Ziemassvētku laiks Latvijā nesaraujami saistīts ar vienu no tā galvenajiem simboliem – egli, kas "rotā pilis un būdiņas". Cik labi pazīstam šo mūžam zaļo dāmu, kas ir trešā populārākā koku suga Latvijā, lielāku platību ļaujot ieņemt tikai priedei un bērziem, un kas ienāk mūsu mājās un sirdīs katru decembri? LLU Meža fakultātes lektore un pētniece Solveiga Luguza atklāj, ka par egli cilvēkiem parasti ir daudz nezināmā un tikai retais patiesi pazīst šo koku.

Latvijā Ziemassvētkos egle vienmēr ir godāta un pušķota. Taču pasaulē egle nav tik brīvi pieejama kā pie mums. Pat tepat kaimiņvalstīs iedzīvotājiem nav atļauts tās cirst mežos, ko Latvijā savos mežos noteiktās vietās atļauj AS "Latvijas valsts meži". Tādēļ pieņemts, ka par Ziemassvētku kokiem var kļūt dažādu sugu koki. Itālijas ziemeļu daļā cērt, nes mājās un pušķo kadiķi, un to sauc par savu Ziemassvētku koku. Amerikas Savienotajās valstīs, kur ļoti populāra koku suga savvaļā ir duglāzija, cērt, nes mājās un pušķo duglāziju. Tā vairs ne tuvu nav egle, lai gan duglāzija ir eglei radiniece. Citur pasaulē Ziemassvētkos pušķo arī palmas.

Vai Ziemassvētku eglīte patiešām ir egle?

Visi tradicionālie Ziemassvētku koki Latvijā pieder priežu dzimtai, un pārstāvētas ne jau viena, bet pat divas ģintis – egļu ģints un baltegļu ģints. Pie egļu ģints pieder mūsu savvaļā augošā parastā egle, bet citas populāras egļu sugas ir asā egle, Kanādas egle un Serbijas egle. Tās svētku laikā var iegādāties gan cirstas, gan stādītas podos. Taču tāpat var iegādāties arī baltegles. No baltegļu ģints vispopulārākā ir Kaukāza baltegle, kuru dažreiz pārdod ar nosaukumu Nordmaņa baltegle, un garzvīņu baltegle. Latviešu valodā baltegles mēdz saukt par dižeglēm, taču cilvēki tās sauc arī par mīkstajām eglēm, jo, pataustot baltegli, tās skujas ir mīkstas. Ja visām egļu ģints pārstāvēm skujas ir asas, tad balteglēm skujas ir mīkstas.

Patiesībā skujās ir meklējams egļu un baltegļu atšķirību stāsts un noslēpums. Visām eglēm, ja koks ir nocirsts, skujas pie zara neturas ilgi nekādos apstākļos. Kad skujas nobirst, eglīte izskatās ne tikai plika, bet, šķiet, arī nosalusi, kā "zosāda uzmetusies". Šāds iespaids rodas, jo visām eglēm skuja ir piestiprināta pie mizas paaugstinājuma. Kad skuja nokrīt, zari izskatās kā klāti ar nelielām pumpiņām. Savukārt visām balteglēm skujas praktiski nenobrist, pat ja koks ir nocirsts un ienests siltā vietā. Baltegles sakalst, bet skujas turas klāt pie zara. Ja balteglei skuju tomēr noplēš, tad tajā vietā paliek gandrīz gluda virsma ar mazu rētiņu.

Kad nopērkam tirgotavās savu Ziemassvētku koku, uzskatīdami to par egli, un priecājamies, ka pēc nedēļas zem tās nav skuju klājiens, tad visdrīzāk tā ir kāda baltegles ģints pārstāve, nevis egle.

Ko izvēlēties – egli vai baltegli?

Daudziem baltegļu skuju īpatnības ir noteicošās, kāpēc kā Ziemassvētku koks mājās tiek izvēlēta tieši baltegle, jo lielāka tīrība un it īpaši gadījumos, kad mājās ir bērni vai dzīvnieki, nepastāv risks skujas iznēsāt pa visu māju. Ērtības mūsdienās ir ļoti svarīgs faktors.

Taču, ja skatāmies plašāk, izvēle starp egli un baltegli nav tik viennozīmīga. Ja velkam sarakstā plusiņus un mīnusiņus, tad visvairāk pozitīvo īpašību sanāk parastajai eglei, ko nosaka gan praktiski, gan psihoemocionāli faktori. Parastā egle ir Latvijā visiem brīvi pieejama mežā. Tā pati dabiski atjaunojas ar sēklām, kas nozīmē, ka šis resurss ir pilnīgi pietiekams, turklāt arī audzētavās kā Ziemassvētku kokus bieži izvēlas audzēt parastās egles. Protams, šajos gadījumos nepieciešams papildus darbs, formējot vainagu, izkniebjot pumpurus vai saīsinot dzinumus, lai vainags veidotos kompaktāks, nekā tas ir dabā. Piemēram, ir tāda parastās egles šķirne "Ohlendorffii", kas ļoti labi izskatās podiņā, jo ir pietiekami kompakta, nekad nebūs lielā augstumā. Pat izaugusi nebūs augstāka par 4 metriem, tādēļ nelielā dārzā to var atļauties pārstādīt.

Par eglēm podos runājot, nedrīkst aizmirst vienu lietu: ja tu "podu egli" esi ienesis istabā un noturēsi siltumā visu Ziemassvētku laiku, pastāv ļoti liela varbūtība, ka nekas no pārstādīšanas dārzā neizdosies. Ja egle ir podā, tad to var uz svētku vakara kulmināciju ienest istabā, bet pēc tam tā jānes ārā. Atrašanās siltumā provocē pavasara sajūtu, un egle sāk pāragri plaukt. Šo procesu nevar apstādināt un atpakaļ atgriezt. Diez vai pavasaris būs klāt jau februārī, tāpēc pastāv augsts risks, ka koks varētu iet bojā. 

Taču viens no svarīgākajiem psihoemocionālajiem faktoriem izvēlē par labu parastajai eglei ir fakts, ka tā ir vienīgais no Ziemassvētku kokiem, ko kopā ar bērniem un ģimeni mēs varam aiziet uz mežu un paši nocirst. Neviena cita egle vai baltegle tur nebūs atrodama. AS "Latvijas valsts meži" teritorijā - grāvju malās, uz kvartālstigām, pieaugušā mežā apakšā zem lieliem kokiem - varam izvēlēties parasto egli, kas ir vismīļākā un skaistākā, nest mājās un pušķot. Ja mājās ir bērna paša izvēlēta egle, viņš noteikti uz to skatīsies ar pavisam citām acīm un prieku.

Turklāt parastā egle patiesībā ir ļoti vērtīgs koks. Egles skujas satur ļoti daudz ēterisko eļļu, bioloģiski aktīvo vielu, un tām piemīt antibakteriālas īpašības, kas it īpaši labi darbojas pret stafilokokiem, kas ir visu elpošanas slimību ierosinātāji. Ja kaut vienu nedēļu istabā stāv egle, kas izdala dažādas vielas, ir vērtīgi tai blakus atrasties. Ja pēc svētkiem eglīte ir savu darbiņu izdarījusi, tās skujas var izmantot skaistuma un veselības procedūrās.

Kopā ar zinātniekiem savai Ziemassvētku eglei pa pēdām

Jau vairākus gadus LLU Meža fakultātei un Meža pētīšanas stacijai ir sadarbība ar dažām Jelgavas skolām, kuru skolēni decembrī mūsu studentu un zinātnieku vadībā dodas uz zinātniskās izpētes mežiem Jelgavas pusē izzināt egli un norises dabā, kā arī meklē savu īpašo klases eglīti, kuru svētkos izrotāt.

Mežā rādām un stāstām, kā no vienas mazas sēkliņas izaug mūsu Ziemassvētku koks un kā citas egles, kuras nekalpo par Ziemassvētku kokiem, izaug lielas, un kādus materiālus var no tās iegūt. Tāpat stāstām, kā tās jākopj, un demonstrējam mežā pilnu egles rašanās un izaugšanas ciklu.

Katru gadu tiek mainītas ekskursiju tēmas. Aizvadītajos gados stāstījām vairāk par jaunaudžu aizsardzību, kas ir aktuāls temats, jo Latvijas mežos ir liels pārnadžu blīvums un jaunie koki ir jāsargā. Tāpat arī esam vairāk pievērsušies egles sēklu izpētei.  Egles sēklu ražošana dabā ir interesants process, ko ietekmē daudz vides faktoru un kas nosaka, vai eglei sēklas būs vai nebūs. Pērn ekskursiju tēma bija "Egles mazas, egles lielas", un vairāk stāstījām, cik ilgā laikā egle kļūst par lielu un kā mežā noteikt tās vecumu.

Īpaša skolēniem ir savas Ziemassvētku eglītes sarūpēšana, kuru viņi izvēlas, nocērt un ved uz klasi. Parādām, kā pareizi nocirst eglīti un neatstāt aiz sevis stumbeni vai nozāģēt tikai galotni. Mācām pret dabu neizturēties barbariski un nemocīt kokus. Nereti šajos pasākumos mēs tik cītīgi strādājam un mācāmies, ka atrodam arī Ziemassvētku vecīti.

Priekšstats, ka skaistas egles atrodamas tikai tirgotavās vai jaunaudzēs, ir aplams. Ja pa mežu staigā ar atvērtām acīm, tad var atrast daudz skaistu eglīšu. Tikai acis jāattaisa vaļā!