, .
partlycloudy_day 23.5℃
Vārda dienu svin: Alfrēds, Madars, Fredis

Liellopu eksports – izaicinājumi un iespējas

Anda Purviņa , 21-09-2020
Liellopu eksports – izaicinājumi un iespējas

Saimnieks LV / 2020.gads (Februāris.)

Pagājušā gada nogalē biedrība Zemnieku saeima projekta Breedexpo ietvaros organizēja un aicināja gan lauksaimniekus, gan citus interesentus apmeklēt starptautisku forumu Liellopu eksports – izaicinājumi un iespējas. Forumu atklāja Zemnieku saeimas valdes loceklis un SIA Liellopu izsoļu nams vadītājs Kaspars Ādams, kurš ierosināja šādu pasākumu veidot par tradīciju, lai regulāri izvērtētu situāciju nozarē un arī citās valstīs, kopīgi rodot risinājumus.

 

Nākotnes izaicinājumi dzīvnieku veselības jomā

Foruma prezentāciju ciklu uzsāka Zemkopības ministrijas Veterinārā un pārtikas departamenta direktora vietniece Antra Briņķe, informējot par nākotnes izaicinājumiem dzīvnieku veselības jomā un uzverot, ka dzīvnieku veselība nav atdalāma no cilvēku un vides veselības. Antra Briņķe demonstrēja datus, ko Pārtikas un veterinārais dienests apkopojis uz Latvijas simtgadi par dažādām slimībām un to uzliesmojumiem dzīvnieku ganāmpulkos simts gadu laikā, kā arī valstij piešķirto statusu, ka tā ir brīva no dažādām slimībām – mutes un nagu sērgas, Āfrikas zirgu mēra, mazo atgremotāju mēra, trakumsērgas, klasiskā cūku mēra u.c. Eksporta jautājumos brīvie statusi ir svarīgi, jo atvieglo tirdzniecību gan ar Eiropas Savienības dalībvalstīm, gan eksportējot dzīvniekus un produkciju uz trešajām valstīm. „Lai valsts iegūto šo statusu, ir jāiegulda liels darbs, bet vēl svarīgāk un grūtāk ir to noturēt,” uzsver Antra Briņķe. Viena no infekcijas slimībām, kura grūti atkāpās, ir mutes un nagu sērga – tā uzskaitīta no 1922. līdz 1987. gadam, bet Latvija tika atzīta par brīvu no tās tikai 2014. gadā. Līdzīgs stāsts ir ar trakumsērgu, kad no 1960. gada to dažādiem veidiem mēģināts apkarots, līdz 2012. gadā konstatēts pēdējais saslimšanas gadījums un 2014. gadā Latvijas atzīta par brīvu no tās.

Kā vienu no nākotnes izaicinājumiem dzīvnieku veselības sektorā Eiropas līmenī prezentētāja min jaunās ES dzīvnieku veselības un veterināro zāļu regulas, vienlaikus tomēr tās dod skaidrus spēles noteikumus, definējot vienotas prasības dzīvnieku veselībai un labturībai, arī tos eksportējot. „Biedējošākais faktors šodien un nākotnē ir tas, ka slimībām un to ierosinātājiem nav robežu. Lielisks piemērs tam ir Āfrikas cūku mēris, kas sākās vienā vietā, bet nu jau izplatījies daudzās valstīs, jo pārvietojas gan cilvēki, gan dzīvnieki. Tāpēc arī dzīvnieku eksports un transportēšana ir viens no augsta riska faktoriem,” pārliecināta dzīvnieku veselības uzraudze.

Savu pienesumu izaicinājumu grozā ienes arī klimata izmaiņas, kas nāk ar jaunu slimību ierosinātājiem, vieglo ziemu dēļ daudzi infekciju pārnēsātāji kukaiņi, piemēram, ērces un miģeles, ziemā vairs neaiziet bojā. Tirdzniecībai pasaules mērogā ir svarīga loma slimību izplatībā, jo ar produktiem var atvest jaunas slimības un kaitēkļus. Tāpēc svarīga ir dzīvnieku īpašnieku modrība, sekojot situācijai ganāmpulkā un valstīs, uz kurām vai no kurienes tos ved.

 

Antibiotiku izmantošana Somijā

Par antimikrobiālo līdzekļu izmantošanu Somijā un iespējām tos samazināt stāstīja Somijas Lauksaimnieku un meža īpašnieku centrālās savienības veterinārārste Lēna Suojala (Leena Suojala).

Somijā ir infekcijas slimību ierobežošanas un apkarošanas stratēģija, kā arī tai ir no noteiktām slimībām brīvas valsts statuss – līdzīgi kā Latvijai. Turklāt pašlaik Somijā tiek gatavots dzīvnieku labturības, kas ir viena no dzīvnieku veselības pamatiem, likums. Lai, importējot dzīvniekus, neievazātu dažādas slimības, ir ieviesta kontroles programma, kurā saimnieki elektroniski aizpilda noteiktas anketas.

Somijas pārstāve informēja, ka antibiotikas Somijā tiekot lietotas tikai vetārsta uzraudzībā terapijas nolūkos, nevis kā profilakses līdzeklis. Salīdzinot ar situāciju citur ES, Ziemeļu un Baltijas valstīs antibiotikas tiek tirgotas mazāk nekā Eiropas dienvidos. Piemēram, broileru audzēšanai Somijā antibiotikas nelieto jau kopš 2009. gada.

Savukārt vienveselības pieeja (sadarbības un starpnozaru pieeja ar mērķi sasniegt optimālus veselības rezultātus, atzīstot savstarpējo saistību starp cilvēkiem, dzīvniekiem, augiem un viņu kopīgo vidi) Somijā tika uzsākta 2012. gadā, kad ES Komisija pieņēma jaunu rīcības plānu cīņai pret antimikrobiālo rezistenci (AMR) un tās pieaugošajiem draudiem, kas katru gadu rada miljardus eiro zaudējumus ES. „Jo mazāk antibiotikas izmantojam, jo mazāk veicinām to rezistenci,” pārliecināta Lēna Suojala. Visvairāk pārdotais antibakteriālais līdzeklis produktīvajiem dzīvniekiem Somijā ir penicilīns, kuru 95 % no pārdotā apjoma izmantojot atsevišķu dzīvnieku ārstēšanai, nevis grupu terapijai. Somijas lauksaimnieki ir vienisprātis, ka jāierobežo profilaktiska antibiotiku lietošana bez diagnozes noteikšanas, turklāt kopš 1996. gada ir aktuālas piesardzīgas medikamentu lietošanas vadlīnijas.

Ne mazāk svarīgs jautājums par rezistenci ir antibiotiku atliekvielu iespējamais samazinājums pārtikā, ūdenī un vidē. „Šo jautājumu risināšanai Somijā tiek veidota izlietoto veterinārijas zāļu uzraudzības sistēma, kuru plānots ieviests 2021. gadā,” informēja L. Suojala.

Uz jautājumu par iespējām samazināt antibiotiku lietošanu, eksperte atbildēja, ka tas ir iespējams, jo veseliem dzīvniekiem nav vajadzīgas antibiotikas, tās jādod tikai nepieciešamības gadījumā, turklāt veterinārārsti no zāļu pārdošanas negūst peļņu. Somijas veterinārārstu izaicinājumi antibiotiku samazināšanā ir elpošanas sistēmas slimības teļu audzēšanā, artrīts un cūku ievainojumi, kā arī mastīts slaucamām govīm, kad ir nepieciešami medikamenti.

Noslēgumā Lēna Suojala secināja, ka situācija Somijā attiecībā uz antibiotikām ir salīdzinoši laba un veiktie pasākumi ir izrādījušies efektīvi: „Mēs ejam pareizajā virzienā antibiotiku samazināšanas politikā!”

 

Dzīvnieku transports

Pārtikas un veterinārā dienesta Novietņu uzraudzības daļas vecākā eksperte Tatjana Pastare forumā iepazīstināja ar prasībām dzīvnieku pārvadāšanā: „Dzīvnieku transportēšana ir viens no svarīgākajiem aspektiem un vienlaikus lielākajiem izaicinājumiem liellopu eksportā, jo tā ir dzīva krava, kas grib ēst, dzert un elpot, tāpēc īpaši svarīga ir šī procesa pareiza plānošana.”

Jo kvalitatīvāk tiks veikts pārvadāšanas process un labāk nodrošināta dzīvnieku labturība pārvadāšanas laikā, jo ātrāk un veiksmīgāk dzīvnieks spēs atgūties pēc pārvadājuma (atgūs iepriekšējo svaru un produktivitāti), kas dzīvniekam ir liels stress un var radīt veselības problēmas un svara zudumu. Kā tiešos stresa cēloņus Tatjana Pastare minēja saskarsmi ar svešiem dzīvniekiem un cilvēkiem, transportlīdzekļa kustību un troksni, barības un ūdens trūkumu, palielinātu fizisko slodzi un arī ekstremālu temperatūru.

Transportēšanas procesa reglamentēšanai Eiropā no 2005. gada darbojas regula par dzīvnieku aizsardzību pārvadāšanas un saistīto darbību laikā, kuras galvenā pamatdoma – nedrīkst radīt dzīvniekiem nevajadzīgas ciešanas. Tāpēc, dzīvniekus pārvadājot, ir jāievēro vispārīgas prasības. Piemēram, pārvadājumi jāveic iespējami īsā laikā, nodrošinot nepieciešamo dzīvnieku labturībai. Lopiem jābūt veseliem, un transportam jābūt piemērotam konkrētajai sugai un vecumam. „Nedrīkst pārvadāt liellopus transportā ar cūkām paredzētu dzirdināšanas sistēmu,” piebilst eksperte.

Par dzīvnieku drošību un labturību pārvadājuma laikā ir atbildīgs pārvadātājs, kuram jāsaplāno viss process. Savukārt par dzīvnieka sagatavošanu pārvadājumam ir atbildīgs tā turētājs, tāpēc īpaši svarīgi ir novērtēt dzīvnieka veselību, pirms to transportē. Ir arī virkne citu nosacījumu, kas ierobežo dzīvnieku transportēšanu, piemēram, nedrīkst pārvadāt ievainotus vai slimus lopus, grūsnas mātītes, no kuru paredzētā grūsnības laikposma ir pagājuši 90 % vai vairāk, kā arī mātītes, kas ir atnesušās iepriekšējā nedēļā. Turklāt govis ik pēc 12 stundām ir jāslauc. „Aicinu īpašu uzmanību pievērst dzīvnieku nagiem, lai tie nav pārauguši vai tikko apgriezti, kas var traucēt labsajūtu brauciena laikā,” norādīja PVD pārstāve.

Tāpat dzīvnieki pārvadājuma laikā ir jābaro, jādzirdina un jāatpūtina. Jārēķinās, ka karstā laikā palielināsies ūdens patēriņš, bet aukstā – vajadzēs vairāk barības. Iekraušanas un izkraušanas laikā ar dzīvniekiem jāapietas mierīgi, nedrīkst tos fiziski ietekmēt.

Virkne prasību tiek izvirzītas arī transporta līdzeklim, ar kuru pārvadās dzīvniekus, – tam jābūt marķētam, ar neslīdošām grīdām u.c. Vēl stingrāk vērtē tos transporta līdzekļus, kuri veic tālos pārvadājumus.

Noslēgumā eksperte minēja galvenos riskus un izaicinājumus, pārvadājot dzīvniekus uz trešajām valstīm, proti: ekstremālas gaisa temperatūras, vairāku valstu robežu šķērsošana, nav zināmu atpūtināšanas punktu un parasti tie ir ļoti gari pārvadājumi, kad var rasties barības un ūdens pieejamības problēmas. Tāpēc īpaši svarīgi ir priekšdarbi un plānošana.

 

Igaunija eksportē liellopus uz Gruziju

Ar Igaunijas pieredzi liellopu eksportā forumā dalījās Igaunijas dzīvnieku audzētāju asociācijas ģenerālmenedžeris Tanels Bulitko (Tanel Bulitko).

Liellopu audzēšanai Igaunijā ir senas tradīcijas, 2019. gadā apritēja 110 gadi, kopš tika nodibināta pirmā ganāmpulku produktivitātes reģistrēšanas organizācija Igaunijā. Savukārt Igaunijas ciltsgrāmata 2020. gadā svinēs 135. gadadienu. Šķirnes dzīvnieku audzēšanu koordinē Igaunijas Dzīvnieku audzētāju asociācija, kuras biedriem pieder 90 % Igaunijas liellopu. Arī lopu eksports un izsoles ir asociācijas kompetencē. Lai šo darbu plānotu un atvieglotu, 2015. gadā tika atklāts dzīvnieku savākšanas punkts.

Kopumā liellopu skaits no pagājušā gadsimta 90. gadiem līdz mūsdienām ir samazinājies gandrīz uz pusi, savukārt piena ražošana ir saglabājusi pieaugošu tendenci. 2019. gada oktobrī Igaunijā reģistrēti gandrīz 55 tūkst. gaļas šķirnes liellopu. Vispopulārākie Igaunijā ir Aberdinangusa šķirnes pārstāvji, tiem seko Limuzīni, Herefordi, Simentāļi un Šarolē.

Igaunijā liellopus gan realizē vietējā tirgū, gan eksportē uz ES un trešajām valstīm – piemēram, Gruziju, Kazahstānu, Uzbekistānu un Turciju.

2018. gadā Igaunija eksportējusi 55 tūkst. dzīvnieku, gan vaislai, gan nobarošanai. Piena lopus – Holšteinas melnraibās un Igaunijas sarkanās – lielākos apjomos eksportē uz Turciju, Krieviju, Baltkrieviju, Kazahstānu, Gruziju un Uzbekistānu, kā arī Maltu. Igaunijas pārstāvis lepojās, ka 60 tūkst. liellopu ganāmpulku Maltā ik gadu papildina ar 100 lopiņiem no Igaunijas. Maltā augsto temperatūru dēļ ir grūti veikt mākslīgo apsēklošanu, tāpēc izvēlas papildināt ganāmpulku ar dzīviem lopiem, nevis piemēram, iegādāties embrijus.

Pieprasījums pēc gaļas liellopiem ir pieaudzis, pateicoties Igaunijas liellopu gaļas selekcijas labajai reputācijai Eiropā. Vispieprasītākās ir Aberdinangusa šķirnes teles, bet ir interese arī par citu šķirņu dzīvniekiem. Buļļus Igaunija eksportē no 2010. gada, iegūstot pieredzi dzīvnieku pārvadāšanai ar lidmašīnu uz Turciju, tādējādi īsā laikā transportējot lielu skaitu dzīvnieku. Tomēr izmaksas ir salīdzinoši lielas, tāpēc vairāk transportē pa sauszemi.

Kā vienu no eksporta izaicinājumiem Igaunijas pārstāvis minēja jaunlopu eksportu uz Turciju, kas parasti notiek laikā no septembra līdz decembrim, jo tieši gada nogalē ir grūti atrast pārvadātājus Ziemassvētku dēļ. Tāpēc arī tapa dzīvnieku savākšanas punkts, lai loģistikas uzņēmumiem būtu mazāka ietekme.

Savs eksporta stāsts Tanelam Bulitko ir par Gruziju, uz kuru dzīvniekus (lielākoties piena lopus – grūsnas teles) ved jau kopš 2015. gada. Gruzijā ir zems mākslīgās apsēklošanas līmenis, taču tur vēlas palielināt piensaimniecību un pērk dzīvus dzīvniekus. „Pieredze ar Gruziju nav viegla, esam lopus veduši arī pa jūru no Bulgārijas uz Batumi vai pa sauszemi caur Krieviju, kur rudeņos gan ir grūti izbraucami ceļi,” stāsta eksperts.

Jauns eksporta tirgus, kas atvērās tikai 2019. gadā, bet vieš cerības uz attīstību, ir Kazahstāna. Uz šo valsti eksportēja Herefordas un Aberdinangusa šķirnes vaislas teles. Igaunijas pārstāvis uzskata, ka, vēloties atklāt eksportu uz kādu valsti, vēlams iesaistīt arī valdību, kā tas, piemēram, ir gadījumā ar Kazahstānu.

 

Somijā akcents uz piena liellopu eksportu

Foruma pirmo daļu ar stāstu par Somijas pieredzi liellopu audzēšanā un eksportā noslēdza kooperatīva FABA attīstības vadītājs Hannu Malimaki (Hannu Myllymäki). Kooperatīvam ir plašs pakalpojumu klāsts lopkopības attīstībā, pavairošanā un veselībā, īpašu uzmanību pievēršot dzīvnieku selekcijas jautājumiem, līdz pat embriju un genomu līmenim.

Kooperatīvam pieder 25 % no VikingGenetics, kas ir viens no pasaules lielākajiem un vadošajiem selekcijas uzņēmumiem un Somijā īsteno spēcīgāko sarkano govju selekcijas programma pasaulē – VikingRed. Tajā iekļautas Somijas Airšīras, zviedru un dāņu sarkano šķirņu govis. Tāpēc arī eksportēti tiek pārsvarā piena lopi – vaislas teles.

Arī situācija ar gaļas liellopiem Somijā šā gadsimta sākumā ir uzlabojusies – to skaits ir dubultojies. Populārākās šķirnes ir Herefordi, Šarolē un Aberdinanguss. „Visvairāk esam eksportējuši Airšīras, Holšteinas un gaļas šķirnes dzīvniekus uz Krieviju. Vislabākajā gadā tās bija 800 Airšīras telītes, pērn tikai līdz 200 lopiem. Tāpat eksportējam uz Lietuvu, Igauniju, Poliju, Rumāniju un Zviedriju,” stāsta Somijas eksperts. Pēc viņa teiktā, eksportēto dzīvnieku ganāmpulku pārraugiem sniedzot konsultācijas par šiem lopiem arī pēc to pārdošanas.

 

Eksports veicinājis gaļas liellopu audzēšanu

Foruma noslēgumā arī Kaspars Ādams pastāstīja par savu vairāk nekā 10 gadus ilgo pieredzi izsoļu organizēšanā, kas ir viens no eksporta un tirgus instrumentiem. Latvijai pārsvarā ir sadarbība ar ES valstīm, tālākais dzīvnieku piegādes punkts ir bijusi Grieķija. Pateicoties eksportam, pieaudzis gaļas liellopu zīdītājgovju skaits no 20 tūkst. 2012. līdz 50 tūkst. 2018. gadā. Lielākā daļa gaļas liellopu nonāk eksporta tirgos – 2017. gadā eksportēti 75 000, 2018. gadā – 85 000 liellopu un 2019. gadā varētu būt līdzīgs rādītājs. Piena sektorā aktuāls grūsno telīšu eksports. Pārsvarā liellopi tiek eksportēti uz Poliju, Nīderlandi, Lietuvu un Turciju. 2019. gadā šajā sarakstā parādījušās arī Bulgārija un Kazahstāna.

Daļa no valstīm, piemēram, Bulgārija, Lietuva, nav eksporta gala punkti. Tajās tiek ievests, savākts lielāks skaits dzīvnieku, ko pēc tam transportē tālāk – uz Turciju, Libānu,” skaidroja Kaspars Ādams. Tāpēc viens no eksporta izaicinājumiem ir nodrošināt pietiekami lielus dzīvnieku apjomus.

Iesakām izlasīt Skatīt vairāk
Minerālas, mikrobioloģiskas un augu izcelsmes barības piedevas cūku ēdināšanā
Minerālas, mikrobioloģiskas un augu izcelsmes barības piedevas cūku ēdināšanā

Mūsdienās antibiotiku lietošana Eiropas Savienībā un citās valstīs ir pilnī...

Zināmais un nezināmais piens
Zināmais un nezināmais piens

Piena produktu patēriņš Latvijā pēdējās desmitgadēs ir ievērojami samazināj...

Kur kaza Bonija Sniķerus aizveda
Kur kaza Bonija Sniķerus aizveda

Gleznaini skaistā vietā – Sniķeru kalniņā Jumurdas ezera krastā vasarās gan...

Vienmēr ar rūpēm par vidi
Vienmēr ar rūpēm par vidi

Junkkari sējmašīnu rūpnīca atrodas Somijā, Dienvidostrobotnijas reģionā, Yl...