Diskusija par mežu nozīmi klimata regulēšanā, CO₂ piesaisti un mežizstrādi pēdējos gadu desmitos ir pārvērtusies par vienu no karstākajiem politisko, zinātnisko un ekonomisko konfliktu krustpunktiem gan Eiropas Savienībā, gan pie mums – Latvijā.

Kā radās problēma? Vēsturiskais konteksts

Par sākumu šim stāstam varam uzskatīt Kioto protokola parakstīšanu 1997. gadā. Pirmo reizi tika starptautiski juridiski atzīts, ka meži var darboties kā “oglekļa piesaistītāji”. Valstīm tika ļauts ieskaitīt piesaisti mežos savu kopējo siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju samazināšanā. Protams, sākotnēji izveidojās ļoti jauka ilūzija, jo politikas veidotājiem šķita, ka meži ir “bezmaksas instruments” – pietiek vienkārši stādīt kokus vai necirst tos, lai atsvērtu rūpniecības un transporta radītās emisijas.

Eiropas regulējuma pastiprināšanās

Eiropas Savienība 2018.gadā ieviesa stingru Zemes izmantošanas, zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības (ZIZIMM) regulējumu. Tika noteikts “uzskaites līmenis”, valstis vairs nevarēja vienkārši lielīties ar mežu esamību, tām bija jāpierāda, ka oglekļa piesaiste mežos pieaug, salīdzinot ar vēsturisko atskaites punktu.

Tālāk jau sekoja “smagā artilērija” jeb Eiropas Zaļais darījums – 2019. gadā un “Gatavi mērķrādītājam 55%” jeb “Fit for 55” – 2021. gadā, proti, Eiropa izvirzīja mērķi līdz 2050. gadam sasniegt klimatneitralitāti. Prasības mežiem krasi pieauga – tiem bija jākļūst par galveno instrumentu to atlikušo emisiju neitralizēšanai, , piemēram, lauksaimniecībā, kuras nav iespējams pilnībā likvidēt.

Latvijas specifiskā vēsture un lūzuma punkts 

Latvijā vēsturiskais fons bija cieši saistīts ar valsts okupācijas periodu. Pēc PSRS sabrukuma Latvijā aizauga daudzas lauksaimniecības zemes un samazinājās mežizstrāde. Tāpēc 1990.-2010. gados Latvijas meži piesaistīja milzīgu daudzumu CO₂. Latvija starptautiski pozicionēja sevi kā ļoti “zaļu valsti”, kuras meži viegli nosedz citas emisijas. Neapšaubāmi, ka mūsu zeme ir “zaļa valsts”, bet... Eiropas Savienības politikas kontekstā mēs sasniedzām lūzuma punktu un radās situācija, ko var nosaukt par šī jautājuma krīzi. Tas notika ap 2020. gadu, kad Latvijas mežaudžu vecuma struktūras un pastiprinātas mežizstrādes dēļ Latvijas meži, saskaņā ar Eiropas jaunās vides politikas pieeju, no CO₂ piesaistītāja oficiāli pārtapa par emisiju avotu. Vecie meži, kas tika stādīti pēckara gados, sasniedza dabisko gatavību un sāka atmirt, izdalot CO₂, vai tika nocirsti. Jaunaudzes šo apjomu kompensēt vēl nespēja.

Meži sedz vairāk nekā pusi Latvijas teritorijas, bet, neskatoties uz to, esam nokļuvuši absurdā situācijā. To raksturojot, var teikt, ka Latvija saskaras ar reālu risku maksāt miljoniem eiro lielus sodus vai pirkt CO₂ kvotas no citām valstīm, jo, saskaņā ar kritērijiem, mēs nespējam izpildīt Eiropas Savienības noteiktos nacionālos mērķus ZIZIMM sektorā. Tas ir radījis milzīgu saspīlējumu starp meža nozari un t.s. vides aizstāvjiem.

“Cirst un aizstāt” pret “Necirst un uzkrāt”

Zinātnē un politikā šobrīd pastāv divas krasi atšķirīgas nometnes, katrai no tām ir savi argumenti un kritika.

Meža nozares arguments ir aktīva apsaimniekošana. Jauns, strauji augošs mežs daudz intensīvāk piesaista CO₂ nekā vecs mežs. Tāpēc vecie koki ir jānocērt, koksne jāizmanto ilgmūžīgos produktos, būvniecībā, mēbelēs un citur, kur ogleklis paliek “ieslēgts” uz gadu desmitiem, bet nocirstā meža vietā jāstāda jauna, produktīva audze.

Vides aktīvistu un dažādu meža nozares pretinieku arguments ir “dabas saglabāšana”. Viņi uzskata, ka, nocērtot mežu, liela daļa oglekļa, kas bija uzkrāts kokos un meža augsnē, uzreiz nonāk atmosfērā – īpaši, ja no koksnes ražo granulas vai to sazāģē papīrmalkā. Jaunaudzei vajag vismaz 15-20 gadus, lai vispār sasniegtu pozitīvu bilanci un sāktu atsvērt mežizstrādes laikā radītos zaudējumus.

Biomasa un enerģētika – “zaļie meli”?

Gadiem ilgi Eiropas Savienība un Latvija uzskatīja koksnes šķeldu un granulas par “atjaunojamo energoresursu” ar nulles emisijām, jo koks augot CO₂ ir piesaistījis. Savukārt kritiķi aizvien skaļāk norāda, ka koksnes dedzināšana rada vairāk CO₂ uz vienu enerģijas vienību nekā akmeņogles. Koksnes dūmos esošais ogleklis atmosfērā nonāk tūlītēji, bet tā piesaistīšana atpakaļ jaunā kokā prasīs, piemēram, 80 gadus... Šo laika nobīdi kritiķi ir nosaukuši par “oglekļa parādu”, un uzsver, ka klimata krīzes apstākļos mums šādu laika rezervju neesot.

Grāmatvedība pret fizisko realitāti

CO₂ piesaistes aprēķini mežos lielā mērā ir matemātiska modelēšana. Kritiķi norāda, ka šie modeļi bieži vien nepietiekami precīzi uzskaita augsnes emisijas. Latvijā daudzi meži ir meliorēti. Kad kūdras augsne izžūst un tai piekļūst skābeklis, augsne sāk strauji mineralizēties un izdalīt milzīgu daudzumu CO₂, kas bieži vien pilnībā anulē to, ko koki virszemē ir piesaistījuši.

Sistēmas kritikas pamatojums 

Fokuss tikai uz CO₂ tonnām ir radījis vēlmi veidot “monokultūru plantācijas”, piemēram, tikai egļu audzes, kas ātri aug, bet, kā uzskata kritiķi, ir ekoloģiski nedzīvas, nestabilas un pakļautas mizgraužu invāzijām.

Aprēķinu metodikās pieņem, ka mežs augs stabili. Realitātē sausuma periodi, vētras un kaitēkļi, kas pastiprinās klimata pārmaiņu dēļ, liek mežiem iet bojā ātrāk, pārvēršot tos par CO₂ “ražotājiem”, kā tas jau notika Vācijā un Kanādā.

Ekonomiskais spiediens uz Latviju

Mūsu meža nozare nodrošina ievērojamu daļu Latvijas eksporta un reģionos nodarbina tūkstošiem cilvēku. Mēģinājumi mākslīgi bremzēt mežizstrādi, lai “uzlabotu grāmatvedības ciparus Briselē”, rada tiešu triecienu Latvijas ekonomikai, taču turpināt mežizstrādi līdzšinējos apjomos nozīmē riskēt ar milzīgiem sodiem par klimata mērķu neizpildi. Šobrīd, 2026. gadā, ir skaidrs, ka mežs nevar būt vienīgais un universālais “glābiņš” klimata krīzes apstākļos. Galvenā strukturālā problēma ir tā, ka sabiedrība mēģina izmantot dabisku ekosistēmu – mežu – kā industriālu filtru, ignorējot tā bioloģiskos ierobežojumus.

Manipulācijas, triki un politiskie mērķi

Kritika un skepse pret CO₂ aprēķiniem mežsaimniecības sektorā Eiropā ir sasniegusi augstāko punktu. Neatkarīgi zinātnieki, vides aktīvistu organizācijas, piemēram, Fern un Carbon Market Watch un pat valstu oficiālās institūcijas aizvien skaļāk runā par sistēmiskām manipulācijām, metodikas caurumiem un datu “pievilkšanu” politiskajiem mērķiem. Galvenie skeptiķu un kritiķu argumenti, kā arī aizdomas par manipulācijām, iedalāmi vairākos strukturālos virzienos.

Pastāv gan dažādi “grāmatvedības triki”, gan politiskās manipulācijas ar bāzes līmeņiem. Vislielākās aizdomas par manipulācijām saistītas Eiropas dalībvalstu pašnoteiktajiem meža etalonlīmeņiem (Forest Reference Levels, FRL), proti, valstis vēsturiski varēja izvēlēties konkrētus gadus, piemēram, periodu, kad mežizstrāde bija zema vai meži auga visstraujāk, lai izveidotu sev labvēlīgu atskaites punktu. Ja reālā situācija mežā pasliktinās, valsts maina matemātiskos modeļus vai ievieš “tehniskās korekcijas”, lai uz papīra izskatītos, ka mērķis ir izpildīts. Kritiķi uzskata, ka tā ir “klimata grāmatvedība”, kurai nav nekā kopīga ar fizisko realitāti atmosfērā. Daļa zinātnieku norāda, ka oglekļa piesaiste tiek aprēķināta virtuālos datoru modeļos, nevis mērīta dabā, kas ļauj ierēdņiem “paspēlēties ar mainīgajiem lielumiem”.

Eiropas Komisijas 2026. gada “Deep Clean” 

Nesenais Eiropas Komisijas plāns apvienot zemes un mežu sektoru ar ESR – pārējo nacionālo mērķu regulu – vienotā klimata mērķu instrumentā ir izsaucis pretrunīgu un asu reakciju.

Daudziem ekoaktīvistiem un kaislīgākajiem “klimata frontes cīnītājiem” vienmēr ir aizdomas par t.s. greenwashing jeb “zaļmazgāšanu”. Vides aktīvistu organizācijas, piemēram, Fern, to atklāti dēvē par mēģinājumu atbrīvot industriālās mežizstrādes gigantus no atbildības. Apvienojot sektorus, valstis it kā varēšot slēpt faktu, ka piesaiste to mežos sabrūk intensīvas mežizstrādes dēļ, aizbildinoties, ka “klimata pārmaiņas, sausums un mizgrauži ir iznīcinājuši mežus, tāpēc mēs neko nevaram darīt”. Ekoaktīvisti uzsver, ka koku seguma zudumu Eiropā izraisot tieši komerciālā mežizstrāde, nevis dabas katastrofas vai kukaiņu invāzijas. Te gan būtu vietā norādīt, ka Eiropā mežu pieaugums ir lielāks nekā zudumi. To, protams, šie ekoaktīvisti gandrīz vienmēr “aizmirst”…

“Biomasas paradokss” 

Saskaņā ar Eiropas Savienības noteikumiem, koksnes dedzināšana enerģētikā – šķelda, granulas – ir “atjaunojamā enerģija” ar nulles emisiju faktoru patēriņa vietā. Šīs emisijas ir jāuzskaita meža izstrādātāja valstī, nevis tur, kur šķeldu vai granulas reāli dedzina. Kur slēpjas manipulācija? Šāda pieeja rada milzīgu caurumu globālajā uzskaitē. Ja Latvija eksportē granulas uz Lielbritāniju vai Vāciju, šīs valstis savos ziņojumos lepni uzrāda “0 emisiju” ogļu aizstāšanā, kamēr Latvijas mežu bilance krītas. Skeptiķi norāda, ka šī sistēma stimulē mežizstrādi “sadedzināšanas” vajadzībām patēriņa valstīs, radot tūlītēju CO₂ pieaugumu atmosfērā, ko dēvē par “oglekļa parādu”, kas netiek adekvāti atspoguļots īstermiņa klimata bilancēs.

Apzināta augsnes un mirušās koksnes datu ignorēšana?

Kritiķi uzsver, ka valstu ziņojumi koncentrējoties tikai “virs zemes” notiekošo un tas ir koku stumbru pieaugums, jo to ir viegli aprēķināt un izmantot ekonomiskiem argumentiem. Kritiķi norāda, ka tiek ignorēta meža augsne un mikroorganismi. Kad mežs ar smago tehniku tiek nocirsts kailcirtē jeb atjaunošanas cirtē, augsne tiekot traumēta un pakļauta saulei. Ogleklis, kas tur uzkrājies simtiem gadu, sāk strauji oksidēties un izdalīties atmosfērā. Vides aktīvisti norāda, ka šīs “pazemes emisijas” nacionālajos datos bieži tiekot mākslīgi pazeminātas vai modelētas ar ļoti augstu nenoteiktības pakāpi.

Vai ir alternatīvs risinājums? 

Lai risinātu datu neuzticamības un it kā pastāvošo mežu degradācijas krīzi, Eiropā un Latvijā zaļās organizācijas un dažādi ekoaktīvisti aizvien vairāk cenšas virzīt nekailciršu jeb nepoārtraukta vainagu klāja meža apsaimniekošanu (Continuous Cover Forestry, CCF). Viņi uzskata, ka, izslēdzot kailcirtes (atjaunošanas cirtes), pazudīšot dramatiskie oglekļa bilances lēcieni – no milzīga piesaistītāja līdz pēkšņam emisiju avotam. Tādējādi mežs saglabāšot stabilu, fiziski izmērāmu oglekļa fonu gan augsnē, gan biomasā un atņemšot ierēdņiem un industrijas lobijiem iespēju manipulēt ar jaunaudžu un izcirtumu matemātiskajiem modeļiem.

Dārga “nišas metode”, ne jēgpilns risinājums

Nekailciršu saimniekošanas (CCF) teorētiskie modeļi bieži vien ir radīti atrauti no Latvijas reālās sociālekonomiskās situācijas, un to vispārēja, piespiedu ieviešana komerciālajos mežos radītu smagu triecienu valsts labklājībai. Latvijas meža nozares eksperti, ekonomisti un zinātnieki norāda uz virkni fundamentālu ekonomisku un tehnisku problēmu, kas pierāda, ka nekailciršu saimniekošana nav universāls brīnumlīdzeklis, bet gan dārga un specifiska nišas metode.

Katastrofāls produktivitātes un efektivitātes zudums

Mežizstrādes efektivitāte ir tieši saistīta ar darba ražīgumu un tehnikas izmaksām. Kailcirtē modernais harvesters un forvarders strādā koncentrēti, ātri un ar maksimālu atdevi, turpretim nekailciršu sistēmā operatoram ir “jāmanevrē” starp paliekošajiem kokiem, atlasot atsevišķus stumbrus. Tas darba tempu samazina pat par 50%, toties krasi palielina degvielas patēriņu un tehnikas nolietojumu uz vienu iegūto koksnes kubikmetru. Problēma būs arī zemāka iegūtās koksnes kvalitāte. Regulāri izstrādājot un izvedot atsevišķus kokus, neizbēgami tiek traumētas paliekošo koku saknes un stumbri. Pa šīm brūcēm kokos iekļūst sēņu sporas, piemēram, sakņu piepe, kā rezultātā mežaudze sāk strauji bojāties. Tā vietā, lai pēc gadiem iegūtu vērtīgus zāģbaļķus, īpašnieks vai apsaimniekotājs labākajā gadījumā iegūst malkas kvalitātes koksni.

Trieciens Latvijas eksportam un nodarbinātībai

Meža nozare ir Latvijas ekonomikas mugurkauls, kas nodrošina vairāk nekā 20% no valsts kopējā preču eksporta un dod darbu vismaz 50 000 cilvēku – galvenokārt lauku reģionos. Vides organizāciju propagandētā “nekailciršu saimniekošana” nekādā gadījumā nespēj nodrošināt stabilu, prognozējamu un apjomīgu koksnes plūsmu modernajām Latvijas kokzāģētavām un plātņu ražotnēm, piemēram, finiera ražošanai. Ja samazinās izejvielu apjoms, rūpnīcas ir spiestas strādāt ar nepilnu jaudu vai pat tikt slēgtas. Mežizstrādes un kokapstrādes uzņēmumu bankroti vai ražošanas sašaurināšanās visvairāk skartu tieši Latvijas reģionus – Kurzemi, Vidzemi, Latgali, kur meža nozare bieži vien ir vienīgā stabilā darba devēja un nodokļu maksātāja gan vietējām pašvaldībām, gan valstij kopumā.

Bioloģiskā nesaderība ar Latvijas galvenajām koku sugām

Ekoaktīvisti bieži noklusē faktu, ka nekailciršu modelis ir pārņemts no Centrāleiropas – Vācijas, Šveices, arī Slovēnijas, kur dominē dižskābarži un baltegles – sugas, kas lieliski aug ēnainos apstākļos. Latvijas dabiskie augšanas apstākļi un galvenās koku sugas ir citas. Priede un bērzs neizdzīvos ēnā. Gan priede, gan bērzs ir izteikti gaismas prasīgas sugas, kas nespēj ieaugt un izdzīvot vecā meža ēnā. Ja Latvijā aizliegtu kailcirtes, priedes un bērza audzes pakāpeniski izzustu, un to vietā dabiski ieaugtu mazvērtīgākas, ēncietīgākas sugas, piemēram, baltalksnis vai blīvas, zemas kvalitātes egļu audzes.

Latvijas mežos veidotos arī mizgraužu paradīze. Atstājot mežā daļēji izstrādātas, izretinātas egļu audzes, tās kļūst nestabilas pret vēju un sauli. Šādi novājināti koki ir ideāls mērķis mizgraužiem. Rezultātā, mēģinot “saglabāt” mežu ar nekailciršu saimniekošanas metodi, kaitēkļi vienkārši masveidā iznīcinātu visu audzi.

Mākslīgi radīti “zaļie mīti” un klaja sabiedrības dezinformācija

Meža nozare, kā arī loģiski domājošā Latvijas sabiedrības daļa, ir vērsta pret radikālo vides organizāciju aktivitātēm, kas bieži vien tendenciozi manipulē ar sabiedrības emocijām, nebalstoties ne zinātnē, ne faktos.

Ekoaktīvisti agresīvi izmanto emocionālā spiediena metodes. Kailcirte vizuāli izskatās nepievilcīgi, ko ir ļoti viegli izmantot sociālo tīklu kampaņās, lai radītu iespaidu, ka “Latvijas meži tiek iznīcināti” un “viss tiek izcirsts”. Tiek noklusēts, ka mežs Latvijā tiek atjaunots saskaņā ar stingriem likumiem un meža platības valstī pēdējo 100 gadu laikā ir dubultojušās.

Vērojams t.s. oglekļa piesaistes paradokss. Kā jau norādījām, vecs, neskarts mežs piesaista ļoti maz CO₂. Tikai intensīva mežsaimniecība, kurā koks tiek nocirsts briedumā, tā vietā iestādīts selekcionēts, ātraudzīgs stāds un koksne iestrādāta ilgmūžīgos produktos, spēj reāli palīdzēt globālajai CO₂ bilancei. Nekailciršu saimniekošanas metodes gadījumā oglekļa piesaistes temps kļūst daudz lēnāks vai pat nenotiek vispār.

Privātīpašuma tiesību ierobežošana un lauku reģionu iznīcība

Latvijā ir vairāk nekā 100 000 privāto meža īpašnieku. Daudziem lauku iedzīvotājiem savs mežs ir vienīgais kapitāls vecumdienām, bērnu skološanai vai saimniecības modernizācijai. Uzspiežot viņiem sarežģīto, dārgo un mazefektīvo nekailciršu saimniekošanas metodi, valsts faktiski atņems īpašniekiem iespēju rīkoties ar savu īpašumu un gūt no tā pelnītus ienākumus. Rezultātā tiek bremzēta vietējā uzņēmējdarbība un veicināta lauku iztukšošanās. Attiecībā pret meža īpašniekiem, Latvijā joprojām pastāv negodīga kompensāciju sistēma par dabas aizsardzības ierobežojumiem. Kompensācijas ir nožēlojami mazas un nesedz radušos zaudējumus, faktiski, meža īpašnieks tiek piespiests “sabiedrības labā” atteikties no sava īpašuma apsaimniekošanas, pretī saņemot grašus. Tas viss izskatās pēc “ļoti komunistiskas pieejas”...

Kādas ir reālās izmaksu atšķirības starp cirtēm Latvijas apstākļos?

Nekailciršu saimniekošanas metodes uzspiešana kā universāls modelis komerciālajos mežos ir ekonomiski nepamatota teorija, kas ignorē tirgus loģiku un mežizstrādes fiziskās izmaksas. Šo viedokli apstiprina ne tikai Latvijas mežsaimnieki, bet arī Somijas un Zviedrijas meža industrijas uzņēmumi, kas gadu desmitiem ir bijuši Eiropas mežsaimniecības līderi un šobrīd Briselē visstingrāk cīnās pret kailciršu jeb atjaunošanas ciršu aizliegumiem.

Izmaksu faktors

Meža nozares dati un operatīvās izmaksas uz vienu iegūto koksnes kubikmetru Latvijas un Baltijas reģiona apstākļos skaidri parāda nekailciršu saimniekošanas metodes ekonomisko neizdevīgumu. Kailcirtē tehnika strādā ar maksimālu jaudu, jo nav jāveic manevri starp paliekošajiem kokiem. Nekailciršu sistēmā jeb izlases cirtē tehnikas darba temps samazinās par 30-50%. Tas nozīmē, ka harvesters stundā nocērt uz pusi mazāk koksnes, bet mašīnas amortizācijas un operatora algas izmaksas paliek nemainīgas. Problēma ir arī degvielas patēriņš. Lai atlasītu un uzmanīgi izvestu atsevišķus koku stumbrus, forvarderam ir jābrauc daudz lielāki attālumi pa mežu, bojājot augsni un patērējot par 20-40% vairāk dīzeļdegvielas uz katru kubikmetru.

Jāorganizē arī papildu loģistika un plānošana. Pirms izlases cirtes katrs nozāģējamais koks ir fiziski jāiezīmē un jāuzskaita, kas prasa augsti apmaksātu mežsaimniecības speciālistu darba laiku. Kailcirtē šādas izmaksas uz kubikmetru ir nelielas. Šo visu izmaksu starpību tiešā veidā zaudē gan meža īpašnieks, gan valsts budžets nodokļos.

Situācija un viedokļi Ziemeļu kaimiņvalstīs

Somija un Zviedrija ir valstis ar vislielāko mežu īpatsvaru Eiropā. Abās valstīs meža nozare ir nacionālās labklājības pīlārs, tāpēc diskusija par nekailciršu saimniekošanas metodi tur ir ārkārtīgi asa, un meža nozare šo metodi vērtē kritiski.

Cīņa pret Briseles regulām un efektivitātes aizstāvēšana

Zviedrijas mežsaimniecības modelis tradicionāli balstās uz tā dēvēto “trakthuggning” jeb kailciršu sistēmu. Zviedrijas Meža nozares federācija – Skogsindustrierna – veikusi virkni pētījumu, kas pierāda, ka kailciršu sistēma nodrošina vidēji par 15-20% vairāk kokmateriālu no hektāra nekā nekailciršu saimniekošanas metodes.

Ziemeļvalstis šajā jautājumā organizē aktīvu politisko pretestību Briselei. Kad Eiropas Komisija mēģināja Eiropas Savienības Meža stratēģijā iekļaut kailciršu ierobežojumus, Zviedrijas valdība kopā ar Somiju izveidoja spēcīgu koalīciju, lai šos priekšlikumus bloķētu, norādot, ka Brisele apdraud viņu nacionālo ekonomiku un tiesības lemt par saviem resursiem.

Spēcīgs un skaļš ir arī Ziemeļvalstu meža īpašnieku viedoklis. Lielie privātie mežu īpašnieki un kooperatīvi, piemēram, Södra norāda, ka nekailciršu saimniekošanas metode ir finansiāli neizdevīga komerciālajiem uzņēmumiem. Šo metodi pieļauj tikai kā nišas instrumentu specifiskās vietās – pilsētu tuvumā estētikas dēļ vai kalnu apvidos pret eroziju.

Divu nometņu karš un valsts mežu eksperiments

Somijā likumdošana tika liberalizēta, atļaujot nekailciršu saimniekošanu (jatkuva kasvatus). Tas radīja milzīgu konfliktu starp radikāliem ekoaktīvistiem un meža nozari. Somijas valsts mežu apsaimniekotājs (Metsähallitus) politiskā spiediena ietekmē piekrita noteikt mērķi – palielināt nekailciršu saimniekošanas metodes līdz 25% no savas platības, galvenokārt mitrājos un kūdrājos, kur kailcirtes var mainīt gruntsūdens līmeni.

Somijas Dabas resursu institūta – Luke – zinātnieki uzsver, ka nekailciršu metode ir ekonomiski rentabla tikai tad, ja mežaudze jau vēsturiski ir dažāda vecuma. Ja mēģina patreizējo viendabīgo, produktīvo skuju koku mežu mākslīgi pārveidot par nekailciršu mežu, pārejas periods ilgst desmitgades un nes milzīgus finansiālus zaudējumus.

Somijas kokapstrādes un papīra rūpniecības milži, piemēram, UPM, Stora Enso brīdina – ja 440 000 somu privāto mežu īpašnieku masveidā sāks pāriet uz nekailciršu saimniekošanas metodēm, industrijai pietrūks tehnoloģiskās koksnes, papīrmalkas un celulozes izejvielu, kas sagraus Somijas eksporta konkurētspēju, piemēram, pret Dienvidameriku, kur koki aug plantācijās milzīgā ātrumā.

Mēs zinām, kā pareizi strādāt mūsu mežos

Tā dēvētā “zaļā dezinformācija” mēģina attēlot nekailciršu saimniekošanu kā vieglu, lētu un dabai draudzīgu alternatīvu. Realitātē gan Latvijā, gan Somijā, gan Zviedrijā meža ekonomikas pamati ir nemainīgi – bez kailcirtēm nav iespējams uzturēt modernu, augsti tehnoloģisku un rentablu kokapstrādes industriju. Nekailciršu metodes uzspiešana visiem mežiem nozīmētu labprātīgu atteikšanos no valsts konkurētspējas un reģionu ekonomiskā sabrukuma veicināšanu par labu nepamatotiem teorētiskiem modeļiem.

Kailcirte, ko mēs saucam arī par atjaunošanas cirti (mežs tiek stādīts, lai augtu vēl ražīgāks), meža nozarē nav meža iznīcināšana, bet gan jauna, augstvērtīga meža dzīves cikla sākums. Tā nodrošina unikālus priekšnoteikumus zinātnes sasniegumu – meža selekcijas un ģenētikas – praktiskai izmantošanai, ko nekailciršu apstākļos izdarīt ir tehniski un bioloģiski neiespējami.

Kāpēc kailcirte ir labākais un ekonomiski vienīgais efektīvais instruments?

Tas ir vienīgais veids, kā izmantot selekcionētus stādus. Latvijas valsts mežzinātnes institūts “Silava” gadu desmitiem ir strādājis pie izcilāko koku – priežu, egļu, bērzu – atlases, lai radītu sēklas ar vislabāko ģenētisko kodu. Tā tiek sasniegts par 20-30% lielāks pieaugums, jo mežaudzes, kas iestādītas ar Latvijā selekcionētiem, sertificētiem ietvarstādiem, aug par aptuveni ceturtdaļu ātrāk, veido taisnus, kvalitatīvus stumbrus un ir ievērojami izturīgākas pret slimībām. Lai šos dārgos un kvalitatīvos stādus iestādītu, ir vajadzīga pilnībā atvērta, sagatavota platība, izmantojot augsnes sagatavošanu joslās vai pacilās, kur jaunajiem kociņiem nav jākonkurē ar veco koku saknēm pēc ūdens un barības vielām.

Gaismas deficīts un jauno koku bojāeja izlases cirtēs

Mēģinājumi iestādīt selekcionētus stādus nekailciršu – izlases ciršu – mežā bieži ir lemti finansiālai neveiksmei bioloģisku iemeslu dēļ. Latvijas galvenajām koku sugām – priedei un bērzam – ir nepieciešams maksimāls saules apgaismojums. Veco koku ēnā iestādītie kociņi nesaņem pietiekami daudz gaismas fotosintēzei, tie izstīdzē, kļūst vāji un pēc dažiem gadiem vienkārši iet bojā. Augstvērtīgs selekcionēts stāds un tā iestādīšana ir investīcija. Iestādot šādu stādu ēnā, kāda būs pēc izlases cirtes, meža īpašnieks burtiski “norok” naudu zemē, jo koks nekad nesasniegs savu ģenētisko potenciālu.

Kas notiek nākamajās koku ciršanas reizēs?

Nekailciršu saimniekošanas modelis paredz, ka mežizstrādes tehnika – harvesteri un forvarderi – attiecīgajā meža nogabalā atgriežas ik pēc 10-15 gadiem, lai nocirstu nākamos nobriedušos kokus, proti, notiek koku jaunās paaudzes “sabradāšana”. Kad smagā tehnika manevrē starp palikušajiem kokiem, lai nocirstu un izvestu lielos stumbrus, tā neizbēgami salauž, sabradā un traumē tos jaunos kociņus, kas pa šo laiku ir ieauguši vai iestādīti. Kailcirtē šāds risks nepastāv, jo mežs tiek iestādīts tikai tad, kad tehnika platību jau ir pametusi.

Augsnes sagatavošanas neiespējamība

Lai stāds ātri ieaugtu, nepieciešama augsnes minerālslāņa atsegšana – frēzēšana vai pacilu veidošana. Tas nodrošina, ka stāda saknēm neuzbrūk stiebrzāles un lakstaugi. Nekailcirtes metodes izmantošana apstākļos, kur visur ir veco koku saknes, celmi un augoši koki, modernā augsnes sagatavošanas tehnika fiziski nevar izbraukt un darbu veikt kvalitatīvi. Rezultātā stādīšana jāveic nesagatavotā augsnē, kur ieaugšanas procents ir ļoti zems.

Mežam jābūt produktīvam!

Kailcirte ir kā augsnes sagatavošana jaunai ražai lauksaimniecībā – neviens nesēj kviešus pļavā, nenopļaujot zāli. Pateicoties kailciršu jeb atjaunošanas ciršu sistēmai, Latvija spēj uzturēt augstāko meža produktivitāti reģionā, nodrošinot, ka katra nākamā koku paaudze ir spēcīgāka, vērtīgāka un ekonomiski ienesīgāka par iepriekšējo. Nekailciršu metodes uzspiešana nozīmētu labprātīgu atgriešanos pie mazražīgas, “savvaļas” mežsaimniecības, kas sagrautu Latvijas kā meža lielvalsts pozīcijas.