Saimnieks LV / 2019.gads (Oktobris.)

Kuldīgas novada Snēpeles pagasta saimniecībā Nornieki, kur audzē strausus, kazas un uzņem arī tūristus, viesojamies svarīgā brīdī, no Anglijas atvesti trīs jauni Būru gaļas šķirnes āzīši, kas papildinās blējošo saimniecības ganāmpulku.

Ierodas angļu džentlmeņi
„Līdz šim mūsu kazu ganāmpulka barvedis bija tikai viens Būru tīršķirnes āzis, bet šodien no Anglijas atbrauca vēl trīs angļu džentlmeņi,” par ganāmpulka jaunieguvumu stāsta saimnieks Pēteris Gobzemis. Tālākā sarunā noskaidrojam, ka grūtākais nebija iegādāties šos dzīvniekus, bet gan atvest un sakārtot visas formalitātes. Šos jautājumus palīdzēja atrisināt Latvijas Kazkopības biedrības vadītāja Kristīne Piliena un Līga Kaņepe, kurai pašai ir zemnieku saimniecība ar Būru kazu ganāmpulku un kura vairāk zināja stāstīt par atvestajiem dzīvniekiem: „Āzīši ir no Austrālijas ģenealoģiskās līnijas un dzimuši šī gada sākumā, uz Angliju bija atvesti kā embriji. Viņi ir izcils vaislas materiāls, bet daudz kas būs atkarīgs no tā, kā tos baros un turēs. Pašlaik jaunuļiem vēl jāpierod pie barības un jāadaptējas vietējiem apstākļiem. Tad, sasniedzot septiņu mēnešu vecumu un attiecīgo dzīvmasu, tiem varēs piepulcēt katram piecas kaziņas, kas jau būtu pietiekoši, lai ļautu viņiem izaugt par labiem vaislas āžiem. Atšķirībā no piena šķirņu īpatņiem Būru šķirnes āži ir lēnaudzīgāki un savu svara un auguma maksimumu sasniedz 4–5 gadu vecumā, kad sver 100–110 kg.”

Kamēr ārvalstu džentlmeņi adaptējas novietnē, tikmēr pārējais ragainais ganāmpulks pa saimniecības teritoriju pārvietojas pavisam brīvi, bez jebkādiem ierobežojumiem. Tāpēc likumsakarīgs šķita jautājums par saimniecībā dzīvojošo dzīvnieku skaitu.

„Pašreiz saimniecībā mīt ap 130 ragaino lopu. Septiņus āzīšus aizvedām uz dzīvnieku kontrolizaudzēšanas un kontrolnobarošanas staciju Klimpas dalībai pētījumā par barošanas veidiem. Ganāmpulka ciltsvecāki ir Būru tīršķirnes āzis un divas kaziņas ar Būru asinību. Tā kā sadarbība ar restorāniem par strausu gaļas piegādi jau bija un sapratām, ka viņi labprāt pirktu arī kazu gaļu, sākotnējais uzdevums mums bija uzaudzēt apjomus. Tāpēc, lai ātrāk to sasniegtu, iepirkām vietējās kazas gan ar Būru šķirnes piejaukumu, gan bezšķirnes, kuras krustojām ar Būru šķirnes āzi. Nevienu kazu nebrāķējam, tikai āzīšus. Interesanti, ka pēcnācējiem, kas piedzimuši baltajām piena kaziņām, nav neviena Būru šķirnei raksturīgā brūnuma, bet ausis gan ir nokarenas nokarenas, jo tā esot visizteiktākā iedzimstošā pazīme. Mūsu mērķis ir tīršķirnes ganāmpulks, ko pamazām, veicot pakļaujošo krustošanu ar Latvijas vietējām kazām, ceram sasniegt. Nupat esam sākuši būvēt lielo kazu fermu,” stāsta Pēteris.

Kāpēc tieši kazas?
Nornieki bija zināmi kā lielākā strausu audzētāju ferma, kas specializējas gaļas ražošanā un piegādē. Jautājām saimniekam, kā tas nākas, ka Āfrikas strausiem piepulcējušās tā pašā kontinenta pārstāves – Būru kazas. „Mūsu saimniecība ir dibināta 2005. gadā, bet pirmās strausu ģimenes Norniekos sāka dzīvot 2011. gadā. Kā pamatbiznesa produkcija bija plānota strausu gaļa, ko piegādājam restorāniem. Tāpēc diezgan loģiski, ka saimniecībā strausiem pievienojās Būru šķirnes kazas, kas arī tiek audzētas gaļas ieguvei,” stāsta Pēteris Gobzemis.

Izvēle tieši uz Būru kazām kritusi, jo vajadzējis izkopt blakus mājai augošo bērzu birzi, kurā krūmu atvases neatlaidīgi atauga arī pēc vairākkārtīgas trimērēšanas. Saimnieki informācijas avotos bija izlasījuši, ka šim nolūkam var veiksmīgi izmantot kazas, sazinājušies ar kazkopības audzētāju biedrību, un kazu stāsts Norniekos varēja sākties. „Sākām ar vienu āzi un divām kaziņām, kas bija pareiza pieeja, lai iepazītu šos dzīvniekus. Iesaku arī citiem iesācējiem sākt ar pavisam mazu skaitu dzīvnieku, nevis tā kā mums bija ar strausiem. Nopirkām uzreiz sešas ģimenes – bija daudz cāļu un daudz nezināšanas. Rezultātā liela daļa cāļu pāris nedēļu laikā vairs nebija starp dzīvajiem. Jo viena lieta – ko varam izlasīt internetā, bet pavisam cita, kā to izmantot praksē un savā saimniecībā.

Mums sākumā ar kazām bija līdzīgi – vakarā šķita, ka tās visas ir grūsnas, no rīta neviena vairs nav grūsna. Kad jau pieradu, ka apaļie vēderi dzīvniekiem ir no ēšanas, tad vienā brīdī sāka dzimt kazlēni. Tāpēc visam procesam ir jāiziet cauri pašiem un vēlams ar mazāku dzīvnieku skaitu, lai būtu arī mazāki zaudējumi sliktāka scenārija gadījumā,” pārliecināts kazu audzētājs, kurš apgalvo, ka par kazu specifiku vēl tikai mācās, jo viss ir veidošanās procesā, savukārt par strausiem jau uzkrāta lielāka zināšanu bagāža.

Kā labāk sagatavot barību
Saimniecībā kazas ganās brīvi bez aplokiem, staigā un apēd to, ko atrod apkārtnes pļavās. Saimnieks pat smejas: „Ja blakus būtu kāpostu audzētāji, tad kazu turēšana būtu dārgs bizness. Kazas kārtīgi izpilda savu sākotnējo uzdevumu – birzī krūmāju atvašu vairs nav, tās visas tiek noēstas. Tiek apgrauzta arī bērzu un priežu miza, tāpat netiek smādētas pie mājas iestādītās puķes. Ziemā nozāģētās egles atmizo līdz pat galotnēm.”

Kazas tiekot piebarotas ar auzām, miežiem un zirņiem, kurus nemaļ un neplacina. No sākuma dzīvnieki negribēja ēst, bet pamazām pieraduši. Kviešus kazām izēdināt nedrīkst, jo tajos ir lipeklis, kas var radīt gremošanas traucējumus un caureju.

„Barības sagatavošanas nianses – vai to labāk malt, placināt vai vispār nemalt, vēl pašiem jāapgūst pieredzes ceļā. Pagājušo ziemu pamēģinājām barot skābbarību – garšoja. Aukstajam gadalaikam sagatavoti arī siena ruļļi, bez kā nebūtu iedomājama kazu ziemas ēdienkarte,” stāsta Pēteris.

Dzīvnieku labsajūtai
Kazas slimo reti, ja tās labi baro un to labsajūtai ir nodrošināti labvēlīgi apstākļi. Tā kā vēl Norniekos ragaines visu dienu atrodas ganībās, tām ir izveidota nojume jeb pagaidu mītne, kas vasarā dod ēnu, savukārt aukstajā laikā pasargā no vēja un aukstuma. „Pagājušoziem kazas ganījās pa āru līdz pat sniegam. Mītnē sāka vairāk uzturēties, kad sāka dzimt kazlēni. Aukstākā laikā likām sildlampas, bet kazlēni nemaz nelīda zem tām, vairāk uzturējās mātes tuvumā. Vēlāk tikai konstatējām, ka vairākām lampām ir nograuzti vadi, izrādās, ka kazas nesmādē arī tos,” smejas kazkopis.

Kazām regulāri jākopj nagi, kas esot liels izaicinājums, Norniekos to dara divas reizes gadā. Šim nolūkam saimniecībā ir uztaisīta speciāla sile, kurā dzīvnieku iegāž uz muguras, lai kājas ir gaisā, un tad varot mierīgāk apstrādāt nagus. Ja nagi nav laikus apkopti, dzīvnieks izjūt diskomfortu – neēd, daudz guļ un nevar paskriet.

No parazītiem kazām bīstami ir plakanie tārpi. Tie bojā iekšējo orgānu audus un saindē organismu, stipras invāzijas gadījumā tas var beigties letāli, tāpēc profilakses nolūkos kazas ir jāattārpo.

Pēteris Gobzemis: „Mūsu mērķis ir tīršķirnes ganāmpulks."

Realizācija pagaidām epizodiska
Kazas gaļas patēriņš Latvijā nav liels, jo nv izmantošanas un gatavošanas tradīciju. Par kazas pienu kā ārstniecisku un ļoti vērtīgu uzturlīdzekli zina daudzi, bet par kazas gaļas baudīšanu interese pasaulē un Latvijā palielinājusies tikai pēdējā laikā. Saimnieks gan stāsta, ka jau tagad no restorāniem ir pieprasījums pēc tās, tāpēc ganāmpulka paplašināšana ir loģisks un neatliekams solis biznesa attīstībā. „Ēdināšanas uzņēmumi ir gatavi pieņemt Latvijā audzētus produktus, bet mums jāspēj piedāvāt to, ko viņi vēlas, jo restorānos vienam ēdienam jābūt noteiktai un nemainīgai kvalitātei visu laiku. Jau tagad noteiktus strausa liemeņa gabalus piegādājam noteiktiem restorāniem – vieniem vajag gaļu tartaram, citiem − steikam. Šādu pieeju plānojam attīstīt, arī realizējot kazas gaļu,” pieredzē dalās P. Gobzemis.

Pašreiz Norniekos kazlēni dzimst no Ziemassvētkiem līdz pat vasaras beigām, jo tādā veidā var nodrošināt gaļas piegādes restorāniem visu gadu. Pagaidām no kazām ienākumi ir epizodiski, jo lielāko daļu dzīvnieku saglabā ganāmpulka paplašināšanai.

Būru šķirnes kazas
• Būru šķirnes kazas ir gaļas kazu šķirne, kas piemērota dzīvnieku
audzēšanai gaļas ieguvei.
• Būru kazas izcelsmes vieta ir Dienvidāfrika, bet šķirne izkopta un
Eiropas apstākļiem pielāgota Vācijā.
• Šķirnei raksturīgs īss, balts apmatojums, galvas un plecu daļā ir
sarkani brūns apmatojums. Raksturīgas nokarenas ausis.
• Dzīvnieki ir ātraudzīgi, labi izmanto barību.
• Būru šķirnes āžus var izmantot arī krustošanai ar citām radniecīgām
piena kazu šķirnēm.
• Latvijā pirmās Būru šķirnes kazas ieveda 2005. gadā.

Viesu uzņemšana
Sākotnēji saimniecības pamatienākumus veidoja strausu gaļas realizācija, tagad vasarās pievienojusies viesu uzņemšana. „Saimniekošanas sākumā strausus gribēja redzēt visi, tāpēc dabiski, ka par vēl vienu nodarbi kļuva viesu uzņemšana. Tagad graciozajiem apskates objektiem – strausiem – piepulcējušās arī Āfrikas būru šķirnes kazas, kuras brīvi staigā pa saimniecību un labprāt ļauj sevi samīļot. Citur šīs šķirnes kazas nav tik draudzīgas, bet mūsmājās tās ir pieradušas pie cilvēkiem un bērniem ir kā magnēts! Vasarās tūrisms un lauku restorāniņš Ar putniem ienākumu ziņā teju vai pārspēj gaļas piegādi. Arī restorāns izveidojās likumsakarīgi, jo viesi pēc pastaigas vēlējās ieturēt maltīti, nobaudot strausu gaļas vai olu ēdienus. Bieži cilvēki brauc pie mums vienkārši paēst pusdienas un nesteidzīgi izbaudīt lauku mieru un klusumu,” aizrautīgi stāsta saimnieks.

Viesmīlīgie saimnieki bez ekskursijām piedāvā arī darboties radošajās darbnīcās, pagatavojot sev suvenīru, rotu vai sapņu ķērāju no strausa spalvām.

Jaunā ferma
Domājot par attīstību un Būru gaļas šķirnes kazu ganāmpulka paplašināšanu, saimniecībā šoruden sākta jauna kazu fermas būvniecība, vairāk stāsta saimnieks pats: „Jaunā ferma ir plānota 300 dzīvniekiem, tā būs orientēta uz intensīvu kazu nobarošanu ar barības pievešanu un pastaigu laukumiem, jo zemes saimniecībai nav tik daudz, lai izganītu tik lielu ganāmpulku. Fermas būvniecībai izmantots gan ES fondu atbalsts, gan arī kredīts bankā. Ceram, ka līdz gada beigām jaunbūve būs zem jumta, varēsim sākt to apdzīvot un kalt plānus par tālāku saimniecības attīstību,” noslēgumā teic Pēteris Gobzemis.