Vai nākotnē mums pārtikas pietiks? Kādu ekoloģisko pēdu atstāj katrs maizes rieciens, trauciņš ar jogurtu un gaļas gabaliņš, ko apēdam? Kā tiek saražots tas, ko ēdam, un cik tas ir veselīgi? Šie ir tikai daļa no jautājumiem, kas visas pasaules, tajā skaitā Latvijas, sabiedrībai jārisina jau tuvākajā laikā.

Dialogu par pārtikas sistēmām un tajās nepieciešamajām izmaiņām līdz 2030. gadam pēc Zemkopības ministrijas pārstāvja Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā (OECD) Aivara Lapiņa iniciatīvas uzsācis Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs (LLKC). Pirmais dialogs ar vairāk nekā 100 iesaistītajiem uzsākts 11. augustā, lai definētu Latvijas nostāju septembra beigās Ņujorkā gaidāmajam ANO Pārtikas sistēmu samitam, kur pulcēsies pasaules valstu līderi. Latvijas Valsts prezidents Egils Levits tajā paudīs nacionālajā dialogā apkopotās atziņas, kas veidos Latvijas nostāju.

Kas ir pārtikas sistēmas?

Pārtikas sistēmas nozīmē visu pārtikas ķēdi no lauka un fermas līdz patērētājam un pat atkritumiem. Eiropas Komisijas (EK) stratēģijā “No lauka līdz galdam” minēts, ka pārtikas sistēmai ir liela ietekme uz vidi, veselību un pārtikas drošumu. Stratēģija radīta ar mērķi izveidot ilgtspējīgu ES pārtikas sistēmu, kas garantē nodrošinātību ar pārtiku un aizsargā cilvēkus un dabas pasauli.

Šādas stratēģijas, kas piesaka nopietnas pretenzijas uz pārtikas sistēmu maiņu, pagaidām ir tikai ES, un, kā zināms, ne visas ES sabiedrības daļas ar to ir apmierinātas. Taču klimata pārmaiņas, kuras sekas šogad daudzviet pasaulē bija īpaši jūtamas, un kovidpandēmija par pārtikas sistēmu maiņu liek runāt globāli. Kādēļ?

Lūk, daži fakti, ko apkopojusi Apvienoto Nāciju Organizācija.

Pasaulē šobrīd dzīvo 7,2 miljardi iedzīvotāji, kam ik dienas vajag pārtiku. Līdz 2050. gadam iedzīvotāju skaits pieaugs vēl par 2 miljardiem. Vai nākotnē šie 9,2 miljardi cilvēku varēs ēst tieši tāpat, kā mēs šodien? Pēc ANO aprēķiniem, šobrīd katrs trešais pasaules iedzīvotājs neuzņem pietiekami daudz uztura – 792 miljoni cilvēku cieš badu, bet 2 miljardiem cilvēku trūkst minerālvielu un vitamīnu, kas nepieciešami veselīgai organisma uzturēšanai. Vienlaikus 1,9 miljardiem cilvēku ir liekais svars, bet 600 miljoni cieš no aptaukošanās. Šajā nosacīti labklājīgajā sabiedrības daļā izplatās 2. tipa cukura diabēts.

Pēc ANO vērtējuma, pārtikā, ko cilvēki lieto, ir pārāk daudz tauku, cukura, sāls un arī gaļas. Šāda pārtika kaitē cilvēkiem, visvairāk sirdij un asinsvadiem, kā arī dabai, jo rada pārāk daudz emisiju. Pārtikai, ko liekam uz galda, samazinās daudzveidība – 75 % pārtikas patēriņa nodrošina 12 šķirņu augi (pamatā kvieši, rīsi un kukurūza) un 5 sugu dzīvnieki (pamatā liellopi, cūkas, vistas).

Turklāt pasaulē trešā daļa pārtikas tiek izmesta (pēc EK aprēķiniem ES atkritumos nonāk 20 % pārtikas).

Pārtikas (un ne tikai pārtikas) nozares industrializācijas dēļ globāli samazinās, kā arī tiek piesārņoti saldūdens resursi, 33 % zemes ir degradēta, mazinās bioloģiskā daudzveidība, tajā skaitā draud tropisko mežu izzušana, izzūd kukaiņi, tajā skaitā bites. Tas kopumā pastiprina klimata pārmaiņu norisi.

Tādēļ pasaulē jāmaina pārtikas sistēma: ražošana, pārstrāde, loģistika un patēriņš, lai tā kļūtu videi un cilvēka veselībai draudzīgāka.

Lai vienotos, kā mainīt visu pārtikas sistēmu, lai tā būtu cilvēkam veselīgāka un videi draudzīgāka, ANO septembrī rīko pārtikas sistēmu samitu. Diskusijās jeb dialogā aicināti piedalīties sistēmā iesaistītie – lauksaimnieki, pārtikas ražotāji, tirgotāji, politiķi, veselības aprūpes darbinieki un vēl rinda citu nozaru ekspertu. Ir skaidrs, ka mainīt sistēmu nevar vienā dienā, tas var notikt pakāpeniski, pamazām panākot vienošanos visām iesaistītajām pusēm. Pārtikas sistēmas pārmaiņu dialogi jau uzsākti 144 pasaules valstīs. Arī Latvijā.

Lauku politikai jāpārvērtē uzsvari

Zīmīgi, ka Latvijā dialogu sāka tās mentors un idejiskais atbalstītājs, Valsts prezidents Egils Levits. Atklājot dialoga pasākumu “Izturētspējīgi Latvijas lauki pārtikai un nākamajām paaudzēm”, prezidents skaidri norādīja – ir pienācis laiks pārmaiņām. Ne tikai globāli, bet arī lokāli – tepat Latvijā.

Egils Levits: “Jaunais ANO starpvaldību padomes ekspertu ziņojums norāda uz neatgriezeniskiem procesiem planētas straujākā sasilšanā, tas dod mums nepieciešamību ieviest papildu pasākumus pārtikas sistēmu jomā. Lai gan dažkārt mēdzam sevi uzskatīt par nabadziņiem, kam jāsaņem palīdzība no citiem, šis skatījums uz sevi un pasauli ir maldinošs, tas traucē mums pieņemt pareizos lēmumus. Neapšaubāmi, globālā skatījumā ANO samita kontekstā Latvija ierindosies starp pasaules labklājīgākajām valstīm. Tas nes līdzi pienākumu aktīvi piedalīties globālo problēmu risināšanā. Tādēļ mums jāpalīdz rast risinājumu, nevis jābūt daļai no problēmas.”

Prezidents dialoga atklāšanā iezīmē trīs pamatproblēmas, pie kuru risināšanas  jāķeras:

• lauksaimniecības struktūra, kur dominē lielsaimniecības;
• lauksaimniecības metožu maiņa, uzsverot atbalsta nepieciešamību bioloģiskajai lauksaimniecībai;
• lauku teritoriju apdzīvotība, kam nepieciešams noteikt īpašu statusu īstajiem lauksaimniekiem un radīt labvēlīgus apstākļus tiem, kas vēlas pārcelties no pilsētām un laukiem.

Prezidents uzskata, ka pēdējo 30 gadu laikā Latvijā notikušas divas agrārās reformas – pirmā 90. gados, kad bijušajiem īpašniekiem un viņu pēctečiem tika atdota viņiem piederošā zeme. Otrā – pēc iestāšanās ES, kad uz industrializāciju, unifikāciju un monopolizāciju vērstās ES lauksaimniecības politikas dēļ apzināti tika attīstītas lielsaimniecības. Tā rezultātā Latvija esot izveidojusies par lielsaimniecību zemi, kur mazs skaits saimniecību saražo lielāko daļu lauksaimniecības izejvielu.

Egils Levits: “Vai mūsu sabiedrība patiešām vēlas šādu lauksaimniecības struktūru? Vai tā jāuztver kā kapitālistiskās saimniekošanas automātiski dota? Vai arī mēs to varam ietekmēt ar savu vēlmi, gribu, politisko izšķiršanos un lēmumiem vienā vai otrā virzienā? Šeit pastāv nepieciešamība pēc padziļinātas diskusijas. Jo īpaši tādēļ, ka otrās agrārās reformas rezultāti nav sabiedrībā pietiekami apzināti. Kādu lauksaimniecību mēs vēlamies? Par to runāsim tagad, bet tas ir ilgstošs sabiedrības dialoga temats.”

Atzīstot, ka Latvija ir starp tām valstīm, kur lauksaimniecība ir salīdzinoši “zaļa”, prezidents uzsvēra nepieciešamību pēc straujākām pārmaiņām.

E. Levits: “Mums nāksies radikāli mainīt lauksaimniecības metodes, lai varētu turpināt saņemt ES subsīdijas un palikt konkurētspējīgi vienotā ES tirgū. Te nozīmīgu lomu spēlēs bioloģiskā lauksaimniecība. Lai palielinātu tās lomu, nepieciešamas gan tehnoloģiskas inovācijas un zināšanas, un it īpaši – patērētāju izvēles maiņa. Labklājībai augot un sabiedrībā ienākot jaunajai paaudzei, bioloģiskās lauksaimniecības produkcijas īpatsvars pieaugs. Šim virzienam vairāk jāatspoguļojas valsts politikā un subsīdiju sadalē.”

Te nozīmīgu lomu prezidents redz Latvijas Lauksaimniecības universitātei, kam “jāuzstāda augsti mērķi, tai jākļūst par vienu no modernākajiem videi un klimatam mazkaitīgas vai pat nekaitīgas lauksaimniecības un zaļās ekonomikas zinātnes centriem Eiropā”.

Trešais problēmu loks – lauku kā teritorijas, cilvēku dzīvesvietas attīstība, kas ietver sociālo, kulturālās, latviskās identitātes dimensiju.

E. Levits: “Kas šodien ir zemnieks? Vai agrofirmas akcionāri, menedžeri, strādnieki vēl ir zemnieki? Arī ES šis jautājums ir aktuāls, ņemot vērā, ka lauksaimniecība tiek subsidēta no visas sabiedrības nodokļiem. Kādēļ lai sabiedrība subsidētu vienu ekonomikas nozari? Tādēļ Eiropā tiek diskutēts jautājums par īstajiem zemniekiem. Patlaban šī definīcija un statusa noteikšana atstāta dalībvalstu ziņā, lai gan EK pieļauj definīcijas noteikšanu ES līmenī. Latvijā nav jāgaida, kamēr ES to noteiks, mums pašiem jāformulē viedoklis, kas piemērots mums, latviešiem, ņemot vērā mūsu identitātes iezīmes.

Pieaug lauku kā dzīvestelpas pievilcība pilsētniekiem, jaunajām ģimenēm. Iespējams, pieaugs to cilvēku skaits, kam būs sava maza saimniecība, bet pamatdarbs nebūs lauksaimniecība. Viņi piedalīsies lauku kultūrvides veidošanā. Ari viņi jāietver lauku politikas veidošanā.”

Jāsaimnieko zaļāk, jāēd mazāk un kvalitatīvāk

Pārtikas sistēmas maiņas nepieciešamība un rīcība Nacionālā dialoga laikā tika apspriesta kopskaitā 10 diskusiju grupās, no tām astoņās ar dažādu nozaru – lauksaimnieku, zivsaimnieku, pārstrādes uzņēmumu, lauku attīstības un vides aizsardzības ekspertu, veselības aprūpes nozares, tirgotāju un vēl citu nozaru – pārstāvjiem. Atsevišķa diskusija politikas veidotājiem – ministriju pārstāvjiem un ministriem. Publiski skatāma bija tā sauktās Tautas grupas diskusija, kurā savus vērtējumus sniedza ārsti, zinātnieki, vides eksperti, lauksaimnieki, tirdzniecības jomas pārstāvji.

Lai cik vispārīga un globāla šķistu pārtikas sistēmu tēma, diskusiju dalībnieki skaidri iezīmēja – šajā jomā ne tikai pasaulē, bet arī Latvijā esam aizklīduši nepareizā virzienā.

Ierasti skarbs vērtējums šeit ir žurnāla “Latvijas Ārsts” galvenajam redaktoram Pēterim Apinim, kurš aicināja ne tikai konsekventi vismaz par 5 % gadā samazināt pesticīdu lietošanu lauksaimniecībā “kukaiņu armagedona” mazināšanai, bet arī atteikties no tādu ārvalstu pārtikas ražotāju produkcijas, kas konsekventi neievēro vidi saudzējošas ražošanas metodes, īpaši norādot Āzijas virzienā. Tomēr īpašs brīdinājums no P. Apiņa bija par potenciālajām nākamo pandēmiju briesmām, ko varētu izraisīt antimikrobiālā rezistence.

P. Apinis: “Mums drīz vairs nebūs antibiotiku, ar kurām cīnīties pret mikrobiem. Spēlītes, ko šobrīd spēlējam ar kovidu, mums šķitīs skaists sapnis salīdzinājumā ar to, kad mums uzbruks riktīga antimikrobiāli rezistenta baktērija. Globāli lauksaimniecība tiek koncentrēta. Pasaulē esošo govju, cūku un citu produkcijai domāto mājdzīvnieku masa ir 15 reizes lielāka nekā savvaļas dzīvnieku masa, mājputnu masa ir pat 20 reizes lielāka. Tātad šajā pārmēru koncentrētajā masā notiks mikroorganismu mutācijas un tur ir potenciāli bīstamākā situācija. Tas nenotiks pie mums, bīstamākā situācija ir lielākajās Ķīnas ražotnēs.”

LU Medicīnas fakultātes profesors Andrejs Ērglis gan aicina nedramatizēt situāciju, tomēr, vērtējot nepieciešamo rīcību, atcerēties, ka izmaiņas var panākt tikai komandas darbā, iesaistot visus politikas veidotājus. Pārtikas sistēmu maiņa nav tikai lauksaimniecības jautājums. Tomēr A. Ērglis uzsvēra, ka mums katram ir iespēja palīdzēt mainīt pārtikas sistēmu un uzlabot veselību – jāatgriežas pie tradīcijām, ko esam ēduši. Tas ir – ēst bez uzlabotājiem izaugušus un liekām pārtikas piedevām saražotus produktus. Savukārt valstij būtu īpaši ieteicams ņemt piemēru no Šveices, kur ievērojamu pienesumu ne tikai cilvēku veselībai, bet arī ekonomikai dod mazu ražotnīšu, kur gatavo veselīgus augstas pievienotās vērības produkciju, attīstīšana. A. Ērglis: “Ir jānotiek kvalitatīvam lēcienam pārtikas ražošanā.”

Savukārt uzņēmējs un krīžu vadības eksperts Jānis Vanags uzsver – cilvēkiem nevajadzētu būt ļoti pārliecinātiem, ka pārtikas vienmēr būs daudz un tā būs pieejama. Viņš atgādināja kovidlaika sākumu, kad cilvēki panikā veikalā izpirka ilgstoši uzglabājamus pārtikas produktus un nomierinājās tikai tad, kad redzēja – plaukti tiek nemitīgi papildināti, tātad – pārtikas trūkuma nav. J. Vanags: “Tas nozīmē, ka pārtikas apgādes sistēma bija sagatavojusies krīzei, un man ir bijis gods pirms tam divus gadus strādāt pie tā, lai šāda pārtikas apgādes drošības sistēma būtu izstrādāta, tiesa, nezinot, ka tā tik ātri iestāsies.” Tātad – valstij jāizstrādā sistēma pārtikas krīžu pārvarēšanai (ar to gan Latvija tika gala godam). Savukārt globālās pārtikas sistēmas labā J. Vanags iesaka katram vismaz reizi nedēļā atteikties no vienas ēdienreizes.

To, ka pārtika ir nacionālās drošības jautājums, uzsvēra arī biedrības “Zemnieku saeima” valdes priekšsēdētājs Juris Lazdiņš, kurš atgādināja, ka lauksaimnieki visas krīzes vienmēr ir stabili pārvarējuši, un spēj pabarot ne tikai Latvijas iedzīvotājus, bet arī eksportēt produkciju uz ārvalstīm. Viņaprāt, tā sauktās lokālās ēšanas tradīciju stiprināšanai un lauku vides atdzīvināšanai sen būtu pienācis laiks pieņemt lēmumu par lielveikalu slēgšanu svētdienās – tas liktu cilvēkiem brīvajās dienās doties uz laukiem un baudīt lauki vidi un labumus.

Pārdomu vērtas un nepopulāras idejas pārtikas sistēmas maiņai ieteica “EDO Consult” ekonomists Andris Miglavs: “Man būtu ļoti prieks, ja cilvēki, tajā skaitā Latvijas iedzīvotāji, nebūtu mikrobiem līdzīgas būtnes, kuru vienīgā funkcija ir baudīt dzīvi un piesārņot apkārtējo vidi. Cilvēkiem jāapzinās savas rīcības sekas, lai pielāgotos apkārtējai videi. Lai pielāgotos vides prasībām, vajag rīt mazāk dzīvnieku izcelsmes produktus. Latvija nav izņēmums, uz katru kilogramu cilvēka ir 1,7 kg mājdzīvnieku, kas katru dienu tiek ēdināti tāpēc, lai kaut kāda daļa no to radītās produkcijas nonāktu cilvēku uzturā. Saprātīgi izmantojot augu valsts produktus, mēs varam radīt ekvivalentu daudzumu pilnvērtīgas pārtikas. Turklāt sabiedrība dara visu, lai veicinātu pārtikas nepietiekamību ar to, ka padara to nesamērīgi lētu. Pārtikas ražošanu nedrīkst subsidēt! Pārtika jāpadara dārgāka, ieliekot tās cenā vides nodokli par to, ko pārtikas ražošana nodara vides resursiem visā ķēdē, sākot no lauksaimniecības līdz pat piegādei. Tas caur cilvēka maciņu liktu saprast, kā labāk rīkoties. Izdarot šīs lietas, mēs atrisinātu pārtikas apgādes problēmas pasaulē līdz 2050. gadam.”

Ekonomistam piekrīt arī Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas vadītājs Gustavs Norkārklis, norādot, ka “ēdam par daudz”. Viņš arī aicina kardināli mainīt lauksaimniecības subsidēšanas sistēmu – lai arī ES ir noteikusi lielāku atbalstu zaļajai saimniekošanai, Latvijā tiekot meklēti ceļi, kā šos nosacījumus apiet. “Mēs esam tālu no Zaļā kursā. Ja Latvijā ražojam daudz vairāk pārtikas, nekā vajag un radām slogu videi, tad kādēļ mēs tā darām? Visu laiku mums galvenie ir bijuši ekonomiskie mērķi, un izskatās, ka arī nākamos 5 vai 10 gadus primārā būs ekonomika, otrā plānā atstājot cilvēku veselību, vides saudzēšanu un lauku attīstību.”

Latvijas Dabas fonda padomes priekšsēdētājs Andrejs Briedis pievienojās kritikai: “Pie mums par zaļām mēdz dēvēt lietas, kas tādas nemaz nav. Analizējot datus, cik no Kopējās lauksaimniecības politikas finansējuma ir nonācis zaļajās lietās, tad skaitlis ir ievērojams, bet, kad skatāmies, cik pēc būtības nauda šādi izlietota, tad zaļais ieguvums ir krietni mazāks. Valstij jāpārtrauc neko nedarīšanu un nemainīšanu saukt par zaļu. Mums līdz šim nav bijis nacionālās lauksaimniecības politikas. Mums ir bijis operatīvais plāns, kā pēc iespējas ātrāk, nesāpīgāk un pilnīgāk apgūt Eiropas līdzekļus.”

SIA “MILZU” vadītājs un zīmola radītājs Enno Ence savukārt aicina samazināt nodokļus bioloģiskās lauksaimniecības produkcijai, kas mainītu sabiedrības attieksmi pret “zaļi” ražotiem produktiem, piebilstot, ka jāņem piemērs no Polijas, kur bioproduktiem ir 5 % pievienotās vērtības nodoklis.

Valsts attīstības finanšu  institūcijas Altum valdes loceklis Jēkabs Krieviņš atgādina, ka Latvija konkurē starptautiskā tirgū. Zaļā kursa mērķu sasniegšanai nedrīkst aizmirst par laukos strādājošajiem: “Aiz katras saimniecības stāv īpašnieks, kurš ir tās motors, iedodiet viņam pareizās zināšanas, iedodiet resursus un motivāciju, un viņi visu izdarīs.”

Noslēdzot Nacionālā dialoga pasākumu, zemkopības ministrs Kaspar Gerhards secina: “Dialogā saklausītais ļaus veidot sabiedrības viedoklī balstītu politiku nākamajiem 5 gadiem par to, kas darāms lauku, latviskās kultūrvides, tautas un valsts pastāvēšanai. Man ļoti patika atziņa – mēs visi esam patērētāji un vairāk jāieklausās bērnos, kuri mūs var pamācīt. Ir svarīgi nepalaist garām brīdi, kad bērni mums ko māca.”

Nacionālā dialoga diskusiju grupu galvenie ierosinājumi pārtikas sistēmu maiņai

• Godīgai sadarbība piegādes ķēdēs:

- pārtikas izsekojamības nodrošināšana – patērētājam pieejama pilna informācija par produkta rašanos, loģistiku, uzglabāšanu, tirdzniecību;

- godīgas konkurences nodrošināšana, tajā skaitā publiskajos iepirkumos;

- profesionālisms lēmumu pieņemšanā.

• Videi draudzīgu prakšu ieviešanai visos pārtikas posmos:

- sabiedrības izglītošana un izpratnes veidošana par pārtikas ražošanu;

- lauksaimnieku mobilizēšana likumu mainīšanai;

- subsīdijas un atbalsts bioloģiskajai lauksaimniecībai.

• Ilgtspējīgai zemes izmantošanai:

- mājsaimniecībās 85 % pārtikas ir veselīga un vietējo ražotāju;

- saglabāts interešu (iedzīvotāji, lauksaimnieki, vide) līdzsvars zemes izmantošanā;

- izglītoti un motivēti lauksaimnieki, pārstrādātāji, patērētāji.

• Pārtikas ražotāju attīstībai vietējiem un ārvalstu tirgiem:

- sadarbības stiprināšana, kooperācija;

- saprotams un spēcīgs valsts atbalsts;

- izglītošana un popularizēšana.

• Patērētāju atbildības vairošana:

- noteiktu profesionālo grupu izglītošana, ieklausīšanās bērnos, viņu vēlmēs;

- pārtikas atkritumu apjoma apzināšana skolās un mājsaimniecībās, datos balstīta pārtikas plānošana;

- iepakojuma samazināšana, to izmantot tikai pārtikas kvalitātes nodrošināšanai.

• Lauki dzīves videi un pārtikas ražošanai:

- zināšanu vairošana gan praksei, gan eksportam;

- pārtikas atkritumu mazināšana, cirkulārās ekonomikas attīstība;

- lauku kultūrvides un infrastruktūras attīstība.

• Konkurētspējai un tirgum:

- sabiedrības izglītošana par pārtikas ražošanu visos ķēdes posmos;

- vienādi nosacījumi visiem gan atbalsta sniegšanā, gan ierobežojumos.

• Pārtikas drošībai un izsekojamībai:

- patērētāju izglītošana;

- vienota mērķu izpratne politikā, uzraudzībā, ražošanā, patēriņā;

- ātrs izsekojamības un pārbaužu process.

• Politiķu diskusijas rezultāti:

- nepieciešama izglītības sistēmas maiņa;

- veselīgas pārtikas lietošana veselības uzlabošanai;

- ilgtspējīgas lauksaimniecības ražošanas sistēmas – pāreja uz videi draudzīgām metodēm.

• Tautas diskusijas rezultāti:

- slēgti lielveikali svētdienās, dzīvnieku izcelsmes produktiem saglabāt esošo PVN, bioproduktiem samazināt;

- katrs iedzīvotājs sāk vismaz ar vienu lietu pārtikas sistēmas maiņai – kaut vai viena izlaista ēdienreize nedēļā;

- kopēja politika lauksaimniecībā, pārtikā, vidē un veselībā – pārtikas sistēma ir komplekss jautājums