, .
clearsky_day 10.9℃
Vārda dienu svin: Maija, Paija

Otaņķu dzimtā piecas darbīgas paaudzes

Dace Ezera , 28-04-2021
Otaņķu dzimtā piecas darbīgas paaudzes

Nīcas novada Otaņķu pagasta Otaņķu mājās trīs reizes nedēļā cep rudzu un saldskābo maizīti, audzē labību un visus iespējamos dārzeņus pārdošanai Liepājā. Saimniecībai pieder arī konditorejas izstrādājumu ceptuve Otaņķu gardumi, tās sortimentā ir apmēram 80 nosaukumu – tostarp plātsmaizes, bulciņas, kūkas, cepumi un daudz kas cits. Otaņķnieku ražojumus un audzējumus iecienījuši liepājnieki, starp kuriem ir tādi, kas to izvēlas gadiem.

Prenclavu dzirnavās kādreiz ir malti milti.

Maize anno 1921
„Zemnieku saimniecība Otaņķi ir jau no tā laika, kad tikko sāka veidoties zemnieku saimniecības, – kopš 1991. gada. Taču maize te cepta vēl senāk – kad 1921. gadā tikko uzcelta māja. Omīte Maiga Otaņķe, kurai tagad ir 98 gadi, to cepusi vienmēr – es tad vēl dzimusi nebiju. Tagad maizi cep mana mamma Ilga Prenclava, es esmu trešā paaudze un Otaņķu gardumu vadītāja. Mans vecākais dēls Raivis ar sievu Artu un dēlu Oskaru arī šeit dzīvo un apsaimnieko 250 ha zemes – tā gan pieder otrai saimniecībai, kas ir tepat, – Prenclavi. Mans otrs dēls ar ģimeni dzīvo un saimnieko Nīcā – Lauris ar Sintiju un atvases Ričards un Raiens. Meita Aiva strādā Liepājā,” ar ģimeni piecās paaudzēs iepazīstina Pārsla Kupše.

Otaņķi ir Pārslas mammas Ilgas īpašums – apmēram 120 ha ar labību, kartupeļiem, dārzeņiem un mežu. Šogad saimniecība atteikusies no govīm – rokas ir tikai divas un ar visu tikt galā nevar. Pienu pašu un biznesa vajadzībām iepērkot. Pārsla turpina ar Otaņķu ģimenes senāko vēsturi: „Maiga Otaņķe, mana vecmāmiņa, ir dzimusi otaņķniece, bet šajās mājās ieprecējusies. Abi ar opapu Andreju nākuši no kuplām ģimenēm. Omīte Maiga savā ģimenē ir vecākā meita un opaps – vecākais dēls. Kad opaps bijis divdesmitgadīgs jauneklis, citi viņu kaitinājuši – kad tu precēsies? Reiz vienās mājās bijis un atkal viņu apcēluši, bet opaps pārliecināti atbildējis: nu, mana sieva te zem galda rāpo! Meitene Maiga izaugusi, un viņi apprecējušies – abiem ir 20 gadu starpība. Tā omīte atnāca uz Otaņķu mājām un visu mūžu arī šeit nodzīvojusi.”

Taču sava biznesa izveide mūsdienās sākusies drīzāk apstākļu spiesta: „Kad 90. gados sākās juku laiki, nebija vairs, kur likt pienu, – to nepieņēma, nemaksāja par nodoto produkciju un mana mamma Ilga meklēja vietu, kur realizēt pienu. Atrada Annas tirgū Liepājā. Iegādājāmies vitrīnas, saldētavas un tirgojām, arī maizīti. Vedām maizi pat četras dienas nedēļā – rinda liela, visiem nepietiek. Sāku domāt, ka miltu izstrādājumi nav tikai maize, omīte vienmēr mājās cepusi plātsmaizi, cepumus, gardas lauku tortes ar rozēm, arī es pati visu to mācījos. Sāku cept pārdošanai – sākumā cepumus un zaķaušus. Tas viss notika mājās, virtuvē – sākām kā mājražotāji. Pēc tam paņēmu palīgu, jo vienai bija par grūtu,” uz uzņēmējdarbības pirmsākumiem atskatās Pārsla. Tik ilgi cepuši savā virtuvē, līdz pašiem vairs nebijis vietas, kur paēst. Atraduši telpas Liepājā, Dzērves ielā, kur iekārtoja ceptuvi un veikaliņu. Ceptuve ir neliela, tajā strādā tikai piecas sievietes – no Liepājas un Nīcas. Pārsla bez vadītājas pienākumiem veic izejvielu sagādi, arī realizācija ir uz viņas pleciem: „Jebkurš darbs padodas tad, ja tas patīk. Viss radās tikai tādēļ, ka man patika to darīt.”

Apaļie pīrādziņi
Kā jau biznesā, arī te jārēķinās ar nodokļiem, izejvielu cenām. Ja nebūtu pietiekami ieņēmumi, tad jau uzņēmums tik ilgi nepastāvētu – Otaņķu gardumiem ir vairāk nekā 10 gadu, un tajā strādā 11 algoti darbinieki, ģimene pieliek roku visur, kur vajag. Cik kilogramu konditorejas izstrādājumu ceptuvē izcep dienā vai nedēļā, nevarot pateikt. Tas atkarīgs no tā, kādi svētki tuvojas, kādas vārda dienas. Uz Lieldienām un Jāņiem apjoms palielinās. Veikalā, kafejnīcā un zemnieku tirdziņā tiek pārdots viss. Tāpat viss, kas mājās tiek audzēts un paliek pāri, tiek vests pārdošanai.

Konditorejas izstrādājumus un maizīti var iegādāties arī lielveikala Baata kafejnīcā Otaņķu gardumi: „Tur nav tālu pludmale, daudzi, ejot uz jūru, ņem līdzi kārumus,” saka saimniece. „Un mūsu ceptuves sievietēm galvenais nav konditora izglītība, bet izdoma. Ir savi pastāvīgie pircēji. Daudzreiz ir bijis tā, ka cilvēks paņem, nogaršo un kaut ko iesaka – tā mums ir radušās vairākas receptes. Topa prece ir ābolkūka, rudzu krekeri no rudzu miltiem – minimāli sāļi ar ķimenēm. Tad ir rudzu pīrādziņi – tādi paši kā speķarauši, bet no rudzu miltiem. Tas – no pircēju ieteikumiem. Bet pīrādziņi mums ir apaļas bumbiņas, nevis tradicionālie mēnestiņi. Nu jau tie kļuvuši atpazīstami,” palepojas otaņķniece.

Pārsla pati ļoti bieži braucot uz tirgiem, kur vien ir iespējams. Tagad katru sestdienu dodoties uz Saldu. Tukšāki mēneši ir janvāris un februāris, bet, kad aiziet, tad aiziet – tad visas sestdienas un svētdienas ir aizpildītas, jo ir jau vēl daudzie pasākumi, kur tirgotāji piedalās. „Konkurenci, protams, izjūtam, bet tā ir veselīga un rosina attīstīties – ražot labu produkciju. Ja nebūs labi, pircējs jau otrā dienā pateiks savas domas. Lietojam dabīgās izejvielas, ķīmiju klāt nejaucam. Tāpēc mūsējā produkcija nav tāda kā citiem,” teic saimniece.

 Četras paaudzes –  98-gadīgā omīte Maiga Otaņķe, meita Ilga Prenclava, mazmeita Pārsla Kupše un mazmazdēls Oskars Kupšis.

Prenclavu dzirnavas – sens lepnums
Otaņķu mājām piederošajās Prenclavu dzirnavās, kur kādreiz malti milti, nu izveidots tūrisma apskates objekts. Šobrīd saimniecība miltus iegādājas tuvākajā apkaimē: „Prenclavu dzirnavām ir liels motors (22 kW), līdz ar to ir liels elektroenerģijas patēriņš. Tādēļ atteicāmies no darbināšanas,” stāsta jaunā māju saimniece.

Prenclavu dzirnavas celtas 1885. gadā, tās būvējis viņas vecvectēvs Johans Ernsts Rūdolfs Prenclavs. Vispirms uzbūvētas dzirnavas, sākumā ģimene dzīvojusi tajās. Lai gūtu ienākumus, malti milti. Vēlāk blakus dzirnavām uzbūvēta ļoti liela māja, jo ģimenē bijuši 14 bērni, katram ticis pa istabai. „Mājas vairs nav, bet dzirnavas ir saglabājušās, pateicoties bijušajam kolhoza priekšsēdētājam Ivaram Šalmam. Viņš pastāvēja uz to, ka pagasta iedzīvotājiem vajag malt miltus. 70. gadu beigās visam pāri gāja meliorācija, laukus nolīdzināja, tāpat arī mājas, kurās neviens vairs nedzīvoja, bet dzirnavas palika. Tajās ilgi malām miltus un vēl tagad varētu to darīt, bet tur ir vajadzīgs diezgan liels remonts. Tagad cilvēki paši cep maizi mazās krāsniņās – miltus var nopirkt veikalā. Kam dzirnavas? Kam lopi, nebrauks jau uz Prenclavu dzirnavām dienu gaidīt.”

Meitu papildina mamma Ilga Prenclava: „Prenclavu dzirnavās visi pieci stāvi ir apskatāmi – tikai nav spārnu. Ekskursanti uz dzirnavām brauc no malu malām, arī no ārzemēm. Rīkojam arī degustācijas, uz vietas reizēm vārām zupu – skābeņu soļanku. Demonstrēt tūristiem, kā maļ miltus, ir dārgs prieks.”

Kafejnīcā veikalā Baata, kur Otaņķu gardumus tirgo pārdevēja Līga Doma.

Iegūst tradīciju balvu
Ilga Prenclava stāsta: „Es Otaņķos dzīvoju kopš 1943. gada − no dzimšanas. Mana mamma Maiga regulāri cepa maizi, bet, kad viņa vairs nevarēja, tad es šo šepti pārņēmu. Mammai palīdzot, mīcījusi esmu jau no padsmit gadiem. Nu jau daru to vairāk nekā 30 gadus. Kādreiz man bija lielas bēdas – kā salikšu kukuļus krāsnī, lai tie nesaduras, bet tagad tas tieši ir patīkamākais darbs. Lai gan darīt ir daudz ko – vēl jau ir jāravē, puķes jāstāda, lauki jāapkopj, Liepājas veikaliem preces jāsagatavo.”

Visas piecas Otaņķu dzimtas paaudzes dzīvo kopā, bet katram ir sava istaba, katram savs darbiņš. Tad jau nekādu strīdu nav, katrs par kaut ko atbild: „No omītes Maigas var mācīties – nejaukties otra dzīvē. Lai jaunie iet un dara! Omīte prot pateikt – darīsim to un to, bet tas netiek uzspiests,” uzsver Ilga. Ģimenes aprūpē ir arī četras cūciņas un teliņi. Ja ir tik liela saime, vajag galdā celt arī gaļu.

Otaņķu saime allaž ir bijusi atsaucīga pret medijiem, viņi daudzreiz arī filmēti. Omīte Maiga savulaik bijusi deju kolektīvā, mamma Ilga darbojas Otaņķu etnogrāfiskajā ansamblī un spēlējusi teātri, Pārsla ar vīru Arni arī savulaik spēlējuši teātri, kādu laiku dejojuši Nīcas deju kolektīvā. Ilga Skābarde, kādreizējā Liepājas rajona Kultūras nodaļas vadītāja, apkopojusi par šo ģimeni materiālus, iesniegusi Lielajai folkloras gada balvai 2005 nominācijā Tradicionālās kultūras mantojuma un novadu savdabības saglabāšana, aizsardzība un kopšana, ko ģimene arī ieguvusi – kā saime, kas kopā dzīvo vairākās paaudzēs un kopj pārmantotās tradīcijas.

Pārsla piedalījusies arī Latvijas televīzijas raidījumā Īstās latvju saimnieces, priekšā ceļot: uzkodās dažādu pildījumu pankūciņas, pamatēdienā – kartupeļu rīviņus un saldajā – peldošās salas.

„Brīžiem jau nogurstam − no izbraucieniem, no darba. Atpūšamies, kopā svinot svētkus, apmeklējam teātri, koncertus. Manam mazdēliņam Oskaram 23. jūnijā ir dzimšanas diena – pa dienu mājās svin ar draugiem, bet, kad es pārrodos no darba, sētā kurinām ugunskuru un svinam visi – ģimenes locekļi, radi, draugi. Visi tiek viesmīlīgi uzņemti. Arī Lieldienu tradīcijai mums ir vairāk nekā 30 gadu – ejam mežā, liekam divas šūpoles, jo ar vienām nepietiek. Tad ir spēles, un jāmeklē paslēptās zaķu olas. Radi satiekas un ir, ko parunāties. Vienu gadu saskaitīju 60–70 cilvēkus. Mēs esam laimīga dzimta, visiem iedzimis darbīgums,” priecājas Pārsla Kupše.

 

 

 

 

 

 

Komentāri


Jūsu komentārs

Iesakām izlasīt Skatīt vairāk
Pat pensijā esot, jādarbojas!
Pat pensijā esot, jādarbojas!

Aizputniece Agnese Abersone savā mājā mazpilsētā gatavo dažādus gaļas izstr...

Vienkārši – katram lauksaimniekam
Vienkārši – katram lauksaimniekam

Ar saukli Vienkārši. Augt. Kopā (Simply. Grow. Together.) Latvijā jau vairā...

Sākt no nulles
Sākt no nulles

„Kad pats ieklausos tajā, ko stāstu, šķiet neticami. Kur man bija tas spēks...

Ar Latvijas sēklām mākam sarunāt
Ar Latvijas sēklām mākam sarunāt

Interviju ar Daci un Egonu Neibergiem sākam, apskatot SIA Firma Pasāža skai...