, .
partlycloudy_night 4.7℃
Vārda dienu svin: Elīna, Drosma, Drosmis

Profesionālā izglītība reālā darba vidē

Elīna Šmite , 17-09-2020
Profesionālā izglītība reālā darba vidē

Saimnieks LV / 2020.gads (Janvāris.)

Kvalificētu un profesionālu darbinieku trūkums lauksaimniecības jomā ir jau teju ierasta parādība. Pašlaik viens no veidiem, kā veicināt reālajā darba vidē balstītu profesionālo izglītību, ir Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) īstenotais ESF projekts Profesionālo izglītības iestāžu audzēkņu dalība darba vidē balstītās mācībās un mācību praksēs uzņēmumos, kas ļauj audzēkņiem daļu mācību vielas apgūt uz vietas nozares uzņēmumā, kā arī iziet tur praksi. Otrs jaunums, būtisks tieši lauksaimniecības tehnikas jomā – tikko ir izstrādāts lauksaimniecības mehanizācijas tehniķa profesijas saturs, kas palīdzēs saimniecībās iegūt kvalificētus tehnikas speciālistus.

Par jaunumiem plašāk stāsta Jolanta Vjakse, LDDK projekta vadītāja, Gunta Beperščaite, LDDK Nozaru ekspertu padomju koordinatore, un Aigars Laurinovičs, biedrības Lauksaimniecības tehnikas ražotāju un tirgotāju asociācija (LTRTA) valdes priekšsēdētājs.

 

Kāpēc projekts Profesionālo izglītības iestāžu audzēkņu dalība darba vidē balstītās mācībās un mācību praksēs uzņēmumos tiek īstenots un ko tas nozīmē?

Jolanta Vjakse: – Projekta ideja nāca no pašiem uzņēmējiem, lai papildinātu to izglītību, kas tiek sniegta profesionālajās skolās un tomēr nedod pietiekami daudz praktisko zināšanu, lai vēlāk veiksmīgi iekļautos darba tirgū. Darba vidē balstītās mācības (DVB) nozīmē, ka daļu no teorijas un praktiskajām mācībām studenti apgūst uz vietas uzņēmumos. Projektā iesaistīto audzēkņu skaits liecina par to, ka audzēkņiem šī ir unikāla iespēja, atrodoties uzņēmumā, iemācīties profesiju un iegūt arī nākamo darba vietu.

Projekts ilgst jau divus ar pusi gadus, un uzņēmēji tajā vēl joprojām var iesaistīties. Lai uzņēmums varētu īstenot šādas mācības, pastāv vairāki priekšnoteikumi – pirmkārt, meistaram, kas uzņēmumā vadīs DVB mācības jauniešiem, ir jābūt ar pedagoģisko kompetenci. Tas nozīmē, ka meistaram ir jābūt ar vismaz trīs gadu profesionālo pieredzei nozarē un ir jāapgūst 32 stundu pedagoģiskās kompetences. Piemēram, vienā no Krāslavas automobiļu remonta servisiem šo iespēju izmantoja visi automehāniķi, apgūstot, kā novērtēt audzēkņus 10 baļļu sistēmā, kā komunicēt ar jauniešiem, kā veidot profesijai nepieciešamās praktiskās iemaņas u.tml. Otrs nosacījums – uzņēmumam obligāti ir civiltiesiski jāapdrošina audzēkņi laikā, kamēr tie atrodas šajās mācībās uzņēmumā. Bez tam paralēli stipendijai, kas tiek maksāta skolā, uzņēmumam ir vai nu ar audzēkni jānoslēdz vienošanās par DVB stipendiju, vai jāslēdz darba līgums ar audzēkni. Apmēram 40 % uzņēmumi izvēlas slēgt darba līgumu, neskatoties uz to, ka audzēkņi vēl nav ieguvuši kvalifikāciju, jo daudzi redz viņos savus nākamos darbiniekus. Vēl viens ieguvums − jaunieši tiek nodrošināti arī darba aizsardzības līdzekļiem. Uzņēmums par to saņem finansiālu atbalstu.

Otra projekta daļa ir mācību prakses uzņēmumos.

J. Vjakse:Jā, tā ir jau zināmā mācību sastāvdaļa – prakses uzņēmumos. Šāda veida iesaisti projektā izvēlas tie uzņēmumi, kas varbūt vēl nejūtas gatavi nodrošināt DVB mācības. Par praksi uzņēmumam tiek maksāta kompensācija pašās projekta beigās, savukārt par DVB mācībām kompensācija tiek izmaksāta katru mēnesi. Uzņēmēji šos maksājumus var izlietot, vai nu audzēkņiem samaksājot stipendijas, vai piemaksājot saviem darbiniekiem par DVB īstenošanu.

Iemesli, kāpēc uzņēmēji iesaistās projektā, ir dažādi – ap 43 % vēlas izaudzināt savus nākamos kolēģus, 27 % uzskata, ka tas ir noderīgi, sociāli atbildīgi, kamēr vēl daļa gluži vienkārši tā vēlas atbalstīt savus darbiniekus, kuri nereti jau gadiem veic jauno kolēģu apmācību.

Projektā var iesaistīties jebkuru nozari pārstāvoši uzņēmumi, šobrīd gan piebremzējam aktivitātes skaistumkopšanas nozarē, kam ir vieglāk arī pielāgoties mācību procesam. Mazliet grūtāk ir tām nozarēm, kur ir darbs ar bīstamām iekārtām, vielām, bet arī šajā jomā ir progress. Piemēram, Smiltenes tehnikumā pašlaik intensīvi strādā, lai attīstītu DVB mācību piedāvājumu auto remonta un ceļu būves nozarēs.

Vai projektā ir iesaistījušies uzņēmumi, kas darbojas lauksaimniecības nozarē?

J. Vjakse:Ir uzņēmumi, kas apmāca elektriķus un automehāniķus. Tāpat uzņēmumiem ir vajadzība pēc veterinārārstu asistentiem un arī lopkopjiem. Visos reģionos iesaiste ir līdzīga, tomēr galvaspilsētā un ap to interese ir mazāka. Katrā reģionā strādā projekta koordinators, kurš apmeklē uzņēmumus, lai uz vietas izvērtētu esošo situāciju. Dažkārt mums ir nācies arī atteikt uzņēmuma iesaisti projektā, ja redzam, ka uzņēmuma vide audzēkņiem nav droša. Tāpat ir daudzas saimniecības, kas īsteno viesmīlības pasākumus, arī tās uzņem audzēkņus mācībās un praksē. Pašlaik projektā ir iesaistījušies 149 lauksaimniecības tehnikas mehāniķi, 113 lauku īpašuma apsaimniekotāji, 66 veterinārārstu asistenti, 150 pārtikas produktu ražošanas tehniķi.

Kāds ir audzēkņu ieguvums?

J. Vjakse: – Šīs mācības darba vidē ir noderīgas ne tikai tāpēc, ka ļauj redzēt profesiju tās reālajos apstākļos, bet arī dažiem audzēkņiem liek maksimāli ātri saprast, vai viņi maz vēlas tajā strādāt. Un arī tas ir noderīgi, jo netiek lieki izmantots laiks un resursi. Projekta dati liecina, ka 70 % audzēkņu, kas iesaistījās projektā, pēc skolas pabeigšanas sešu mēnešu laikā ir iekļāvušies darba tirgū. Apmēram 52 % strādā apgūtajā profesijā. Mums ir interesanti saprast, ko dara pārējie – ir tādi, kas dodas uz ārzemēm, ir kas nolemj iegūt augstāko izglītību, ir arī tendence, ka jaunieši jau iepriekš nolēmuši, ka vēlas iegūt vēl kādu papildu izglītību citā tehnikumā, daudzi aiziet uz tirdzniecības sfēru, kur ir samērā daudz brīvu vakanču. Mums ir bijis pārsteidzošs gadījums, kad vizāžista kvalifikāciju ieguvušais pēc tam strādā par mežzini.

Ir jāatzīst, ka kaut kas tomēr nav kārtībā ar karjeras konsultācijām, jo samērā liela daļa no profesionālo skolu absolventiem neizvēlas strādāt profesijā. Un tas ir jaunieša zaudēts laiks un neefektīvi iztērēti valsts un ESF projekta līdzekļi.

Vai LTRTA biedriem ir interese par šo projektu?

Aigars Laurinovičs: – Cik man zināms, mūsu biedri šajā projektā nav iesaistījušies. Kad 2017. gadā par šo projektu interesējos, pedagoģiskā kompetence bija jāapgūst 72 stundu apjomā, kas tolaik šķita pārāk daudz. Projekta ideja nav slikta – piemēram, ja jaunus darbiniekus vairs vispār nevar piesaistīt, šis varētu būt labs variants. Pašlaik ir tā, ka nozarē katastrofāli trūkst tehnikas mehāniķu, un sakne te ir jāmeklē profesionālo skolu izglītības kvalitātē. Tieši lauksaimniecības tehnikas servisa darbinieku mums trūkst ap 200! Tāpat trūkst profesionālu, augsti kvalificētu mehanizatoru – speciālistu, kas strādātu saimniecībās un veiktu visus darbus ar lauksaimniecības tehniku, agregātiem.

Es no pieredzes varu teikt, ka līdz 80 % gadījumu, kas saistīti ar tehnikas remontu saimniecībās, rodas no tās nepareizas lietošanas. Un te liela loma ir tam, vai audzēknis skolā ir apguvis profesijas pamatus un vai vispār grib un spēj šajās profesijās strādāt. Ja pastāv sistēma nauda seko skolēnam, skola arī nesekmīgo audzēkni velk līdzi par katru cenu, lai nepazaudētu finansējumu. Iespējams, profesionālajā izglītībā jāveic lielākas izmaiņas, piemēram, kā tas notiek Somijā vai Vācijā, kur audzēkņi sākotnēji mācās skolā, bet pēc tam dodas praksē uz uzņēmumiem, saimniecībām vairākus mēnešus. Taču ar lauksaimniecības jomu saistītie nedrīkstētu praksi iziet savās ģimenes saimniecībās, jo jauniešiem ir jāredz pasaule! Latvijā gan tā ir ierasta prakse.

Protams, lauksaimniecības tehnikas uzņēmumi ņem praksē profesionālo skolu audzēkņus, un daudzi pēc tam paliek tur kā pastāvīgi darbinieki. Sadarbība ar skolām arī var būt daudzpusēja – gan audzēkņi ierodas mācībās vai praksē, gan uzņēmumu pārstāvji dodas uz skolu, lai tur visu grupu iepazīstinātu ar kādu aktuālu tēmu, jaunākajām tehnoloģijām.

J. Vjakse: − Šobrīd brīvo darba vietu skaits, kur nepieciešami darbinieki ar vidējo profesionālo kvalifikāciju, ir 32 tūkstoši, tā kā vakanču ir gana!

Lauksaimniecības izglītības jomā jaunums ir lauksaimniecības mehanizācijas tehniķa profesija.

Gunta Beperščaite: – Daudzus gadus, kamēr vēl lauksaimniecības tehnika bija nosacīti vienkāršāka, eksistēja profesija – lauksaimniecības tehnikas mehāniķis, kas apvienoja gan tehnikas lietotāja, gan tehnikas remontētāja prasmes. Tomēr, tehnikai strauji attīstoties, vienā profesijā vairs nebija iespējams kvalitatīvi apvienot gan profesionālu tehnikas remontētāju, gan augsta līmeņa tehnikas lietotāju. Sekojot līdzi norisēm Eiropā un pasaulē, izveidojās jauns šo prasmju dalījums profesijās. Pavisam nesen ir tapis spēkratu mehāniķa profesijas standarts un mācību programma. Spēkratu mehāniķis ir servisa speciālists, kas nodarbojas ar tehnikas remontu, strādājot servisā un izbraukumos uz saimniecībām. Šajā profesijā padziļināti tiek mācīta hidraulika, elektronika, vadības sistēmas, diagnostika, un šobrīd to var apgūt Ogres tehnikumā. Savukārt otra prasmju daļa – t.s. kvalificēta tehnikas lietotāja profesija vienubrīd pat šķita, ka teju izzudīs. Taču skolas un arī LTRTA, redzot situāciju, par to sāka atgādināt, lai izglītībā nerastos caurums.

Lauksaimniecības nozares profesijās – lopkopības, augkopības un dārzkopības tehniķis − nav paredzēts apgūt tehnikas uzturēšanas un veiktspējas nodrošināšanas prasmes, kuras ir primāras, lai speciālists kvalitatīvi spētu strādāt ar moderno tehniku, izmantot visas tai paredzētās iespējas, izprast tehniku un, jāsaka arī, nesabojāt to. Šobrīd ir izstrādātas un apstiprinātas lauksaimniecības mehanizācijas tehniķa profesionālās kvalifikācijas prasības, lai gan pagāja zināms laiks, kamēr skolu starpā vienojāmies par to, kas tajā jāietver.

A. Laurinovičs: – Jā, līdz šim lauksaimniecības nozares ekspertu darba grupā šī profesija bija piemirsta. Jānorāda, ka lauksaimniecības mehanizācijas tehniķis ir augstas klases mehanizators, un tādu darba tirgū trūkst. Mums bija nepieciešams iesaistīt diskusijā visas skolas, lai vienotos par šādas profesijas standarta izveidi, ietverot tajā visu, kas nepieciešams gan no lauksaimnieku, gan tehnikas tirgotāju, gan skolu puses.

Uzskatu, ka Izglītības un zinātnes ministrijai jāpievērš daudz lielāka uzmanība profesionālās izglītības kvalitātei. Vēlamies panākt, lai mēs, uzņēmēji, nosakām, kas tieši nozarei ir nepieciešams no izglītības sistēmas. Kad nozares pasūtījums būtu izdarīts, tad Izglītības ministrija caur savām lauksaimniecības skolām šo pasūtījumu izpilda. Noslēgumā nozares speciālisti, nosakot profesionālās kvalifikācijas eksāmena saturu un piedaloties tajā, redzētu šī pasūtījuma gala rezultātu. Arī profesionālās izglītības prestižs vēl joprojām ir salīdzinoši zems. Bieži šī izglītība tiek pasniegta kā mazāk vērtīga salīdzinājumā ar vidusskolas izglītību, lai arī tehnikumā iegūst gan vidējo izglītību, gan profesiju. Un pēc tam var turpināt kaut vai mācības universitātē!

G. Beperščaite: − Nākamais solis ir izveidot Lauksaimniecības mehanizācijas tehniķa profesijas apguvei nepieciešamo mācību programmu saturu, kur noteikti tiks iekļautas arī prakses uzņēmumos. Uzskatām, ka, sākot jau ar 1. kursu, jauniešiem ir jāpraktizējas saimniecībās vai uzņēmumos. Tikai reālā darba vidē varam redzēt, vai jaunietis ir īstajā vietā.

A. Laurinovičs: – Protams, prasmju līmenis atšķiras zemnieku bērniem, kas varbūt jau no 10 gadu vecuma ir iemācījušies vadīt traktoru, un tiem, kas tikai skolā sāk apgūt praktiskās lietas. Taču, būsim godīgi, uz servisiem zemnieku atvases visticamāk strādāt nenāks!

Lai izstrādātu lauksaimniecības mehanizācijas tehniķa profesijas saturu, piesaistījām arī lauksaimniekus, jo viņi ir tie, kas var izstāstīt, ko no šādiem speciālistiem sagaida – piemēram, lai būtu pamatzināšanas agronomijā, lai tehniku varētu nokalibrēt atbilstoši apstrādājamai kultūrai un lietus gadījumā varētu pateikt, vai ir par mitru, lai uz lauka varētu strādāt. Tas ir svarīgi arī mazām saimniecībām, kur saimnieks, iegūstot šādu profesiju, var pats parūpēties par savu tehnikas parku, jo ne vienmēr var izsaukt servisa speciālistu, kas, protams, arī maksā, un, piemēram, sējmašīnas kalibrēšanu saimnieks var paveikt pats.

G. Beperščaite: – Lauksaimniecības mehanizācijas tehniķis būs augsti kvalificēts tehnikas lietotājs, kas profesionāli mācās uzturēt savu tehnikas parku. Būdams saimnieks vai darbinieks, viņš pratīs izvēlēties nepieciešamo tehniku, pasūtīt rezerves daļas, uzturēt tehniku un veikt vienkāršākos remonta darbus. Protams, ir tēmas, kas mācību sākumā daļēji sakrīt ar spēkratu atslēdznieka profesijas programmu, bet vēlāk jau tās sadalās. Un mērķis katrai profesijai ir savs. Kā jau iepriekš minēju, viens ir kvalificēts tehnikas remontētājs, otrs − kvalificēts tehnikas lietotājs.

Kur jauno profesiju varēs apgūt?

G. Beperščaite: – Lauksaimniecības tehnikas mehāniķa profesiju varēs apgūt jau tradicionālajās skolās, kur iepriekš mācīja lauksaimniecības tehnikas mehāniķus, Kandavas lauksaimniecības tehnikumā, Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikumā, kā arī Malnavas koledžā. Ar šīm trim skolām visā Latvijā arī pietiktu, jo profesija ir gana dārga. Spēkratu mehāniķa profesijas centru plāno izveidot Ogres tehnikums, bet tur ir vēl daudz darāmā. Nozaru ekspertu padome aicinās skolas iepazīstināt ar savām stratēģijām. Tad redzēsim, kāda būs konkrētā rīcība un cik daudz resursu būs nepieciešams.

A. Laurinovičs: – Vēl viena aktuāla problēma ir pedagogu trūkums profesionālajās mācību iestādēs. Īpaši jaunu un zinošu pedagogu!

J. Vjakse: – Arī šeit var līdzēt dalība mūsu projektā, jo pedagoģiskās kompetences apguvušie meistari var būt arī papildinājums profesionālajām skolām. Vai nu paralēli strādājot kā pasniedzēji vai mainot savu karjeru, kad aktīvākie darba gadi profesijā beidzas.

Iesakām izlasīt Skatīt vairāk
Lietuvas pieredze: liellopu nobarošana rada pievienoto vērtību valsts ekonomikā
Lietuvas pieredze: liellopu nobarošana rada pievienoto vērtību valsts ekonomikā

Liellopu tirdzniecības uzņēmums SIA Baltic Bianco Trading 10. martā piedāvā...

Viena no netradicionālajām lauksaimniecības nozarēm Lietuvā – sliekkopība
Viena no netradicionālajām lauksaimniecības nozarēm Lietuvā – sliekkopība

Lietuvas lauksaimniecībā tradicionālajām nozarēm aizvien pievienojas jaunas...

Sastopamākās burkānu lapu slimības un to ierobežošanas iespējas
Sastopamākās burkānu lapu slimības un to ierobežošanas iespējas

Burkānu audzētājiem lielākās rūpes sagādā nezāles, kuru ierobežošanai jāpie...