Saimnieks LV / 2024.gads (Oktobris)

Valstīm ap Baltijas jūru – Zviedrijai, Somijai, Latvijai, Igaunijai un Lietuvai ar to dāsnajiem mežu resursiem mežsaimniecībai un mežizstrādei allaž bijusi svarīga loma tautsaimniecībā.

Latvijā meži aizņem aptuveni 48.6 % no valsts teritorijas, Igaunijā – aptuveni 51 %, Lietuvā 33–34 %, savukārt Zviedrija un Somija ir mežiem bagātākās valstis Eiropā pēc Krievijas, kuras koksnes imports ES ir pakļauts sankcijām.

Koksnes tirgus Baltijas jūras reģionā piedzīvo būtiskas pārmaiņas, ko ietekmē augošais pieprasījums pēc atjaunojamiem enerģijas avotiem, globālas ekonomiskās tendences, piegāžu ķēžu izmaiņas, kā arī klimata pārmaiņas un Zaļā kursa politika.

Pateicoties pieejamiem mežu resursiem, labi attīstītai meža nozares infrastruktūrai, pārdomātai loģistikai un starptautiskiem noieta tirgiem, Latvijas uzņēmumam BONO ir vērā ņemamas pozīcijas tirgū šajā pārmaiņu laikā.

Enerģētiskās koksnes tirgus nostabilizējies
Enerģētiskās koksnes ražošana Baltijas jūras reģionā ir kļuvusi par būtisku daļu no ES bioenerģijas stratēģijas, kuras mērķis ir palielināt atjaunojamo resursu izmantošanu enerģijas ražošanā.

2021. gadā 55.7 % atjaunojamās enerģijas Eiropā ieguva no biomasas. Tajā pašā gadā ES kopējā enerģētikas bilancē atjaunojamie resursi sedza 22 % kopējā enerģijas patēriņa. Lielākā daļa bioenerģijas ražošanai Eiropā izmantotās biomasas pašlaik ir no mežiem. 2021. gadā mežu biomasa veidoja gandrīz trīs ceturtdaļas (71.4 %) no enerģijas ražošanā izmantotās biomasas.

Tā, piemēram, Zviedrija un Somija, kurām ir ambiciozi klimata mērķi, arvien vairāk paļaujas uz biomasu kā daļu no savas energoapgādes stratēģijas.

Rihards Veide komentē: „Šobrīd eksporta tirgos ir pieprasījums pēc enerģētiskās koksnes, šķeldas, granulām un citiem biomasas produktiem. Tuvojas ziema, ir valstis, kurām nav liela šī resursa pieejamība, un mēs viņiem esam nepieciešami sadarbībai. Dzirdam viedokli, ka visa enerģētiskā koksne aiziet eksportam, ka Latvijā nepietiek kurināmā, bet tā nav. Latvija var saražot šķeldu vairāk nekā nepieciešams vietējam patēriņam, līdz ar to varam arī eksportēt. Ja tā nebūtu un vietējā tirgū būtu iztrūkums, tas atspoguļotos cenā. Eksporta cena būtu „X”, savukārt vietējā tirgū cena jau būtu ar koeficientu. Pēdējo gadu laikā uzņēmumi ir iegādājušies jaunu tehniku šķeldas ražošanai un kāpinājuši jaudas. Resursu trūkums nevarētu būt problēma, ja vien netiek ietekmētas mežizstrādes un pārstrādes jaudas zāģētavās, kur šķelda veidojas kā blakusprodukts. Kopumā šajā gadā visi veido uzkrājumus ziemai un cenu kritumi un kāpumi, manuprāt, nav paredzami.”

Pieprasījums pēc biomasas produktiem visā Baltijas jūras reģionā ir pieaudzis, jo pašvaldības cenšas pāriet uz ilgtspējīgiem enerģijas avotiem. Tā Rīgā AS Rīgas Siltums tuvākajos gados plāno izbūvēt vēl divus jaunus siltumavotus, lai ar atjaunojamiem energoresursiem saražotu vairāk nekā 90 % siltumenerģijas. Daudzās Latvijas pašvaldībās – Valmierā, Cēsīs, Siguldā, Tārgalē, Olainē, Saldū, Liepājā, Rēzeknē, Daugavpilī, Rēzeknē, Jelgavā, Valkā, Rūjienā, Gulbenē un citviet darbojas, tiek būvētas vai renovētas šķeldas katlu mājas.

Kā tas ietekmē vietējos šķeldas ražotājus?
Atbild Rihards Veide: „Ne visi Latvijā var uzvarēt iepirkumos un noslēgt gada līgumus par šķeldas piegādi. Saražotais materiāls...

Pilnu rakstu lasiet oktobra SAIMNIEKS LV numurā!