Dārzs un Drava / 2020.gads (Pavasaris.)

Uztura speciālisti aicina medu nepārslavēt un liek to vienos svaru kausos ar cukuru. Bet vai pareizi?

Labie un sliktie cukuri
Nereti sastopam arī vēl citu iedalījumu − labie un sliktie cukuri. Ar sliktajiem cukuriem saprotam tos, kuri produktos nav dabīgi atrodami. Tie ir pievienotie cukuri. Pie labajiem cukuriem pieskaita augļos, ogās, medū esošos cukurus. Arī ar labajiem nevajadzētu īpaši aizrauties. Uzņemot daudz cukura, mazinās tauku oksidēšanās – dedzināšana.

Kas gan medum kopīgs ar parasto galda cukuru? Abi satur cukuru, medus – aptuveni 80 %. Atšķirībā no rafinētā cukura medū noteicošie ir vienvērtīgie cukuri – glikoze un fruktoze, tikai mazliet saharoze un pārējie cukuri. Galda cukura sastāvā ir vienīgi divvērtīgais cukurs saharoze (99 %). Molekulārā ziņā medus, tiesa, tuvinās galda cukuram. Glikēmiskais indekss abiem ir visai līdzīgs. Medum tas ir vidēji ir 60 (aprakstīts pat no 45 līdz 74), cukuram 65.

Kas ir cukurs?
Ogļhidrāti jeb cukuri ir vienvērtīgie jeb vienkāršie cukuri (glikoze, fruktoze) un daudzvērtīgie jeb saliktie cukuri (disaharīdi, polisaharīdi). Dabā vienvērtīgie cukuri nav sastopami, bet ir dažādi ogļhidrāti jeb cukuri ar atšķirīgu uzbūvi, fizikālām un ķīmiskām īpašībām, ne visi ir saldi. Ogļhidrāti ir visu dzīvo organismu šūnu un audu sastāvā. Augos cukuri sasniedz 70–80 % no sausnas, dzīvajos organismos to saturs nepārsniedz 2 %. Vienkāršības labad turpmāk nerunāsim par ogļhidrātiem, bet par cukuriem, konkrētāk − par parasto rafinēto jeb pārstrādāto kristālisko galda cukuru.

Laika gaitā cilvēks apguvis cukuru ieguvi tīrā veidā no dažādiem produktiem, lai izmantotu ēdienu gatavošanai. Populārākais ir galda cukurs, kas ir vērtīgs uzturlīdzeklis un nodrošina organismu ar tam nepieciešamo enerģiju. Cukurs viegli asimilējas – viegli uzsūcas no gremošanas trakta asinīs. Nepatērēts muskuļu darbam, glikogēna veidā tiek uzkrāts kā enerģijas rezerve tā saucamajos depo orgānos – aknās, muskuļaudos. Šī uzkrāšana cilvēkam ir ierobežota, tikai 300–400 grami, pārējo, protams, organisms neizmet, bet gan sintezē taukos, to uzkrāšanai ierobežojumu nav.

Galda cukuru ražo no cukurniedrēm un cukurbietēm. Cukurniedres audzē Indijā, Indoķīnā, Ķīnā, Latīņamerikas valstīs, īpaši Karību jūras reģionā un Brazīlijā. Savukārt cukurbietes audzē lielākoties Eiropas valstīs, ASV austrumos un Čīlē. Ik gadus pasaulē patērē ap 163–165 miljoniem tonnu cukura.

Cukurs ir ar tīkamu saldu garšu. Ķīmiski cukurs ir disaharīds saharoze – C₁₂H₂₂O₁₁. Grieķiski glykys – salds. Saharoze nesatur olbaltumvielas, fermentus, vitamīnus, minerālvielas. Nonākusi mūsu organismā, tā sarežģītajās bioķīmiskajās reakcijās visu trūkstošo ņem no organisma audiem, piemēram, no zobiem tā labprāt aizņemas kalciju. Cukurs mēdz iejaukties sirdsdarbībā, mazinot organismā kālija un magnija krājumus, kas tik ļoti nepieciešami sirds normālai funkcionēšanai. Lietojot pārāk daudz cukura, organismā var sākt trūkt veselībai svarīgu vielu − A, C un B12 vitamīni, minētais kalcijs, kālijs, fosfors, hroms, magnijs un dzelzs.

Cukurs vairo ēstgribu. Pārmērīgi patērējot cukuru, cilvēks riskē iedzīvoties kādā no nopietnām deģeneratīvām slimībām – cukura diabētā, sirds slimībās, osteoporozē, artrītos. Ne velti to dēvē par balto nāvi.

Lai cik skarbi neizteiktos par cukuru, tas nepieciešams gan enerģijai, gan smadzenēm, gan citiem orgāniem, jo nodrošina 50–60 % cilvēka organismam nepieciešamās enerģijas.

Lai cik skarbi neizteiktos par cukuru, tas nepieciešams gan enerģijai, gan smadzenēm, gan citiem orgāniem, jo nodrošina 50–60 % cilvēka organismam nepieciešamās enerģijas.

Cukurs visai skandalozi iejaucas hormonu, piemēram, insulīna darbības līdzsvarā. Aizkuņģa dziedzera hormonam insulīnam ir ļoti nopietns uzdevums pieskatīt, koriģēt pareizu glikozes sastāvu, plūsmu asinsritē un nevajadzīgo glikozi uzkrāt nebaltām dienām aknās, muskuļaudos. Pārmērīgs cukura patēriņš var apgrūtināt insulīna darbību vielmaiņā.

Cukura pilnīga šķelšanās vienvērtīgajos cukuros, hidrolizēšanās norit zarnu traktā, palīdzot zarnu trakta baktērijām. Tās mielojas ar cukuru un izdala gāzi, kas cilvēkam izsauc nepatīkamo vēdera pūšanos. Cukura sadalīšanos dēvē par glikēšanos. Tam notiekot, atbrīvojas organismam ne pārāk draudzīgie brīvie radikāļi.

Smadzeņu šūnas glikozi ļoti gaida, kāri uztver un patērē tūlīt. Glikoze būtībā ir vienīgais smadzeņu enerģijas avots. Tās ir ļoti jutīgas uz glikozes svārstībām, līmenim pazeminoties, rodas pirmie hipoglikēmijas simptomi – izsalkums, nervozitāte, trīce, svīšana, reibonis, sāk sāpēt galva, pasliktinās garastāvoklis, spēja koncentrēties, rodas miegainība vai apjukums. Hipoglikēmija ir nopietns veselības stāvoklis, kas rodas, ja cilvēkam glikozes līmenis ir zemāks par normu, un var izsaukt pat bezsamaņu. Ja septiņu minūšu laikā smadzenes nesaņem tām vajadzīgo glikozi, var sākties bīstamas neatgriezeniskas izmaiņas. Normāls glikozes līmenis asinīs tukšā dūšā veseliem cilvēkiem ir 3,3–5,5 mmol/l.

Cilvēks glikozi uzņem ar augu valsts produktiem vai no pievienotā cukura. Lai organisma šūnas tiktu pie glikozes molekulām, tām nepieciešams krietns palīgs, kas regulē kārtību un atver šūnas, lai glikozes molekulas bez grūtībām caur šūnu membrānām iekļūtu šūnās. Organismā glikozes molekulas tiek pieskatītas − līdzko to kļūst par daudz, tās dzen atpakaļ šūnās darbam − enerģijas ražošanai. Šo kārtību nodrošina krietnais insulīns, ko ražo aizkuņģa dziedzeris. Glikozei nokļūstot asinsritē, aizkuņģa dziedzerim ir visai grūti paredzēt, cik insulīna nepieciešams. Labu gribēdams, visai kaprīzais aizkuņģa dziedzeris sāk to ražot intensīvāk. Mēs arvien ciešam no pārslodzes. Izņēmums nav arī aizkuņģa dziedzeris. Samazinoties insulīnam, vairāk glikozes paliek asinsritē. Glikoze kopā ar zemā līmeņa holesterīnu sāk blēņoties, vispirms skarot sīko asinsvadu sieniņas. Izmaiņām turpinoties, lielais glikozes daudzums kopā ar minēto holesterīnu sāk veidot īpašus veidojumus – pangas. Tad jau ir runa par nopietnu saslimšanu aterosklerozi. Ja aizkuņģa dziedzeris neražo pietiekamā daudzumā insulīnu, rodas tā deficīts, veidojas vēl cita nopietna saslimšana – cukura diabēts.

Ar ko atšķiras medus?
Medus ir viens no populārākajiem un pazīstamākajiem dabas produktiem, kuru kopš senatnes izmanto gan ikdienā, gan dziednieciskos nolūkos. Lai arī kā cilvēks censtos, medus patieso ķīmisko formulu viņš nav spējīgs atklāt. Medus recepte paliks kā vienīgā bitīšu prerogatīva. Bites ražo tīru, kvalitatīvu medu. Viltojumi ir cilvēka vaina.

Medus vienvērtīgie cukuri – glikoze un fruktoze, atšķirībā no saharozes, gatavi tūlīt iekļauties gremošanas sistēmā, doties uz asinsriti. Medus vienvērtīgie cukuri asinsritē nonāk vienmērīgi, neaizkaitinot aizkuņģa dziedzeri, nepārslogojot ar insulīna padevi. Tikai saharozei (kas, kā jau minēts, medū nav noteicošā), lai nokļūtu asinsritē, ir neliela aizķeršanās − jāsadalās vienvērtīgajos cukuros.

Medū bez cukuriem (apmēram 80 %) vēl ir ūdens un jebkuram dzīvam organismam ļoti svarīgās minerālvielas, aptuveni 39 skābes, t.sk. aminoskābes, polifenoli, flavonoīdi, alkaloīdi, glikozīdi, vitamīni, enzīmi u.c. Uzskata, ka polifenoli un flavonoīdi ir galvenie antioksidanti. Viss minētais ceļ medus vērtību.

Medum ir dziednieciskas, antibakteriālas, antioksidatīvas īpašības, t.i., spēja cīnīties ar ļaunajiem brīvajiem radikāļiem, iekaisumu; cukurs ar to gan nevar lepoties. Baltais cukurs atšķirībā no medus ir tīrs divvērtīgais cukurs – saharoze, ātrs enerģijas avots, ne vairāk.

Medus ir augstvērtīgs, bioloģiski aktīvs, diētisks pārtikas produkts, bagāts ar cukuriem. Pieaugušam cilvēkam ieteicams dienā apēst ne vairāk par 2–3 tējkarotēmmedus vai pat 1–2 ēdamkarotēm, ja labi panes, vienlaicīgi krietni ierobežojot citu ar cukuriem bagātu produktu lietošanu. Medus ir saldāks par galda cukuru − vienai medus tējkarotei atbilst 1,5–2 tējkarotes galda cukura.

Pierādīts, ka pretstatā rafinētajam cukuram medus:
• uzlabo aknu darbību,
• kalpo par mikroelementu avotu,
• bagātina organismu ar vitamīniem,
• dziedē strutainas brūces, čūlas, apdegumus,
• mazina paaugstinātu asinsspiedienu,
• regulē kuņģa un zarnu trakta darbību,
• novērš muskuļu pārpūli, nogurumu,
• pazemina holesterīna līmeni asinīs,
• nomierina nervu sistēmu,
• uzlabo miegu,
• spēcina organismu.

Bieži piemin medus ārstnieciskās īpašības. Nejauksim ārstēšanu ar dziedniecību! Medu lieto kā augstvērtīgu, garšīgu uztura produktu, kā arī profilaksei un dziedniecībai.
Glikēmiskais indekss ir rādītājs, cik ātri un kādā daudzumā katrs cukuru saturošs produkts izsauc cukura līmeņa paaugstināšanos asinīs un insulīna reakciju aizkuņģa dziedzerī. Jo augstāks glikēmiskais indekss, jo ātrāk organismam piegādāta enerģija. Augsts glikēmiskais indekss ir 70 un vairāk, vidējs 55–70, zems − zem 55.