Saimnieks LV / 2019.gads (Oktobris.)

Ogres zemnieku saimniecība Stradi jau piecus gadus kā mājražotāji nodarbojas ar cūkgaļas pārstrādi un tirdzniecību. Biznesā iesaistījusies visa ģimene – dēls Raivo, kā arī māte un tēvs – Emīlija un Vasīlijs Ameļkini. Raivo, tirgojot saimniecībā saražoto, izbraukājis gandrīz visas Latvijas pilsētas, tāpēc uzkrāta krietna pieredze.

Bizness ir smags
Ar cūkaudzēšanu Ameļkinu ģimene nodarbojas jau vismaz divdesmit gadus, un savulaik viņiem Ogresgalā bija gandrīz 200 cūku. Tolaik svaigās gaļas pārstrāde un pārdošana notika turpat – Ogres tirgū. Pašlaik Ameļkini cūkas paši vairs neaudzē, bet iepērk gaļu no vietējām zemnieku saimniecībām. Savu lauku saimniecības zemi tagad iznomā. Pirms pieciem gadiem uzsākuši tālākus braucienus, tirgojot savu produkciju, – pēc ekonomiskās krīzes valstī sāka kristies Ogres iedzīvotāju pirktspēja, tāpēc tāds lēmums. No iepirktā tiek gatavoti izstrādājumi pārdošanai, cūkgaļu ģimene kūpina ar alkšņu, ābeļu, ķiršu un plūmju malku.

Raivo stāsta: „Bizness ir smags, un tirdzniecība nav apvienojama ar cūku audzēšanu. Pašiem tad nākas gan ražot, gan tirgot – laukos uzticamus, labus darbiniekus grūti dabūt. Mūsu ģimenē tiekam galā pašu spēkiem. Mamma Emīlija ir galvenais kulinārs. Gatavo viltoto zaķi, putraimdesu, auksto gaļu un aknu pastēti – vēl pēc manas vecmāmiņas receptēm. Es nodarbojos ar gaļu – sadalu cūku, sālu, kūpinu, marinēju. Tētis Vasīlijs šad tad kūpina, bet kādreiz uz viņa pleciem bija arī zemes apstrāde.”

Jaunais vīrietis atklāj, ka pats tagad ar gatavo produkciju braukājot pa dažādiem tirdziņiem Latvijā. Tomēr visur jūtams lielveikalu kultūras uzvaras gājiens: „Ziemā Ogrē mums ir savas kundes, bet vasarās ražojam mazāk. Gatavojam visu – mājas desas, kūpinātu karbonādi, krūtiņu, šķiņķi, putraimdesu, sālītu un kūpinātu speķi, auksto gaļu, ir arī kūpinātas vistas. Viena no superīgākajām tirgus vietām ir Liepāja, Rožu laukuma tirdziņš – tur labi organizēta tirgošanās. Ziemā ļoti labi sokas Daugavpilī, Rīgas ielas tirgū, kur arī varu paslavēt organizatori. Ziemā arī Ogrē veicas labi, bet vasarā neiet – cilvēki aizbrauc no pilsētas uz jūru, uz vasarnīcām, pilsētā trūkst pircēju, tad nu braukājam uz citu pilsētu svētkiem. Šogad bijām Līvānu pilsētas svētkos, bitenieku saietā Jēkabpilī un citur. Tomēr ar peļņu ir grūti – mašīnai vajag benzīnu, jāmaksā nodokļi, remonti.

Ar pārbaudītājiem – sarežģīti
„Reāli vasarā, siltumā, transporta iekšienē noteikto temperatūru konstantu nevar noturēt. Taču kontroles ir nepārtraukti. Jāteic, ka PVD pārvaldes un darbinieki ir atšķirīgi. No Ogres pārvaldes atnāk uz tirgu un vispirms aizrāda vai paskaidro, ja kaut kas nav kartībā. Aizbrauc uz Latgali – mēdz būt, ka atnāk vairākas inspektores un viena otrai saka: „Sāc jau rakstīt, te ir, ko darīt!” Savukārt Skultes tirgū un Viļānos inspektores ir saprotošas. „Kas Spānijā, Itālijā bijuši, saka – tur kūpinātu gaļu vienās mušās tirgo un nevienam nekādu pretenziju nav. Šeit kaujas par pāris grādiem un liek sodu,” Raivo neslēpj sarūgtinājumu.

Savukārt pircējiem nepatīk, ka ražojumi dārgi, Ameļkini cenas iespēju robežās nolaiž. Esot kolēģi, kuri gan turas pie augstākas maksas, cīnās, bet tirdzniecība nevedas. Cilvēki nevēlas saprast, ka tas nav rūpnieciskais ražojums, bet mājražojums – tāpēc dārgāks, jo gatavots bez mākslīgām piedevām un ķīmijas.

Liels resursu patēriņš
„Izstrādājumu gan mums ir daudz, vienīgi vasarās nav nedz aukstās gaļas, nedz aknu pastētes, jo karstumā ātri bojājas,” tā Raivo Ameļkins. „Kūpinot iziet daudz malkas, bet tā pagaidām no mūsu pašu meža. Ledusskapju saldētavas visu laiku darbojas, un vasarā, karstā laikā, tiek patērēts daudz elektrības. Gāze arī visu laiku vajadzīga – karstais ūdens taču nepieciešams, viss jāmazgā.”

Daudz arī tirgotāju, palielinās konkurence. „Ziemā sevišķi labi pērk aknu pastēti un auksto gaļu, bet, to gatavojot, tiek tērēts daudz gāzes. Izmaksas ietekmē arī tirdziņu organizatoru uzliktās atšķirīgās cenas par tirdzniecības vietu. Kā var būt, ka vienā Latvijas reģionā prasa pieci eiro, bet citā – septiņdesmit?” neizpratnē ir mājražojumu tirgotājs. Dažreiz līdzi uz tirgu dodoties divas pārdevējas, solīdas kundzes gados, kas prot tirgot un strādāt.

„Retu reizi, kad sestdienā ir iztirgota visa produkcija un svētdienā esmu mājās, tad pašam jocīgi ap dūšu, nevaru saprast, kāpēc nekur nebraucu. Reiz svētdiena iegadījās tukša, iesēdos vieglajā auto un aizbraucu līdz jūrai. Likās neierasti – kāpēc man nav prece līdzi, kāpēc neko netirgoju?” pasmej Raivo un stāsta, ka atslābt nedrīkst un ražošanas izmaksas ir ievērojamas. Par patērēto elektroenerģiju mēnesī iznākot maksāt 130 EUR, par gāzi – vairāk nekā 80 EUR, bet par degvielu un remontiem mēnesī aizejot vismaz 1000 EUR. Daudz līdzekļu nepieciešams transporta remontam, tā apkopē trīs gadu laikā Ameļkini ieguldījuši ap 5000 EUR, turklāt jāizpilda visas obligātās valsts prasības, kas finansiāli ir ļoti dārgi. „Pret mums kā mājražotājiem prasības mazākas ir tikai attiecībā uz telpām. Telpas mums ir ģimenes māja, bet analīzes ražošanai jātaisa tādas pašas kā lielražotājiem. Preču marķējums tas pats, temperatūras prasības – tās pašas. Gadā pāri par 200 EUR aiziet par analīzēm vien. Ūdens mums pieslēgts pie pilsētas sistēmas – tur jau monitorings tiek veikts, un mums ir kontrole reizi divos gados.”

Negodīgas konkurences ēnā
Gaļas ražošana un tirgošana ir ļoti grūts bizness, bet šobrīd Ameļkinu ģimene to turpina. Kā būs tālāk, – redzēs. „Līdz 2020. gadam mums ir saistības ar Eiropas Savienības fondu līdzekļiem – daļēji par tiem iegādātas saldētavas. ES deva 45 % finansējuma.” Viņa zemnieku saimniecība piedalījusies divos projektos. Par otrā iegūto naudu iegādājušies mazās kūpinātavas.

Par lielu problēmu Raivo vēl nosauc tirgotājus, kuri savu preci negodīgi uzdod par mājās ražotu, bet patiesībā ir tikai uzpircēji. „Viņi kādā tirgotavā iepērk kūpināto gaļu, ieliek mājās uz pusstundu vai stundu dūmos un tirgo kā savu ražojumu. Šie tirgotāji mums, godīgajiem, griež pogas. Cilvēks nopērk no viņa gaļu, pagaršo – tas pats kas veikalā! Tad kāpēc jāiet uz tirgu pirkt par lielāku naudu, ja veikalā var iegādāties to pašu lētāk? Tas ir tik negodīgi un iznīcina godīgo mājražotāju biznesu! Ir pat tādi tirgotāji, kuri gaļai pakaļ brauc uz Poliju. Gaļa salikta vakuumā, un to piedāvā kā Latvijā ražotu. Kāpēc tas netiek kontrolēts? Kāpēc tas tiek pieļauts? Lielražotāji taču var sadarboties ar lielveikaliem, mēs – mazie – lielveikalos nelienam iekšā, nevaram ar savu nelielo apjomu nodrošināt tādas piegādes. Bet negodīgie vēl nogremdē sīko tirgotāju. Mums, mazajiem mājražotājiem, neiet viegli, un valstij te būtu daudz, ko padomāt,” sarunu noslēdz Raivo Ameļkins.