Saimnieks LV / 2019.gads (Marts.)

Zemnieku saimniecība Robežnieki, kurā saimnieko Ieva Alpa – Eizenberga un Sandris Eizenbergs, atrodas vietā ar visai prozaisku un savā ziņā izsmeļošu nosaukumu – Centra govju kūts – Salacgrīvas novada Svētciemā un nodarbojas ar piena lopkopību un graudkopību. Pie atsaucīgajiem un enerģiskajiem saimnie kiem viesojamies viņu jaunajā tehnikas novietnē, kuras otrajā stāvā ir labiekārtots saimniecības birojs. Likumsakarīgi, ka saruna sākas tieši par šo jauno objektu.

– Kā nolēmāt, ka jābūvē jauna ēka?
Ieva Alpa – Eizenberga: – Nebija vairs pieņemama situācija, ka vecajās un nomātajās darbnīcās strādniekiem tek ūdens uz galvas. Tāpēc sadūšojāmies un, par spīti jau esošajiem maksājumiem par jauno kombainu un pēdējo divu gadu klimatiskajām neražām, iesniedzām projektu Lauku atbalsta dienestā, kur mūs iedrošināja un uzmundrināja. Pārbūvējām vecu sakņu noliktavu, izveidojot jaunu tehnikas novietni, darbnīcu un palīgtelpas. Būvniecību sākām pagājušā gada maijā, solīja jau, ka varēsim ievākties vasaras beigās. Tomēr ekspluatācijā nodeva tikai šī gada janvārī.

– Saprotu, ka jums ir laba pieredze ar LAD?
Ieva: – Saimniecība regulāri īsteno dažādus projektus ar Eiropas Savienības atbalstu, un bez LAD palīdzības un sapratnes būtu bijis grūti. Reģionālajā lauksaimniecības pārvaldē, kas atrodas Valmierā, strādā ļoti atsaucīgi darbinieki, viņi iesaka, ko un kā labāk varu izdarīt, lai īstenotu iecerēto. Īpašs paldies viņiem par sapratni jaunās novietnes būvniecības jautājumu risināšanā!

Sandris Eizenbergs: – Šogad arī iesniedzām projektu LAD jauna traktora iegādei, jo saimniecībā ir jaudīgi agregāti, kuriem priekšā vajag arī spēcīgu traktoru. Pārsvarā līdz šim bijām pirkuši lietotu traktortehniku.

– Kā sākāt saimniekot?
Sandris: – Saimniecību 1993. gadā izveidoja mana mamma. Sākumā kūts mums bija Svētciema centrā un, kā jau daudziem tajā laikā, arī mums bija pāris govis un cūkas. Vēlāk 2000. gadu sākumā nopirkām fermu šeit, Svētciema malā, un lēnām pārvācāmies uz šo pusi. Tolaik jau pārņēmu saimniekošanu un bija jāpieņem lēmums par saimniecības paplašināšanu vai likvidēšanu. Nolēmu attīstīties, jo lauki man patikuši kopš bērnības, mamma ņēma līdzi kolhoza darbos un man patika braukāties ar traktoriem un kombainiem.

– Kādas šķirnes govis veido ganāmpulku?
Ieva: – Pavisam ir 180 govis, tajā skaitā 90 slaucamas. Pamatganāmpulku veido Holšteinas melnraibās, sarkanraibās un aptuveni 10 % Švices šķirnes govis. Ar šo šķirni apsēklojām jauktas izcelsmes dzīvniekus, un pamazām krustošanas rezultātā esam ieguvuši jau pāris 100 % Švices šķirnes pārstāves. Šīs brūnās govis ar pūkainajām ausīm atklāju kādās mācībās, kur tās tika pozicionētas kā izturīgākas pret slimībām, garāku dzīvildzi un ar augstākiem piena kvalitātes (tauku, olbaltumvielu satura) rādītājiem. Citi saimnieki stāsta, ka šīs šķirnes gotiņas ir kauslīgas, citi atkal neredz atšķirību no Holšteinas šķirnes pārstāvēm. Mēs esam novērojuši, ka tās ir bravūrīgākas un reizēm parāda savu raksturu.

Bioloģisko materiālu govju apsēklošanai piegādā Vidzemes veterinārais serviss un uzņēmuma ABS Global ģenētikas izplatītājs. Pastāvīgi strādājam ar diviem piegādātājiem, tie abi ir atbildīgi. Bez tam sajūtas saka, ka vajag jaukt kontinentu ģenētiku.

– Kā govīm nosakāt meklēšanos un grūsnību?
Ieva: – Meklēšanās pazīmes govīm nosaka fermu darbinieki un ziņo atbildīgajam par aplecināšanu, ir arī kalendārs. Govīm mākslīgo apsēklošanu veic saimniecības zootehniķe, kā arī viena slaukšanas operatore, kas beigusi sēklotāju kursus un var veikt šo darbu. Vidējais apsēklošanas rādītājs saimniecībā ir 1.7 reizes, kas ir virs vidējā Latvijā. Grūsnību slaucamajām govīm nosakām ar piena analīzēm, savukārt telēm – rektāli izmeklējot, ja vajag ātrāk, tad ņemam asins analīzes.

− Vai govju skaitu palielinājāt pakāpeniski?
Sandris: – Govju skaits palielinājās pakāpeniski ar maziem lēcieniem. 2000. gadu sākumā, iegādājoties šo kūti, mums bija 10 govis. Saprotot, ka vietas ir daudz un varam attīstīties, sākām pirkt telītes, neievērojot ģenētisko izcelsmi, galvenais bija skaits. Tad pēc 5–6 gadiem pārbūvējām fermu, izņēmām logus un uzsākām nepiesieto turēšanu. Ierīkojām dzirdnes, ko silda zemes siltums, lai ziemā dzeramais ūdens nesasalst. 2007. gadā Vācijā nopirkām 15 Holšteinas melnraibās teles. Tolaik kūtī jau bija 35 slaucamas govis.

Ieva: – Vācietes ganāmpulkam iedeva ģenētiskās tīrības lēcienu. Savukārt atpakaļ vienu soli iedeva kāda ganāmpulka – 20 slaucamu govju – iegāde no Mazsalacas, kurā bija dažādu šķirņu jaukteņi. Toreiz bija vajadzīgs steidzīgs risinājums, jo vienam zemniekam iebruka fermas jumta daļa un, iespējams, morāli vairs nebija gatavi turpināt piena lopkopību. Viena no viņu jaukteņu telēm pie mums ir joprojām, pie tam viena no labākajām piena devējām. Nesen skatījos šīs govs izcelsmes kartīti – tai ir sešas šķirnības.

Sandris: – 2008. gadā nolēmām būvēt jaunu slaukšanas zāli, jo vairs nepietika ar četrām aprīkotām slaukšanas vietām. Uzbūvējām skujiņas tipa, kurā vienlaicīgi var slaukt sešas govis. Govju skaitam pieaugot, tā kļuva mazražīga, tāpēc nopirkām lietotu slaukšanas iekārtu ar astoņām slaukšanas vietām un automātisku slaukšanas aparātu noņemšanu. Tā darbojas joprojām un tagad jau apkalpo gandrīz 100 slaucamas govis divas reizes dienā.

Ieva: – Automātiskā slaukšanas aparātu noņemšana atvieglo darbu, jo slaucēja, zinot noteiktas govju grupas slaukšanas ilgumu, paspēj vēl aiznest teliņiem dzert tikko slauktu pienu vai paveikt kādu citu darbiņu. Šie aparāti samazināja arī somatisko šūnu skaitu pienā, jo, savlaicīgi atslēdzoties, netraumē govs tesmeni, kas var radīt iekaisumu procesus.

Ieva un Sandris ganāmpulkam izvēlējušies Latvijai neierasto Švices šķirni.

– Varbūt ir padomā kaut ko uzlabot kūtī?
Ieva: – Uzlabojumiem un modernizācijai ir nepieciešamas investīcijas, bet, ņemot vērā piena un divu gadu graudu krīzi, esam nolēmuši nedaudz iepauzēt.

Sandris: – Domājot par kaut kādiem uzlabojumiem, manuprāt, jāpieņem kardināls lēmums par jaunas fermas būvniecību, jo pašreizējā jau tagad tik tikko iztur govju labturības prasības un var teikt, ka attīstības iespējas šajā fermā ir izsmeltas.

Ieva: – Četrus gadus pāru atlasē izvēlamies ģenētisko materiālu, kuru pēcnācēji ir ar sašaurinātu govs izmēru, nezaudējot izslaukumu ziņā, lai gan govis ar katru paaudzi ir nedaudz lielākas un guļvietas tām kļūst par īsām un šaurām.

Sandris: – Kaut nedaudz risinot komforta jautājumu grūsnajām telēm, vienkārši paplašinājām novietni, izveidojot kūts sienā izejas uz āru, kuru ierobežo aploks. Tagad jaunlopiem ir vairāk telpas un tie var iziet ārā, kad vēlas.

– Kur ir teļu novietnes?
Ieva: – Teliņi dzīvo speciālās āra būdiņās kopš dzimšanas, kamēr iemācās dzert no spaiņa, tad pārvietojam tos uz kopējām grupām. Līdz mēneša vecumam barojam ar pienu – 3–4 l no rīta un vakarā. Vēl viņiem ir pieejami placināti graudi. No otrās nedēļas līdz 4–5 mēnešu vecumam telītēm ir pieejama slaucamo govju barība, pie kuras tās lēnām pierod un straujāk aug.

Apsēklošanai izmantojam nešķiroto bioloģisko materiālu, tāpēc govīm dzimst arī bullīši, kurus realizējam divu nedēļu vecumā vietējiem zemniekiem vai piena kooperatīvam Piena Ceļš.

– Ar kādiem izslaukumiem varat lepoties?
Ieva: – Gadā no govs izslaucam aptuveni 10 tūkst. kg piena. Ražīgāko saimniecību Top 50 esam bijuši pāris reizes, attīstības gados, kad, pateicoties veterinārārstam un konsultantam Andrim Zālītim, ātri attīstījāmies izslaukuma ziņā, gan uzlabojot ģenētiku, gan pareizi barojot un izveidojot atbilstošu mikroklimatu.

Govis slaucam divas reizes dienā – no rīta astoņos un vakarā astoņos. Darbiniekus nemokām ar agro celšanos un citiem neiesakām to darīt. Nav pamatota iemesla, jo piena mašīnām sen vairs nedraud uzkaršana, kas bija viens no iemesliem, kāpēc padomju laikos govis slauca agri no rīta. Tagad tās aprīkotas tā, lai neuzkarstu pārvadājamais produkts. Mūsdienās piena savācēji pielāgojas zemniekam, nevis otrādi. Citus iemeslus agrai slaukšanai neredzu.

– Kur realizējat saimniecībā iegūto pienu?
Ieva: – Kādreiz bijām kooperatīva LPPKS Trikāta KS vieni no aktīvākajiem biedriem, līdz maksātnespējai, tur mums arī palika neizmaksāta divu mēnešu piena nauda. Pašlaik esam biedri lauksaimniecības pakalpojumu piensaimnieku kooperatīvajā sabiedrībā Piena Loģistika, kas izveidojās 2015. gadā Valmierā. Piena iepirkuma cena un norēķins 30 dienās mūs apmierina.

– Ar ko barojat savu ganāmpulku?
Ieva: – Dodam, ko govs prasa! Tas ir tikai puspajokam, jo govis labi signalizē par tām vajadzīgo.

Sandris: – Pamatā ir pašu gatavots skābsiens. Barojam arī ar kukurūzas skābbarību, kas ļauj samazināt graudu īpatsvaru barības devā. Tāpat izmantojam pašu audzētus graudus – kviešus, miežus un rudzus. Barības devas govīm aprēķina liellopu ēdināšanas speciāliste, pirms tam visām izejvielām taisām analīzes, lai saprastu, kādas piedevas un kādos daudzumos nepieciešamas. Barībai pievienojam arī melasi, apmēram 80 l dienā. Piena krīzes laikā govis sanāca barot lēti un intensīvi, jo bija svarīgi par mazu naudu dabūt daudz piena, pēc laika tas atspēlējās uz govju veselību, zaudējām daudzas trešā piena govis.

Teliņu pirmā dzīvesvieta.

– Kā gatavojat barību?
Ieva: – Zālājus un kukurūzu skābsiena ieguvei izaudzējam savos laukos, katru gadu 30–40 ha zālāju pārsējam.

Sandris: – Jau vairākus gadus audzējam un par ļoti veiksmīgu uzskatām kukurūzu, kas diezgan labi jūtas arī mūsu vēsajā klimatā, tikai izvēlamies šķirnes ar īsāku veģetācijas laiku. Kopš audzējam kukurūzu, lopbarības nav pietrūcis, turklāt vienmēr nodrošināmies ar rezervi gadam. Ja nebūtu kukurūzas, arī šogad mums barības trūktu, jo zālāji pērnvasar bija nekvalitatīvi. Tagad izēdinām bedrēs ielikto rezervi, līdz jaunajai ražai pietiks. Kukurūza ir samērā lēta lopbarība. Tikai reizi vasarā sējumu
nomigloju, nav trīs reizes jāpļauj, tai ir liela masa un izbarojot nav vajadzīgs daudz miltu. Turklāt kukurūzas novākšanai mums ir pašgājējs smalcinātājs. Tas divās dienās var nopļaut un sasmalcināt ap 400 t zaļās masas, pie tam augu var sagatavot dažāda smalkuma frakcijās – pat 2–3 cm garās. Zinām, ka ir prakse, kad kukurūzu jauc kopā ar zālājiem kaudzē, lai kukurūzas sulas palielina cukura sastāvu, bet mēs tā vēl nedarām, zālājus un kukurūzu liekam atsevišķās kaudzēs. Gatavojam arī nedaudz siena teliņiem, ja barībā vajag kaut kādu sausnu, tad pievienojam salmus.

– Cik darbinieku strādā saimniecībā?
Ieva: – Saimniecībā, neskaitot mūsu pašu darba spēku, ir nodarbinātas divas slaukšanas operatores, kas arī kopj teļus, viens fermas darbinieks, zootehniķe, remontstrādnieks un laukstrādnieks. Mums ir izcili darbinieki, varam droši pat divas nedēļas neierasties darbā, un te viss notiks. Būs izdarīts pat vairāk nekā prasām, jo viņi ir apzinīgi un kārtīgi strādnieki.

Sandris: – Līdz ar tehnikas attīstību arī fiziskā darba fermā ir kļuvis mazāk. Esam nopirkuši jaunu barības dalītāju, kas reizi dienā sajauc barību visiem dzīvniekiem, nav vairs ne spaiņu, ne dakšu. Iekāpjot traktorā, priekšā ir tabula un kalkulators, kas pasaka priekšā, kādas sastāvdaļas un cik lielos daudzumos jāliek.

– Ar cik plašu tehnikas parku darbojaties?
Sandris: – Tehnika ir visiem augkopības un lopkopības darbiem. Pērn vēl iegādājāmies jaunu graudu kombainu, jo platības ir pieaugušas un vajag jaudīgāku tehniku. Apskatot internetā lietota kombaina cenu un salīdzinot to ar jauna iegādi, izmantojot LAD atbalstu, papildus vēl realizējot veco, sapratām, ka aizdevumu slogs lielāks neuzaugs. Savukārt jaunas tehnikas darba ražīgums un jauda ir nesalīdzināmi lielāka, turklāt tā ir modernāka un aprīkota ar dažādiem sensoriem, kas nosaka graudu mitrumu, ražību u.c. parametrus.

Ieva: – Mums ir lieliska sadarbība ar novada lauksaimniekiem. Nākam viens otram palīgā, maināmies ar agregātiem u.tml., tad sezonas beigās savelkam galus kopā – kurš kuram ir parādā − un norēķināmies.

– Cik daudz zemes ir saimniecībā un kā to izmantojat?
Sandris: – Apsaimniekojam ap 600 ha, no kuriem apmēram trešā daļa (170 ha) ir īpašumā. Mantotās zemes bija tikai padsmit hektāri, pārējos esam piepirkuši pēdējos gadus, un visi ir par kredītiem iegādāti. Zemes gabaliņi ir mazi un sadrumstaloti. Prieks bija par 20 ha zemes iegādi vienā gabalā Ainažos. Paralēli piena lopkopībai nodarbojamies arī ar graudkopību – 70 % zemes platību sējam ziemājus – kviešus, rudzus un rapšus. Pērn graudaugu kultūras ieziemojās ideāli. Ja marts neizspēlēs kādu ļaunu joku, tad būs laba raža. Kaut gan piejūras smiltis mūs nelutina ar rekordražām, tomēr vidēji 4.5 t/ha graudaugu iegūstam. Lielāko daļu graudu un rapšu realizējam, pašpatēriņam paturot ap 300 t lopbarībai. Graudu pārvadāšanai arī ir savs transports, kas dod lielas priekšrocības ražas laikā.

– Bieži pieminat krīzes laikus, vai tie bija tik smagi?
Sandris: – Tie joprojām vēl atsaucās uz mūsu saimniekošanu.

Ieva: – 2014. gada sākumā tikai beidzām maksāt 2007. gada piena krīzes parādus, kad jau atkal piena tirgū sākās grūti laiki, kurus vieglāk pārdzīvojām ar ienākumiem no graudiem, kuriem tajos gads bija laba raža. Savukārt pēdējos divus gados, kad piemeklēja mitrums un sausums, bija graudu krīze. Tā mums te iet – viena nozare stutē otru.

– Vai neesat domājuši par savu piena pārstrādi?
Ieva: – Vēl neesam nonākuši līdz tam, ka gribētos pamēģināt kaut ko papildus, visu laiku paņem esošie pienākumi un darbi.

– Piena krīzes, sausuma un slapjuma gadi, vai kādā brīdi nebija doma atmest tam visam ar roku?
Ieva: – Zemnieks jau nevar tik vienkārši visam atmest ar roku, jo ir ieķīlāta māja ar visu tās saturu. No krīzēm esam guvuši arī mācības, tāpēc uz daudzām lietām tagad raugāmies piesardzīgi un ar apdomu.

Sandris: – Tas ritenis ir iegriezies un jāripo tam līdzi, vieglāk vai smagāk. Turklāt piens, krējums, siers cilvēkiem būs vajadzīgs vienmēr, tāpēc domāju, ka piena lopkopība būs aktuāla vienmēr.