Saimnieks LV / 2019.gads (Maijs.)

Raina Boguža ir viena no 240 Latvijas kultūras vēstniekiem – neformālas kustības dalībniekiem, kas visos Latvijas novados darbojas kā radoši un rosīgi līderi – gan latvieši, gan mazākumtautību pārstāvji. Viņi nerimstoši veido sabiedrisko dzīvi, strādājot dažādās jomās, taču vienlaikus rūpējas par kultūrvēsturisko mantojumu savā ciemā, pagastā vai pilsētā, tā ieaužot krāsainus rakstus mūsdienu Latvijas kultūrvidē.

Raina darbojas pašā Lietuvas pierobežā – Saldus novada Ezerē biedrībā Mūsu ligzda, caur kuru ik gadu tiek realizēti ap desmit vietēja un plašāka mēroga projektu – gan uzlabojot infrastruktūru, gan vācot ziedojumus kādai nelaimē nonākušai ģimenei. Palīdzot citiem, Raina gūst piepildījumu pati sev, un dažkārt tieši tas palīdzējis noturēties uz dzīves grambainā ceļa.

– Kas jums pašai šķiet svarīgākais, kas būtu jāpasaka par sevi?
Raina Boguža: – Šķiet, ka savu svarīgāko misiju kā sieviete esmu izpildījusi, jo esmu uzaudzinājusi piecus bērnus. Man ir četras meitas un dēls, visi praktiski jau savā dzīvē. Ar katru no viņiem man ir bijis īpašs stāsts, par ko man ir nācies ar Dievu pamatīgi strīdēties. Nu jau man ir arī pieci mazbērni. Taču pašlaik manā dzīvē būtiskāko lomu ieņem darbs ar sevi un sev – projektu rakstīšana. Ja kādreiz kāds man būtu ko tādu teicis, nemūžam neticētu.

Esmu nemiera gars, ļoti spontāna. Varu ātri sadusmoties, tad apkārtējie zina, ka mani nevajag aiztikt, bet dusmas ātri pāriet. Tieši tāpat var pamanīt, ja es priecājos. Es visu daru ar emocijām. Varbūt tas ir labi, varbūt ne. Esmu arī ļoti pacietīga – ne velti jau 35 gadus esmu laulībā. Vienu projektu esmu iesniegusi pat 17 reizes, lai atbalstu saņemtu astoņpadsmitajā! Ja jūtu, ka mērķis ir mans, – agri vai vēlu to panākšu. Te parādās tā nenormālā spītība.

Mūsu ligzdu vadu jau piekto gadu. Pavisam īsu laiku strādāju arī bibliotēkā, tomēr sapratu, ka man vajag lielāku kustību un intensitāti. Mani brīnišķīgie kolēģi saprata, ka es tur tomēr sevi iekšēji laužu.

– Ko vispār nozīmē būt kultūras vēstniecei?
– Esmu kultūras vēstniece jau četrus gadus. Mēs esam tie, kas maisa to iekšējo katlu un dod to zupu pagaršot visiem uz āru. Esam ļoti daudzpusīgi. Nepazīstu nevienu, kas darītu tikai vienu lietu. Arī es rakstu projektus visdažādākajās jomās. Esam savu lokālo vietu fanātiski patrioti un darītāji, urķētāji. Svarīgi ir būt pamanāmiem un piesaistīt saviem novadiem arī tūristus. Prieks, ka arvien vairāk līdzgaitnieku to saprot.

– Vai esat vietējā – no Ezeres?
– Esmu no Talsu novada Laucienes. Izaugusi gan es esmu tā paša novada Uguņciemā, pie vecvecākiem. Skolas laikā atkal biju pie vecākiem – kā vecākais bērns astoņu bērnu ģimenē. No mājām aizgāju un ģimeni nodibināju agri. Mana pirmā profesija ir zirgkopības speciāliste, jāšanas trenere. Strādāju, kamēr zirgaudzētava likvidējās. Sanāca arī, ka guvu smagu traumu un pēc tās, vecāku mudināta, profesijā vairs neatgriezos. Ar projektiem sāku strādāt, kad paliku bez darba skolā un nokļuvu simtlatnieku programmā. Man deva diezgan lielu vaļu mācīties, iegūt projektu rakstīšanas prasmes.

– Kas ir tie projekti, ar kuriem jūs strādājat?
– Pārsvarā strādāju ar sabiedriskā labuma projektiem, piesaistot līdzekļus gan no vietējiem, novada un republikas mēroga, gan ES fondiem. Dzīvoju pēc principa – ja šai informācijai pie manis ir jānonāk, tā atnāks. Un tieši tā arī notiek. Jau 12 gadus rakstu projektus gan savai biedrībai Mūsu ligzda, gan vēl vairākām. Pati esmu triju biedrību biedre – Sadarbības platformai Rīgā, ko vada Lauma Celma, Saldus rajona attīstības biedrībai un Ezeres biedrībai Pa sentēvu pēdām.

Šis ir savāds gads, jo valsts ir nesen tikusi pie budžeta, līdz ar to kavējas arī citu finansējumu pārdale. Taču esmu priecīga, ka nu jau ceturto gadu īstenojam kokamatniecības darbnīcas bērniem. Mums ir paveicies atrast fantastisku cilvēku – Alvidu Pupši, kurš nav pedagogs pēc izglītības, bet skolotājs pēc aicinājuma. Koks viņam ir sirdslieta, un bērni līp klāt! Bet vispār esam īstenojuši ļoti daudzveidīgus projektus. Mīļi ir bijuši divi fotokonkursi, kur gan vietējie, gan viesi rādīja to, ko ir saskatījuši Ezerē. Daudz projektu bijuši domāti labdarībai. Šķiet, ka lielākais bija līdzekļu vākšana nodegušas mājas atjaunošanai daudzbērnu ģimenei, kas bija arī skarba, sāpīga, bet ļoti noderīga pieredze.

Ezeres Dzirnavu dīķa slūžas  – tas ir kaut kas fenomenāli skaists un unikāls Latvijas mērogā!  FOTO: Jānis Vecbrālis

– Vai tas nozīmē, ka jūs apkārtnē zina kā cilvēku, pie kura vērsties, ja notiek kāda nelaime?
– Jā, tā tas ir. Mums ir gan labas attiecības un sadarbība ar fondu Ziedot.lv, gan Latvijas Samariešu apvienību, Ineses Galantes fondu, regulāri sadarbojamies ar AS Latvijas valsts meži.

Mūsu pagājušā gada finansējums nav liels, bet biedrībai laukos nav arī mazs – 13 tūkstoši eiro. Taču gada sākumā nekad iepriekš nevar paredzēt, cik un kādus projektus īstenosim un kādu finansējumu iegūsim. Viss ir atkarīgs no tā, cik tas cilvēkiem vajadzīgs. Es jau nerakstu sev, bet konkrētajai mērķgrupai!

Ražīgākajā gadā ir bijuši 18 projekti. Taču tik daudz es, šķiet, vairs negribētu strādāt. Pērn bija 14 projekti. Ar gadiem emocionāli kļūsti noturīgāks un vairāk vari izdarīt, ir projekti, kas emocionāli piepilda.

– Pastāstiet vēl par īstenotajiem projektiem!
– Jau septīto gadu sniedzam pirmā darba pieredzi jauniešiem – bezdarbniekiem, kas ne strādā, ne mācās, daudzas ir jaunās māmiņas. Pēdējos gados daudz sanāk strādāt ar cilvēkiem, kuriem ir invaliditāte. Mūsu ligzdā esmu izveidojusi divas subsidētas darbavietas, domāju arī par trešo. Tās dotē ES fondi.

Daudzi projekti ir īstenoti skolai, tās apkārtējai videi. Projekts par skolas piebraucamā ceļa remontu vispār sākās interesanti – ejot uz skolu, es klupu uz absolūti izdangātā asfalta un pārsitu abas rokas. Sapratu, ka negribas pa tādu iet ne pašai, ne ļaut iet bērniem. Projekts vēl joprojām ir nepārspēts papildu finansējuma piesaistīšanā, jo vienu tūkstoti eiro, ko ieguvām no Cemex Iespēju fonda, ar vietējo lauksaimnieku atbalstu izaudzējām līdz 16 tūkst. eiro.

Tā projekts no dažu liepu glābšanas divu gadu garumā izauga ne tikai ceļa un autostāvvietas ierīkošanai, bet arī notekūdeņu un komunikāciju kabeļu sistēmas sakārtošanai. Vispār ļoti daudz ir strādāts tieši ar teritorijas sakopšanas projektiem. Skola atrodas Lielezeres muižā un kopā ar apkārtējo parku ir kultūrvēsturisks valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, kas prasa īpašus nosacījumus darbiem tajā. Neuztveru to par apgrūtinājumu, drīzāk izaicinājumu un azartu. Līdzekļu piesaiste parka kopšanai ir viens no mūsu lielajiem mērķiem, jo to, kas ir skolas tuvumā, mums izdevies sakārtot, bet par finansējumu pārējiem hektāriem jācīnās.

Ar daudziem projektiem palīdz Ezeres pagasta pārvalde, tieši tāpat arī Saldus novada pašvaldība. Vienmēr esmu sajutuši šo atbalstu un arī no savas puses sniedzu pretī palīdzību.

– Jūsu entuziasms ir pavilcis līdzi arī apkārtējos!
– Man ļoti patīk šis trako bars, ar ko ir apaugusi biedrība. Kad sāku šajā jomā strādāt, uz mani nereti skatījās ar neizpratni – ko viņa grib, tāpat nekas nemainīsies. Taču es nekad neļauju nevienam pateikt vārdus „Ezerē reiz bija...”. Vienīgais, par ko tā var teikt, ir vidusskola, lai gan pamatskola un bērnudārzs joprojām pastāv. Neviens svešs jau tavās mājās neieviesīs kārtību, ja pats to nedarīsi!

Pirms 12 gadiem Ezerē bija tikai divas biedrības. Tagad, ja neskaita apsaimniekošanas biedrības, ir jau deviņas! Un man par to prieks, jo darāmā ir daudz. Ezerē ir ap 1118 reģistrētu iedzīvotāju, bet reāli varētu būt vien trešā daļa, jo daudzi dzīvo citās pilsētās, Rīgā, Jelgavā, Liepājā vai vispār ārpus Latvijas. Viennozīmīgi jūtam, ka iedzīvotāju skaits rūk, un ne visur citur pagasti ir tik entuziasma pilni kā mūsējais. Dažkārt pat sanāk, ka konkurējam vienā projektu konkursā, taču es priecājos, ka šī konkurence ir izaugusi tik spēcīga. Piemēram, Ezerē ir ļoti spēcīgs makšķernieku klubs, kas sakārtojis atpūtas vietas pie abiem Ezeres dīķiem. Ir atjaunotas slūžas un strūklaka, kas darbojas pēc pašteces principa. Vairākus gadus rīkoti arī Slūžu svētki.

Ezerē šogad jau piekto reizi notiks fantastisks starptautisks pasākums – pierobežas festivāls Ezere – vieta, kur satikties. Jo mēs tiešām esam uz robežas – Saldus no mums ir trīs reizes tālāk kā Mažeiķi. Ar Lietuvas pusi mums ir laba un ilgstoša sadarbība – gan biedrībām, gan kolektīviem, ir arī atjaunots skrējiens Mažeiķi–Ezere, kur ir piedalījušies pat vairāk nekā pusotrs simts skrējēju.

Vēl ievērības cienīga vieta mums ir Muitas nams – tajā 1945. gada 8. maijā tika parakstīts Kurzemes kapitulācijas pakts. Negribējām šo vietu atdot privātās rokās, tagad tur ir ierīkots muzejs – nav gan akreditēts, tomēr gana interesants apmeklētājiem. Tur apkopoti arī novadpētniecības materiāli, regulāri mainās ekspozīcijas. Milzīgs nopelns Muitas nama tapšanā ir Birutai Sipeniecei.

Vēsturiski interesants fakts, ka Ezerē dibināts Latvijā pirmais mazpulks. Šogad šai kustībai aprit jau 90! Ja ASV vēstniecība apstiprinās mūsu projekta finansējumu, atjaunosim 2. pasaules kara laikā pazudušo autentisko piemiņas plāksni. Tā uz mazpulku 10. gadskārtu tika piestiprināta pie ēkas, kur tapa pirmais mazpulks Raimonda Tukmaņa vadībā. Mazpulku aizsākumi meklējami ASV, kur tos pazīstam kā 4H klubus.

Lielezeres muiža. FOTO: Artis Kalniņš

– Daudzviet laukos palikuši cilvēki bez dzīvesspara, dzīvo no pabalstiem. Kā jūs raksturotu Ezeres ļaudis?
– Tādu īstu darītāju... nu cik viņu ir, tik ir, ar tiem arī jādzīvo! Ap mani un katras citas biedrības biedriem ir komanda, kas var izdarīt, bet noteikti tuvākā vai tālākā lokā ir arī cilvēki, kas ir kaut kādā mērā padevušies dzīves grūtumam un neko vairs ne grib, ne dara. Arī man ir tādi vīri, kas regulāri nāk aizņemties divīti. Kāds jautās – kāpēc dot? Bet es zinu – ja man kaut ko vajadzēs, viņi ņems un izdarīs.

Taču citādi es saprotu, ka cilvēki ir tiešām ļoti noslogoti – daudzi brauc strādāt ārpus pagasta robežām. Daudzās ģimenēs ir tā – ja ir viens pelnītājs ģimenē, kas saņem algu katru mēnesi, tad tas jau ir daudz. Laukos krasi var just arī noslāņošanos – ir bagātais un nabagais. Vidusslāņa praktiski nav. Lielāko daļu iedzīvotāju varētu saukt par mazturīgiem. Lielā mērā tas ir sistēmas izraisīts. Ja sākumā Latvija tika dibināta kā agrāra valsts, tad tagad lauki ir domāti biznesam. Naturālo saimniecību praktiski vairs nav, turēt vienu vai divas govis ir ļoti sarežģīti. Visi vecāki jau grib, lai viņu bērniem ir vieglāk, tāpēc veicina, lai jaunieši dodas prom no mazapdzīvotajiem laukiem. Arī visi mani bērni ir prom – viena meita ir Anglijā, otra Ventspilī, vēl divas Kuldīgā, dēls ir uzsācis pastāvīgu dzīvi Talsos. Ezerē esam palikuši tikai mēs abi ar vīru. Un es pat esmu teikusi, ka palikšu šeit arī tad, ja visi pārējie aizbrauks. Es izdzīvošu un atradīšu sev nodarbošanos.

– Jūs minējāt par bērniem, kas ir izlūgti Dievam. Vai esat ar mieru atklāt ko tik privātu?
– Tas ir ļoti personīgs stāsts. Visi mani bērni ir bijuši uz robežas starp šo un citu pasauli. Mana vecākā meita 16 gadu vecumā cieta ļoti smagā avārijā. Divus gadus mēs viņu auklējām, un prognozes bija dažādas. Taču nu viss ir daudz maz kārtībā – viņa staigā, viņai ir bērniņi un ģimene. Divām meitām bija lielas problēmas ar redzi. Es zinu, ko nozīmē vadāt aiz rokas bērnu, kurš neredz. Vienai no meitām bija audzējs, kas, par laimi, bija labdabīgs, tomēr arī radīja milzīgus pārdzīvojumus. Dēlam ir operēta sirds. Savukārt jaunākā meita dzima apgrūtinātās dzemdībās, arī te man prognozēja, ka viņa nekad neies parastā skolā. Zinu, ko nozīmē, kad bērns astoņu gadu vecumā neizrunā 11 burtus. Taču tagad viņas vidējā atzīme tehnikumā ir 8.9, saņem divas stipendijas.

Tā ir sanācis, ka par visiem esmu cīnījusies un izcīnījusi viņus dzīvei. Kā man teica viens mediķis – tikai neprasi, kāpēc tas notiek ar tevi. Un es nejautāju, bet samierinājos. Sapratu – tādas lietas uzliek tikai stipriem cilvēkiem. Jo vājais jau tāpat netiktu galā arī ar mazāku nastu. Taču es visu dzīvi krītu un ceļos, krītu un ceļos. Man ir jau pieci mazbērni. Vienam mazdēliņam ir Dauna sindroms, viņš sāka mācības parastā skolā, bet pēc tam pārgāja uz speciālo, jo tomēr netika līdzi. Kad esi tādā situācijā un satiec citas ģimenes ar līdzīgām problēmām, tad saproti, ka varbūt tev nav tā trakākā situācija. Esmu daudz runājusi ar šādiem vecākiem un radiniekiem, jo daudzi nezina, kā iegūt psiholoģisku vai finansiālu palīdzību. Nonākt līdz Ziedot.lv arī ir vesela procedūra. Ar biedrību esam palīdzējuši gan bērniem ar dažādām diagnozēm, gan sirmgalvjiem sagādāt zāles.

– Gandrīz izklausās, ka biedrība veic sociālā dienesta funkcijas.
– Jā, kaut kādā mērā tā sanāk. Taču te ir atšķirība – sociālo dienestu ļoti ierobežo likumdošana, ir konkrēti rāmji un noteikumi, kam un kā sniegt palīdzību. Es, piemēram, tajās pašās kokamatniecības darbnīcās neesmu spējusi atraidīt nevienu bērnu, kas it kā nav trūcīgs. Nāk visi, kas to vēlas. Es nespēju tā – sašķirot.

Alvids Pupšis kokamatniecības nodarbībās.  FOTO: Artis Kalniņš

– Vai jūtaties novērtēta savā darbā? Un vai vienmēr jūtat gandarījumus par savu darbu?
– Vienmēr noteikti ne. Periodiski mēs katrs nonākam līdz izdegšanai. Es un mani kolēģi viens otru jūtam un pieslēdzamies cits citam, palīdzam, kad šķiet, ka tuvojas spēku izsīkuma robeža. Tad palīdz sarunas, pat sarkastiski uzmundrinājumi. Man pašai tādās reizēs vajag ļoti daudz miega. Tomēr nedrīkstu ļaut sev iesūnot un pārāk šo situāciju ievilkt, lai neieslēdzas kāds pašgraušanas mehānisms. Man ļoti daudz dod kultūras vēstnieku nometnes – kad satieku līdzīgi domājošos. Es tā uzlādējos! Pērn mēs biedrībā esam realizējuši vairākus projektus, kas domāti tieši mūsu pašu atpūtai. Ir nepieciešams tikai noorganizēt autobusu un tad, piemēram, visu dienu pavadām, braucot turp un atpakaļ uz Dzintaru koncertzāli.

Man patīk ceļot. Tad, protams, varu atpūsties vislabāk. Dažkārt sanāk izbraukt arī projektu ietvaros, un arī tas sniedz iespēju daudz redzēt un piedzīvot. Pagājušajā gadā mana ģimene laimēja dāvanu karti no ceļojuma aģentūras Kolumbs, to vēl neesam pilnībā iztērējuši. Tas bija kaut kas fantastisks, ceļoju gan es, gan bērni. Ļoti ceru, ka šogad izdosies aizbraukt pie Latvijas kultūras vēstnieces Gruzijā – Regīnas Jakobidzes, kura vecuma dēļ grib atteikties no Gruzijas latviešu biedrības vadības.

– Dzīves pieredze jums tiešām ir milzīga, kas ir tā esence, ko esat sapratusi?
– Novēlu pamosties katru rītu un paskatīties uz pasauli ar prieku un samierinājumu. Jo nekas dzīvē nav vērtīgāks kā iemācīties samierināties – gan ar to, ka līst lietus, gan ar to, ka spīd saule, iemācīties dzīvot ar domu un apziņu, ka – man pietiek. Dzīvē ir melnā un baltā svītra, pacēlumi un kritumi. Cilvēkam ir jāsaprot, ka tas viss mijas, un, ja gadās kāds sliktāks brīdis, jāprot nejusties par to nelaimīgam. Esmu šajos gados redzējusi, ka daudz naudas ne vienmēr nozīmē izdarīt daudz laba, bet ļoti daudz var izdarīt arī pieticībā un strādājot kopā ar labiem cilvēkiem. Ja apzinies, ka spēj situāciju mainīt, – dari to. Ja nevari, – kāda jēga cepties!