Lai izvairītos no neparedzētām sekām, stādot jaunus mežus, ieteicams ņemt vērā piecas lietas – izvērtēt svešzemju koku stādīšanas potenciālu un riskus; izvairīties no stādīšanas bez stādu kopšanas un to izdzīvošanas plāna; atcerēties, ka starp monokultūru stādīšanu un meža kā monokultūras uzturēšanu ir būtiska atšķirība; ja iespējams, izvairīties no stādīšanas zemē, kur ir unikāli biotopi vai augsta bioloģiskās daudzveidības vērtība, kā arī no stādīšanas zemē, kas ir būtiska ražošanai attiecīgajā reģionā.

Svešzemju koku stādīšanas risku izvērtēšana

Viena no izplatītākajām problēmām, kas saistīta ar lieliem stādīšanas projektiem, ir svešu koku stādīšana vidē, kurā tiek īstenots projekts. Svešzemju koki var traucējoši ietekmēt vietējās ekosistēmas līdzsvaru un radīt neparedzētas sekas, piemēram, samazināt bioloģisko daudzveidību un pasliktināt augsnes kvalitāti. Dažās pasaules daļās tiek stādīti eikalipta koki to ātrās augšanas un koksnes ražošanas potenciāla dēļ, tomēr daudzos no šiem reģioniem eikalipta koki nav vietējā suga, un to ieviešana ir izraisījusi vietējo sugu izspiešanu un pat ūdens resursu izsīkšanu. Piemēram, pētījums par eikalipta plantācijām Argentīnā liecina, ka tajās ir daudz mazāk putnu sugu un zemsedzes augu, nekā vietējos mežos, un pat vēl mazāk, nekā citās intensīvi apsaimniekotās zemēs, piemēram, melleņu un citrusaugļu audzētavās. Lai izvairītos no šādiem riskiem, ieteicams izvērtēt vietējo koku sugu stādīšanas iespējas. Lielākajā daļā Eiropas šo jomu regulē arī tiesību akti, un mežsaimniecības likumi bieži ierobežo stādīšanai atļautās un aizliegtās koku sugas. Vietējo koku stādīšana palīdz padarīt mežu pēc iespējas pievilcīgāku dažādām citām sugām, tādējādi palielinot meža bioloģisko daudzveidību.

Stādu kopšanas un izdzīvošanas plāna izstrāde

Vēl viens izaicinājums, kas var rasties apmežošanas projektos, ir saistīts ar stādu kopšanas un izdzīvošanas plāna trūkumu. Ja nav izstrādāts atbilstošs plāns, jaunie koki var nesaņemt nepieciešamo kopšanu un uzmanību, izraisot augstu mirstību. Dažos projektos, kuros kokus stāda bez pienācīgas augsnes sagatavošanas, tie iet bojā ūdens vai barības vielu trūkuma dēļ. Citos gadījumos koki var būt iestādīti pārāk tuvu cits citam, izraisot pārblīvēšanos un konkurenci par resursiem. Savukārt, dažos koku stādīšanas projektos stādi pēc iestādīšanas ir vienkārši pamesti, kas ir radījis lielus zaudējumus, jo jaunie koki zaudē cīņā ar nezālēm un zāli vai tos vienkārši apēd aļņi. Svarīgi atcerēties, ka par stādiem ir jārūpējas, jo īpaši pirmos trīs gadus pēc iestādīšanas. Tas ietver arī nezāļu kontroli un aizsardzību pret aļņiem un citiem zālēdājiem, kas labprāt ēd jaunos kokus.

Atšķirība starp monokultūru stādīšanu un meža kā monokultūras uzturēšanu

Daudzi ir dzirdējuši, ka monokultūru stādīšana ir slikta. Tas ir visai pašsaprotami, jo mežs, kurā ir tikai viena suga, nav bioloģiski daudzveidīgs, un tas ir neaizsargātāks pret kaitēkļiem un ugunsgrēkiem. Taču svarīgi atcerēties, ka starp monokultūru stādīšanu un meža kā monokultūras uzturēšanu ir būtiska atšķirība. Piemēram, mēs varam izvēlēties stādīt egļu stādus, zinot, ka apkārt esošie bērzi pēc dažiem gadiem izsēs sēklas un ka mazie bērzi dabiski atjaunosies starp eglēm. Lai gan šādā gadījumā galvenokārt stādām vienu sugu, mēs tomēr veidojam jauktu mežu, veicinot arī citu sugu augšanu. Turklāt dažos mežos (piemēram, priežu mežos) koki ir viendabīgi, taču to kompensē bagātīgs apakšaudzes sugu klāsts, piemēram, mellenes. Veicināt sugu daudzveidību, gan stādot (ja iespējams), gan pastāvīgi veicot apsaimniekošanu, var arī ar mazāka koku skaita stādīšanu, lai veicinātu dabisku papildināšanos, un izvairīšanos no citu sugu izciršanas kopšanas ciršu laikā.

Novērtējiet apmežošanai paredzēto zemi

Ne visas zemes platības var būt meža zeme un ne visām platībām ir jābūt meža zemei. Pastāv dažādi unikāli biomi, piemēram, alvāri un ļoti daudzveidīgas daļēji dabiskas pļavas, kas ir vērtīgas pašas par sevi. To pārveidošana par meža zemēm faktiski varētu samazināt bioloģisko daudzveidību. Tāpēc pirms apmežošanas ir svarīgi rūpīgi novērtēt zemi un pārliecināties, vai stādām tikai tajās zemēs, kuras būtu lietderīgi pārveidot par mežiem. Vislabākais veids, kā to izdarīt, ir rūpīga, ar datiem pamatota pieeja, tāpēc “Arbonics” ir izstrādājis savu iekšējo platformu, kas norāda konkrētas augstvērtīgas teritorijas, kuras nav piemērotas apmežošanai. Turpinot pilnveidot risinājumu, mēs pastāvīgi papildinām informāciju par zemi, lai šie lēmumi būtu vēl precīzāki un datos balstīti. Novērtējiet apmežošanai paredzēto zemi un pārbaudiet, vai tā nav iekļauta augstvērtīgu biotopu sarakstā. Nestādiet veidos, kas varētu iznīcināt esošo bioloģisko daudzveidību.

Reģionā būtiska ražošana

Lai gan varētu būt vilinoši apmežošanai izmantot visražīgākās pieejamās lauksaimniecības zemes, jo tas nozīmē ātrāku koku augšanu un līdz ar to lielāku piesaistīto CO2 apjomu, tomēr nevaram ignorēt faktu, ka zeme tiek lietota dažādām vajadzībām, un viena no būtiskajām ir pārtikas ražošana. Ja visu lauksaimniecības zemi pārveidosim par mežu, var rasties pārtikas samazinājums. Lai izvairītos no šādiem riskiem, jāizmanto tikai apmežošanai piemērota zeme, kā arī jāveic riska novērtējums, lai pārliecinātos, vai nekaitējam pārtikas ražošanai. Apmežošanas plāni jāveido zemes platībā, kuras potenciāls pašlaik netiek maksimāli izmantots. Labākā zeme apmežošanai ir zemas kvalitātes vai pamestas lauksaimniecības zemes un ganības – stādot kokus šajās teritorijās, varam izvairīties no iespējamiem konfliktiem ar pārtikas ražošanu. Papildus tam jāpiebilst, ka nedrīkst stādīt arī zemes platībās, kam ir cita vēsturiska vai kultūras vērtība, piemēram, Stounheindža pavisam noteikti nebūtu piemērota apmežošanai.