, .
partlycloudy_day 23.5℃
Vārda dienu svin: Alfrēds, Madars, Fredis

Maizes cepšana – profesija un sirdslieta

Dace Ezera , 17-09-2020
Maizes cepšana – profesija un sirdslieta

Saimnieks LV / 2020.gads (Februāris.)

Ausma un Andris Konovaļčiki Grobiņā cep gardu maizi no bioloģiskajiem miltiem ar dažādām piedevām. Nav brīnums, ka pircēji pēc tās pat gatavi stāvēt rindā un grib ne tikai paši baudīt, bet arī ved kā ciemkukuli uz ārzemēm. Maiznieks ir ne vien profesija, bet arī aizraušanās – par to Ausmas kundze ir cieši pārliecināta, viņai katrs kukulītis top ar mīlestību. Lai gan bez garoziņas arī šajā darbā neiztikt, tāpat bez saviem, tikai cepējai vien zināmiem knifiņiem.

 

Ar ministra ieraugu

Esmu dzimusi un augusi Grobiņā. Iepriekš strādāju organizācijā Cerība bērniem, biju audzinātāja krīzes centrā Liepājā, Karostā – manā aprūpē bija vardarbībā cietuši bērni. Tas bija psiholoģiski smags, bet īsts sirds darbs,” savu stāstu iesāk Ausma. Viņas mamma Emīlija vēl vecajās mājās krāsnī cepusi maizi un to darīt gājusi talkā arī saimniekiem. Meitai gan to neesot paspējusi iemācīt. Taču Ausmai gribējies pamēģināt pašai un viņa savu panākusi: „Laikam manī bija iedzimusi mīlestība uz maizes cepšanu. Savulaik bija moderni cept tā sauktos ķieģelīšus – ar tiem arī sāku. Vienmēr esmu gribējusi cep maizīti, un bija laiks, kad strādāju Grobiņas pagasta ceptuvē Rolava, kur biju gan pārdevēja, gan noliktavas pārzine. Reiz 2014. gadā žurnālā 100 labi padomi izlasīju rakstu, kurā toreizējais labklājības ministrs Jānis Reiris stāsta, kā viņš cep maizi, bija publicēta arī recepte. Turpat bija informācija, kur dabūt simtgadīgu ieraugu, ja kāds vēlas pats iemēģināt roku cepšanā. Draudzene, zinot, cik ļoti man patīk cept maizi, bija sagādājusi šo ieraugu un iedāvināja man Ziemassvētkos.”

Vispirms pamēģinājusi sēklu maizīti – visiem ļoti garšojis. Ausma tobrīd vēl strādājusi bērnu krīzes centrā un ar pašcepto cienājusi kolēģus. Viņi prasījuši, kāpēc necep vairumā, ja tik labi izdodas. Tas licis aizdomāties. Ausmas kaimiņiene tolaik strādājusi Pārtikas un veterinārajā dienestā un palīdzējusi nokārtot visus dokumentus. Ausmas kundze vispirms sākusi darboties kā mājražotāja, bet, kad izceptā apjomi auguši, pieņēmusi lēmumu nodoties tikai maizītei. Nokārtojusi pārdošanai nepieciešamos dokumentus. Tad radusies iecere vēl bez sēklu maizes cept no bioloģiskajiem miltiem rudzu maizi. Meklējusi informāciju internetā un atradusi, ka turpat Liepājas pusē pie Aizputes ir brīnišķīga saimniecība Kūdrāji, kur saimnieki paši audzē labību, kuļ, kaltē, maļ un top bioloģiskie milti. Ar šo saimniecību Konovaļčiku ģimene sadarbojas joprojām. Bez rudzu maizes cilvēki sākuši prasīt arī baltmaizi, tā gan saimniecei top no Dobeles dzirnavnieka miltiem, jo maizītei jābūt ļoti baltai, savukārt burkānus, ķirbjus un kabačus piedevām izaudzē pati, jo abiem ar vīru patīkot rušināties pa zemīti – arī tas esot vaļasprieks.

 

Grobiņas rafaello

Tagad varam piedāvāt jau desmit šķirņu maizi – ķirbju maizīti ar augļiem un aprikozēm, rozīnēm un dzērvenēm, maizi no bioloģiskajām klijām ar rozīnēm, siera tomātu maizi no Kūdrāju pilngraudu kviešu miltiem ar pievienotiem kaltētiem tomātiem un sieru, ir arī rudzu maize ar melnajām plūmēm un mazliet aprikozēm, ir kaņepju maize no rudzu miltiem, burkānu maize, bet vasaras periodā cepu kabaču maizi ar šķiņķi. Tāpat piedāvāju kārumus – manā sortimentā ir zaķausis, riekstiņi, ko vietējie dēvē par Grobiņas rafaello, plātsmaizes un ābolu kabatiņas. Es jau vairāk ar tiem smalkumiem, visus smagos darbus dara vīrs,” saimniece slavē vīru Andri, kurš atbildīgs par visu mīklu kārtīgu izmīcīšanu, turklāt ir arī šoferis un maizes piegādātājs klientiem. Pamazām Ausmas kundzes stāstījums iegājis praktiskākā gultnē: „Sākumā bijām mikrouzņēmums ar 15 % nodokli, tad pārgāju uz pašnodarbinātā statusu. Manuprāt, nodoklis mājražotājam tomēr ir par lielu.”

Liepājā kādreiz bija veikaliņš Dabas ķocis, ar kuru Konovaļčikiem bijusi laba sadarbība. Diemžēl tas vairs nepastāv. Tagad maizi nedaudz tirgo Liepājā beķerejā Puķītes. Paši braucot arī uz gadatirgiem. Tālākais ceļš līdz šim vedis uz Rīgas Kalnciema kvartāla tirdziņu, klientu atsaucība bijusi liela, bet ceļa un tirgošanās vietas izmaksas sanākušas pārāk augstas, un tā sadarbība pārtrūkusi. Konkurence maizes tirgū ir milzīga. Piemēram, Kalnciema kvartālā bijuši 11 maizes tirgotāji, bet pasākumā Lido zivis Kuldīgā bijis pāri par 20 šīs cunftes pārstāvju. Tiesa, Konovaļčiku ceptā maize atšķiras, tāpēc par pieprasījumu nevarot sūdzēties. „Esam bijuši tirdziņos Ēdolē, Kuldīgā, Priekulē – visos Kurzemes reģionos. Liepājā, Rožu laukumā tirdziņos un Līvas ciema svētkos vienmēr piedalāmies. Grobiņā Martas kioskā, kur savu preci piedāvā pilsētas uzņēmēji, ir arī mūsu maizīte. Tur tai brauc pakaļ vai visi vietējie, arī organizācijas. Visiecienītākā joprojām ir kviešu sēklu maizīte. Pašai man garšo rudzu maize, arī tā ir labi pieprasīta. Tāpat ķirbju maize cilvēkiem iet pie sirds, bet krievu tautības klienti pieprasa baltmaizi,” turpina Ausma.

Saimniece atzīst, ka grūtākais darbā esot neizgulētais miegs. Nākas celties trijos naktī, lai četros jau ieslēgtu krāsni un sāktu cept: „Kad pamostas, tad jau viss kārtībā, bet darba stundas sanāk garas. Ja ir tirdziņi vai lielāki pasūtījumi, strādāju dienā pat 19 stundas, un tad ir kā teicienā – krītu no kājām nost.” Ausmas kundze uzteic Grobiņas pašvaldību, kas saviem uzņēmējiem ļoti nāk pretī. Tā pašvaldība par saviem līdzekļiem atjaunojusi ēku, kurā atrodas minētais Martas kiosks. Viņa neaizmirst ar labu vārdu pieminēt arī Grobiņas uzņēmēju biedrības Spēkavots vadītāju Daci Lēvaldi – ja nebūtu viņas atbalsta, ķepurotos katrs par sevi. Pilsētas uzņēmējiem ir tradīcija katra janvāra pēdējā svētdienā doties mazā ekskursijā, šogad bijuši Rucavā pie Aleju mājas saimnieces, arī maizes cepējas. Cepuši visi kopā maizīti un jautri pavadījuši laiku.

 

Nedrīkst padoties

Man ideju ir daudz, lai paplašinātu saimniecību, vīrs gan jautā − vai es 100 gadus taisoties dzīvot? Manai meitai Andrai ir glutēna nepanesība, un gribu sākt piedāvāt bezglutēna maizi. Šo plānu es noteikti vēlos īstenot, lai gan bezglutēna maizes tapšanas process ir ļoti dārgs. Meita ar vīru indieti dzīvo Londonā, no turienes atvedusi ceļteku lapu pulveri, kas it kā šo maizīti saturot kopā. Vienreiz mēģināju cept – nesanāca. Taču nedrīkst padoties, nekad nav tā, ka viss uzreiz izdodas. Kad cepu kliju maizi, man divi cepieni aizgāja pa tukšo. Tāpēc, katrreiz, izmēģinot jaunu recepti, cepu pa drusciņai.

Nu jau septiņus gadus cepu maizi, četrus no tiem pavisam oficiāli. Lielā krāsns mums ir piecus gadus, sākumā izmantojām mazo – tajā trīs kukulīšus reizē varēja izcept. Kad pasūtīja 24, nācās cept visu dienu. Katrs cepiens ilgst stundu un 10 minūtes. Bija grūti,” atceroties neseno pagātni, Ausma nopūšas. Tagad jaunajā krāsnī vienā reizē var izcept visus 24 kukuļus.

Konovaļčiku ceptā maize ceļo arī uz ārzemēm. Mājā pie sienas pasaules kartē atzīmētas vietas, kur maizīte nonākusi, un saimniecei nu jau aptrūkušās piespraudes. Visvairāk maizi pieprasot vešanai uz Norvēģiju – viena kliente regulāri pērkot pa trīs četriem kukuļiem, kad brauc pie saviem mazbērniem, jo meita ieprecējusies šajā ziemeļu zemē. Maizīte ceļojusi arī uz Somiju, Zviedriju, dēls Jānis pabijis Islandē un uz turieni paņēmis līdzi vecāku cepto maizi, arī Indijā maizīte nonākusi. Neviens no bērniem gan negribot pārņemt vecāku biznesu. Meitai Andrai Londonā savs darbs, savs uzņēmums Think Organic, kur ražo uztura bagātinātājus, bet dēls Jānis strādā Rīgā IT uzņēmumā Alto par projektu vadītāju.

 

Nauda starptautiskā projektā

Es vislabprātāk ēdu rudzu maizi, un tā top ar lielu mīlestību – mīcām tikai ar rokām. Katrs kukulītis ir noglaudīts, ar vārpiņām dekorēts. Man šķiet, ja mīca ar elektrisko mīcītāju, tad maizīte cepot ļoti sasprēgā,” gudrībās dalās Ausma. Arī receptes izdomājot pati, bet par ķirbju maizi gan paskatījusies žurnālā Praktiskais latvietis, savukārt idejas iesākums sēklu maizei atrasts žurnālā 100 labi padomi. „Neko nav īpaši viegli cept, bet nekas arī nav pārāk grūti,” teic zinošā maizes cepēja un piebilst, ka ar gadiem uzkrātā pieredze noteikti palīdz. Ausma uzsver, ka tagad cepšana viņai ir gan profesija, gan vaļasprieks. Ja to var savienot, tad tas ir vislabākais dzīvesveids.

Ģimene lielo maizes krāsni ieguvusi, pateicoties starptautiskam projektam. Dēls Jānis studējis biznesa vadību LCC Klaipēdas starptautiskajā universitātē un viņam vajadzējis uzrakstīt biznesa plānu. Labākajam plānam bija paredzēta piecus tūkstošus dolāru liela prēmija – tā īstenošanai dzīvē. „Es jau biju sākusi nodarboties ar cepšanu, un dēls saka: „Mamm, es rakstu biznesa plānu par maizes ceptuvi!” Jānis ieguva pirmo vietu un solīto naudas balvu. Tā bija jāiegulda biznesā. Nopirkām krāsni, mīklas mīcītāju, ledusskapi, darba virsmas, formiņas – būtībā visu. Īsts veiksmes stāsts! Tā kā nauda iegūta starptautiskā konkursā, mūsu uzņēmumam radās tāds savāds nosaukums – Pullinērija. Tas ir tulkojums no angļu valodas. Pull nozīmē – vilkt iekšā, pie sevis, lai ļaudis nāk un smaržo maizīti. Starp citu, kaimiņi teic, ka varētu naudu iekasēt par maizes smaržu vien,” pasmej Ausma un atzīst, ka ar cepšanas ieņēmumiem ģimene iztikt varot. Iespējams arī paremontēt māju. Protams, vēlmes jāsaskaņo ar iespējām.

 

Sapnis... palīdzēt

Izmēģinot jaunu recepti, vienmēr nākoties uzmanīgi izvērtēt, apdomāt, kā izdarīt labāk, jo katrai saimniecei jau savs knifiņš. Ausma neslēpj: „Maizes pašizmaksa ir diezgan augsta, jo izmantoju bioloģiskos miltus, tad vēl pašas darbs un elektrības izmaksas. Izejvielas vien uz kukulīti sanāk par 1 eiro.” Kad pieveicot nogurums, viņa iet laukā, lai panūjotu. Izmetot 8–9 kilometrus pa tuvējo apkārtni, un nogurums kā ar roku atņemts!

Ausmai ar vīru Andri ļoti patīk arī strādāt dārzā. Tam sezonas laikā veltot pirmdienas, kas nav aizņemtas ar maizes cepšanu. Visu ko audzējot – ir kartupeļi, burkāni, bietes, vesels lauciņš piestādīts ķirbjiem, lai būtu piedevas maizītei. Dārzā vieta atvēlēta arī siltumnīcai un ogu krūmiem. „Man ir kāds kluss sapnis. Esmu strādājusi pie vardarbībā cietušiem bērniem un zinu, ko tas nozīmē. Kaut es varētu kādai ģimenei, kādam bērnam palīdzēt iegūt izglītību! Mēs gan jau nodarbojamies ar labdarību – Ziemassvētkos paciņas gatavojam, ar maizīti dalāmies. Tas man ir sirdī, jo esmu redzējusi dzīves pabērnus. Taču negribas to īpaši izcelt – mēs neesam vienīgie, kas vēlas un cenšas palīdzēt,” teic Ausma Konovaļčika un atzīst, ka ir apmierināta ar savu darbu, ar dzīvi un ir laimīga sieviete.

Viņas vēlējums visiem maizes meistariem: „Lai ir darbs un pircēji! Nepadoties, ja kaut kas nesanāk, un cept īstu Latvijas maizi! Lai labklājība katrā mājā!”

Iesakām izlasīt Skatīt vairāk
Minerālas, mikrobioloģiskas un augu izcelsmes barības piedevas cūku ēdināšanā
Minerālas, mikrobioloģiskas un augu izcelsmes barības piedevas cūku ēdināšanā

Mūsdienās antibiotiku lietošana Eiropas Savienībā un citās valstīs ir pilnī...

Zināmais un nezināmais piens
Zināmais un nezināmais piens

Piena produktu patēriņš Latvijā pēdējās desmitgadēs ir ievērojami samazināj...

Kur kaza Bonija Sniķerus aizveda
Kur kaza Bonija Sniķerus aizveda

Gleznaini skaistā vietā – Sniķeru kalniņā Jumurdas ezera krastā vasarās gan...

Vienmēr ar rūpēm par vidi
Vienmēr ar rūpēm par vidi

Junkkari sējmašīnu rūpnīca atrodas Somijā, Dienvidostrobotnijas reģionā, Yl...