radīt pēcietekmi uz tiem, kas šos produktus ēdīs.

Eiropa meklē risinājumus, kā bioloģiski nodrošināt fosforu, kāliju, bet vissarežģītāk ir atrast efektīvus veidus, kā nodrošināt augus ar nepieciešamo slāpekli, kas būtisks proteīna un graudu ražas veidošanai graudaugiem. To iespējams risināt, sējot graudaugus kombinācijā ar zirņiem, vīķiem. Esmu redzējusi, ka Nīderlandē bioloģiskā saimniecībā ir ziemas mieži, kvieši, rudzi, tritikāle kopā ar zirņiem un vīķiem. Tur bija neiedomājami lielas vārpas, jo zirņi, kas ir blakus, nodrošina ar savām gumiņbaktērijām, piesaistot gaisa slāpekli, tādējādi nodrošinot ar to arī citus kultūraugus savā tuvumā.

Starpkultūrām jāizmanto tādas, kas piemērotas mūsu klimatiskajiem apstākļiem. Piemēram, pirms dažiem gadiem, kad vasaras otrā puse un rudens bija sauss, maisījumos, kur dominēja zirņi, tie neuzdīga, jo zirņiem, lai varētu izdīgt, ir nepieciešams vismaz 100–150 % mitruma no savas masas. Lauki palika tukši, bet zemnieki bija lieki iztērējuši līdzekļus.

Otrs jautājums – vai mēs esam gatavi maksāt divas, trīs reizes vairāk par šo produkciju. Izaudzēt bioloģisko produkciju ir iespējams, bet, domāju, ka pašlaik lielākā daļa sabiedrības nav gatava to iegādāties.

Problēma ir arī ar kvalitāti – ir sarežģīti atrast bioloģiski saražotu produkciju bez kaitēkļu un slimību bojājumiem. Tāpēc ir īpaši jāizvērtē bioloģiskai audzēšanai piemērotās šķirnes, kurām ir laba slimību izturība. Ļoti stingri ir jāievēro augu maiņa un jādomā par augsnes mēslošanu.

– Kādas jūsu pieredzē ir lielākās lauksaimnieku pieļautās kļūdas?
– Esmu novērojusi, ka bieži zemniekam pietrūkst izpratnes par sēklas materiāla kvalitātes nozīmi. Tas attiecas gan uz graudaugiem, gan citiem kultūraugiem. To vieglāk novērot kartupeļiem – ja vairākus gadus pēc kārtas mazos un vidējos bumbuļus atlasa sēklai un lielos pārdod, tad pēc dažiem gadiem ražu vairs nevar iegūt, jo ir veikta negatīvā izlase – izvēloties mazākos kartupeļus, kuru izmēru lielākoties ietekmējušas vīrusu izraisītās slimības. Es teiktu, ka labas kartupeļu ražas ieguve vismaz par 80 % atkarīga no sēklas materiāla kvalitātes. Graudaugiem spēja saglabāt savas īpašības ir lielāka, tiem ir arī citāda struktūra, bet sēklas materiālam tāpat ir liela nozīme.

Zemniekam ir jādzīvo kopā ar savu lauku, jo, kā rāda pieredze, pat par 2–3 dienām nokavēts augu augšanas regulatora smidzinājums pagājušajā vasarā labības laukus saguldīja veldrē un nesa zaudējumus. Daudzus bojājumus ir iespējams novērst, veicot preventīvas darbības – sekojot, lai augam nepietrūkst kādas barības vielas, vai nav parādījušies kaitēkļi, pirmās slimības pazīmes, kad nepieciešams laikus lietot kādu no AAL.

Dažādas iespējas tiek piedāvātas mobilajās ierīcēs. Zinu, ka Yara ir mēslojuma noteikšanas programma, arī BASF piedāvā programmu, kur var fotografēt, iesūtīt foto un saņemt atbildi. Protams, šajā jomā vēl ir daudz iespēju izaugsmei, bet tas ir ātrs un ērts informācijas avots, kas ļauj tālāk jau meklēt papildu informāciju un risinājumus. Jāņem vērā, ka šogad uz lauka radušies jautājumi, kas atstāti neatbildēti, visdrīzāk atgriezīsies arī nākamajā un aiznākamajā gadā!

Ļoti daudzas bioloģiskās saimniecības grēko, dzīvojot no esošajiem resursiem un neieguldot augsnes auglības uzlabošanā, kaut gan ir pieejami mēslošanas līdzekļi, ko var izmantot arī bioloģiskajā lauksaimniecībā. Pamatu pamats – augam ir jābūt paēdušam! Paēdis augs, tāpat kā paēdis cilvēks, ir izturīgāks pret slimībām un cita veida stresu, arī labāk spēj konkurēt ar nezālēm. Ja vēlamies veselus augus un labu ražu, ir vajadzīgi spēcīgi augi un dzīva augsne. Tikai tad, kad ir nodrošināts šis pamatnoteikums, pēc nepieciešamības – veicot lauku apsekojumus vai sekojot prognozēm par kādas slimības vai kaitēkļa izplatību, strādājam ar augu aizsardzības līdzekļiem.

– Kas būtu jāuzlabo lauksaimniecības nozarē Latvijā?
– Latvijā ir atļauts audzēt jebkuru šķirni, kas ir Eiropas katalogā, arī tad, ja tā nav novērtēta pēc vienotas metodikas oficiālos izmēģinājumos Latvijas apstākļos. Līdz ar to dažos gadījumos lauksaimniekam nākas vilties, ka rezultāti nav tādi, kā liecina Lietuvas vai Igaunijas dati. Ja pēc vienotas metodikas ir iegūti dati no izmēģinājumiem trīs dažādās vietās Latvijā, ir iespējams daudz drošāk zināt, kā šī šķirne uzvedīsies mūsu apstākļos. No izmēģinājuma ražas noņemot aptuveni 10 %, var diezgan droši gūt priekšstatu par lielā ražošanas laukā sagaidāmo ražu.

Smags punkts Latvijā ir arī autoratlīdzības par izveidotajām šķirnēm. Mēs gribam jaunas, labas, ražīgas šķirnes ar augstiem potenciāliem, bet nevēlamies maksāt autoratlīdzības, tāpēc lielās Eiropas selekcijas kompānijas maz ieinteresētas jaunās šķirnes dot mums. Selekcionāri gan Latvijā, gad ārvalstīs pie jaunu šķirņu izveidošanas strādā gadiem, un, maksājot autoratlīdzību, mēs veicinām nākotnes selekcijas darbu, citiem vādiem sakot, jaunu, labāku, augstražīgāku šķirņu piedāvājumu.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Iesakām izlasīt Skatīt vairāk
Rudzu maize – Latvijas sirds maize
Rudzu maize – Latvijas sirds maize

Rudzu maize izsenis bijusi latviešu ēdienkartes neatņemama sastāvdaļa, kas ...

Saimniekojam gudri un bioloģiski!
Saimniekojam gudri un bioloģiski!

Gundaram Stiebriņam šī ir 14. sezona, saimniekojot bioloģiski. Pārdomāti lē...

Bioloģiskā lauksaimniecība – vairāk plusu nekā mīnusu
Bioloģiskā lauksaimniecība – vairāk plusu nekā mīnusu

Kā zināms, bioloģiskās lauksaimniecības uzņēmumu sertifikāciju Latvijā veic...

Mīlot to, kas tev zem kājām
Mīlot to, kas tev zem kājām

Pazemes ezeriem bagātajā Pārgaujas novada Straupes pagasta bioloģiskajā sai...