Biedrības “Latvijas Zemnieku federācija” valdes locekle un piena nozares eksperte Silvija Dreijere no 29. jūnija līdz 2. jūlijam piedalījās IFCN piena konferencē “Rietumi satiek Austrumus; Āzijas piensaimniecība- strādā lokāli, bet domā globāli” Japānā.

Starptautiskais piensaimniecību salīdzināšanas tīkls (IFCN) šogad pulcēja piena nozares ekspertus un pētniekus no visas pasaules uz savu 25. ikgadējo piena nozares konferenci, kas notika Japānā. Šī gada konferences galvenā tēma bija “Rietumi satiek Austrumus; Āzijas piensaimniecība- strādā lokāli, bet domā globāli”. Pasākums no 30. jūnija līdz 2. jūlijam pirmo reizi vēsturē notika Āzijā. Tas norisinājās Japānas labākajā piensaimniecības reģionā Obihiro, Hokaido salā, un tajā piedalījās vairāk nekā 100 dalībnieku no visas pasaules, kā arī aptuveni 100 Japānas piensaimniecības nozares pārstāvju.

IFCN šogad analizē piensaimniecības datus no 125 pasaules valstīm, kas aptver gandrīz 99% no pasaulē saražotā piena. Pasaulē ir 67 valstis, t.sk., arī Latvija ( datus sagatavo LLKC), kas nodrošina datus valsts tipisko saimniecību  līmenī (sk.1.attēlu).

1. attēls. Valstis, kuru dati tiek analizēti IFCN

IFCN Rezultātu kopsavilkums par piena nozari pasaulē 2023.gadā

2023. gadam bija raksturīgs straujš (par aptuveni 25 %) pasaules piena cenas rādītāja kritums līdz vidēji 39,8 USD/100 kg pēc sausnas koriģētā piena, kas atbilst ilgtermiņa vidējai piena cenai. Neraugoties uz šo cenas kritumu, tika panākts piena ražošanas pieaugums, kas sasniedza +20,5 milj. t salīdzinājumā ar 2022. gadu. Lai gan tas pārsniedza iepriekšējo gadu pieaugumu, tam joprojām pietrūka 4,6 milj. t līdz ierastajam piena ražošanas apjomu pieaugumam pasaulē.

Lauksaimniecība, t.sk. arī piena ražošana 2023.gadā saskarās ar daudziem izaicinājumiem un tie nav tikai daba un klimatiskie apstākļi, kas arī , sakarā ar klimata izmaiņām, kļūst arvien ekstrēmāki.

Piensaimnieku ikdienā turpināja ienākt ilgtspējas prasības, piem., Kopējās Lauksaimniecības politika  ES dalībvalstīs vai Klimata Pārmaiņu likums Filipīnās, un tā lielākajā daļā pasaules valstu. Ilgtspējas prasības izvirza ne tikai likumdevēji, bet arī patērētāji.

Nestabila makroekonomiskā vide un augstais inflācijas līmenis ietekmēja  patērētāju pirktspēju un saimniecību peļņu.

Ģeopolitiskie konflikti atstāja nopietnu ietekmi uz piegādes ķēdēm, lopbarības pieejamību un naftas cenām.

Pasaules piena cenas 2022. gadā sasniedza rekordaugstu līmeni, bet 2023. gads bija ar lejupslīdes tendenci. (sk. 2.attēlu)

2.attēls. IFCN pasaules piena cenu indikators. (IFCN pasaules piena cena ir balstīta uz piena produktu cenām sviestam/SMP, sieram/sūkalu un pilnpiena pulveriem; galvenokārt Okeānijas cenas.)

Lai arī ražošanas izmaksas pagājušajā gadā samazinājās, bet joprojām tās ir raksturojamas kā augstas lauksaimniecības resursu izmaksas (sk.3.attēlu). Piena ražošanas izmaksās lopbarība vienmēr sastāda būtiskāko daļu. Ja lopbarības izmaksas 2023.gadā salīdzinājumā ar 2022.gadu samazinājās par 13%, tad tās vienalga bija par 34% augstākas kā vidēji 2017.-2021.gadā. Enerģijas pēc rekordlēciena 2022.gadā pagājušajā gadā samazinājās par 55%, bet vienalga bija par 42% augstākas kā vidēji pēdējos 5 gados. Tieši tāpat arī ar minerālmēslu cenām un izmaksām. Tās pagājušajā gadā samazinājās par 29%, bet vienalga bija par 55% augstākas kā ierasts.

3.attēls. Piena ražošanas izmaksu izmaiņas.

Ražošanas izmaksas Latvijā ir salīdzinoši augstas, līdzīgas Vācijai un augstākas kā Polijā. Iespējams ir jāstrādā ar saimniecībā, lai atrastu iespējas samazināt izmaksas. Izmaksu palielinājumu deva zemās zālāju ražas un attiecīgi lielāks pirktās lopbarības īpatsvars.

 Piens un piena produkti arī veikalu plauktos pasaulē ir kļuvuši dārgāki, bet vai un cik lielā mērā to sajūt piena ražotāji savos naudas maciņos? Lauksaimnieku daļas izmaiņas, iespējams, ietekmē piena ražotāju ne īpaši optimistisko noskaņojumu.  4.attēlā varam redzēt, ka arī mēs esam to pasaules valstu vidū, kur cenas veikalu plauktos aug stipri ātrāk kā zemniekiem maksātā piena cena. Cenā, ko pircējs maksā par pienu un piena produktiem , piena ražotāja daļa kļūst mazāka. Latvijā pēdējos 3 gados zemniekiem samaksātā daļa ir samazinājusies vairāk kā par 1 %. Varētu teikt, ka nav tik slikti kā ASV, Ungārijā vai Nigērijā, bet atceramies, ka esam ar viszemāko piena cenu ES un katras mazākās izmaiņas ir daudz “sāpīgākas”.

4.attēls. Piena cenu izmaiņas pircējiem un ražotājiem.

Mēs dzīvojam Eiropā jeb pārtikušākajā pasaules daļā, kur piena un piena produktu patēriņš uz iedzīvotāju ir augstākais pasaulē (vairāk kā 300 kg) un ar to ir jārēķinās, ka kādu daļu no ši daudzuma aizstās augu valsts produkti. Skatoties globāli IFCN konsultatīvās padomes loceklis no Nīderlandes Ēriks Elgersma (Erik Elgersma) secināja, ka pašreizējā piena ražošana nepalielinās tik strauji kā iedzīvotāju skaits, tāpēc cilvēkiem, kuri pašlaik netiek pietiekami nodrošināti ar pārtiku, iespējams tiks liegta iespēja saņemt pietiekami dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas. Šīs tendences var redzēt 5.attēlā, kur IFCN ir apkopojuši piena patērina izmaiņas uz valstu iedzīvotājiem gadā.

5.attēls. Piena patēriņa uz iedzīvotāju izmaiņas pasaules valstīs.

Nenoliedzami aktuālais jautājums vienmēr ir, kas tad sagaida nākotnē. 2024.pirmajā pusē piena ražošana pasaulē ir turpinājusi lēnām palielināties (+1.2%).

IFCN Pasaules piena cenu prognozes 2024.gadam ir 42,6 USD/100 kg pēc sausnas koriģētā piena (+2% salīdzinājumā ar to pašu periodu 2023. gadā; bet +17,8 % salīdzinājumā ar vidējo cenu 2017-2020). Prognozētās cenas līdz katras valsts līmenim nonāk ar zināmu kavēšanos, kas ir diezgan atšķirīga starp valstīm. Līdz ar to lielākas piena cenu izmaiņas saimniecību līmenī visticamāk nebūs. Sviestam un sieram cenas pasaulē nedaudz palielinās, bet tas notiek ļoti lēnām, lai šogad sajustu straujāku cenu kāpumu.

Pēc intensīvām diskusijām konferencē visi dalībnieki bija vienisprātis, ka piensaimniecība ir daļa no risinājuma gan pārtikas nodrošinājumā planētas iedzīvotājiem, gan klimata pārmaiņu mazināšanā, nevis problēma. Ir jāsaprot, ka nav vienkāršu atbilžu uz sarežģītajiem globālajiem jautājumiem, bet tajā pašā laikā klausoties prezentācijas un runājot ar piena nozares pārstāvjiem no visas pasaules ir saprotams, ka lauksaimniekiem visā pasaulē ir vairāk kopīgā nekā atšķirīgā.