Saimnieks LV / 2018.gads (Jūlijs.)

Nelielu pirtiņu dienišķām vajadzībām var iebūvēt teju vai jebkurā ēkā. Taču, lai baudītu visus labumus, ko tā var sniegt un turklāt vēl lauku sētā, vajadzīga kārtīga atsevišķi stāvoša pirts. Kur to celt? Kādus būvmateriālus izvēlēties? Par to – sarunā ar Valdi Liepu, IK Laimesdarbnīca arhitektu jau 37 gadus un rīkstnieku ar 20 gadu pieredzi.

– Pirtiņa kā īpaša vērtība mūsu tautai bijusi no neatminamiem laikiem. Kādu brīdi bijām ļoti aizrāvušies ar saunām, bet nu atkal ir cieņā senā un veselīgā pēršanās ar slotiņām.
– Pirts no seniem laikiem tikusi būvēta brīvstāvoša – pie dīķīša. Agrāk ūdens pats pirtī nenāca, to vajadzēja ar spainīšiem sanest, tāpēc ūdenskrātuves tuvums bija ļoti svarīgs. Gaismai izmantoja kādu sveces galu. Pēc šodienas mērauklas raugoties, tā bija ekoloģiska pirts. Tagad gan visiem gribas dušu, kurā var kārtīgi mazgāties, apgaismotu ģērbtuvi un karsētavu. Par karsētavu vēl jāatzīmē, ka gaumes ziņā mēs esam sadalījušies – vieniem gribas tradicionālo latviešu pirti, kur uzmet garu, temperatūrai sasniedzot 70–80 °C, citiem patīk somu saunas, kur gaisa temperatūra pakāpjas līdz 120 °C, bet gars netiek uzmests vai to dara ļoti minimāli. Un vēl ir slapjās pirtiņas, ko sauc par turku pirtīm vai tvaika pirtīm, kur temperatūra nesasniedz vairāk par 30–40 °C. Ir arī tādi pirts cienītāji, kas vienā ēkā būvē divas karsētavas: vienā turku pirti, otrā – tradicionālo, kur pērties ar slotiņām.

Pirts ģimenei un draugiem – no projekta līdz gatavam rezultātam.

– Vai karsētavas telpa dažādajām pirtīm ļoti atšķiras? Vai nevar vienā un tajā pašā telpā vienu dienu rīkot saunu, otrā kurt tradicionālo pirti un trešajā – turku?
– Tradicionālo pirti un saunu varbūt varētu, jo tām ir zināma līdzība, turklāt abām iekšējā apdarē izmanto koku, bet turku pirtī tiek pūsts aromātisks tvaiks, tur vajadzīga speciāla iekārta, kas to nodrošina, un gaisa temperatūra tiek uzturēta stipri vien zemāka. Šādā telpā koku neizmanto, jo tas samērā zemajā temperatūrā nevarētu labi izžūt un drīz vien aizietu bojā. Parasti turku pirts sienas un grīdu, arī solus klāj ar mozaīkveida flīzēm. Šī telpa ilgstoši ir tik ļoti piesātināta ar tvaiku, ka citas konstrukcijas ko tādu diez vai spētu panest. Turku pirtis zemās temperatūras dēļ var baudīt arī tie cilvēki, kuriem veselība neļauj karsēties tradicionālajās pirtiņās un saunās. Uzbūvējot pirts ēku ar divām dažādām karsētavām, katrs ģimenes loceklis var izmantot sev piemērotāko variantu.

– Ja gribam lauku sētā būvēt pirti, kā pareizi izvēlēties tai vietu? Vai ūdenskrātuves tuvumam vairs ir izšķiroša nozīme?
– Mūsdienās ar ekskavatoru varam dīķi izrakt jebkur, ja vien tajā vietā ūdens ir sasniedzams. Pirti parasti necenšas būvēt tuvu pie pašas dzīvojamās mājas, kā, piemēram, garāžu vai saimniecības ēku. Pastaiga līdz pirtiņai vai no tās pēc pēršanās līdz mājai nāks tikai par labu.

– Vai pirts dīķīša rakšanai ir vajadzīgs arī rīkstnieks?
– Atkarībā no gruntsūdeņu līmeņa ūdens tuvu zemes virskārtai ir Zemgalē un upju palienēs, taču kalnainā reljefā var gadīties, ka, netrāpot uz ūdens āderēm, dīķī ūdens būs ļoti minimālā daudzumā, karstā vasarā tas pat var izžūt. Tādēļ, pirts un dīķa vietu izvēloties, vienmēr vajadzētu noskaidrot, kur ir ūdens āderes. Mūsu senči pirtīs pieņēma dzemdības, dažkārt arī tajās dzīvoja, tāpēc tās nekad nebūvēja uz āderēm. Mūsdienās pirtis dzīvošanai nelietojam, un pirtnieki iesaka izmantot tieši ūdens āderu vietas, jo uz tām cilvēks labāk svīstot. Savukārt skurstenis jānovieto virs uguns āderes, tad tas nesvīdīs un vienmēr būs laba vilkme. Kā zināms, ieteicamais skursteņa augstums, lai būtu vilkme, ir vismaz pieci metri, bet pirtiņas bieži vien nav augstas ēkas, tādēļ to ir grūti nodrošināt. Ja skurstenis vēl piedevām nebūs uzmūrēts īstajā vietā, tas slikti vilks, dūmi nāks atpakaļ.

– Mūsu senču pirtiņas vienmēr bija guļbūves. No kādiem būvmateriāliem pirtiņu celt mūsdienās? Vai ir kādi materiāli, kas noteikti neder pirtij?
– Guļbūves no apaļkokiem un no tēstiem baļķiem joprojām tiek izmantotas. Mūsdienās ir meistari, kas piedāvā celt pirti ar 10 cm biezām baļķu sienām, šāda pirts ēka savas funkcijas ļoti labi pilda gan ziemā, gan vasarā. Pirtij tik plānas sienas atļauj arī būvnormatīvi, kas, kā zināms, dzīvojamai mājai prasa, lai sienas būtu 22–24 cm biezas. Ir jau vēl mucveida pirtis, kurās sienas ir tikai no 4.5 cm bieziem profilētiem dēļiem.

Pirtis būvē arī pildrežģa tehnikā. Agrāk koka statņus aizpildīja ar ķieģeļu mūri, tādas ēkas bija ļoti grūti piesildīt. Tagad starp koka statņiem liekam tādus materiālus, kas ļauj uzturēt telpās vajadzīgo siltumu. Līdz ar to ēka ir gan ar vizuāli izteiksmīgu arhitektūru, gan arī pietiekami silta.

Pirti var celt no cietajiem būvmateriāliem – gāzbetona, ķieģeļa, keratermblokiem, keramzītblokiem. Tie būtu ieteicamie materiāli. Vienīgais cietais materiāls, ko neiesaka izmantot pirtīm, ir akmens. Lai piesildītu akmens sienas, vajag daudz siltuma un silšana notiks lēni. Krasā temperatūru starpība izraisīs sienu rasošanu. Tāpēc mūsdienās pirtis no laukakmeņiem vairs nebūvē.

• Pirts telpas griestu augstumam nav jābūt lielam – no 2.2 līdz 2.5 m, lāviņu parasti veido 60 cm platu. Ģimenei pilnīgi pietiek, ja karsētavas kvadratūra ir 5 m².
• Pirtij nebūtu vēlams izmantot skaidu vai niedru jumtus. Nedegoši jumta materiāli ir ieteicamāki par viegli uzliesmojošiem un labi degošiem materiāliem.
• Ja pie pirts ir atpūtas telpa, tad noder papildu kamīns. Vēl jo vairāk, ja veido vaļējus bēniņus, kas arī ir jāpiesilda. Dažkārt tajos ierīko guļvietas, kur nakšņot ciemiņiem. Papildu kamīns nodrošinās pietiekamu siltumu arī tur.
• Jebkurai pirts ēkai ir vajadzīgs sertificēta arhitekta projekts – arī pavisam vienkāršai un nelielai.

– Kādus logus pirtiņai vajadzētu izvēlēties?
– Atceramies, ka senos laikos bija samērā neliels lodziņš, lai pirtī iekļūst mazliet gaismas, un maziņa lūciņa karsētavas telpā, lai būtu iespējams izvadīt lieko mitrumu. Mūsdienu pirtīm mēdz būt plašāki stiklojumi, un dažkārt tos liek arī karsētavās. It īpaši, ja pirts ir ar skatu uz jūru, – jūs varat sēdēt uz lāviņas un vērot saulrietu! Kāpēc gan aizsegt tādu burvīgu skatu! Pirts logiem un vitrīnām karsētavā bez šaubām jāizmanto speciāls karstumizturīgs stikls, kas ir laikus jāpasūta. Ģērbtuves un atpūtas telpu logiem var izmantot pakešlogus, bet siltumnoturībai vēlams izvēlēties tieši trīskameru paketes. Vai rāmis būs plastikāta, alumīnija, līmēta koka vai masīvkoka, tas jau atkarīgs no katra saimnieka finansiālajām iespējām un no iecerētā projekta.

Omulīga guļbaļķu pirts ar dzīvojamo platību (70 km²).

Pirts – atpūtas namiņš (60 km²).

Neliela romantiska pirtiņa.

– Kādu ūdens tilpi jūs ieteiktu veidot pie pirts? Varbūt dīķa rakšana nemaz nav tā labākā izvēle?
– Tas var būt dīķis, bet var būt arī āra baseins vai baseins telpās. Baseina priekšrocība ir tā, ka to var nolikt jebkurā pagalma stūrī, izrakt tieši tik dziļu, lai tas būtu piemērots jūsu vajadzībām, ērtībai un estētikai varat izveidot ap to skaistu dēļu terasi.

Populāras joprojām ir apkurināmas baļļas. Dīķī ziemā ūdenim būs kādi četri grādi, bet baļļā to var uzsildīt tik siltu, cik vēlaties. Ziemā ārā baļļā, sēžot siltā ūdenī un ar cepuri galvā, varat justies komfortabli arī sala laikā.

– Vai it kāda iecienītākā krāsa, ko izmanto pirts apdarei?
– Nu jau vairākus gadus visi slimo ar novecojuša šķūņa pelēko. Manuprāt, drīz cilvēki ar to būs tā piesātinājušies, ka sāks meklēt citus, aktīvākus toņus. Ražotāji jau tagad piedāvā dažādas dabīgas, elpojošas krāsas.

– No kāda materiāla jāizgatavo tradicionālās karsētavas lāviņa? Bieži iesaka melnalksni vai liepu.
– Nav jāizmanto tikai populārais melnalksnis vai liepa. Der jebkurš no lapu kokiem. Izvēles palete kokmateriālam ir ļoti plaša. Iespējams iegādāties arī tādus kokus, kas Latvijā neaug, piemēram, tīkoku, buksi. Vienīgi skujkoki, kas veido sveķus, lāviņai neder. Vispirms gan saimniekiem vajadzētu noskaidrot savu saderību ar kokiem un tad izvēlēties sev labvēlīgāko. To var izdarīt ar svārsta palīdzību.

Tradicionālajā pirtī ne vien lāviņai, bet arī pārējā karsētavas apdarē ieteicams izmantot tikai koku, savukārt turku pirtī – mozaīkveida flīzes. Nekas cits labāks nav radīts. Grīdai savukārt varētu būt flīzes vai pulēts betons, tikai svarīgi gādāt, lai uz tās neslīdētu kājas, tāpēc parasti uz grīdas liek koka redelīti.