Saimnieks LV / 2019.gads (Aprīlis.)

Guna Zālamane un Daira Kiļupe ieguvušas Šveices permakultūras akadēmijas sertifikātu un  ir pilntiesīgas permakultūras dizaineres. Viņas skaidro, ka permakultūra balstās uz trīs ētikas principiem – atbildīgi izturēties pret Planētu, rūpēties par nākamajām paaudzēm un atgriezt atpakaļ apritē to, kas radies rūpēs par cilvēkiem.

Saudzējot Zemi
Permakultūras jēdziens latviskojot nozīmē ilgtspējīgu saimniekošanu. Guna skaidro, ka tā ir saudzīga attieksme pret Zemi – ar lielo burtu. Mehāniski apstrādājot augsni, samazinās bioloģiskā daudzveidība. Iejaucoties mātes dabas receptē laimīgai dzīvei, cilvēks neaizdomājas par sekām, iznīcina dzīvību un nemana, ka padara sevi par ķīlnieku. Rupji un neapdomīgi apstrādājot un mēslojot zemi, augsnes auglība mazinās, bet cilvēks, novācot ražu, prāto – šī ķīmija nekam neder, jāpamēģina cita.

Gluži tāpat kā cilvēka mūžs, auga dzīves cikls pakļauts dzimšanai, briedumam un rudenim – miršanai. Ziemā iestājas atpūtas mirklis, jaunu spēku uzkrāšana, bet līdz ar pirmajiem siltajiem saules stariem ir atkārtota augšāmcelšanās. „Augsnē ir miljoniem mazo, dzīvo organismu, kas pārstrādā organiskos atkritumus augiem pieejamā formā. Viengadīgam augam process norit tā: augs aug, piesaista barības vielas, kas uzkrājas saknēs, lapās, stublājā. Pienāk rudens, augs pilnībā atmirst, lapas nobirst un nosedz zemi. Arī stublājs pavasarī nokritīs, un to visu neredzamie kareivji – mikroorganismi – pārstrādā barības vielās nākošajam gadam. Tādā veidā gadu no gada aug augsnes auglība un vairojas pazemes pilsoņi,” stāsta Guna.

Arī sētnieki, spītējot vējam, rudenī trenkā nokritušās koku lapas, taču atklājas, ka dabā viss ir pārdomāts un, patīk tas vai ne, nesagrābtas lapas ziemā silda koku saknes un sniedz patvērumu kukaiņiem. Tomēr katram sava izpratne par vizuālo estētiku, tāpēc dārzkopes saka: „Ja nu tiešām nekādi nevar izturēt to skatu, tad lapas sasmalcina ar zāles pļāvēju un atstāj tanī pašā vietā. Tad zeme būs pabarota un pavasarī zālīte viegli izaugs cauri biezajam lapu paklājam. Arī puķu dobes rudenī nevajag nolīdzināt līdz melnai zemei. Sniegam kūstot, visi laksti būs pārstrādājušies mēslojumā, bet stublāji, ja nepatīk tie garie pīķi, jānogriež īsāki. Uzsniegot sniegam, pie stublāja izveidosies silta kabatiņa, kas sildīs saknes un ļaus augam pārziemot. Permakultūra aicina skatīties dabā un atkārtot dabas modeļus, nevis vardarbīgi tajos iejaukties, ar apsēstu māniju visu kontrolēt.”

Guna Zālamane (no kreisās) un Daira Kiļupe līdz dārzam aiziet arī ziemā, lai saprastu, kā jūtas mazais paradīzes stūrītis.

Ko citi par mani padomās?
Mainoties paaudzēm, jaunie arvien vairāk interesējas par dabai draudzīgu saimniekošanu, taču Daira ar Gunu novērojušas, ka cilvēki baidās pamēģināt ko savādāku: „Daudzi joprojām domā, ko teiks apkārtējie, vai kaimiņi neizsmies, īpaši, ja man nekas tur nesanāks... Ir pierasts darīt, kā mamma mācīja, kaut iespējams, tas ir pilnīgi aplam. Tagad ļoti populāri uzsvērt bioloģisko lauksaimniecību. Arī bioloģiskā saimniekošana nav ideāla, bet vismaz kārtīgs solis pareizā virzienā, prom no dabas patērētāja.”

Kā paskaidroja permakultūras piekritējas, negatīvais bioloģiskajā pieejā ir mehāniskā zemes apstrāde – aršana. Uzarot zemi, augsni apvērš un dziļi augsnē mītošie,kuriem vajag maz skābekļa, nonāk zem klajas debess, savukārt tie, ku-riem vajag sauli, siltumu un skābekli, pārnestā nozīmē tiek iegrūsti ellē. Paņemot augsnes analīzes, bioloģiskais saimnieks redz, ka visi rādītāji ir slikti, un liek virsū mēslojumu. Kūtsmēsli dārgi, tāpēc labāk kaut ko atļautu – tātad ķīmiju. Savukārt ķīmija nonāk dzīlēs, mazie draugi nesaprot, kas notiek, atmirst, aizbēg, un bioloģiskais saimnieks atkal ir pie sasistas siles. Tā veidojas bezgalīgais stāsts.

Turpretī, darbojoties pēc permakultūras principiem, augsnes ielabošanai vienā un tajā pašā platībā nogana dzīvniekus – vispirms liellopus, tad aitas un visbeidzot mājputnus. Guna gan piebilst, ka arī starp bioloģiski un integrēti vai konvencionāli saimniekojošiem zemniekiem var atrast labus piemērus. Viss ir atkarīgs no katra cilvēka sirdsapziņas un zināšanām, tāpēc nedrīkst dažus neveiksmīgus piemērus attiecināt uz visiem.

Slāpekļa un oglekļa īpašās attiecības
Permakultūrā augsni mulčē un īpašu uzmanību pievērš slāpekļa/ oglekļa attiecībai. „Lai organisms saražotu augiem barības vielas, tam vajadzīgi abi elementi. Ja kāda no tiem trūkst, augs raugās, kur to iegūt – vai nu no zemes, vai apkārtējiem augiem. Mulču klāj, lai pabarotu augsni, pielabinātu sliekas, kukaiņus un radītu dabīgu līdzsvaru. Pareizi uzklāta mulča vēsā laikā nodrošina siltumu, siltā laikā neļauj mitrumam izgarot. Tajā dzīro dažādi kukainīši un sliekas,” saka Daira. Pieminot sliekas, Guna stāsta, ka, iegūstot īpašumā iepriekš konvencionāli apstrādātu mazdārziņu, savām acīm redzējusi, kā cilvēks visu aizlaidis postā: „Kad raku zemi, uz 12 m2 pasveicināju četras sliekas. Savedot kārtībā siltumnīcu ar permakultūras metodēm, tagad augsne mudž no sliekām, kas to vien dara kā ielabo augsni. Biohumuss veidojas pats,” piebilstot, ka ideālā variantā uz vienu lāpstu zemes jābūt 20 sliekām.

Abas speciālistes piekodina, ka koksnes mulča dārzam nebūs piemērota, jo satur teju simtprocentīgu oglekli, bet neredzamajiem kareivjiem – mikroorganismiem ļoti nepieciešams slāpeklis. Izslāpuši pēc barības vielām, mikroorganismi slāpekli ņems no augiem. Ar laiku augi kļūs vārgi, trausli, līdz iznīks pavisam. „Tāpēc mēs droši iesakām mulčēšanai sienu – tajā slāpekļa, oglekļa attiecība ir tuvu ideālam,” uzsver Daira, piekodinot, ka salmi arī nebūs tas labākais materiāls. Viņa to pārbaudījusi savā dārzā, kuru nācās divu gadu garumā atveseļot pēc salmu lietošanas: „Salmi pirms nopļaušanas tiek smidzināti ar glifosātu saturošu līdzekli, un tā ir viela, kas iznīcina nezāles, līdz ar to rodas jautājums, ko tas nodara maniem augiem. Ja salmi iepriekš smidzināti ar līdzekļiem, kas labībai liek ātrāk nobriest un nožūt, tad tie pēcāk neuzsūc mitrumu, netrūd un dārzam ir bezjēdzīgi. Turpretī sienu neviens nesmidzina, un tas labi sadalās.”

Pabarot pasauli
Permakultūra vienā mazdārziņā – labi. Taču, vai pēc permakultūras principiem iespējams saražot pārtiku visas planētas iedzīvotājiem? Daira saka: „Jautājums, kas to darīs? Ja vien trīs fermeri uz planētas, tad viņiem būs problēmas. Šī pieeja lieliski darbojas ģimenē, nelielā saimniecībā vai vietējā kopienā. Ne velti ajūrvēda saka – ēdiet to, kas pieejams 100 km rādiusā, tomēr vēlos vērst uzmanību uz to, kas notiek ar pārtiku Planētas mērogos. Cik daudz tiek izmests atkritumos! Līdz ar to jāvaicā – vai tiešām mums nepieciešams tik daudz, kā domājam?”

Ekonomiskie ieguvumi
Kā pirmo Daira ar Gunu min ietaupījumu uz augu aizsardzības līdzekļu un darbaspēka rēķina, lai gan, ierīkojot dārzu kā pēc grāmatas, izpalīdzīgas rokas noderēs. Viņas uzsver, ka liela nozīme ir savstarpējai sadarbībai, jo ir labi, ja ar kaimiņu var sarunāt sienu, kuru, tas, iespējams, nemaz neizmanto, ja izdodas noslēgt barteri un apmaiņā pret dārzeņiem sarunāt cietos mēslus rudenī. Var uzrunāt tuvējo bērnudārzu, lai tas neizmet laukā kartupeļu mizas, bet pietaupa jums. Dārziņš par to tikai pateiksies. „Tā jau veidojas tie kopīgie ieguvumi un savstarpējā atbildība pret cilvēkiem, apkārtējo vidi un Planētu. Tikai sadarbojoties, mēs panāksim savu un nodrošināsim Planētas labsajūtu, taupīsim un viedi izmantosim pieejamos resursus,” sarunā ieskicē Daira.

Akmeņi siltumnīcā kalpo kā lieliski temperatūras regulatori.

Dobe kā pīrāgs
Permakultūra dārzkopim piedāvā brīvu fantāzijas lidojumu. Viņš pats var izvēlēties, kādas, cik augstas un liektas vai taisnas būs viņa dobes. Arī izmantojamo materiālu klāsts gandrīz neierobežots, derēs viss, kas šķūnītī un aiz tā, – ķieģeļu lauskas, veci dēļi, koku zari, oļi un akmeņi, atliek tikai parevidēt savus krājumus.

„Augstās dobes, ar ko bieži asociē permakultūru, ir tikai viens no elementiem. Viss atkarīgs no dārza vietas un ģeogrāfiskā izvietojuma, kā arī tā, ko dārzkopis vēlas panākt. Dārza atrašanās vietai kartē ir nozīme, nemaz nerunājot par lieliem mērogiem. Tā paša dārza ietvaros kalniņā būs viena gaisa temperatūra, nogāzē vai ieplakā – cita. Šie daudzie apstākļi jāņem vērā. Vadoties pēc šiem apstākļiem, arī pārdomājam, kādas dobes veidot − kastveidīgas, paugurveidīgas vai spirāldobes,” saka Daira.

Abas dārza dizaineres dalās pieredzē, stāstot, ka augstās dobes lieliski piemērotas siltumnīcai. „Vispirms zemē izrok padziļinājumu, kā pirmo slāni ieklāj zarus, jo tie, pakāpeniski žūstot, atdos augsnei mitrumu. Nākamajā – otrajā kārtā seko slāpekļa materiāls, piemēram, kartupeļu mizas vai dārzeņu atlikumi. Kad tas paveikts, liekam trešo kārtu, oglekli saturošu materiālu – sienu vai rudenī kritušās koku lapas. Kā ceturtais seko augsnes slānis, un, visbeidzot pa virsu siens, kas karstās dienās saglabās mitrumu. Taču arī ar to viss nebeidzas. Pavisam gudrs dārzkopis siltumnīcā uz siena saliks akmeņus, jo tie lieliski regulē temperatūru. Akmeņi dienā uzkrāto siltumu pakāpeniski naktī izstaros, bet naktī uzkrāto vēsumu karstā dienā dāvās kā tīkamu veldzi,” saka Guna.

Mulčēšanai izmanto sienu – tajā slāpekļa un oglekļa attiecība esot tuvu ideālam.

Riski un mīnusi
Kā tajā teicienā – medaļai ir divas puses. Interesējos, kas ir permakultūras ēnas puse, ar kādiem mīnusiem jārēķinās. Daira saka – vispirms jāatmet veltas gaidas, ka pirmajā gadā dārzs augs griezdamies. Vienīgi siltumnīcā visai drīz būs acīmredzami rezultāti. Augsnes apstrāde un, iespējams, atveseļošana dārzamīlim prasīs laiku. Uz pirmajiem rezultātiem var cerēt trešajā gadā. Tāpat jāpatur prātā, ka ik gadu vajadzēs gādāt sienu, taču pats grūtākais, kam jāsagatavojas, ir domāšanas veida maiņa. Nāksies mainīt ieradumus un sastapties ar kritiskiem, noraidošiem, varbūt pat nievājošiem cilvēkiem. Ar laiku mainīsies draugu loks un biežāk sarunas vīsies ap dārza darbiem, jaunām metodēm un augu sēklām, nevis seriāliem, atlaidēm vai nebūšanām kaimiņu attiecībās. Arī ceļošana radīs nemieru, jo kurš gan vēros, kā jūtas gurķi, ko signalizē burkāni. Kurš gan cits spēs sajust pirkstu galos, kā jūtas dārznieka lolotais paradīzes stūrītis, ja ne viņš pats. Un vēl – nopietni jāapdomā, vai aizrauties ar dārzkopību, jo īstens dārza mīļotājs var braukt ar sagrabējušu Žigulīti, bet dārzam naudu nežēlos.