Saimnieks LV / 2018.gads (Augusts.)

Lauku atbalsta dienesta direktores vārdu Latvijā droši vien zina visi lauksaimnieki, jo teju katram, kas kaut ko audzē un ražo, ir bijusi saistība ar Lauku atbalsta dienestu, saņemot dažāda veida atbalsta maksājumus. Anna Vītola - Helviga dienestu vada jau devīto gadu, un lielā mērā, tieši pateicoties viņas neatlaidībai, LAD ir kļuvis par vienu no mūsdienīgākajām valsts iestādēm Latvijā, bet tā Elektroniskā pieteikšanās sistēma pērn kļuvusi par labāko IT nozares rīku pasaulē. Tomēr, pirms sasniegti ievērojami profesionālie panākumi, nācies piedzīvot ne vienu vien grūtu brīdi, arvien nonākot pie atziņas, cik būtiska ir stipra un mīloša ģimene tev apkārt.

– Vai Lauku atbalsta dienestā jūs strādājat no paša iestādes rašanās sākuma?
Anna Vītola - Helviga: – Gandrīz no pašiem pirmsākumiem. Sāku kā LAD Finanšu departamenta direktore, pēc tam biju direktora vietniece, tad vairāk nekā divus gadus bija pārtraukums, jo strādāju direktores amatā Valsts reģionālās attīstības aģentūrā. Tur ieguvu plašu izpratni, kā strādāt ar dažādiem fondiem. Tā kā šī aģentūra strādā ar IT lietām, guvu arī pamatīgu pieredzi, kā tiek attīstītas informācijas tehnoloģijas valsts pārvaldē. 2009. gadā mani uzaicināja atpakaļ uz LAD jau direktores amatā. Piekritu, pat nedomājot, jo man patīk darbs lielās iestādēs, darboties ar vērienīgiem procesiem, sekot to īstenošanai.

Esot šajā amatā, jūtu gan lauksaimnieku organizāciju, gan sava kolektīva atbalstu. Kopumā ir sajūta, ka esmu īstajā vietā. Man patīk, ka LAD ir reģionālās pārvaldes un ir daudz vairāk tiešas saskarsmes ar cilvēkiem klātienē, īpaši lauksaimniekiem. Viņi ir unikāli! Esmu tik daudz tikusies ar lieliem un maziem, veciem un jauniem. Tas man ir sniedzis lielu gandarījumu, redzot, kā saimniecības un lauki attīstās. Īpašs prieks par ģimenēm, kas atgriežas Latvijas laukos. Mūsu lauksaimnieki tomēr ir tik pozitīvi un varoši! Viņi dara un viņiem izdodas par spīti visam. Par to, ka Latvijas laukos tiek saimniekots aktīvi, liecina, arī tas, ka katru gadu palielinās pieteiktās platības atbalsta saņemšanai. Iestājoties Eiropas Savienībā, tie bija 1.4 milj. ha, bet tagad jau 1.7 milj. ha.

– Vai pirmsākumos varējāt iedomāties, ka LAD kļūs par tik modernu iestādi?
– Pirmoreiz piedalīties atlases konkursā LAD mani uzaicināja iepriekšējā direktore Irina Pilvere, ar kuru bijām gan klasesbiedrenes, gan kursa biedrenes augstskolā. Uzskatu, ka šāda sadarbība ir laba, jo viena otru pazīstam, uzticamies, zinām stiprās un vājās puses. Sākums dienestā bija ļoti grūts. Pirmkārt, jau regulu kalni, jaunie termini, kurus nācās saprast, sēdējām pēc darba pie lielā galda un diskutējām. Pie mums brauca speciālisti no Eiropas Komisijas, kuri bija strikti, nemitīgi pārbaudīja un baidīja, ka nav kārtībā tas vai šis. Tā tas bija valstīs, kuras vēl nebija iestājušās ES. Pagāja divi gadi, līdz sakārtojām visas procedūras. Tad sākās pirmā Sapard programma – īstā dzīve ar reāliem projektiem, kļuva daudz interesantāk. Birokrātijas gan bija daudz, arī zemnieku uzticība bija jāiegūst.

2004. gadā sākās platību maksājumi, un bija jāsāk būvēt jauna informācijas sistēma pilnīgi tukšā vietā, jo pirms tam pilnīgi pietika ar Excel. Latvijā gan līdzekļus sistēmas izveidei ieguva salīdzinošo vēlu – mums bija 9 mēneši, kuru laikā tā bija jāizveido. I. Pilvere toreiz uzticējās tieši jauniem cilvēkiem, daudzi bija tikko no universitātes. Tas bija pareizs lēmums, jo bija vajadzīgi moderni, drosmīgi risinājumi. Mums laimējās ar uzņēmumu, kas palīdzēja izstrādāt sistēmu, – toreiz tā bija IT Alise. Šie cilvēki mūs pamācīja, lika domāt plašāk, arī paši braucām uz Zviedriju pētīt un izprast viņu sistēmu, jo tajā laikā tā mums šķita kā labs paraugs. Tas bija ļoti saspringts laiks, kad varēja būt visādi, toreizējā direktore pat teica, ka atkāpsies no amata, ja sistēma nesāks darboties laikā. Sākumā sistēmā viss strādāja lēni, nevar ne salīdzināt ar to, kā tas ir tagad!

Mūsu iestādē arī pašlaik jaunās tehnoloģijas ienāk ātrāk nekā citur valsts pārvaldē. Taču tas ir jāgrib! Tieši tāpēc ir svarīgi noturēt speciālistu kodolu, jo cilvēkam no malas būs ļoti grūti saprast šo platību un citu maksājumu specifiku.

– Vai jums šajā amatā ir palikuši vēl kādi izaicinājumi?
– Esmu sasniegusi teju visu to, ko gribēju, kļūstot par direktori. Mans mērķis bija LAD tuvināt klientam, lai mēs nestrādātu nestrādātu aiz slēgtām durvīm, bet būtu atvērti, skaidrotu, lai klienti nekļūdītos un mēs nenoraidītu kādu labu projektu tikai kādu tehnisku iemeslu dēļ, kā kādreiz mēdza būt. Šajā jautājumā mēs daudz izglītojām savus darbiniekus. Tomēr joprojām šajā darba vietā ir, kur augt. Aizvien ir procesi, kas ir birokrātiski, un jādomā, kā tos varētu vienkāršot gan pašā iestādē, gan saskarsmē ar klientiem. Tāpat nāk klāt jaunas funkcijas, jaunas tehnoloģijas – satelītattēli, droni – atkal jāapgūst jauna pieredze, arī ārvalstīs. Tuvojas jaunais maksāšanas periods, kur atkal būs jaunas izmaiņas. Taču šobrīd uztvert visu jauno ir daudz vieglāk.

Ļoti daudz enerģijas paņem visdažādākās pārbaudes, kurām mums ir jāgatavojas un jāsniedz informācija. LAD pārbauda gan auditorfirma, kas vētī visu gada pārskatu un sniedz ļoti apjomīgu atzinumu angļu valodā, kas tiek sūtīts uz Briseli, no kurienes savukārt var braukt pēcpārbaudēs, atlasot pēc saviem riskiem auditējamos jautājumus, šie auditori uz vietas ir nemitīgi. Tad pie mums ierodas arī Eiropas Komisijas auditori, kas pēc tam sagatavo ziņojumus, kur dažkārt atsevišķus punktus ir nācies arī atspēkot.

Reiz pat nonācām līdz tiesai, un LAD procesā uzvarēja Eiropas Komisiju, kas mums draudēja ar 800 tūkstošu eiro uzrēķinu. Vēl mūs pārbauda arī Eiropas Revīzijas palāta, Valsts kontrole – vairākas pārbaudes un kontroles notiek vienlaicīgi. Tas tomēr izsit no reālā ikdienas darba ritma.

– Ja runājam par profesionālo dzīvi pirms LAD, kurus uzskatāt par galvenajiem pieturas punktiem?
– Tā noteikti bija mana pirmā darba vieta kolhozā Nākotne, kur sāku strādāt kā ekonomiste, pēc tam galvenā ekonomiste. Var jau teikt, ka tie bija pavisam citi laiki, bet tur es guvu patiešām lielu darba pieredzi. Kolhoza priekšsēdētājs Artūrs Čikste strādāja ar ļoti drastiskām metodēm, bet bija arī ļoti cilvēcisks. Vajadzēja izdarīt tā, kā viņš bija iecerējis, un atkāpes nedrīkstēja būt. Katrā ziņā tagad ar šādām metodēm nestrādā, bet arī virzība līdz ar to bija ļoti strauja, darbinieki tika labi novērtēti.

Kā lai zina, kurš vadības stils ir labāks? Esmu strādājusi gan pie autoritatīva, gan demokrātiska vadītāja. Ir bijis, ka ļoti autoritatīvs vadītājs sasniedz ļoti daudz, cilvēki viņu ciena, savukārt ar demokrātiskām metodēm ir gājis grūti. Vadītājam ir jābūt spējīgam uzņemties atbildību un pieņemt lēmumu. Ja visu laiku gaidīsi, ka visi tev piekritīs, uz priekšu nevirzīsies. Un tev pašam jābūt saskaņā ar pieņemto lēmumu. Protams, lēmumiem ir jābūt pareiziem un pamatotiem. It īpaši, ja kļūdīsies sākumā, kolektīvs tev vairs neuzticēsies. Ar laiku tas kļūst arvien vieglāk. Manuprāt, LAD kolektīvs Rīgā un reģionālajās nodaļās ir labs, draudzīgs un es pat teiktu – vienkāršs, jo daudzi esam no laukiem un mums nav neveselīgu ambīciju. Man ir arī ļoti labi vietnieki un profesionāli departamentu direktori, kuri paši nāk ar idejām, tāpat arī pārvalžu vadītāji – mēs esam tas kodols, kas kopā virza iestādes attīstību. Jā, dažkārt idejas ir pārdrošas, piemēram, pirms pāris gadiem tika pieņemts lēmums, ka visiem jāpiesakās platību maksājumiem elektroniski. Tad sapratām, ka jāiet ārā no kabinetiem, jāpalīdz klientiem, braucām uz daudziem Latvijas pagastiem. Un tagad darbiniekiem ir liels gandarījums par rezultātu! Visi piesakās maksājumiem elektroniski, saņem tos ātrāk, kā arī būtiski ir samazinājies klientu pieļauto kļūdu apjoms – iepriekš ap 18 tūkstošiem klientu bija problēmas pieteikumos, nu divu gadu laikā šis skaitlis sarucis līdz aptuveni 1300. Un šie ir ievērojami ieguvumi!

Kopā ar ģimeni dēla izlaidumā.

Ar meitu rehabilitācijas centrā Vaivaros 90. gados.

– Vai kolektīvam ir arī kādi kopīgi pasākumi?
– Gadā ir divi tradicionālie pasākumi, kuros piedalās arī reģionālās pārvaldes. Kopā esam tuvu 800 cilvēkiem, nav tik vienkārši visiem satikties. Mums ir sporta spēles katru vasaru un gada noslēguma pasākums, kur izceļam labākos darbiniekus un sirsnīgi pavadām laiku kopā. Dažkārt izdomājam arī ko jaunu – svinam ražas svētkus, ir bijuši recepšu konkursi, kur gardāko ēdienu no katras pārvaldes varējām degustēt šeit, centrālajā pārvaldē. Uz Līgo svētkiem reiz paši iestudējām Skroderdienas Silmačos. Par mūsu kolēģu sasniegumiem, dažādiem notikumiem un interesanto pieredzi stāstām mūsu darbiniekiem dienesta iekšējās saziņas mājaslapā. Pie tā ir nemitīgi jāpiedomā, jo vajag kaut ko jaunu, lai cilvēkus iesaistītu un atraisītu.

– No profesionālās dzīves pie jums pašas – kāda bija jūsu bērnības pasaule?
–Tēti ar viņa vecākiem izsūtīja divreiz. Pirmo reiz tas notika 1941. gadā, tad viņiem uz gadu ļāva atgriezties Latvijā, tēvs paspēja apprecēties, piedzima vecākais brālis, un tad viņu izsūtīja otrreiz, bet mamma ar mazo brāli aizbrauca līdzi pati, un Sibīrijā piedzimu es. Neko no tā laika neatceros, jo pusotra gada vecumā atkal atgriezāmies Latvijā. Ģimene man bija ļoti laba un draudzīga, mūs audzināja vecāmāte, man bija divi brāļi. Mammu es redzēju retāk, jo viņa bija zobārste un strādāja tā, kā tolaik bija ierasts – pusotru slodzi no 8 rītā līdz 7 vakarā, un vēl sestdienās līdz pusdienlaikam.

Es klausos, ko runā izsūtītie cilvēki. Mana vecāmāte bija unikāls cilvēks, jo viņā nebija ļaunuma ne pret vienu, vienmēr uzsvēra – nekad nesaki par kādu tautu, ka tā ir slikta, slikti gan ir komunisti un čekisti, bet krievu tauta ir unikāla, kāda ir viņu kultūra! Un krievi mums arī Sibīrijā palīdzēja pēc tam, kad saprata, ka neesam nekādi fašisti. Vecāmāte nekad nesūdzējās, atrada visā pozitīvo – jā, viņa teica, izsūtījumā bija grūti, bet varbūt tāpēc mēs izdzīvojām, jo, paliekot Latvijā, tēvs noteikti būtu iesaukts kādā no armijām. Mājās man visu stāstīja jau no mazām dienām – gan par izsūtījumu, gan Latvijas laiku, tā bija milzu uzticēšanās, ar norunu, ka ārpusē par šo nekad nerunā, jo tad papum vai mammai var būt slikti.

Kad vecāki atgriezās Latvijā, viņi sākumā gribēja dzīvot Rīgā, no kurienes nāca mamma, bet to neļāva. Pirmie gadi vispār bija grūti. Tēvs nostrādāja kādu laiku, bet, kad uzzināja, ka ir bijis izsūtījumā, viņu palūdza aiziet. Tā līdz 1963. gadam bijām vairākās vietās, bet mums kā bērniem tas neko daudz netraucēja. Tad gan apmetāmies Dobelē un tur nostabilizējāmies. Tēvs bija galvenais grāmatvedis kolhozā. Pabeidzu Dobeles vidusskolu, kas, manuprāt, bija ļoti laba skola tajā laikā un ielika labus pamatus. Es labi mācījos un man pat bija grūti izšķirties, kur tālāk studēt. Skolotāji ieteica kaut ko pa fizikas, ķīmijas līniju, bet tas mani neinteresēja, savukārt mamma gribēja, lai eju studēt medicīnu, taču man nepatika. Vēl tagad atceros, kā mammas soma smaržoja pēc zālēm! Vēl man patika svešvalodas, tomēr mamma strikti atrunāja – tu esi izsūtīto meita, nekad netiksi uz ārzemēm, tev valoda nekad nebūs dzīva, tāpēc no tā nav jēgas. Tāpēc, tā kā toreiz jau dzīvojām kolhozā Nākotne, tur piedāvāja stipendijas mācībām LLU, un pēdējā brīdī es izdomāju studēt ekonomistos. To nevienu mirkli neesmu nožēlojusi. Skola bija ielikusi tik labus pamatus, ka augstskolā bija ļoti viegli mācīties.

– Kā jums toreiz un tagad izdodas sabalansēt darba un ģimenes dzīvi? Jūsu amats tomēr uzliek lielu atbildību, droši vien tas nozīmē arī spriedzi.
– Manā dzīvē ir bijuši dažādi periodi. Esmu precējusies divas reizes, un abi bērni ir ar lielu gadu starpību. 90. gados apprecējos otrreiz, dēls jau tad bija pusaudzis. 1992. gadā man piedzima meita, kurai bija lielas veselības problēmas. Kā ir tad, kad tas notiek, to var iedomāties tikai cilvēks, kam ir bijis kas līdzīgs. Sākumā tā ir pilnīga histērija un šoks, šķiet, ka dzīve ir sabrukusi. Taču man ļoti laimējās ar ārsti, nokļuvu Bērnu slimnīcā pie dakteres Pavāres, kurai esmu pateicīga līdz šai dienai, mēs vēl joprojām uzturam kontaktus. Viņa mani ieveda savā kabinetā un tā stingri pateica – tagad tu vairs nevari žēlot sevi, domā tikai par bērnu – būs ļoti grūti, bet tev ir jāstrādā ar viņu un jācīnās. Ja to darīsi, tad daudz ko panāksi. Viņa arī vadīja ārstniecības procesu pirmos trīs gadus, kaut gan viņas pienākumos tas sen vairs nebija. Pirmo gadu gandrīz nemitīgi dzīvojām pa slimnīcu, tad notika operācija. Ar mašīnu braucām arī uz Vāciju un Poliju pie profesoriem, kuri strādāja ar Voita terapiju. Šodien par to jau zina vairāk, bet toreiz biju pirmā mamma Latvijā, kurai tā tika iemācīta. Tas nozīmēja, ka man ar bērnu vajadzēja strādāt četras reizes dienā apmēram stundu. Tā es pilnīgi biju ārā no profesionālās dzīves, pat palaidu garām laiku, kad Latvijā bija repšiki. Vīrs par mums gādāja finansiāli, esmu viņam ļoti pateicīga, jo viņš par meitu rūpējās tieši tāpat, kā es. Vienam to panest ir teju neiespējami! Kad meitai palika trīs gadi, viņas veselība bija krietni uzlabojusies, sapratām, cik mums ir spējīgs, attīstīts un dzīvespriecīgs bērns. Tad arī pieņēmām lēmumu, ka man ir jābeidz sēdēt mājās, jānodarbina sevi, un tā var aizdzīt prom arī drūmās domas.

Protams, brīvu darba vietu jau īpaši daudz tajā laikā nebija. Turpat bijušā kolhoza vietā bija izveidojušās daudzas firmas, trijās sāku strādāt par grāmatvedi. Pa vidu gāju mājās darboties ar bērnu, mums paveicās ar ļoti labu auklīti. Grāmatveža darbs gan man īsti nepatika, likās pārāk vienveidīgs, bet es domāju – man jau drīz būs 40, kam gan es būšu vajadzīga! Tādi tie laiki toreiz bija. Paldies manam dēlam, kas tolaik strādāja Rīgā un mani iedrošināja, lai piedalos amatu konkursos, ka esmu pietiekami gudra un spējīga, sākumā gan droši vien nāksies samierināties ar atteikumiem. Tad es izlasīju sludinājumu, ka Hansabanka meklē filiāles vadītāja vietnieku jeb, kā to toreiz sauca, klientu menedžeri. Konkurss bija ļoti liels, Nemaz nedomāju, ka mani paņems, bet jau tajā pašā vakarā zvanīja, ka esmu uzvarējusi un varu iet strādāt. Es tā nobijos, neko no bankām taču nesapratu, satraucos, kā tagad dzīve mainīsies. Arī dēls bija pārsteigts. Abi ar vīru nolēmām, ka man ir jāiet un jāizmēģina jauni izaicinājumi, arī meitas veselība bija nostabilizējusies. Laiks bankā man ļoti patika, viss attīstījās, es sapratu, kā strukturēti tiek vadīts liels uzņēmums, kā mācīti darbinieki un izvirzīti viņiem mērķi. No turienes tad mani uzaicināja strādāt uz LAD, kas atkal likās pilnīgi jauna sfēra, pie tam darbs atrodas Rīgā.

Esmu ļoti pateicīga, ka vīrs daudz rūpējās par meitu pēdējos bērnudārza gadus un skolas laiku, jo man darba dzīve paņēma daudz. Un tagad esam ļoti priecīgi par savu meitu, kura ir daudz sasniegusi, beidza Zviedru ekonomikas augstskolu un šovasar apprecējās! Dēls bija ļoti patstāvīgs un mērķtiecīgs jau no pusaudža gadiem un saviem spēkiem dzīvē ir sasniedzis daudz. Lepojos ar abiem saviem bērniem un esmu priecīga, kādi viņi ir izauguši.

– Kā jūs atpūšaties no darba, vai jums ir kādi vaļasprieki?
– Man tiešām ļoti daudz ko patīk darīt, ja tikai visam būtu laiks! Intereses jau arī mainās. Jaunībā likās, ka man nekad nebūs dārzs, kas var būt garlaicīgāks kā kaut ko stādīt, mana mamma priecājās par puķēm, kas man bija vienaldzīgas. Tagad esam iekopuši ap māju ļoti skaistu dārzu, katru pavasari domājam, kā kaut ko papildināt. Kopā ar vīru staigājam un skatāmies, cik skaisti mainās krāsas. Tieši tāpat arī par ēst gatavošanu. Kādreiz man šķita – kas tur vispār ir, ko runāt par ēdieniem, bet tagad domāju, cik skaisti, ja varu savai ģimenei pagatavot ko garšīgu un to citi novērtē, uz svētkiem lūdz man kādu īpašu ēdienu.

Protams, man patīk arī ceļot, daudz kur esam bijuši, bet tagad man arvien vairāk patīk ceļot tepat pa Latviju. Esmu redzējusi daudz ko Eiropā, bijusi Austrālijā. Kad pavērās priekškars, gribējās visu apskatīt – ak, cik tur ir labi, cik skaisti, bet, kad to visu esi redzējis, sāc novērtēt to, kas ir šeit. Mēs bieži braucam pa Latviju un redzam: te ir kaut kas restaurēts un izremontēts, par ko ir tiešām prieks. Un kāda mums ir pludmale! Manam brālim ir atpūtas vieta Pāvilostā, kur bieži braucam, tas ir kas fantastisks, tādas vietas nav nekur citur! Viss ir tik tīrs, sakopts, brīžiem darba dienās esi tur viens pats, nostaigā kilometrus un nesatiec nevienu cilvēku. Mums ar vīru patīk iet gar jūru, rekords ir 54 km vienā dienā! Tas gan bija par daudz, jo pēc tam trūka spēka. Vispār gribam noiet gar visu Baltijas jūras piekrasti Latvijā. Man ļoti patīk pavadīt laiku ar ģimeni – brīžiem jau smejamies, ka esam kā itāļu ģimenīte, kas sabrauc piektdienas vakarā, tad kopā gatavojam ēst, ejam pārgājienos, uzsitam ģimenes klačiņu un svētdien dodamies atkal prom. Tas ļoti atslogo un arī liek domāt par citām lietām.

Tāpat Latvijas kultūra, tas, ko mēs te varam baudīt, ir fantastiski! Mums ir abonementi uz trijiem teātriem, varbūt mazliet par daudz, bet ir tik ļoti interesanti! Pilnīgs atklājums mums bija Liepājas teātra trupa, kam ir fantastiskas izrādes. Tāpat koncerti, operas, Marina Rebeka un Elīna Garanča... Nezinu, kur Eiropā vēl tā ir, ka vari skaisti saģērbties un kājām aiziet uz pirmklasīgu pasākumu! Tāpat mani interesē sports, ir tik daudz Eiropas un pasaules līmeņa notikumu – motokross, autorallijs, ko var skatīties un baudīt!

– Kā ir ar draugiem jūsu dzīvē – vai ir tādi, kas par tādiem kļuvuši sen, vai arī kāds vēl nāk klāt arī šobrīd?
– Man ir studiju biedri, ar kuriem pa retam satiekamies. Es varu viņus būt neredzējusi piecus gadus, bet kad satieku, ir sajūta, ka tas ir mans cilvēks, ar ko vari runāt par visu un saproties no pusvārda. Bet, vai ir nākuši klāt? Atklāti sakot, ja ir tāda slodze darbā un laba ģimene, nav jau īpaši daudz laika pievērsties vēl kam. Varbūt, aizejot pensijā, to gribēsies vairāk, bet pašlaik lielāko daļu mana brīvā laika paņem mana ģimene, bieži esam ar brāļa ģimeni, kopā ceļojam, tas jau ir kupls pulciņš!