Saimnieks LV / 2019.gads (Maijs.)

Kocēnu novada Dikļu pagasta zemnieku saimniecība Gāršas nodarbojas ar Limuzīnas šķirnes gaļas liellopu audzēšanu. Saimniecībā galvenie groži ir Ilgas Straševskas rokās, bet viņai palīdz gan dzīvesbiedrs Nikolajs, gan meita Baiba Grāvere, kura pati arī nesen kļuvusi par jauno zemnieci, izveidojot saimniecību Baldiņi, tomēr galvenās saimniekošanas lietas mammai un meitai ir kopīgas.

Ātra izvēle par labu gaļas lopiem
Gāršās Ilga sāka saimniekot 1998. gadā, kad mežsardzes gaitām punktu pielika 90. gadu reformas mežsaimniecībā un tika atjaunots dzimtas īpašums Dikļu pagastā. „Mēs bijām pirmie, kas šajā pusē sāka audzēt gaļas liellopus,” stāsta Ilga, kas savulaik bijusi ASV, kur noskatīta saimniekošanas pieredze. „Nemaz domas nebija par piensaimniecību vai citu nodarbi, uzreiz mērķtiecīgi virzījāmies uz liellopiem gaļas ieguvei. No Vācijas atvedām pirmās 10 grūsnās Herefordas šķirnes govis un vaislas bulli no Siguldas. Toreiz nebija tik lielas iespējas izvēlēties, bija jāņem, ko dod,” atceras Gāršu saimniece. Herefordi saimniecībā dzīvojuši vairākus gadus, bet no tiem atteikties spiež Eiropas tirgus, kur, neskatoties uz lielisko gaļas kvalitāti, pieprasa ātrāk iegūstamo Limuzīnas un Šarolē produkciju, jo Herefordas šķirne ir ekstensīvāka. Līdztekus augošajam liellopu pulkam Gāršās nobaroja arī cūkas, audzēja dārzeņus un labību, lai balansētu ienākumus.

Tad saimniecībā sāka govis krustot ar Beļģijas zilās šķirnes bulli, iegūstot labus pēcnācējus gaļas ieguvei, bet ne ganāmpulka atražošanai.

Pirmais Limuzīnas šķirnes pārstāvis saimniecībā nokļuvis nejauši, par to labprāt stāsta Ilga: „No Francijas bija atvests Limuzīnas šķirnes vaislas bullis, kuru nepaņēma kolēģi no Igaunijas, kā sākotnēji bija plānots, un to piedāvāja mums. Aizbraucām, apskatījāmies un mums iepatikās. Tā sākās mūsu limuzīnu ēra.”

Rūsganais ganāmpulks
Tagad saimniecībā dzīvo 140 ragainu un bezragainu dzīvnieku, no kuriem 70 ir zīdītājgovis. Gāršām nu jau vairākus gadus ir tīršķirnes saimniecības statuss. „Pirmās piecas tīršķirnes teles, no kurām sākās ganāmpulka izveide, atvedām no Lietuvas. Vēlāk vēl nedaudz dzīvnieku esam iegādājušies Igaunijā. Mūsu mērķis bija izveidot tīršķirnes saimniecību, jo šis statuss jau bija pirmsākumos,” stāsta Ilga Straševska.

Rūsganie lopiņi pēc Gāršu saimnieces domām nav tie mierīgākie mājlopi. Tāpēc iesācējiem viņa neieteiktu izvēlēties ne limuzīnus, ne šarolē, jo šie dzīvnieki prasa lielu uzmanību un atbilstošu barošanu. Tāpēc arī šo šķirņu pārstāvji ir dārgāki, ka tiek ieguldīts vairāk darba. Ar ekstensīvo šķirņu dzīvniekiem ir vieglāk saimniekot, jo viņi ir mierīgāki un neprasa tik daudz uzmanības. „Braucot pie mums izvēlēties vaislas bulli, pircēji parasti vēlas mierīgu un lēnas dabas. Tā kā esmu to audzinājusi, ar mani dzīvnieks būs mierīgs, bet, lai tāpat izturētos pret jauno saimnieku, – viņam pašam jāpiestrādā. Ja vien reizi mēnesī aizies apraudzīt, tad no mierīguma nebūs ne vēsts,” pārliecināta Ilga.

Saimniecībā mīt 70 zīdītājgovis.

Dzemdības un diēta
Lai arī Limuzīnas šķirne izceļas ar labām mātes īpašībām, kas nozīmē arī vieglas dzemdības, tomēr Gāršās vēl īpaši pie tā piedomā, izvēloties ganāmpulkam atbilstošus vaislas buļļus, kurus arī regulāri maina.

Vairāk par to pati saimniece: „Ganāmpulkā dzīvo trīs vaislas buļļi, no kuriem vienu katru gadu mainām. Pērkam jaunus vaisliniekus, kas Latvijā vēl nav strādājuši, jo mūsu valstī asinības ir sajaukušās krustām šķērsām. Pie mums buļļi visbiežāk atceļo no Igaunijas, Dānijas un Zviedrijas, tiem ir Skandināvu ciltsrakstu līnija, no Lietuvas atvestie ir ar franču saknēm.”

Gāršās govīm pāris mēnešus pirms un mēnesi pēc atnešanās ir vienveidīga barība, kā teic pati saimniece, dzīvniekiem ir diēta, jo baro tikai ar sienu. „Pirmo dzīvības mēnesi teļiem pazeminās imunitāte un ir jutīgs gremošanas trakts, tāpēc govij, mainot
barību, mainās piena sastāvs, un tas teļiem var izraisīt caureju. Tagad, kopš govis ir uz diētas, teļiem caurejas vairs nav,” stāsta Ilga.

Rudenī, nākot no ganiem, grūsnās govis pārbauda ar sonogrāfu un diezgan precīzi var noteikt augļa vecumu un aptuveno dzemdību laiku, pēc kura vadoties, govis šķiro grupās – kurām vēl var dot skābsienu un kurām diēta – tikai siens. Pēdējos mēnešus pirms atnešanās labi barotām govīm dzimst lieli teļi, kas var sarežģīt dzemdības.

Govis divas nedēļas pirms dzemdībām tiek ievestas kūtī, kur dažai tā iepatīkoties, ka arī pēc tam vairs negribot iet ārā.

Teles apsēklo mākslīgi
Teles saimniecībā apsēklo mākslīgi, lai sajauktos asinības, jo bioloģiskais materiāls ir pieejams. „Maijā vienkopus atlasām apmēram viena vecuma teles, kurām veicam hormonālās meklēšanās stimulāciju ar preparātiem, tad apmēram pēc mēneša tās meklējas un var mākslīgi apsēklot. Stimulācija nodrošina, ka tās meklējas vienlaikus. Ja grūsnība neiestājas, tad teles sēklojam vēl pāris reizes, ja rezultāts tomēr nav sekmīgs, tad laižam pie buļļa. Govis ir grūtāk mākslīgi apsēklot, tāpēc tās aplecina dabiskā ceļā,” stāsta Baiba Grāvere.

Teles sēklo ap divu gadu vecumu, pirms tam novērtē gan svara, gan auguma parametrus, ja atbilst, tad apsēklo, ja ne, – lai vēl paaugas. „Tikko strīdējos ar ekspertiem, kas atgriezušies no pieredzes apmaiņas brauciena Anglijā ar atziņu, ka Limuzīnas šķirnes teles varot lecināt jau 16 mēnešu vecumā. Iespējams, ka tajā reģionā ir attīstījusies sava ģenētiskā līnija, kurai teles šajā vecumā sasniedz 65 % no pieaugušas govs svara, kas nepieciešams, lai dzīvnieks sāktu sevi atražot. Latvijā ir citas ģenētiskās līnijas un apstākļi, un minētajā vecumā teles nevar sasniegt tādu svaru. Arī Limuzīnas izcelsmes zemē Francijā, kur audzē vaislas dzīvniekus, teles apsēklo mākslīgi un tikai pēc divu gadu vecuma. Ir dzirdēta rūgta pieredze Latvijā ar šādu agro lecināšanu, kad teles vēl nav nobriedušas un tām ir smagas dzemdības ar visām no tām izrietošajām sekām,” savu viedokli pauž Baiba.

Saimniekošanas cikls
Saimniecībā tā sakārtots, ka teliņi dzimst no decembra līdz pat maijam. Līdz rudenim tie dzīvo ganāmpulkā kopā ar mammām. Rudenī, atgriežoties no ganībām, tos atdala atsevišķi – bullīšus un telītes, no kuriem izvēlas vaislas dzīvniekus, kas turpinās atražot ganāmpulku, un tos, kurus vedīs uz izsoļu namu, kur realizē nobarojamos jaunlopus. „Audzējam bullīšus arī vaislai, bet realizējam tos tikai 1.5–2 gadu vecumā, kad jau esam novērojuši to raksturu un eksterjera parametrus. Dzīvnieks nedrīkst parādīt ne mazākās agresijas pazīmes pret cilvēkus, ja tā notiek, tad tam ir tikai viens ceļš – uz kautuvi, lai arī cik labi eksterjera parametri un ciltsraksti būtu,” pārliecināta saimniece.

Modes lieta tagad ir ģenētiski toli – bezragu buļļi, pēc kuriem ir liels pieprasījums, bet, pēc Limuzīnu ganāmpulka saimnieces pieredzes, ragu trūkums nav dzīvnieka mierīguma rādītājs, dažreiz ragainie pat esot mazāk agresīvi. Gāršās pašlaik dzīvo divi toli un viens ragains bullis, kuri no rudens līdz februārim tiek turēti atsevišķi.

Ziemu limuzīnu ganāmpulks pavada aplokos tuvāk mājām, kur viņiem ir iespēja uzturēties gan nojumē, gan ieiet kūtī. „Vienā aplokā ir mežs un tekošs strauts, kur grupa dzīvnieku dzīvo arī ziemā, sliktākā laikā kā zaķīši paslēpjoties zem lielajām eglēm, – kad atvedam barību, ilgi jāsauc, kamēr atnāk,” stāsta Ilga.

Saimniece Ilga priecājas, ka meita Baiba izvēlējusies veterinārijas nozari, kas viņai ļauj parūpēties par ganāmpulka veselību.

Ganāmpulka veselība
Par rūsganā ganāmpulka veselību rūpējas meita Baiba, kas pirms pāris gadiem kļuvusi par diplomētu veterinārārsti. Tā kā darbu šeit nav daudz, viņa paspēj vēl pastrādāt arī veterinārajā klīnikā Rīgā ar mazajiem dzīvniekiem. „Kopš esam sakārtojuši govju ēdināšanu un teļiem vairs nav caureju, vairs nav daudz, ko ārstēt. Regulāri noņemu asins analīzes, attārpoju un veicu vēl dažus profilaktiskos pasākumus, kā arī ar sonogrāfijas ierīci nosaku govīm un telēm grūsnību – gan mēnesi pēc apsēklošanas, gan rudenī pirms ziemas sezonas,” stāsta Baiba.

Barība pašu spēkiem
Gāršās lopbarību gatavo paši, gan skābsienu un sienu, ko tin ruļļos, gan spēkbarību no pašu audzētiem graudiem. Lopbarības gatavošanas laikā uz traktora sēž visi ģimenes locekļi, jo strādniekus saimniecībā nealgo. Zālāji tiek katru gadu pārraudzīti un atjaunoti, kur nepieciešams. Apsaimnieko vairāk nekā 200 ha zemes, no kuriem vairāk par pusi ir īpašumā. „No graudaugu kultūrām meklējam piemērotāko barību. Pirms pāris gadiem audzējām miežus un auzas, savukārt pašlaik esam iesējuši astoņus hektārus tritikāles, tā gan lopiem labāk garšo, gan ir lielāka atdeve, jo ar mazāku barības daudzumu iegūstam labāku svara pieaugumu dzīvniekiem,” stāsta Ilga.

Teliņiem kūtī jau no otrās nedēļas piedāvā speciālas granulas, vēlāk barību papildina ar placinātiem graudiem.

Vasarā dzīvnieki pārtiek tikai no zāles, bet pērn esot nedaudz piebaroti, jo sausā laika dēļ ganības bija tukšas. Aploks ar elektrisko ganu ir sadalīts vairākos blokos – kad nogana vienu, tad pāriet uz nākamo, lai iepriekšējais atpūšas un zāle paspēj ataugt. Rudenī visi bloki tiek savienoti kopā, veidojot vienu lielu prēriju. Jaunās teles parasti paliekot aplokos vistuvāk mājām, jo tām uzticēties nevarot, drošībai gan pieliekot klāt kādu veco govi, lai audzina, bet dažreiz arī tas nelīdz, stāsta Baiba: „Ir gadījies, ka pamostos sešos no rīta un govis ir sētā pie loga, bet ir bijuši gadījumi, kad tās ir jāmeklē pa apkārtni.”

Lopu realizācija
Jaunlopus Gāršu saimnieki realizē izsoļu namā. Tas sanākot sezonāli, visvairāk dzīvnieku ir septembrī, oktobrī – citreiz lielāka porcija, citreiz mazāka. „Piesakām internetā, izsoļu nams saorganizē transportu un atbrauc pakaļ. Vēlāk kontā ieskaita naudu. Reizi gadā cenšamies arī aizbraukt un paskatīties, kā notiek izsole. Šopavasar vedīsim uz izsoli arī jaunos vaislas buļļus,” stāsta jaunā zemniece Baiba.

Jautāta par emocijām, realizējot dzīvniekus, saimniece atbild viennozīmīgi: „Uz ganāmpulku jāskatās kā uz biznesu, nedrīkst ļaut vaļu emocijām. Bez tam viss nav tik viennozīmīgi, dažreiz jau balansējam uz robežas – kad izteikti vajag ieslēgt kritisko domāšanu, tad dzīvniekus uztveram kā biznesu, pārējā laikā tie tomēr ir mīļdzīvnieki ar savu raksturu un arī vārdu.”

Praktiskās nākotnes tehnoloģijas
Savu attīstību saimniece saskata ganāmpulka kvalitātē un dzīvnieku šķirnes izkopšanā, ko cer īstenot ar meitas atbalstu. Viņa strādā projektā par embriju transferenci un gatava par to stāstīt vairāk: „Šādu pavairošanas metodi daudzās pasaules valstīs izmanto jau sen. Latvijā tā līdz šim pielietota reti, jo ir samērā dārga. Tās ideja – no govs dzemdes tiek izskaloti 7–8 dienu veci embriji, kurus var tūlīt pat vai nu ievadīt citā govī, vai arī sasaldēt un uzglabāt neierobežoti ilgu laiku, pēc tam atkausēt un izmantot vēlāk, lai radītu pēcnācējus. Šādā veidā no vienas izcilas govs gadā var iegūt nevis vienu teliņu, bet, piemēram, 6–12. Tā iespējams ekonomēt uz dzīvnieku transportēšanas izmaksām, jo no ārvalstīm būs lētāk ievest kvalitatīvus ģenētisko līniju embrijus nekā pieaugušus dzīvniekus.”

Tas ir saimniecības tuvas nākotnes plāns, jo sertifikāts to darīt jau ir, vēl tikai jāsagaida pasūtītās ierīces. „Paplašināties mums vairs īsti nav iespēju, tāpēc ejam uz kvalitāti,” sarunas noslēgumā teic Gāršu saimniece Ilga Straševska.