Saimnieks LV / 2020.gads (Marts.)

„Vai zini, cik garš ir Latvijas tumšgalves aitas grūsnības periods? Vai zini, cik jēru dzimst Latvijas tumšgalves šķirnes aitām? Jā? Lieliski! Nē? Tev ir iespēja to noskaidrot, lai piedalītos intriģējošā prognožu spēlē.” Tāds aicinājums izskan Ogres novada aitkopības saimniecības SIA Zvaigžņu aitas interneta vietnē aitas.lv. Saimniecībā nodarbojas ar Latvijas tumšgalves tīršķirnes aitu audzēšanu, tai ir apskates saimniecības statuss, un vēl tur atrodas arī StarSpace observatorija, kur apmeklējuma laikā var noklausīties lekciju par zvaigznēm, planētām un citām tēmām vienkāršā valodā. Taču par visu pēc kārtas! Sarunu ar zvaigžņoto aitu saimniekiem Annu un Arni Ginteriem viņu dzimtas īpašumā Kaltiņi sākam ar iepriekšpieminēto prognožu spēli, kas skar tieši jēru dzimšanas laiku, kas ir viens no nozīmīgākajiem laika posmiem aitkopībā.

Balvā – jērs

„Jēru laiks – visintensīvākais darba periods aitkopim – mūsu saimniecībā sākas marta beigās. Lai būtu interesantāk gaidīt satraucošo brīdi, nolēmām organizēt prognožu spēli, kurā jāuzmin datums, kurā piedzims pirmie jēri, cik pavisam to būs un cik no tiem būs auniņi. Visprecīzākie atbilžu autori varēs izvēlēties vienu no balvām – jēru vai observatorijas apmeklējumu. Atsaucība ir liela,” stāsta saimniece un turpina: „Sākot no marta beigām, mēnesi neguļam – tas ir grūtākais un saspringtākais laiks visa gada griezumā. Ik pēc pāris stundām ejam aplūkot, lai piefiksētu un nesajauktu jaundzimušos, jo tad var nesaskanēt ciltsraksti. Dzimšanas laikā palīdzība no malas ir vajadzīgi ļoti reti. Šajā laikā kūti sadalām vairākās zonās, norobežojam atsevišķi jaundzimušos ar mammām. Viens gads bija izteikti ražīgs – viena dienā atnesās 11 aitu mātes. Vidēji dzimst 1.7–1.8 jēriņi. Vislabāk ir divi – piedzimstot vienam, aitai var pazemināties ražīguma rādītājs, savukārt ar trīnīšiem ir vairāk rūpju, jo viens ir jāpiebaro, bet tās nozīmē papildu izmaksas. Aprīļa beigās jaunuļi kopā ar mammām dodas ganībās.”

Turēšanas apstākļi

Vasarā aitas visu diennakti atrodas ganos, jo plēsīgie zvēri šai pusē neesot manīti, savukārt ziemā kūts vienmēr ir vaļā un dzīvnieki var izvēlēties, kur uzturēties. „Nodrošinām aitām kustības un iešanu ārā, jo mazkustīgs dzīvesveids grūsnām aitu mātēm var veicināt maksts prolapsa veidošanos (maksts izslīdējumu), kam var pievienoties infekcija. Šādas aitas likvidējam, kā arī neatstājam pēcnācējus no mātes puses, jo pieredze liecina, ka šī nosliece tiek pārmantota,” pārliecināta saimniece.

Ziemā aitu ēdienkartē pārsvarā ir siens, ar spēkbarību – neplacinātiem graudiem – piebaro aitu mātes, kurām ir pasliktinās kondīcija, un potenciālos vaislas dzīvniekus. „Sienu gatavojam gan ruļļos, gan vaļēju, koncentrējoties uz kvalitāti. Siena gatavošanas pakalpojumus pērkam. Graudus iegādājamies no kaimiņa. Vasarā aitas pārtiek tikai no ganību zāles – mums apkārt ir 60 ha, no kuriem 40 ha ir ganības. Aitām visu laiku ir pieejamas minerālpiedevas. Tāpēc viens no selekcijas mērķiem ir atlasīt mūsu apstākļiem piemērotākos dzīvniekus, kuri var sekmīgi izaugt un uzturēt labu kondīciju, pārtiekot tikai no apkārtnes pļavu zāles. Pašlaik gan neesam bioloģiskā saimniecība, kaut principus ievērojam, varbūt nākotnē iegūsim šo statusu,” aizrautīgi stāsta saimnieks.

Saimniecībā pērn iegādāts neliels traktors, kas paveic darbus novietnē – iztīra mēslus, ieved siena ruļļus un veic vēl visādus sīkus darbus. „Mums ir dziļā kūts – mēsli krājas no rudens līdz pavasarim. Tad kūti iztīrām. Pirms traktora iegādes pakalpojumu īrējām. Siena ruļļu izkārtošana kūtsaugšā bija jāveic ar rokām, bet, kā zināms, laukos ar darba spēku paliek arvien bēdīgāk, tāpēc nācās šo darbu mehanizēt,” skaidro saimnieks.

Latvijas tumšgalves šķirnes īpatnības

Latvijas tumšgalves šķirnes aitām jābūt bez ragiem, ar tumšu galvu un kājām, nedrīkst būt melni matiņi arī pašā vilnā. „Eksperti, braucot vērtēt jaunaitiņas, šķirsta vilnu un pēta, vai nav kāds tumšāks pavediens, ja atrod, − brāķē. Arī ragu aizmetņu veidošanās ir neatbilstība šķirnei un šādus īpatņus nesaglabā vaislai,” šķirni raksturo aitu saimniece.

Melna aita ir selekcijas brāķis pēc noklusējuma, tomēr zvaigžņoto aitu saimniecībā tādus interesantus un retus eksemplārus saglabā gan kā apskates dzīvniekus, kā arī vilnas ieguvei rokdarbniecēm, jo nav jākrāso – tā jau ir dabiski melna. „Saimniekošanas vēsturē ir bijušas kādas 3 vai 4 melnas aitiņas, kas, kļūstot vecākas, paliek arvien gaišākas. Ārpus Latvijas atsevišķi Latvijas tumšgalves šķirnes īpatņi ir sastopami Igaunijā un varbūt vēl Krievijā, bet tīršķirnes ganāmpulki tikai Latvijā,” Anna zina stāstīt.

Aitu dzīves paradumi

„Aitas, no malas skatoties, var likties tik vienādas, taču, ja rūpīgāk ieskatās un ieklausās, var pamanīt, ka tās ir ļoti atšķirīgas, un aitu barā ir sava kārtība. Tām nav izteiktas līderes, taču tā, kas atradusi labāko pārvietošanās ceļu vai uztvērusi signālu, ka tuvumā ir ēdamais, spēj aiz sevis harismātiski vest visas pārējās. Iespējams, bezierunu sekošanu aitas iemācījušās jau senatnē, kad turēšanās kopā palīdzēja veiksmīgāk izdzīvot. Tāpēc Kaltiņos aitu ganāmpulkā dzīvo kastrēti auni, kuri uzņemas līdera lomu, ja vajag pārdzīt ganāmpulku, jo ir pieraduši pie cilvēkiem un pirmie nāk līdzi, pārējās aitas viņiem seko, nevajag pat suni,” stāsta Anna.

Rudenī aitas meklējas, un uz mēnesi māšu ganāmpulkā ielaiž teķi. Vēlāk to atšķir un vēl pēc mēneša pielaiž citu aunu. „Ja nu kādai aitai nepatika pirmais kavalieris, varbūt cits būs pa prātam. Tāpēc dažas aitas atnesās vēlāk un kādreiz arī ganībās. Tomēr cenšamies, lai pirmā lecināšana būtu efektīvāka un uz otro paliktu mazāk,” secina saimnieks.

Bezragainie ciltstēvi

Teķi pēc paveiktajiem varoņdarbiem tiek turēti atsevišķā nožogojumā kūtī. Saimniecībā ir trīs auni no dažādām ciltslīnijām, kurus ir pa laikam mainot. Svarīgs selekcijas parametrs ir skrepi (infekcijas slimība) rezistences rādītājs, ko apzīmē ar R1 – vislabākais – līdz R5 – vissliktākais. „Mums lielākā daļa dzīvnieku ir ar R2 genotipu, ar retiem izņēmumiem R3, piemēram, ja ir izcilas aitu mātes vai retas līnijas teķis. Krustojot R1 ar R3, ir cerība iegūt R2 genotipu, kas ir augstāka līmeņa rezistence pret skrepi. Latvijā ir tikai viena saimniecība, kurā visi dzīvnieki ir ar R1 genotipu. Mums līdz šim statusam vēl tāls ceļš ejams, jo sākotnēji iegādājāmies dažādas izcelsmes dzīvniekus,” zina stāstīt saimniece Anna.

Auni pārsvarā uzvedoties draudzīgi, bet, esot ganāmpulkā pie aitām, gan izturoties kaujinieciskāk, jo jāizstāv taču savs harēms.

Saimniecība jaunos auniņus arī pārdod kā vaislas materiālu, bet prasības ir ļoti augstas, norāda saimniece: „No 100 jauniem teķīšiem, veicot sākotnējo atlasi, var palikt 10 un finālā varbūt tikai viens būs derīgs kā ciltstēvs.”

Zirgi parazītu kontrolei

Saimniecībā dzīvo divi zirgi, kuri paredzēti gan apskatei, gan pļavu apganīšanai. Jaunākā ķēve ir Latvijas vezumnieku šķirnes pārstāve, savukārt otra – Žemaitijas šķirnes pārstāve ar lielāku augumu un straujākām asinīm. Ziemā dzīvnieki dzīvo ārā, jo kūti neatzina par labu esam. Laukā ķēvēm ir norobežotas lielas platības, kur uzturēties un izskrieties. Ziemā zirgi pārsvarā pārtiek no siena.

„Vasarās zirgus izmantojam ganību maiņai jeb rotācijai – pļavā, kur bijušas aitas, pēc laika parazītu kontrolei ielaižam zirgus. Jo zirgs, apēdot zāli ar aitu parazītiem, tos iznīcina, savukārt aitas pēc zirgiem iznīcina to parazītus – tas ir viens no papildu parazītu kontroles veidiem, kas ļauj samazināt ķimikāliju izmantošanu. Aitām gan taisām analīzes un, ja vajag, dodam preparātus. Būtu labi, ja vēl govis varētu iekļaut šajā apritē. Visvairāk parazītu izdala aitas pēc atnešanās un jēri. Šogad papildu problēmas varētu radīt sniega un sala trūkums, kas kaut nedaudz palīdz cīņā ar parazītiem,” nedaudz bažīga par tuvojošos vasaras sezonu ir saimniece.

Mājas stāsts

Ne mazāk interesanta un aprakstīšanas vērta ir saimnieku māja Kaltiņi – sešu paaudžu īpašums, sarkanu ķieģeļu ēka ar gada skaitli 1929, kas izturējusi visus laikus un salīdzinoši nesen tikusi pie jauna jumta un apkures sistēmas. Mājai un apkārtējām ēkām ir savs stāsts, ar kuru labprāt dalās Arnis: „Sākumā šeit uzbūvēja vecā tipa guļbūvi, kurā atradās viss nepieciešamais. Tad sāka pamazām būvēt pārējās saimniecības ēkas. Netālu atrada māla atradni. Analīzes atklāja, ka māls derēja ķieģeļu izgatavošanai, un no tiem uzbūvēja māju, kūti un pagrabu. Kara laikā gandrīz visus senčus izsūtīja. Pēc kara kolhozs privatizēja visu īpašumu, tajā skaitā kūti un dzīvojamo ēku. Padomju laikā daudzu ēku tehniskais stāvoklis izteikti pasliktinājās un tās bija jānojauc. Pagājušā gadsimta nogalē, atgūstot dzimtas īpašumu, šajā mājā mitinājās vairākas ģimenes, kuras pamazām pārcēlās uz dzīvi citviet. Mums šeit viss bija jāsāk gandrīz no nulles.”

Aitkopības pirmsākumi

Nodarboties ar aitkopību Ginteri uzsāka 2009. gadā. Pirms tam nelielos apjomos audzēja dārzeņus un iznomāja savas bioloģiski daudzveidīgās pļavas. Pēc laika secinot, ka to stāvoklis pasliktinās, saimnieki nolēma, ka pašiem jāsāk kaut kas darīt. „Tā kā abiem darbs ir Rīgā, izvēle krita par labu aitām, kas ir diezgan pieticīgas kopšanas ziņā. Latvijas tumšgalvi izvēlējāmies, jo tā bija vietējā šķirne, adaptējusies Latvijas apstākļiem, un mums ir daudz mitru pļavu, kas varētu būt problēma ievestajām šķirnēm tieši kāju nagu dēļ. Sākot saimniekot, mums bija mērķis kļūt par tīršķirnes saimniecība, tāpēc uzreiz veicām visas uzskaites un ievērojām visas prasības,” atceras saimniece. „Sākām ar trīs aitām, pēc gada nopirkām teķi. Tad pamazām – gāja grūti, jo nebija, ko iegādāties. Palielinājām aitu skaitu, un tagad mums ir ap 200 blējēju, no kurām gandrīz puse ir aitu mātes. Jaunaitiņas pārsvarā saglabājam ganāmpulka ataudzēšanai, dažreiz pārdodam. Auniņus gan pārsvarā visus realizējam. Aitas pie mums dzīvo aptuveni 7–8 gadus.”

Šķirnes uzsvaru maiņa

Vēsturiski Latvijas tumšgalves aitu šķirne tika selekcionēta primāri vilnas un tad gaļas ieguvei. Tolaik nebija problēmu vilnu realizēt, bet nezināja, kur likt gaļu, mūsdienās ir otrādi – nevienam nevajag vilnu, gaļu gan. „Mūsu saimniekošanas sākumā šķirnes attīstības programma bija vērsta uz dzīvnieku auguma un masas palielināšanu ar lielāku gaļas iznākumu, savukārt vilnas ieguve bija sekundāra. Ar laiku pamanījām, ka no smagajiem dzīvniekiem pļavās vairāk sablīvējas augsne, kaut gan ganības netika pārganītas. Tagad vēlamies uzsvaru mainīt un atgriezties pie Latvijas tumšgalves šķirnes vecā tipa – tie dzīvnieki zemāki, mazāki, kompaktāki, bet ar izteiktu vilnas apaugumu, lai maksimāli būtu apaugusi galva un vēders, līdz ar to vasarā būtu mazāk problēmu ar insektiem. Aitas mums ir darbarīks, kas uztur bioloģiski daudzveidīgās pļavas, lai tur turpinātu ziedēt naktsvijoles, dzegužpuķes, pelašķi, asinszāles un sāres grīslis, tāpēc mums ir svarīgi, lai aitas būtu vieglākas un pļavas mazāk sabojātu. Ja pļavas pļauj, veidojas viena augu sabiedrība, bet ganot – cita. Ja gana ar dažādiem dzīvniekiem – vēl cita. Govis ir izvēlīgākas, bet aitas ne, tās gādā, lai agresīvākie augi nenomāktu pļavas ziedošo daudzveidību. Tās uzturā patērē līdz pat 500 dažādu augu, katrā brīdī izvēloties savam veselības stāvoklim nepieciešamāko. Pļavās bija vienas puķītes un tagad ir citas. Taču tas nav tikai no aitām, sava loma ir arī klimatam,” stāsta saimnieks.

Šķirnes saimniecības statuss

Uz jautājumu, cik grūti ir uzturēt šķirnes saimniecības statusu, Anna atbild: „Nav grūti, jo prasību ievērošana nav papildu darbs, ikvienam saimniekam tāpat jāseko krustošanās līnijām – ko ar ko lecina, kas ir mamma, tēvs. Šķirnes dzīvniekus katru gadu brauc vērtēt. Bez LDC parametriem mums ir arī savi vērtēšanas kritēriji, piemēram, aitas pienīgums, mātes instinkts un astes garums, kas nebūt nav tik mazsvarīgs faktors. Tagad astes nav atļauts saīsināt, kādreiz drīkstēja. Aitai nevajag garu asti, jo tā apaug ar vilnu un neder lidojošo kukaiņu aizbiedēšanai. Vasarās zem garās astes ir īpaši labvēlīga vide dažādām infekcijām, kas var veicināt dzīvnieka saslimšanu un pat bojāeju. Tāpēc viens no selekcijas attīstības mērķiem ir īsa aste. Arī pienīgumam sākotnēji nepievērsām tik lielu uzmanību. Turpretī tagad, vērtējot dzīvniekus, saliekam vairākus parametrus kopā, lai nākotnē iegūtu kvalitatīvāku ganāmpulku.”

Vilna mājas siltināšanai

Viens no aitkopības produktiem ir vilna, kas savulaik tās labo īpašību dēļ bija cieņā, nu ir nedaudz nenovērtēta. To apstiprina saimniece: „Aitas vilna ir unikāla, tā uzsūc mitrumu, notiek ķīmiskas reakcijas, kas rada siltumu. Vilna ir lielisks izolācijas materiāls. Pavilna palīdz tai saglabāt siltumu jebkuros apstākļos, pat tad, kad ārā ir ļoti auksts vai mitrs. Taču, cik aitai vilna ir noderīga, tik pēc cirpšanas mums ir jādomā, ko ar to darīt. Pagājušajā gadā viena ģimene paņēma vilnu mājas siltināšanai. Arī paši esam iecerējuši siltināt mājas otro stāvu ar vilnu, jo, kamēr nemazgā un neattīra no lanolīna, kodes un peles to neēd. Mongolijā ir pat valsts atbalstīts projekts, kas paredz siltināmo materiālu izgatavošanai izmantot aitu vilnu, izveidojot akmens vates blokiem līdzīgus izstrādājumus – tikai no vilnas. Vēl nedaudz vilnu izmanto rokdarbnieki – dzijai, spilvenu un rotaļlietu pildīšanai. Pārstrādei lielos apjomos tālu jāved, pašlaik tas neatmaksājas.”

Par zvaigznēm

Neatņemama saimniecības sastāvdaļa ir observatorija, kas ierīkota agrākajā skābbarības tornī. Stāsts par zvaigznēm un astronomiju nu jau aizrāvis abus dzīvesbiedrus. Observatorijas 1. stāvā atrodas aprīkota lekciju telpa, kurā pavasaros un rudeņos notiek plaši zvaigžņu vērotāju pasākumi. Iespējama arī pasākumu translācija internetā. Observatorijas lepnums ir lielais teleskops, kurā labos laika apstākļos var redzēt zvaigžņoto debesu plašumu.

„Apmeklētājiem stāstām par visu, kas saistīts ar zvaigznēm, astronomiju, kosmosa izpēti. Divreiz gadā organizējam publiskus pasākumus – viens parasti ir tuvu Kosmonautikas dienai, otrs būs Zinātnieku nakts projektā. Šādās tikšanās reizēs bieži galvenais ir nevis debess vērošana, bet gan lekcijas un viedokļu apmaiņa ar līdzīgi domājošiem. Daudzi arī vēlas atbraukt un vērot zvaigznes ārpus pasākumiem, šim nolūkam divas nedēļas iepriekš jāveic rezervācija. Braucam lasīt lekcijas arī uz skolām,” stāsta Anna un piebilst, ka paši ar teleskopu šad tad vērojot un pārlūkojot aitu ganāmpulkus – gluži kā zvaigznes.

Nākotnē labība un ābeles vienā laukā

„Mūsu mērķis ir saglabāt pļavās bioloģisko daudzveidību un izkopt aitu ganāmpulku, kurā būtu mazāki un izturīgāki dzīvnieki, kas spēj sasniegt labus rezultātus ar mūsu pļavu zāli. Mēģināsim arī attīstīt Latvijai salīdzinoši jauno agromežsaimniecības virzienu (angļu valodā lieto terminu agroforestry), kas paredz vienā un tajā pašā zemes vienībā iegūt gan lauksaimniecības, gan mežsaimniecības produktus. Piemēram, lielos laukus sadalot kombaina platuma joslās, pamīšus stāda intensīvas koku sugas, augļu kokus, labību, zālājus utt., iegūstot koku apēnotus un optimāli mitrus labību laukus, kā arī ābolu ražu, kuru apēdīs aitas vai kuru var realizēt, gūstot papildu ienākumus. Agromežsaimniecības sistēmu ierīkošana ir īpaši svarīga, lai atjaunotu, saglabātu un uzlabotu no lauksaimniecības un mežsaimniecības atkarīgās ekosistēmas un veicinātu resursu efektīvu izmantošanu, atbalstītu pret klimata pārmaiņām noturīgu lauksaimniecību. Normatīvie akti to gan vēl neatbalsta, jāizstrādā jauni noteikumi, bet, apzinoties šīs sistēmas mērķu svarīgumu, domāju, tas ir tikai laika jautājums,” noslēgumā teic Arnis Ginters.