Saimnieks LV / 2020.gads (Februāris.)

Jelgavas novada Sesavas pagasta zemnieku saimniecība Rudeņi, kas nodarbojas ar piena lopkopību, šogad svinēs 25 gadu jubileju. To izveidojuši Jolanta un Pēteris Knopes un viņu dēls Toms, kurš jau kopš 2009. gada ir faktiskais saimniecības īpašnieks un vadītājs. Kā saimniecībai izdevies pārdzīvot grūtos un baudīt labos laikus, kā tai izdevies kļūt par izcilnieci komforta nodrošināšanā dzīvniekiem, skaidrojām sarunā ar Jolantu Knopi.

Sākumā bija privatizācija

„1995. gadā privatizējām 1964. gadā būvēto Čersu fermu ar 53 govīm un 51 ha zemes,” saimniekošanas pirmsākumus atceras Jolanta. Savukārt pirms 10 gadiem uzbūvēta jauna ferma bijušā kolhoza Avangards piena lopu kompleksā, kas savulaik grima dubļos, jo ēka bija uzbūvēta zemā vietā. Tagad te var staigāt balles kurpēs, jo fermas apkārtne ir nobruģēta, šim mērķim līdzekļi gūti dažādos projektos.

Tā līdz 2009. gadam saimniekojuši vecajā kūtī. „Kad jaunā kūts bija gatava, govis no piesietās turēšanas vecajā kūtī dzinām uz jauno, kur tās gaidīja nepiesieta turēšana un 20 vietīgs slaukšanas karuselis. Tas bija traks laiks, jo lopus bija grūti pieradināt pie karuseļa un stresa ietekmē samazinājās kopējais izslaukums. Tomēr tajā gadā jau slaucām 10 t piena no govs gadā,” atceras saimniece.

Ganāmpulks top pakāpeniski

Rudeņu ganāmpulks veidots tikai no Latvijā pirktām govīm un pašu ataudzētām telītēm. Sākotnēji no vietējām saimniecībām iepirktas vairāk nekā simts piena devējas, īpaši šķirnes nemeklējot. „Vienu brīdi gāja briesmīgi – nopērkam govi, tā saslimst vai nomirst, ir nevaldāma vai baidās no slaukšanas aparāta. Ko tik mēs neizmēģinājām – sveces dedzinājām un svētītu ūdeni slacījām. Tad atkal iestājās miera periods,” atceras Jolanta. Tagad pamatganāmpulks sastāv no Holšteinas melnraibajām govīm un to krustojumiem.

Saimniece pirms kāda laika rēķinājusi govju ganāmpulka ilgmūžību, sanākušas aptuveni 3.8 laktācijas. „Sāpīgākais, ka visvairāk brāķējam pirmpienes, jo pēc pirmās laktācijas bieži vairs nevar laikus apsēklot. Tāpēc ganāmpulka izkopšana ir viena no galvenajām prioritātēm,” skaidro Jolanta.

Laimīgie teliņi

Īpaša uzmanība Rudeņos tiek pievērsta teļiem, kuri ir jebkura kvalitatīva ganāmpulka pamats. Jaundzimušo labturībai iegādāta speciāla telšveidīga novietne, kuru Jolanta sauc par silīti. Tajā teliņi līdz divu nedēļu vecumam atrodas īpašākos apstākļos – aizgaldos pa vienam, arī barošana ir cita. Pēc tam līdz trīs mēnešu vecumam dzīvo grupiņās pastiprinātā kopēju uzraudzībā. Vasarā šeit ir patīkami vēss, savukārt ziemā gaiss novietnē ir silts un svaigs. „Svarīgākais, lai viņi būtu labi paēduši un guļvietas sausas, – tad viss ir kārtībā,” teļu labturību skaidro saimniece.

Teliņu barošanai esot daudz protokolu, kā rīkoties vienā vai otrā gadījumā. Pirmās piecas dzīves dienas tos baro ar mātes pienu vai citas govs pienu, ja tas ir kvalitatīvāks. Pēc tam teļu ēdienkartē līdz divu mēnešu vecumam ir piena maisījums. Tam seko pārejas periods un kopējā barība. Gremošanas attīstīšanai līdz četru mēnešu vecumam teliņiem ir brīvi pieejama spēkbarība.

„Bullīšus audzējam līdz divām nedēļām un tad pārdodam. Savukārt telītes atstājam ganāmpulka atražošanai, jo nevaram piepildīt fermu – stagnējam. Mums novietnēs ir vieta 340–350 slaucamām govīm, bet pašlaik ir tikai 311,” stāsta Jolanta.

Pēc jaundzimušo teļu novietnes jaunlopi tiek pārvesti uz citu kūti, kur tos sašķiro pa vecuma grupām. Pateicoties ērtajiem turēšanas apstākļiem, teliņi ir veselīgi un sprigani. Tas ir īpaši būtiski, kā nekā telītes ir pamats kvalitatīvu govju izaudzēšanā.

Jaunums – kustību sensori

Sēklošana saimniecībā esot diezgan sāpīgs jautājums, jo daudzas teles un govis neizteiksmīgi meklējas, bez tam lielā govju skaita dēļ rodas grūtības novērot visas govis un tieši reaģēt uz katras govs signālu, līdz ar to bieži tiek nokavēts īstais apsēklošanas laiks. Tāpēc saimniecībā lopiem tika iegādātas speciālas kakla siksnas ar aktivitātes sensoriem, kuri fiksē govju kustību aktivitāti un uzvedību, arī tipiskās meklēšanās kustības. Datorā var redzēt konkrēto govs apsēklošanas laiku.

„Sensori var sniegt informāciju par govju veselību un uzvedību. Piemēram, ja lopiņš nenāk pie barības galda vai ilgi guļ, iespējams, kaut kas nav kārtībā – varbūt sāp kājas, slikti jūtas un vetārstam ir pamats apskatīt dzīvnieku. Šīs kakla siksnas arī palīdz ātri atrast noteikto govi,” par jaunieguvumu pozitīvajām īpašībām stāsta saimniece.

Rudeņos govis apsēklo ar HM buļļu nešķiroto biomateriālu, bet, ja pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem govs tomēr nav grūsna, izmantojot gaļas šķirņu sēklošanas materiālu – tas bieži līdzot. Teliņi tad dzimstot interesanti – visādi jociņi spociņi, kā tos mīlīgi sauc saimniece. Tie nav piemēroti ganāmpulka atražošanai, bet govij ir saglābta laktācija.

Govis guļ salmu gultās

Ieejot kūtīs, pārņem plašuma sajūta. Dzīvnieki guļ ērtās, ar bagātīgu salmu kārtu izklātās novietnēs. „Labturība nozīmē, ka dzīvnieks jūtas labi un ražo pienu – pretējā gadījumā piena nebūs. Negribējām izmantot daudzu iecienītos gumijotos paklājiņus. Mūsu govis guļ mīkstās salmu gultās, jo saimniecībā audzē labību un ir daudz salmu, kurus guļvietās maina reizi vai divas nedēļā. Tos izpūš novietnē ar speciālu pūtēju, bet jāizlīdzina ar rokām. Tomēr viens trūkums ir – šādā salmu vidē var savairoties dažādas baktērijas, tāpēc ik pa laikam guļvietas dezinficējam,” stāsta saimniece.

Nagu un kāju veselība ir svarīga piena fermas darbā, govju ilgmūžības nodrošināšanā un ekonomiskajā ražošanā. Tādēļ kāju veselībai ir jāveltī īpaši liela uzmanība. „Govīm kājas ir tā uzbūvētas, it kā tās staigātu uz pirkstu galiem. Iedomājieties, gandrīz tonnu smags dzīvnieks staigā uz pirkstgaliem! Diez vai lopi būtu sajūsmā, ja viņiem būtu jāstaigā pa pļavu. Ir visādas teorijas un atziņas par govju labturību, bet man šķiet, ka vajadzētu iejusties govs ādā, lai saprastu, ko lopiņš īsti grib un kā jūtas,” pārliecināta Jolanta.

Mēslus novietnēs savāc ar transportieri. Sūkņu sistēma nogādā tos uz sadarbības partneriem piederošo biogāzes ražotni. Ir noslēgta vienošanās – Rudeņi piegādā kūtsmēslus, bet saimniecības telpās ir siltums.

Barību piestums robots

Lopbarības maisījumi Rudeņu iemītniekiem top uz vietas saimniecībā. Paši uz vietas izaudzē miežus un kukurūzu, gatavo zāles un kukurūzas skābbarību speciālajās tranšejās. Graudus samaļ savās dzirnavās un izmanto kā spēkbarību barības maisījumu sagatavošanai.

Rupjo barību, miežu miltus, soju, rapšu raušus, kukurūzas miltus, sāli, krītu un minerālpiedevas atbilstoši receptūrai sajauc barības devu maisītājā pēc konsultanta sagatavotajām receptēm. Tās mainās atkarībā no pārraudzības datiem un izslaukuma rezultātiem. „Pirms kāda laika bija jāpaaugstina tauku saturs pienā, un, mainot barības recepti, esam to panākuši, tagad tauku un olbaltumvielu attiecība ir labāka,” skaidro Jolanta.

Barību dzīvniekiem novietnēs izdala speciālais dalītājs, savukārt, lai barības galds vienmēr būtu lopam sasniedzams, rūpējas ar nelielu traktoru, kuram aizmugurē piemontētais traktora ritenis nodrošina barības piestumšanu. Tas gan neesot vairs nekas inovatīvs, citā saimniecībā noskatīts, toties pašu meistarots. „Esam iecerējuši iegādāties robotu, kas pildīs šo funkciju. Strādnieku laukos paliek arvien mazāk, tādēļ cenšamies darbus iespējami robotizēt un mehanizēt,” nopūšas Rudeņu saimniece.

Piena partneri

Rudeņu piena devējas slaukšanas karuselī tiek grieztas trīsreiz dienā. Slaukšanas procesu nodrošina divi darbinieki vienlaicīgi. Kopā četri, jo ir maiņu darbs. Saimniecībā vidēji no govs dienā izslauc 37.5 kg, gadā sasniedzot gandrīz 12 tūkst. kg. „Izslaukumi mani neuztrauc, svarīgāka ir govju veselība un ilgmūžība. Uzskatu, ka pietiek, ja gadā govs saražo virs 10 t piena, − nepiedalos jau sacensībās,” smejas Rudeņu saimniece.

Piena kvalitāte esot atbilstoša Holšteinas govīm – tauku saturs salīdzinoši zems 3.7 % un olbaltumvielas 3.4 %, bet zemniece uzskata, ka šāda attiecība esot gana laba, kaut nu izdotos to noturēt. Saimniecībā tiek domāts par investīciju piesaisti jaunās paaudzes slaukšanas aparātu iegādei, tas nāktu par labu piena kvalitātei, tesmeņu kopšanai un veselībai.

Pienu zemgalieši jau četrus gadus realizē SIA Piena partneri. „Pirms tam ilgus gadus bijām kooperatīva Piena ceļš biedri. Piena iepirkuma cenu, kas pašlaik esot virs 30 centiem, saimniece vērtē kā apmierinošu, jo tā ir lielāka par pašizmaksu.

Tehnikas parks

Saimniecībā ir viss nepieciešamais lauku apstrādei un ražas novākšanai. „Dažiem specifiskiem darbiem izmantojam citu uzņēmumu pakalpojumus. Jaunākais lielais pirkums ir graudu kombains, ar kuru dēlam patīk strādāt,” stāsta Jolanta. Rudeņos ir pašiem savas, plašas un ērtas mehāniskās darbnīcas, kas iekārtotas bijušajā kolhoza piena kompleksa sakņu noliktavā. Tajās strādnieki ne tikai var labot tehniku siltumā, bet arī to uzglabāt. „Aukstā laikā traktori nav jāsilda. Tādējādi ietaupām degvielu,” atklāj saimniece.

Darbnīcās ir vēl kāds interesants risinājums. Biogāzes saražotais siltums apsilda telpas ar speciāliem paneļiem, kas piestiprināti pie griestiem.

Lopkopji saudzējami

Saimniecībā vidēji nodarbināti 30 cilvēki, trīs darbinieces pašlaik esot bērnu kopšanas atvaļinājumā. Iekārtotās darbinieku atpūtas telpas, siltās pusdienas un citas nianses liecina par saimnieku attieksmi pret darbiniekiem. „Cilvēku, kas vēlas strādāt ar lopiem, nav nemaz tik daudz, tāpēc tā ir īpaši saudzējama grupa,” skaidro Jolanta. „Darbinieki, noslēdzot darba līgumu, ir mums uzticējušies, un mēs par viņiem tagad zināmā mērā atbildam. Ir, ko mēs sagaidām no darbiniekiem, un ir, ko viņi vēlas no mums; un runa nav tikai par naudu. Šis ir izaicinājumu laiks, lai attīstība neapstātos, ir jāmainās. Arī attiecībās ar darbiniekiem – vairāk jādeleģē atbildības un jāuzticas.”

Attīstība labturībā

Jautāta par saimniecības attīstību, Jolanta ir pārliecināta: „Jāpanāk, lai šeit labi justos gan dzīvnieki, gan cilvēki, jo tikai tā varēsim sasniegt augstus rezultātus. Protams, dienas kārtībā ir arī stratēģiskie jautājumi par ganāmpulka izkopšanu un optimizāciju.”

Jautāta, vai piena pārstrāde varētu būt viens no saimniecības attīstības ceļiem, Jolanta sākotnēji atbild noliedzoši, tad padomājusi, tālākā perspektīvā pieļauj šādu iespēju: „Kādreiz krīzes laikos, kad bija pašiem jādomā par tiešo piena realizāciju, bija ideja par piena pārstrādi, tomēr tajā neinvestējām. Savukārt tagad, novērtējot darba spēka pieejamību, šī doma nešķiet īstenojama. Lai gan... saimniecības teritorijā ir renovēta, bet pagaidām neapdzīvota ēku, kuru varētu pielāgot pārstrādei, iespējams, kāds no mūsu četriem bērniem kādreiz izlems to darīt.”