Dārzs un Drava / 2024.gads (RUDENS)

Foto: personīgais arhīvs

Tiem, kas rudenī nesteidz nogriezt visus lakstus, ir brīnišķīga iespēja vērot dārza iegrimšanu rudenīgā snaudā, kam seko sniega un sala rotaļas ar augiem. Mainīgas, nepastāvīgas, ne vienmēr izcili krāšņas, taču tik dabiskas un nepieciešamas gan dārzam, gan cilvēkam.

Līdz ar dabisko stādījumu popularitātes pieaugumu un cilvēku vēlmēm dārzā sajusties tuvāk dabiskajam tiek veidoti stādījumi, kas imitē dabas līnijas, ritmu, formas. Pilnīgi dabiski izriet noziedējušo auga daļu atstāšana dobē kā daļa no sezonas cikliem, kas pakāpeniski nomaina viens otru, kad atmirušās augu daļas ik pavasari dod vietu startam jaunajiem pumpuriem. Sēklas ir lieliska barība putniem, ceri ar nobirušajām lapām – iespēja ziemot kukaiņiem. Piesegts cers kailsalā ir labāk pasargāts, un ik lapiņa sadaloties dabiski paaugstina zemes auglību. Maigi mierinošā iedarbība uz cilvēku – sava es apzināšanās un pieņemšana, saiknes es un daba atjaunošana.

Pretargumenti ir nekārtība dārzā, jo to uz ziemu pierasts novākt visu tukšu. Šī pieeja, sacensība par tīrību, kas gadiem ir bijusi vienīgā dārzu kopšanas patiesība, šajā laikmetā krāšņumdārzā nav ekoloģiska, jo atņem zemei tās saražoto biomasu, turklāt spēcīgās lietavas vairāk skalo un noplicina neapklātu zemi. Vēlmē tiekties uz kārtību, perfekcionismu, kontroli dārzā jāievieš pieņemšanas un vērotāja pozīcija, ļaujot dabai darboties un pašam mācoties pieņemt tās ritmu, kas ietver arī rudenīgi brūnus, atmirušus lakstus, krītošas lapas un ziedu paliekas bez krāsas un majestātiskuma.

Arguments par iespējamo slimību izplatību vecajos ceros un to spēju infi cēt pārējos augus ir visai komplicēts, augsne ir dzīva un mainīga, tajā, savstarpēji sadarbojoties, mīt gan labie, gan patogēnie mikroorganismi, kas paši spēj ieviest kārtību un uzturēt līdzsvaru. Cilvēka loma ir uzlabot augsnes auglību, tādējādi dodot iespēju vairoties vajadzīgajiem mikroorganismiem un augsnes dzīvnieciņiem. Lietojot pretsēnīšu preparātus, tiek izjaukts līdzsvars augsnē un efekts ir īslaicīgs.

Jāņem vērā, ka dažādi superkoši selekcijas sasniegumi ir radīti labiem augšanas apstākļiem un pašreizējā komplicētajā klimatā gan ziemā, gan vasarā puķudobē mēs nespējam to nodrošināt, augi vārguļo un viegli infi cējas tiem nepiemērotos apstākļos. Rudenīgam priekam dobē noder ziemcietes ar sīkstiem kātiem, kas notur pārziedējušās ziedkopas vai augļus, tāpat graudzāles. Nav paredzams, cik ilgi augi stāvēs, jo vētru, lietavu un puteņu sagādātos pārbudījumos padodas viscietākie kāti. Reizēm sals izveido sarmas mežģīnes, ko var vērot tikai īsu brīdi, tā ka augu vērošana rudens un ziemas sezonā var kļūt aizraujoša. To veidotās aprises atdzīvina dārza telpu, atliek vien baudīt.

Brūnactiņas ( Coreopsis) pārziedējušas veido ieapaļas melnas sēklkopas, kas garajos kātos rudenī un bezsniega ziemās izskatās visai interesanti. Vasarā vērā ņemama ir brūnactiņu pieticība, sausumizturība un zeltainais ziedu tonis.

Bālā ehinācija ( Echinacea pallida) pēc noziedēšanas jūlijā uz ziemu saglabā ziedu vidiņus, kas ir asi un cieti. Ziedu laikā jūnijā, jūlijā šī ehināciju suga lepojas ar līgani izlocītiem kātiem un šaurām, uz leju vērstām ziedlapām, kas uztver vēja plūsmu un ienes kustību dobē. Vērtīgas gan zaļajā sezonā, gan pēc pārziedēšanas, taču to pieticīgais skaistums Latvijā vēl ir maz novērtēts.

Agastahe jeb Korejas mētra (Agastache rugosa) ir ziemciete ar spēcīgiem, drukniem kātiem, kas labi notur stāvās ziedkopas visu ziemu un priecē ar vertikāliem akcentiem. Zaļajā sezonā šī agastahe ir pieticīga un audzelīga, aromātiska, apputeksnētājiem draudzīga ziemciete. Iespējama pašizsēja. Latvijā ir populāras agastahes šķirnes, kas priecē ar dažādu nokrāsu zilganiem toņiem, ir ‘Blue Fortune’, ‘Black Adder’, baltziedu forma ‘Alabaster’; arī tās jauki izskatās dobēs pēc noziedēšanas.

Mieturu rūgtdille (Peucedanum verticillare) ir liela izmēra augs, kas sezonas laikā pārsniedz 2 m augstumu. Zarainais kāts un majestātiskas ziedkopas saglabājas arī ziemā. Pēc noziedēšanas cers aiziet bojā, tā ka šis ir īsmūžīgs skaistums.

Virši (Calluna) ir ļoti jauks rudens un ziemas akcents dārzā, lai gan Latvijas pārmērīgais gaisa un zemes mitrums padara viršu šķirnes slimīgas un īsmūžīgas. Šķirņu klāstā var atrast gan ugunīgi sarkanas, gan zelta dzeltenas un pelēkas skuju nokrāsas, ziedi – no baltiem līdz tumši sarkanvioletiem. Ziemas mēnešos varam priecāties par dažādām vainaga formām – gan izteikti stāvām, gan klājeniskām. Bieži virši tiek izmantoti kā rudenīgi un ziemas podu, terašu dekori vienai sezonai. Taču, ja viršu stādījumu vēlaties ilgāk, der atcerēties, ka tie pavasarī ilgi nemostas, radot mānīgu iespaidu, ka ir pagalam, tātad – pacietību! Un vēl – katru pavasari pēc pamošanās viršu dzinumu gali jāapgriež, lai mazinātu apakšdaļas pārkoksnēšanos.

Purva verbena (Verbena hastata) ar izteikti vertikālajām ziedkopām vasaras sezonā priecē trīs dažādās krāsās, un šī ziemciete ziedu laikā jūlijā, augustā ir pilna rosīgu kukaiņu. Smalki veidotās ziedkopas tuvplānā ir kā fi ligrāns dabas mākslas darbs – pilns sīku, smalku detaļu. Ziemā spēcīgie kāti iztur sniegu un puteņus, nosarmojuši priecē līdz pavasarim.

Īzops (Hyssopus offi cinalis) ir līdz 0,5 m augsts puskrūms ar nesazarotiem dzinumiem, kuru augšdaļā pušķos veidojas ziediņi – pamatsugai zili, ir sastopamas rozā un baltas formas. Viss augs ir aromātisks, izmantojams medicīnā un virtuvē. Koksnainās dzinumu apakšas stingri notur īzopa formu, šis ir ļoti piemērots augs dārza telpas aizpildīšanai ziemā.

Purva verbena (Verbena hastata) šķirne `Pink Spires`– maigi rozā, smalki veidota skaistule ar ilgstošu ziedēšanu no vasaras otrās puses līdz pat rudenim, pieticīgs nektāraugs, ko var audzēt saulē un pusēnā, svarīgi ir pietiekošs augsnes mitrums, jo šai verbenai vajadzīgas vismaz vidēja mitruma augsnes.

Ziemasteres jeb miķelīši ( Aster syn. Symphyotrichum). No plašā miķelīšu klāsta īpaši gribētos izcelt formas ar interesantu zarojumu, pārkarenu vai klājeniskas formas augumu, piemēram, šķirne ‘First Snow’ vai ‘Snow Flurry’, kas dārzam līdz pavasarim piešķir interesantas un noturīgas apprises, jo miķelīšu koksnainos kātus nolauzt izdodas retai kupenai. Smalki zarotais, blīvais cers no septembra ir kā nosēts sīkiem ziediņiem, un pārkarenais augums rada krūma cienīgu siluetu, ko noteikti ir vērts saglabāt līdz pavasarim dārza formu dažādībai.

Bumbuļainā flome (Phlomis tuberosa) – ziemciete ar labām nākotnes izredzēm dārzos, jo ir gan skaista, gan izturīga. Zaļajā sezonā veido spēcīgus, stāvus dzinumus, kas sasniedz pat 130 cm augstumu, ziedi ieapaļos pušķos, maigi violeti. Ziemā šis ir ļoti jauks akcents, kontrastē ar visu vieglo, gaisīgo.

Austrijas vērmele (Artemisia austriaca) ‒ viena no smalkākajām vērmelēm ar tieviem, bet sīkstiem kātiņiem, mežģīņainu gaiši pelēku lapojumu un maziem ziedu kurvīšiem dzinumu augšējā daļā. Rudens lietavās vērmele nomelnē, taču saglabā stingru kātu ar augļiem, kas turpina priecēt līdz puteņiem. Jāņem vērā vērmeles spēja dzīt atvases.