Saimnieks LV / 2018.gads (Septembris.)

Pilsētnieki, kas pirms 20 gadiem ieradās laukos un īsti nezināja, ko govij dod ēst, nu saimnieko vienā no mūsdienīgākajām fermām Latvijā, jau 2014. gadā izvēloties uzstādīt četrus tam laikam modernākos slaukšanas robotus. „Mēs izvēlamies labāko un gribam, lai laiks paliek arī dzīvei ārpus darba,” saka Normunds Kalniņš un Klaida Kolberga, stāstot par savu piensaimnieku pieredzi.

– Jūsu saimniecība tapa uz mantojumā saņemtas zemes.
Klaida Kolberga: – Šīs ir Normunda vectēva mājas. Kopā ar īpašumu atguvām 37 ha zemes un drīz pēc tam – 1997. gada maijā mēs no Rīgas ar visu ģimeni atnācām uz šejieni. Pirmo pusotru gadu īsti nezinājām, ko tieši šeit darīsim. Tā kā esam samērā tuvu Rīgai, domājām, ka sliktākā gadījumā darbu atradīsim tur. Es biju tieši beigusi Pedagoģijas fakultāti un pieteicos darbā vietējā skolā. Kad pēc gada likvidējās vietējais kolhozs, notikumi risinājās strauji... no mana skatu punkta tas bija tā – atgriezos ar kori no starptautiska konkursa un vīrs pateica, ka par pajām ir privatizējis veco fermu, kas gāzās kopā. No kolhoza fermas mums bija arī piecas grūsnas govis, gan slimas ar leikozi.

Normunds Kalniņš: – Mana dzimta te ir piektajā paaudzē. Mums 90. gados bija jāizšķiras – ņemt zemi vai pavisam no tās atteikties, jo neviens to nebija ar mieru nomāt. Zemei toreiz nebija īstas vērtības. Taču, kad zeme un meži nonāca mūsu rokās, tā bija tik neparasta sajūta, ka tev ir kaut kas īpašumā! Man šķiet, ka tiem, kas pieredzējuši tik lielas pārmaiņas, kā mēs, atnākot no pilsētas, ir lielāka atvērtība pret mūsdienīgām tehnoloģijām un arī arī labs potenciāls attīstībai.

Klaida: – Lai gan daudzi apgalvo, ka lopkopība nozīmē nemitīgi atrasties saimniecībā, Normunds gribēja, lai piena nauda, tātad ienākumi, ir regulāri katru mēnesi, tāpēc izvēlējāmies pievērsties lopkopībai. Mēs iepriekš nebijām saistīti ar lauksaimniecību, Normunds bija beidzis LLU Ūdenssaimniecības un meliorācijas specialitāti. Varu godīgi teikt, ka sākumā man no govīm bija bail! Tā kā ferma bija sliktā stāvoklī, govis ganījās ārā, aplokā. Kaimiņi saka – jānes siens, es aiznesu un pati laižos prom! Pirmajā gadā audzējām sīpolus, lopbarības bietes, ko vedām arī uz tirgu pārdot. Kad kaimiņi teica, ka govīm vajag bietes, es izrāvu un metu pāri aplokam, lai govis pašas nāk un ēd. Tad jau lēnā garā pie viņām pieradu. Pēc tam iekārtojām vienu vecās fermas daļu, kur govis turējām piesietas. Kādu rītu skatāmies – nāk pretī jauns teļš! Tas arī bija pārsteigums, mēs taču nezinājām, kas jādara! Vislabākais skolotājs toreiz bija veterinārārsts Egils Juitinovičs, ko toreiz izsaucām. Atceros, ka staigāju viņam pakaļ un visu pierakstīju kladē. Viņš ļoti saprotami izstāstīja visu, kas notiek ar govi – meklēšanās, sēklošana, ēšana. Tā kā neko nezinājām par lopkopību, viegli pieņēmām to, ko viņš stāsta. Piemēram, ja citi stāstīja, ka caurvējš apsaldēs govīm tesmeņus, mēs pieņēmām, ka tas tomēr nekaitēs, jo govis vēsumā jūtas daudz labāk. Vēl tagad ar viņu sadarbojamies, kad nepieciešams.

– 2014. gadā jūs fermā uzstādījāt robotus.
Klaida: – Tas bija arī tāpēc, ka mums iestājās zināma rutīna. Gribējās kaut ko jaunu. Sapratām, ka slaukšanas zālē nekas nemainīsies. Šogad 18. martā robotiem fermā ir jau četri gadi!

Normunds: – Smejamies, ka robotus izvēlējāmies slinkuma un savtīguma dēļ. Gribas taču, lai darbs ir rentablāks! Uzskatu, ka Latvijā roboti ienākuši salīdzinoši lēni un vēlu.

Klaida: – Kad iedzinām govis jaunajā fermā ar robotiem, tajā naktī notika Krimas aneksija. Jāteic, ka tas mūs krietni nobaidīja!

Normunds: – Domājām, kas tagad būs – man ir milzu finanšu saistības, bet pasaulē apkārt vienkārši trako. Par modernizāciju mums, protams, bija dilemma – vai izvēlēties jau kādu zināmu variantu vai robotus, ar ko mums lielas pieredzes nebija.

Klaida: – Bažas bija arī tāpēc, ka tolaik nozarē bija diezgan sliktas atsauksmes par slaukšanas robotiem. Tie nestrādāja, tos vajadzēja nemitīgi kontrolēt. Taču lēnām viens vācietis, kas mūs konsultēja, iepotēja, ka tomēr vajag izvēlēties modernāko risinājumu.

Normunds: – Tas ir tāpat kā mazgāt drēbes ar rokām vai ar veļasmašīnu. Manuprāt, šobrīd iekārtot jaunas slaukšanas zāles un karuseļus ir tīrais neprāts. Cilvēka darbs taču daudz kur nav vajadzīgs vispār. Lauksaimnieki īsti vēl neuzticas šīm tehnoloģijām
– pirmajos gados pie mums brauca daudzi, lai skatītos, vai un kā roboti strādā. Daži pat palika pa nakti, lai redzētu, vai viss tiešām darbojas!

Klaida: – Kad pirmo reizi redzējām fermā Polijā, ka govs guļ, pati pieceļas un aiziet slaukties, tas likās kā kosmoss! Parastā fermā cilvēks taču vienmēr regulē govju kustību. Sākumā domājām, ka audzēsim līdz 500 govīm un ņemsim karuseli, bet gada laikā sapratām, ka govju būs mazāk un slauksim ar robotiem.

Normunds: – Tas lielais govju apjoms ir vajadzīgs tikai tāpēc, lai nodrošinātu cilvēkiem slodzi. Taču galvenais, par ko uztraucāmies, – vai latviešu firmas varēs apkalpot robotu tehnoloģijas, jo viņiem jau arī pieredzes maz. Esam Ziemassvētku vakarā braukuši uz vienas firmas noliktavu pēc vakuumsūkņa. Paši lecām pāri žogam...

Klaida: – To pat stāstīt nevar! Bet ko darīt, ja uzņēmums atbild, ka iekārtu dabūt nevar, bet mums jāslauc govis!

Normunds: – Tieši tik dramatiski tas notika, tāpēc arī mēs baiļojāmies – ja nu kas notiek ar robotiem, vai mums palīdzēs? Mums visu laiku bija dilemma, vai tiešām var tik ļoti uzticēties tehnoloģijām. Līdz noskatījāmies dokumentālo filmu par Ņujorkas lidostu, kas vienā brīdī apstājās attīstībā, jo gluži vienkārši vairs fiziski nevarēja kāpināt apkalpojamo pasažieru un bagāžas apjomu. Tad ieviesa robotus, kas to varēja paveikt ātrāk, un izaugsme atsākās. Un tad mēs sapratām, ka jāuzticas!

Klaida: – Mūs pārliecināja arī tas, ka Lely koncentrējas tikai uz slaukšanas robotu ražošanu.

Normunds: – Gāja gan diezgan grūti, kamēr sakārtojām servisa pakalpojumus, bet tagad viss ir kārtībā – strādājam ar igauņu dīleri. Ja ir profesionāli cilvēki, tad sistēma strādā labi un uz to var paļauties.

– Kādus jūs redzat ieguvumus pēc šiem četriem gadiem ar robotiem?
Klaida: – Izslaukuma pieaugums ir no 9 t no govs gadā līdz 10.5. Straujš kāpums ir noticis tieši pēdējā gada laikā. Robotu tehnoloģija tomēr prasa govis arī pielāgot. Mazliet dzīvniekus nākas brāķēt, bet ne tesmeņu, drīzāk citu nianšu dēļ – svarīgs ir piena atdeves ātrums u.c. Jaunajā fermā ienācām ar 140 govīm, no tām izbrāķējām vienu, kurai tesmenis tiešām bija par zemu. Neveicām ģenētisko atlasi, tāpēc neticu, ja stāsta, ka robotu dēļ ganāmpulks ļoti jābrāķē. Protams, sākumā pagāja pāris nedēļas, kamēr pieradām gan mēs, gan govis, bet tā ir, ieviešot jebkuru jaunu sistēmu.

Normunds: – Noteikti piena izslaukumu varēja kāpināt vēl ātrāk, izmantojot pareizu barošanu, bet arī to pielāgojām pakāpeniski. Pateicoties robotu izmantošanai, pieaudzis govju laktācijas ilgums – vidēji tas ir trīs gadi. Govis vidēji slaucas 2.7 reizes diennaktī, ir arī tādas, kas to dara 4–5 reizes.

Runājot par brāķēšanu – mums bija gadījums, kad vienai govij divi pupi skārās ar galiem kopā, bet robots ir tik gudrs, ka mēģina uzlikt stobriņu no vienas puses – nesanāk, mēģina no otras – pastumj traucēkli malā, un viss izdodas. It kā to darītu cilvēks! Tas ir kas ģeniāls!

Klaida: – Galvenā atšķirība ir vieglums – ir daudz mazāk fiziski darāmā darba – slaukšana, mazgāšana, barības piestumšana, ko nu jau arī dara robots... Pie liela darbu apjoma vienkārši nepamani, kas notiek ar dzīvniekiem. Nekas slikts nenotiks, ja atnāksi uz fermu astoņos, nevis sešos – tas tiešām atvieglo ikdienu. Un pat, ja tajā dienā neatnāksi nemaz, viss process turpinās. Protams, elektroniski mēs varam sekot līdzi visam, kas ar govīm notiek, – no datora, telefona.

Normunds: – Ja kaut kas notiek vai izgājis no ierindas, robots piezvana un atskaņo ziņojumu. Piemēram, saķērušies slaukšanas stobriņi. Tad es atbraucu, sakārtoju un dodos atpakaļ. Tas, kāds ir tehnoloģiskais progress, ir apbrīnojami... Ienāc naktī fermā, viss strādā, bet apzinies, ka tev ir milzīgs kredīts, un saproti, ka paļaujies vienkārši uz mikroshēmu.

Tāpat ar robotiem ir sajūta, ka darbs tiek izdarīts simtprocentīgi. Piemēram, tur, kur ir karuseļi, telpa ir jāmazgā trīs reizes dienā – tas vienkārši ir darbs, kas nedod nekādu pienesumu.

No 480 govīm mums 300 ir slaucamas. Šo skaitu izvēlējāmies tāpēc, ka tas ir optimāls, lai tiktu galā arī pašu spēkiem – ja nu nevarētu samaksāt strādniekiem... Tāpat katru nedēļu dodam darbiniekiem brīvas dienas, kad darbus paveicam paši. Viens robots var izslaukt maksimums 65–70 govis (atkarībā no piena atdeves ātruma u.c. niansēm), tas arī ir mūsu ierobežojums. Viens robots var izslaukt 2–3 t piena dienā. Šobrīd slaucam divas, bet, ja visu izdarītu maksimāli pareizi – sagrupētu un pareizi atlasītu dzīvniekus u.c., būtu vairāk.

Slaukšanas roboti un zāles piestūmēji - elektronika lieliski atvieglo ikdienu fermā.

– Arī par govju barošanu domājat rūpīgi.
Klaida: – Mums ir ļoti laba govju ēdināšanas konsultante Antra Gražule. Govis robotā saņem kombinēto spēkbarību, katra savu daudzumu, atkarībā no laktācijas dienas, piena daudzuma un dzīvnieka svara – tā viņām garšo, tāpēc arī uz robotu dodas labprāt. Dators nemitīgi analizē ekonomiku – ņemot vērā piena cenu, lai saprastu, cik piena jāizslauc un cik barības jāiedod.

Normunds: – Un ir tiešām atšķirība, cik barības ganāmpulkam izbarojam mēs un cik cits saimnieks ar līdzīgu skaitu lopu.

Klaida: – Robots dod enerģētisko barību, savukārt uz barības galda tiek saņemts proteīns, tā veidojot nepieciešamo balansu.

Normunds: – Antrai arī nav jābrauc uz kūti, lai visam sekotu līdzi, jo datorprogrammā var redzēt, kā sokas katrai govij, un koriģēt barošanas plānu. Tā var laikus arī redzēt saslimšanas, sekot līdzi meklēšanās gaitai. Latvijā vispār nav daudz speciālistu, kas spēj ieteikt, kā vislabāk barot govis tieši robotizētajās fermās.

Klaida: – Jo tā ir diezgan specifiska sistēma – cik un ko govīm dot, lai viņas labprāt ietu robotos slaukties. Jo, ja viņas neiet, tās ir pamatīgas problēmas! Govis uzreiz parāda, kas viņām patīk un kas ne.

– Jauno fermu uzbūvējāt tieši iepriekšējās vecās vietā.
Normunds: – Ar fermas būvniecību mums ļoti paveicās, bet, kā jau visiem, tas ir ļoti īpašs stāsts. Izvēlējāmies vienu poļu uzņēmumu, kas gribēja nākt uz Latviju. Pie mums strādāja kādi 10–12 poļi, un darbs tiešām veicās raiti. Septiņos no rīta bija darbā un pēc 12 stundām beidza.

Klaida: – Darbs sākās augustā, un Ziemassvētkos ferma bija jau gatava, vēl atlika tikai ielikt robotus.

Normunds: – Mums tas tiešām bija liels brīnums! Turklāt tikpat liela būve kā virs zemes, ir arī zem zemes, jo tur ierīkota mēslu krātuve. Paralēli vecajā fermā tika mainīts jumts, un tur strādāja latviešu kompānija – tiesa, salīdzinājums mūsu tautiešiem nenāca par labu.

Ēkas būvniecība izmaksāja nedaudz virs 700 tūkst. EUR, vēl gandrīz tikpat daudz – roboti, guļvietas, viss inventārs iekšpusē. Bija vēl doma nobruģēt ceļus, labiekārtot apkārtni, bet nokrita piena cenas, un no tā posma atteicāmies.

Uzskatu, ka, nopērkot jaunu traktoru ar struktūrfondu atbalstu, nauda jau pēc stundas ir kāda Rietumeiropas uzņēmēja kabatā. Vai mums tas ir izdevīgi? Ja uzbūvējam ēku, tas paliek te, Latvijā, iegūst arī nodarbinātie vietējie uzņēmēji. Pat ja mēs te vairs  nestrādātu, to var izmantot kādam citam biznesam. Un vēl domāju, ka ar subsīdijām ir jāatbalsta mazie un vidējie zemnieki, lielajiem ir jāspēj tikt galā pašiem. Piemēram, ja esi sasniedzis miljonu lielu apgrozījumu, tālāk tiksi galā pats. Lai vairāk tiek jauniešiem! Citādi viņiem nav iespēju attīstīties.

Arī mēs sākumā iegādājāmies tehniku ar ES fondu atbalstu, bet tagad uzskatu, ka daudz lietderīgāk ir pirkt lietotu tehniku. Mūsu uzstādījums ir tāds – maksāt darbiniekiem mazliet vairāk un nopirkt ne tik dārgu tehniku, nevis otrādi. Ja darbiniekam maksā 500 EUR, bet viņam jābrauc ar 200 tūkst. EUR vērtu tehniku, vai tas ir proporcionāli? To, cik labi tehnika kalpos, nosaka cilvēka faktors.

– Droši vien finanšu aprēķini pirms fermas būvniecības bija sevišķi rūpīgi?
Normunds: – Fermas celtniecība un robotu ierīkošana maksāja vairāk nekā 1 milj. EUR. Protams, izmantojām arī struktūrfondu līdzekļus. Visus baida viena robota izmaksas, kas, protams, ir lielākas nekā slaukšanas iekārtai. Taču jāņem vērā arī ēkas celtniecība, ekspluatācija, darbaspēka izmaksas – 5–10 gadu laikā tas viss atmaksājas ar uzviju. Sapratām, ka ir divi ceļi – vai nu tu maksā algas, vai kredītus. Tas otrs ceļš garantē, ka tavā īpašumā paliek tehnoloģijas, kamēr cilvēks (darbinieks) ar visām zināšanām un gadiem maksāto algu var aiziet.

Ilgtermiņā neviens uzņēmums nedrīkst strādāt ar kredītiem, ja gribi stabili darboties, tāpēc vēlamies pēc iespējas drīz to nomaksāt.

– Vai darbinieku skaits samazinājās?
Normunds: – Drīzāk var teikt, ka nepalielinājās. Palielinājām ganāmpulku, bet darbinieku skaits palika tāds pats.

Klaida: – Mums ir viens cilvēks, kas sakopj guļvietas, iztīra dzirdnes, tīra robotus. Es un vēl viens darbinieks pieskata lopu veselību, sēklošanu, teļus. Vēl ir barotājs.

Normunds: – Parasti ir tā, ka sešos no rīta atnāk darbinieks, kas kopā astoņas stundās – četras rītā, četras vakarā – visu fermā sakārto. Barošanu dažkārt veicu arī es, tas prasa ap divām stundām. Vēl trīs cilvēki strādā uz lauka, novāc lopbarību un veic tehnikas apkopi.

Klaida: – Nevar teikt, ka mums būtu bijušas lielas problēmas ar darbiniekiem, tomēr bija brīži, kad gāja traki ... – paliec viens ar 140 govīm, kuras jāslauc, kamēr bērni baro teļus.

Normunds: – Būsim godīgi, darbs fermā ir smags un monotons, jāceļas agri – nu nevar pārmest cilvēkiem, ka viņi to negrib darīt.

Klaida: – Govīm arī vajag tādus cilvēkus, kas vēro un pamana – un, ja darbinieks ir noslogots ar slaukšanu, viņš diez vai ievēros, ka ar govi kaut kas nav kārtībā. Robotizētā slaukšana, kur ir arī dators, piesaista apķērīgus cilvēkus, tāds darbs ir saistošs jauniešiem! Tās ir aplikācijas telefonā – viss, kas pievelk mūsdienīgus cilvēkus, un mūsu bērni dažkārt pat tajā orientējas labāk nekā mēs!

Normunds: – Tajās dienās, kad darbinieku fermā nav, apkopšanas darbus veic arī mūsu vecākais dēls. Pie tam viņš nesen ir ticis pie motocikla un, ja naktī robots apstājas, ir gatavs lekt tam virsū un braukt visu nokārtot. Gan jaunās tehnoloģijas, gan iespēja nopelnīt piesaista jauno paaudzi!

Visumā var teikt, ka esam atraduši vislabākos darbiniekus, kolēģus Latvijā un tikai tāpēc varam kopā šo visu paveikt. Katram ir savas unikālas spējas un dotības, bez kurām nekas fermā nenotiktu! Esam ļoti pateicīgi, ka viņi piedalās un tic tam, ko mēs darām.

– Kur jūs nododat pienu?
Normunds: – Tas jautājums mums pašlaik ir sāpīgs. Iepriekšējais piena uzpircējs mūs pamatīgi uzmeta. Nav samaksāts vairākām saimniecībām, kas aizgāja no viņa prom. Pašlaik nododam pienu LPPKS Piena loģistika, tas likās saprātīgākais variants. Domāju, ka cilvēki ir mācījušies no savām kļūdām. No rūpnīcas projekta mēs gan aizgājām prom laikus. Piena cenas jau pašlaik Latvijā ir līdzīgas, 0.27–0.29 centi par litru.

Arī sausums mums īsti nav traucējis, bet ir viegli runāt, ja neesi Kurzemē, kur lietus dažviet kopš maija nav lijis. Ir jādomā, jāsadala riski – ja zāle izdeg, mums ir kukurūza, kas šajā gadījumā ir glābējriņķis. Kukurūzai karstais laiks tieši ļoti patīk. To audzējam jau padsmit gadus, tā nekad karstuma dēļ nav cietusi.

Klaida: – Slapjā gadā būs otrādi – labāk augs zāle. Tā kultūras viena otru papildina. Pērn mums bija ļoti daudz zāles!

Pienam brauc pakaļ katru dienu, parasti nododam ap 8 t. Karstais laiks, protams, govīm sagādāja lielu papildu stresu. Uztraucāmies, kā ies. Taču roboti palīdzēja arī te, jo mums govis nebija nekur jādzenā, viņas vienkārši turpināja dzīvot un pašas tika galā, saprotot, cik var kustēties un cik ēst.

Normunds: – Katru gadu gribam uzlikt dzesēšanas vai mitrināšanas sistēmas – ventilatoru vai ūdens smidzinātāju, bet joprojām neesam to izdarījuši. Izmaksas tam ir milzīgas.

Klaida: – Ziemā pētīju iespējamos variantus, jo Latvijā piedāvā tikai ventilatorus, kas vienkārši kuļ to pašu gaisu, kas prasa arī milzīgas izmaksas. Taču arī modernāki varianti ir mērāmi vairākos desmitos tūkstošos eiro. Sistēma, protams, ir ideāla – kad auksto gaisu pūš tieši uz govs guļvietas vai pie barības galda. Tādā veidā var pat koriģēt lopu kustību.

– Kas aug jūsu laukos?
Normunds: – Centāmies tā, lai maksimāli ar visu tiktu galā paši, tāpēc esam specializējušies tikai kukurūzas un zālāju audzēšanā, kā arī sniedzam pakalpojumus. Graudkopība, protams, ir ļoti vilinoša, bet tas nozīmē vēl atsevišķu papildu nozari un tehnikas parku. Vai tam ir jēga? Mēs negribam pārstrādāties. Ir jāmāk sev pateikt, kad pietiek. Tagad mums viss ir saprotams – govis, zāle, kukurūza, cenšamies katru dienu visi iekļauties astoņu stundu darba dienā, darbinieki to novērtē.

Klaida: – Mums arī parasti ir brīvas visas oficiālās svētku dienas.

Normunds: – Kopā mums ir ap 400 ha zemes, aptuveni puse ir īpašumā. Pateicoties vācu konsultantam, aizpagājušajā gadā izmēģinājām
jaunu metodi – novākt tikai kukurūzas vālītes. Kukurūza gan īsti nenobriest tik tālu, lai varētu novākt gatavus kukurūzas graudus, bet tas ir vidusceļš. Ir tāds īpašs kombains, kas kā liels melleņu lasītājs novāc tikai vālītes, kātus iear zemē. Iegūstam graudu masu, ko uzreiz arī placinām. Tā varam novākt ražu līdz 10 t/ha. Praktiski tie ir kā kukurūzas milti, ko mums ir ļoti izdevīgi izmantot lopbarībā – no hektāra tas ir līdz 2 tūkst. EUR, ņemot vērā miltu cenu. Neviena graudu kultūra tā neatmaksājas! Pāri palikušo mēs nododam biogāzes stacijai. Cik esmu stāstījis par šādu iespēju citiem zemniekiem, viņi īsti netic. Jo tas ir kas pilnīgi jauns. Varbūt bail atstāt to kātu zemē – esi izaudzējis tādu masu, bet novāc tikai vālīti!

Klaida ar vecāko dēlu Krišu uz jahtas klāja, atgriežoties Rīgā pēc divu nedēļu ceļojuma.

– Jau teicāt, ka arī bērni ir iesaistījušies fermas darbā.
Klaida: – Jā, mums ir trīs bērni pusaudži. Jaunākais Jānis (11) ir ļoti aizrāvies ar dažādiem sporta veidiem, meita Tīna (14) spēlē pludmales volejbolu un mācās 9. klasē, Krišs (17) iet 10. klasē. Šovasar viņš nolicis motociklista tiesības, kas nemaz nebija tik vienkārši. Mums ar viņu bija liels piedzīvojums, kad pavasarī iestājāmies jahtas Spaniel komandā un nesen atgriezāmies no divu nedēļu ceļojuma ar šo jahtu no Nīderlandes līdz Latvijai. Tā bija Normunda ideja – iet mācīties burāt. Sākumā man šķita, ka tas ir pilnīgs absurds, bet ziemā taču kaut kas ir jādara! Tad nu abi ar vīru, vecāko dēlu un vēl vienu zemnieku pāri mācījāmies burāt. Normunds gan ir vienīgais no grupas, kas pagaidām ir nolicis teoriju, jo tas ir ļoti sarežģīti – fizika, meteoroloģija...

Normunds: – Atklājām pilnīgi jaunu paralēlo pasauli!

Klaida: – Tad no paziņām uzzinājām par Spaniel un nolēmām izmēģināt, jo prakse taču ir vajadzīga. Uz jahtas darījām visu, ko mums lika. Arī pirms tam 20 stundas jāpavada jahtas sakopšanas darbos. Esam nobraukuši tūkstoš jūras jūdžu, kaut kas neaptverams!

Normunds: – Un pat tas ir, pateicoties robotiem, jo neesi piesiets fermai, bet tāpat vari sekot tur notiekošajam telefonā!