Saimnieks LV / 2017.gads (Jūnijs.)

Dr. vet. med. Liesma Vicinska, SIA Anitas veterinārais serviss veterinārārste aizņemtajā ikdienā Kurzemes pusē rūpējas gan par lauksaimniecības, gan lolojumdzīvniekiem. Pavasari speciāliste sauc par vingrošanas laiku, jo ļoti daudz darba ir arī pie gaļas liellopiem, kad nereti izpaužas kādas ziemas sezonā iegūtās kaites. Šeit apkopoti novērojumi par slimībām un īpatnībām gaļas liellopu ganāmpulkos.

Dr. vet. med. Liesma Vicinska:
– Manā praksē daudz laika nākas pavadīt, piedaloties gaļas lopu dzemdībās, uz kurām saņemu izsaukumus. Atgādinu, ka dzemdības nav slimība! Tas ir normāla fizioloģiska procesa nobeigums. Ja ir nepareiza augļa guļa, tad, protams, palīdzība ir vajadzīga, tomēr kāpēc govs nevar piedzemdēt normālā guļā esošu normāla izmēra teļu? Par to saimniekiem vajadzētu padomāt – kā govīm trūkst, kāpēc viņām nav spēka?

Gaļas lopiem šopavasar biežāk ir dzemdes izkritumi, kas var būt nepietiekams ēdināšanas un turēšanas sekas. Tāpat dzemdībās jāveic arī ķeizargriezieni. Var teikt, ka no tiem izdodas ap 80 %, un pēc tam govis var arī veiksmīgi vēlreiz aplecināt un tās atnesas. Tomēr tas ir liels darbs, kas arī saimniekam neizmaksā lēti, taču rezultāts ne vienmēr būs ar garantiju pozitīvs.

Tāpat redzu, ka pēcdzemdību periodos ir ievērojamas vielmaiņas problēmas. Govis nespēj normāli atlabt arī tad, ja process nemaz nav bijis tik komplicēts. Un te ir nozīme gan vielmaiņas slimībām, gan turēšanas apstākļiem ziemas sezonā, kustību daudzumam, barībai. Tāpēc vienmēr atgādinu par profilaksi kā vislētāko aprūpes veidu. Tas nozīmē ganāmpulku ne tikai apskatīt katru dienu, bet arī kompleksu dažādu pasākumu nodrošinājumu gan atkarībā no lopu fizioloģijas, gan laikapstākļiem un citām vajadzībām. Ja kaut vai pāris dienas pēc kārtas ganāmpulkam trūkst ūdens karstā laikā vai mikroelementu ar enerģētisko piedevu, sevišķi pēcatnešanās periodā, tad problēmas būs un tās agri vai vēlu izpaudīsies. Varbūt sekas neskars visus lopus, bet kaut vai divus – lopi sliktāk meklēsies, vēlāk apaugļosies...

Runājot par infekcijas slimībām – piena lopi ir acu priekšā praktiski visu laiku, bet gaļas lopus parasti tuvu un bieži nesanāk apskatīt. Labi, ja divreiz dienā saimnieks apbrauc ap aploku, varbūt izvelk binokli. Ir arī dzīvnieki, kas nemaz nelaiž sev klāt, jo nav pieraduši pie cilvēka klātbūtnes. Tieši tāpēc infekcijas slimības gaļas lopu ganāmpulkos tiek pamanītas ļoti vēlu, kad tās jau ir hroniskā pakāpē un kad izpaužas gan slimības sekas, gan klīniskās pazīmes. Visbiežāk pamanītās sekas ir neapaugļošanās, aborti, dzemdes iekaisumi, šķaudīšana, klepošanas, caurejas kādā konkrētā ražības grupā. Infekcijas slimībām ir ļoti garš inkubācijas periods, tāpēc hroniskās sekas parādās pēc kāda laika sprīža, un tās visbiežāk ir saistītas ar produktivitāti – apaugļošanos, teļu dzīvotspēju.

Saskaņā ar Dzīvnieku infekcijas slimību valsts uzraudzības plānu sertificētiem vaislas buļļiem ir jāveic diagnostika uz šādam infekcijas slimībām:
• tuberkuloze (1x gadā);
• bruceloze (1x gadā);
• govju enzootiskā leikoze (1x gadā);
• infekciozais rinotraheīts – pustulozais vulvovaginīts (1x gadā dzīvniekiem, kas nav profilaktiski vakcinēti);
• trihomonoze (1x gadā, prasība nav obligāta sertificētiem vaislas buļļiem, kurus izmanto dabīgai lecināšanai tikai savā ganāmpulkā);
• govju virusālā diareja (1x gadā);
• kampilobakteroze (1x gadā dzīvniekiem, kas vecāki par 12 mēnešiem un tiek turēti dabīgai govju lecināšanai).

Sertificētie vaislas buļļi oficiāli tiek uzraudzīti vismaz reizi gadā, pārējais vaislas ganāmpulks – vismaz reizi pa diviem gadiem attiecībā uz tādām slimībām kā leikoze un bruceloze. Vaislas buļļiem sertifikātu atjaunot un pagarināt var pēc tam, kad ir veikti veterinārie izmeklējumi, tomēr tiem bieži netiek veikta attārpošana, kas nav obligāts, bet gan ieteicamais pasākums valsts uzraudzības plānā. Par to rosinu domāt visus ganāmpulku īpašniekus! Regulāra attārpošana ir ļoti būtiska, īpaši runājot par jaunlopu attīstību, jo samazina brāķēto dzīvnieku skaitu.

Viens no ganāmpulka obligātajiem valsts noteiktajiem izmeklējumiem ir asins paraugu noņemšana tiem dzīvniekiem, kas ir abortējuši, – tad, ja līdz 8. grūsnības mēnesim ir notikusi augļa izstumšana vai arī, ja teļš ir piedzimis nedzīvs (bet tas nav bijis saistīts ar grūtām dzemdībām). Šie izmeklējumi ir valsts apmaksāti, taču saimniekam ir jāspēj šajā situācijā reaģēt. Izmeklējumu paketē var iekļaut virkni infekcijas slimību, kas, iespējams, saistās ar abortu. Tādā veidā ir iespējams iegūt vērtīgu informāciju par sava ganāmpulka veselību.

Īpaši svarīgi tas ir ganāmpulkos, kur vismaz pēdējo piecu gadu laikā ir iepirkti dzīvnieki no ārpuses, nevis tikuši atražoti iekšienē. Veterinārārstam ir jānoņem asins paraugs un jāsūta uz laboratoriju, lai kādas slimības pozitīva apstiprinājuma gadījumā varētu izvēlēties saimniecībai piemērotāko risinājuma modeli.

Arī teļu nobeigšanās tūlīt pēc dzemdībām var liecināt par kādu infekcijas slimību, ko būtu svarīgi noskaidrot. Ja teļš pēc dzemdībām nav spējīgs piecelties, viņš nav spējīgs ēst. Ziemas laikā šāds jaundzimis teļš var pāris stundās atdzist. Termoregulācija sāk darboties tikai pēc aptuveni trīs nedēļu vecuma, tāpēc sākotnēji teļam enerģiju dod piens, kustības un mātes siltums, ja viņa teļu silda. Tieši tāpēc ziemas periodā teļi daudz biežāk zīž mātes pienu, jo enerģijas siltumam vajadzīgs vairāk. Pēc savas veterinārārsta pieredzes varu teikt, ka mazo teļu (līdz 10 dienām) ārstēšana bieži vien beidzas ar fiasko. Jaundzimušiem teļiem praktiski nav atbildes reakcijas uz pielietoto ārstēšanas terapiju.

Pēcatnešanās periodā gaļas lopiem būtiskas vielmaiņas slimības ir ketoze, acidoze un piena trieka. Šogad es īpaši lielu akcentu varu likt uz ketozi, ko biežāk esmu novērojusi gaļas lopu ganāmpulkos. To ļoti raksturo gan neveiksmīgas, kūtras dzemdības, gan dzemdes izkritumi. Govis šķiet tādas kā ļengenas un nespēcīgas, nevis spēcīgas un možas. Par enerģijas deficītu liecina arī netīrs, mēsliem aplipis, nespodrs apmatojums. Lopiem ir jāspēj attīrīties pašiem, saimnieki taču ar to nenodarbosies! Dzīvniekiem ar ketozi arī piena būs maz, teļiem tā nepietiks. Ketozi es vairāk varu novērot tajos gaļas lopu ganāmpulkos, kas visu ziemu nav tikuši pastaigās, ir bijuši piesietā turēšanā.

Acidozi visātrāk var atpazīst pēc šķidras, burbuļainas, smirdīgas vēdera izejas. Savukārt piena trieka var būt gaļas lopiem, kam netālos senčos ir bijuši piena lopi.

Šajā sezonā mūsu pusē Kurzemē neesmu novērojusi lielus infekcijas slimību uzliesmojumus. Biju gaidījusi, ka būs sastopamas ziemas caurejas, ko ierosina korona vīruss. Varbūt tāpēc, ka ar to intensīvi saskārāmies jau pērn un aizpērn, šosezon tas neizpaudās, jo tam ir raksturīgi atkārtoties ik pa 3–4 gadiem 10 km rādiusā ap sākotnējo vietu.

 Šī slimība ir akūta, ļoti kontagioza. Ziemas dizentērijas ārstēšana arī ir vairāk simptomātiska. Kūtī to var ļoti labi sajust, jo ir specifiska skābena mēslu smaka un, protams, redzamas caurejas pēdas. Lopi ir neaktīvi, neēd, bet vairāk vēlas dzert. Ja dzīvniekiem ir gana laba imunitāte, ganāmpulks 3–7 dienās atlabst. Piena lopu ganāmpulki atlabst salīdzinoši lēnāk. Gaļas lopiem asiņainās caurejas un paaugstināta temperatūra ir daudz retāk sastopamas. To var izskaidrot arī ar to, ka gaļas lopi vairāk laika pavada ārā, ganībās, kur ir labāks mikroklimats (nevis silts un mitrs kā kūtī), kur tie iegūst arī labāku imunitāti. Tomēr arī gaļas lops, ja netiek laikus ārstēts, var pat nobeigties vai pavadīt nīkulīgā stāvoklī ļoti ilgu laiku.

Ganāmpulka veselība – fizioloģiskie veselības rādītāji liellopiem
• Ķermeņa temperatūra 37.5–39.5 °C;
• elpošana 10–30 x/min.;
• sirds kontrakciju skaits 50–80 x/min.;
• grūsnības ilgums – vidēji 280 dienas (270–300);
• kuņģis – četrkameru – spureklis – aceknis – grāmatnieks (priekškuņģis) – glumenieks (īstais jeb dziedzerkuņģis);
• atgremošanas periodu skaits diennaktī – 6–9;
• košļāšanas kustību skaits vienā atgremošanas periodā 50–60 reizes.

Lai izvairītos no korona vīrusa un citām vīrusu saslimšanām, ir jāievēro biodrošība! Ļoti vēlams, lai sveši cilvēki bez vajadzības neapmeklētu fermas un ganības. Jo mazāk, jo labāk! Un tas attiecas gan uz ārstiem, gan sēklotājiem, pārraugiem, vērtētājiem u.tml. Korona vīruss ir ļoti viegli pārnēsājams, izturīgs, tāpēc, izstaigājot ganības inficētajā saimniecībā, to var viegli ienest nākamajā. Ja sezonā, kad šis vīruss plosās, jānodod uzpircējam kāda govs, tad tā ir jāved ārā no fermas, nevis uzpircējs jālaiž tajā iekšā. Fermās, kur biodrošība ir pietiekamā līmenī, dezinfekcijas vannas ir pieejamas izmantošanai starp visām mītnēm saimniecības ietvaros – un tās ir jāizmanto visiem strādniekiem!

Liellopu infekciozais rinotraheīts – reģistrēts arī Latvijā. Ja to atklāj vaislas bullim, dzīvnieks ir jālikvidē. Vaislas buļļi šo slimību var pārnest visātrāk – lecināšanas periodā.

Slimību ierosina herpes vīruss, tas izpaužas ar drudzi, konjuktivītu, elpošanas ceļu iekaisumiem, nervu sistēmas traucējumiem, sarkanu deguna spoguli. Dabiskos apstākļos gaļas lopi saslimst pēc 6 mēnešu vecuma. Jaundzīvniekiem tas var būt letāli, ja pievienojas sekundāra infekcija. Visbiežāk slimības sekas ir abortēti augļi, iztecējumi no ģenitālijām un mazie teļi, kas slimajām mātēm piedzimst, ir ļoti nīkulīgi. Un, pat ja tie iztur pirmo periodu, vēlāk tiem veselībā var izpausties kādas novirzes no normas.

Govju virusālā diareja – bieži tiek sajaukta ar korona vīrusu, tomēr tas nav viens un tas pats. Virusālo diareju ierosina vīruss, tā izpaužas ar čūlām mutes dobumā, barības vada un zarnu gļotādas iekaisumu, konkunktivītu, asiņainu caureju. Slēptā formā var izpausties kā aborti, neauglība, mainīga diareja, kāju slimības, klibums.

Virusālo diareju dzimumceļā var nodot vaislas bullis. Teļi saslimst 6–24 mēnešu vecumā, jo līdz tam viņus pasargā mātes pienā esošās antivielas. Inficētām mātēm dzīvi dzimuši teļi var būt ar redzes, kustību traucējumiem un dzīvotnespējīgi, ja pievienojas sekundārā infekcija. Jaunajiem dzīvniekiem virusālo diareju ārstē tikai, lai novērstu simptomus – caureju, temperatūru, atūdeņošanos, dodot dažādus vitamīnus, aminoskābes u.tml. Vakcinēšanai jānotiek tikai saskaņā ar PVD.

Šīs infekcijas slimības visbiežāk parādās pēcstresa apstākļos – mainījās ganības vai barības bāze, notiek atšķiršana. Saimniekam jāseko līdzi, kas ar lopiem notiek 3.–7. dienā pēc apstākļu maiņas.

Govju kampilobakterioze arī var tikt pārnesta no dzīvnieka uz dzīvnieku lecināšanas laikā, īpaši saimniecībās, kur izmanto dabisko lecināšanu. Slimībai raksturīgi dzemdes iekaisumi, endometrīti, vaginīti, atražošanas funkciju traucējumi. Aborti var notikt 4.–7. grūsnības mēnesī. Abortētajiem teļiem kuņģa saturs var būt dzeltenīgs un lipīgs. Ir noderīgi šos augļus ar veterinārārsta palīdzību nodot laboratorijā pārbaudei.

Šmallenberga vīrusu pārnēsā miģeles jeb knišļi. Tāpat tas tiek ievests ar iepirktajiem lopiem, inficēta māte nodot savam auglim. Šmallenberga vīruss ir sastopams ļoti daudzos ganāmpulkos, parasti tiek atklāts, kad govis tiek pārbaudītas pēc notikuša aborta. Pieaugušiem dzīvniekiem vīruss izpaužas ar drudzi, izslaukumu samazināšanos. Tāpat ir iespējams, ka sekas vēl nemaz nav paguvušas iestāties vai arī govs mūžs ir tik īss, ka tās nemaz nepaspēj parādīties. Aitu ganāmpulkā šis vīruss mēdz izpausties, dzimstot kropliem jēriem.

Q drudzis – ir bijuši gadījumi, kad atsevišķiem dzīvniekiem Latvijā tas ir parādījies, tomēr pašlaik lielas bažas par šo slimību nav. Ar šo zoonozi var saslimt arī cilvēks. Q drudzi izraisa mikroorganisms, kura nēsātāji var būt liellopi, aitas, kazas, savvaļas grauzēji, putni un ērces.

Jāsaprot, ka infekcijai ir maz iespēju parādīties pilnīgi veselā ganāmpulkā. Tāpat ir infekcijas, kas paliks dzīvnieku organismā, kas būs nēsātāji, bet citos gadījumos – rūpējamies par imunitāti! Mikroklimats, barības bāze un piedevas! Vislabākā biodrošība ir iekšējā atražošana, lai kā gribētos ņemt jaunus dzīvniekus no malas.

Govju respiratori sincetālais vīruss parasti klīniskā formā vairāk ir atpazīstams teļiem. Lipīga, akūta slimība, ko raksturo drudzis, stiprs klepus, apetītes zudums, nīkulīga uzvedība. Raksturīga pazīme – asaru celiņš. Slimība parasti uzliesmo ganību maiņas periodā un pie teļu atšķiršanas. Vīruss ir iegūts no mātēm, kurām savukārt nevar novērot praktiski nekādas pazīmes. Piena ganāmpulkos vīruss ir sastopams bieži, īpaši, ja ļoti aktīvi iepirkti jauni lopi vai jauktas dažādas lopu grupas.

Parast līdz 3–4 mēnešiem lopi ir nīkulīgi, tad pārvar krīzi, iekļaujas ganāmpulkā, tomēr iespējams, ka tie būs problēmdzīvnieki tad, kad atnesīsies, taču saimnieks ne vienmēr to saistīs ar šo pirmo dzīves periodu. Klīniski var saslimt arī grūsnās teles un pirmpienes.

Tuberkuloze – hroniska infekcijas slimība, ko raksturo specifisku mezgliņu – tuberkulu veidošanās limfmezglos un citos orgānos. Slimie dzīvnieki jālikvidē, jo apdraud cilvēku. Slimība izdalās ar pienu, ekskrētiem, fekālijām, krēpām.

Agrāk uz šo slimību bija jāpārbauda viss ganāmpulks, tad saslimšanas gadījumi ik pa laikam parādījās. Dzīvnieki gan aplipinājās savā starpā, gan no cilvēkiem. Pašlaik daudzi saslimšanas gadījumi nav konstatēti, tomēr aizdomu gadījumā vienmēr dzīvnieku vajag pārbaudīt! Tā ir hroniska slimība, kurai var nebūt akūtu izpausmju, tomēr viens nēsātājs var aplipināt pārējo ganāmpulku.

Kailā ēde ir pazīstama slimība jau kopš padomju laikiem. To izraisa mikroskopiska sēne, kas izdalās ar ādas nolobījumiem, izkritušiem matiem. Ļoti uzņēmīgi ir jaundzīvnieki, biežāk saslimst kūtstāves periodā, kontaktējoties ar slimajiem dzīvniekiem, saskarsmē ar augsni un kopšanas priekšmetiem.

Ganāmpulkos tā mēdz uzplaiksnīt līdzīgi kā korona vīruss – ja arī tuvākā apvidū šī slimība nav bijusi, tad padomju laikos tajā reģionā slimība ir bijusi sastopama. Kailo ēdi grūti sajaukt ar kādu citu slimību, jo novērojama apmatojuma izkrišana konkrētā regulārā laukumā, blaugznas, ādas uzbiezinājumi. Sākumā kailie miesas laukumiņi ir pavisam nelieli, bet arvien paplašinās, līdz dzīvniekam praktiski noiet viss apmatojums. Liellopam kailā ēde izraisa niezi, viņš ir nemierīgs, nervozs, līdz ar to samazinās vēlme uzņemt barību, tātad sarūk piena apjoms, dzīvnieks sliktāk pieņemas svarā. Sakasītajās vietās var ieperināties baktērijas. Protams, šāds raibs ganāmpulks nebūs pieprasīts izsolēs u.c., tāpēc noteikti ir jādomā par imunitātes celšanu.

Pret kailo ēdi var veikt vakcināciju. Ja nedara neko, kailā ēde pāriet aptuveni pusotrā gadā. Tomēr arī tad, kad šķiet, ka slimība beigusies, tā joprojām var uzplaiksnīt, atsevišķos gadījumos arī pie jaundzimušiem teļiem, tomēr izpausties mazāk intensīvi. Spriežot pēc pieredzes, visbiežāk slimību ievazā lopu uzpircēji, arī meža dzīvnieki var šo slimību ienest saimniecībā. Vienmēr jāatceras, ka nododamos dzīvniekus vajag nošķirt atsevišķi un neļaut uzpircējiem u.c. personām ienākt kūtī, nonākt saskarē ar ganāmpulku. Slimību var veicināt arī mitrums, vējš un lopu blīvums, īpaši rudens sezonā.

Parazīti un parazitārās slimības. Parazītu lokācijas vietas visbiežāk ir elpošanas un gremošanas orgānu sistēmas, bet var lokalizēties arī galvas smadzenēs, muskuļos, ādā, asinīs.

Endoparazīti (iekšējie):
• nematodes jeb apaļtārpi – strongilāti, diktiokauļi, trihocefaļi;
• cestodes jeb lenteņi – monēzijas (pieaugušā formā), ehinokoki, cisticerki, cenuri (kāpuru formā).
• vienšūņi – kokcīdijas jeb eimērijas;

Ektoparazīti:
• matgrauži (t.sk. skuteles);
• utis;
• ērces.

Parazītu iedarbība:
• mehāniskā – parazīti piestiprinoties bojā audus, nosprosto žultsvadus, asinsvadus, elpvadus, zarnas;
• toksiskā – izdala kaitīgus vielmaiņas produktus, kas iedarbojas uz centrālo nervu sistēmu, izvadsistēmu;
• patogēnā – migrējot rada asiņojumus, nekrozi, paver iespējas infekcijām un mikroorganismiem.

Iekšējo parazītu esamību vislabāk var noteikt, laboratoriski pārbaudot fekāliju masu – vai tur ir atrodami tārpi, to olas un kāpuri. Jāatceras, ka paraugam ir jābūt svaigam. Ja parazitārās slimības grib pārbaudīt sistemātiski, labāk to izdarīt katrā vecuma grupā, piemēram, izvēloties divus līdz piecus lopus no katras vecuma grupas.

Ārējos parazītus var konstatēt pats saimnieks, bez laboratorijas palīdzības, piemēram, ādas parazītus, matgraužus, kas biežāk konstatējami pie ragu pamatnes, skausta rajonā vai astes saknes. Tomēr šādi parazīti vairāk sastopami tiem lopiem, kas ziemas sezonu pavada kūtī, iekštelpās, kad nenotiek pastaigas, ir mitrs un silts.

Ērces gaļas lopiem ir un būs, tomēr jāņem vērā, ka tās pārnēsā visas tās pašas slimības, ko var iegūt arī cilvēks. Taču bieži vien dzīvniekiem nav tik garš mūžs, lai slimību sekas izpaustos. Iespējamās slimības – babezioze, franselioze, piroplazmoze. Klīniskā aina – anēmija, letarģija, caureja mijas ar aizcietējumiem, urīns sarkanā vai tumši sarkanā krāsā.

Ganāmpulkos, par kuriem rūpējos, bieži esmu konstatējusi parazitārās slimības, kas lokalizējas uz acs konjuktivīta. Var izskatīties, ka liellops ir it kā akls ar vienu vai abām acīm, radzene ir duļķaina, sastrutojusi. Nereti līdzīgas pazīmes ir arī acs traumu gadījumā, tomēr tad vajadzētu būt redzamām arī citām ievainojuma pēdām, nobrāzumiem. Ja iemesls ir parazīts, visbiežāk sekas būs redzamas abās acīs, kad izdalīsies strutas, gļotas, būs sašaurinātas acu spraugas, dzīvnieks būs nomākts, ar nokārtu galvu, vairāk uzturēsies ēnā, maz ēdīs. Dzīvniekam šāds stāvoklis rada ļoti nepatīkamas sajūtas, tāpēc to jācenšas nofiksēt un ārstēt, parasti – ar ārsta izrakstītām antibiotikām. Repelentus u.tml. lokālus aizsardzības līdzekļus lopiem, kas atrodas ganībās, nav lielas jēgas piemērot. Jāizslēdz arī iespēja, ka acī ir lipīgais konjunktivīts, kas ir infekcijas slimība.

Kokcidioze (eimerioze) ir vienšūņu izraisīta slimība, ar to klīniski biežāk slimo mazie un jaunie dzīvnieki līdz sešu mēnešu vecumā, tomēr slimības nēsātāji ir lielie, pieaugušie dzīvnieki. Parazīts atrodas gremošanas traktā, dzīvnieki nepieņemas svarā, ir mainīgas vēdera izejas, koliku pazīmes – sit ar kājām pa vēderu, griež zobus. Caurejas ir bālas, ar asiņu piejaukumiem. Aizdomu gadījumā ir jāpārbauda gan pamatganāmpulks, gan jaunie dzīvnieki. Ja ir līķi, tie ir jāved uz laboratoriju, tāpat laboratoriski var pārbaudīt svaigu fekāliju masas paraugu.

Daudzu parazitāru un infekcijas slimību pārnēsātāji ir ērces, miģeles, gliemeži u.tml. Tāpēc pēc iespējas maz vajadzētu ganāmpulku laist ganīties mitrās, purvainās vietās, ar stāvoša ūdens peļķēm, aizaugušiem grāvjiem. Turēt lopus kūtī aktīvajā knišļu periodā jūnijā un jūlijā arī nebūs iespējams, tāpēc, lai cīnītos ar knišļu uzbrukumiem, labāk parūpēties par sausām, kvalitatīvām ganībām, kur arī vējam ir, kur ieskrieties. Tāpat nevajadzētu aizmirst par ganību ecēšanu, šļūkšanu, kaļķošanu, meliorāciju.

Moneziozei, ko izraisa parazitējoši lenteņi (atrodas tievajā zarnā), viens no starpsaimniekiem ir suns, ne tikai meža dzīvnieki (lapsas, jenoti). Profilaksei ir jāveic suņa attārpošana, īpaši tas attiecas uz ganību suņiem, kas palīdz strādāt ar gaļas lopiem. Ļoti vēlams to darīt reizi trīs mēnešos, izvēloties attārpošanas zāles, kas iedarbojas arī pret lenteņiem. Ja lentenis iznāk ar visu galvu, to var aiznest arī uz laboratoriju. Tomēr visbiežāk tiek izvadīti tikai lenteņa posmi. Lopus nedrīkst ganīt tajās pļavās, kur iepriekš ganījušies slimie dzīvnieki, ganības jāecē.

Spalīši gaļas lopu ganāmpulkos ir redzēti maz, tomēr arī var būt sastopami, drīzāk jauniem dzīvniekiem. Lielas invāzijas gadījumā var izraisīt pat dzīvnieka nāvi.

Kašķis gaļas liellopiem ir gana raksturīgs, visbiežāk pāriet, uzliesmo un atkal izbeidzas. To izraisa kašķa ērce (smidži), saslimšanu izraisa kontaktēšanās ar slimiem dzīvniekiem, aplipinātām apkopšanas ierīcēm. Kašķis ir slimība, kas lēnām pārņem arvien vairāk lopu ganāmpulkā. Izteikta pazīme ir kasīšanās, jo ādu alo kašķa ērce. Jāņem vērā, ka pēc ārstēšanas ar konkrētiem medikamentiem, dzīvniekus gaļā kādu laiku nedrīkstēs nodot (jāievēro noteiktais karences periods).

Dažādi asinssūcēji kukaiņi – odi, dunduri, knišļi, miģeles rada gaļas lopiem sāpes un stresu, apdraudot mājlopu veselību un pat dzīvību ganībās. Piemēram, dunduru mātītes dzēliens ir visai sāpīgs, jo brūcē tiek ievadītas siekalas, kas kavē asins sarecēšanu.

Saimniekiem, esot sava ganāmpulka tuvumā, jātur vaļā ne tikai acis, bet arī ausis, klausoties, kā dzīvnieki elpo, esot miera stāvoklī. Iekšējās slimības, kas saistās ar elpošanas ceļiem, ne vienmēr rada izdalījumus, taču burbuļainas, slapjas elpas sadzirdēt var.

Īpaši jāpievērš uzmanība teļiem, kas nesen atšķirti no mātēm. Ja ganāmpulkā klīst infekcijas slimības, tās vieglāk var pieķerties dzīvniekiem, kas ir stresā. Tieši tāpat ganībās vienmēr jāpievērš uzmanība mēsliem – to krāsai, smaržai, saturam, kas var daudz pateikt priekšā par lopu veselību. Tāpat ganos iespējams redzēt, vai ir kādas pazīmes par abortiem – aplikumi ap asti, krustiem, smakas. Masveida aborti kalpo kā slimības rādītāji, piemēram, ja no desmit grūsnām mātēm atnesas piecas, bet pārējām ir netīras astes, tas ir signāls, ka dzīvnieki ir jāpārbauda.

Jāvēro, vai pieaugušas govis un jaunlopi ir moži, varbūt tie stāv vienā vietā ļoti ilgi, ir vāji, apātiski, uzrautām mugurām, bez intereses par to, kas notiek apkārt. Nereti vielmaiņas slimībai, kas novārdzina imunitāti, var sekot infekcijas slimība. Vai otrādi. Galvenais ir laikus pamanīt vienas vai otras slimības signālus.

Ja ir aizdomas par kādu saslimšanu, saimniekam būtu jāmāk izmērīt mājlopu ķermeņa temperatūra, lai to varētu jau pa telefonu pateikt veterinārārstam. Jāatceras, ja jaundzimušam teliņam tā var būt augstāka, tuvu 39.5 °C , bet dzīvniekam jājūtas možiem.

Tāpat jāpievērš uzmanība, vai slims dzīvnieks vispār veic atgremošanu, vai ir novērojamas kādas mutes kustības. Vai tā ir spēcīga un dziļa vai sekla, vāja, reta? Vēl saimnieks pirms saziņas ar veterinārārstu var nokonstatēt, kādi ir govs kreisie sānu tukšumi – vai siena ir taisna, izliekta, pildīta, uzpūsta, ļoti iekritusi. Ja šī vieta ir taisna, mazliet izliekta, tas nozīmē, ka spureklis ir pilnīgi vai daļēji pildīts. Ja tā ir iekritusi, tātad dzīvnieks vismaz sešas stundas nav ēdis rupjo lopbarību. Ja dzīvnieku var kaut kā nofiksēt, tad saimnieks fiziski var pārbaudīt spurekļa kustības. Ar dūri jāiespiež kreisajos tukšumos un vismaz minūte jāgaida – spureklis spiež pretī vai ne – tātad darbojas vai ne.

Nododot šo informāciju veterinārārstam, var krietni palīdzēt viņam jau pirms došanās ceļā saprast, kas varētu būt noticis, kā arī kādi palīglīdzekļi ārstēšanai būt jāņem līdzi. Veterinārārsts var jau uzreiz pa telefonu nodot instrukcijas par to, kāds aprīkojums ir jāsagādā uz vietas, kamēr viņš ierodas. Jo koncentrētāk un mobilāk rīkosimies, jo ātrāk varēsim palīdzēt dzīvniekam un sasniegt labāko rezultātu!

Saimniekiem vienmēr jāatceras par mikroelementiem, jo nav tā, ka gaļas lopiem viss būtu nodrošināts tikai ar rupjo lopbarību. Arī tās kvalitāte ziemas periodā ne vienmēr ir pietiekami augsta. Tikpat svarīga ir spēkbarības pieejamība atsevišķām lopu grupām. Vislētākā piedeva ir sāls, kuru noteikti vajag izvietot ganībās. Tāpat noteikti jāgādā, lai ganībās vienmēr būtu pieejams svaigs dzeramais ūdens. Tikai ar grāvja ūdeni nepietiks!

Aktuālo informāciju par infekcijas slimībām katru gadu meklējiet PVD Dzīvnieku infekcijas slimību valsts uzraudzības plānā!