Saimnieks LV / 2020.gads (Janvāris.)

Lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvā sabiedrība Vidzemes putni ir pavisam jauns kooperatīvs, kas Latvijā pārstāv neierastu nišu – apvienojot mazās vistkopības saimniecības, tirgū piedāvā galvenokārt brīvos apstākļos audzētu dējējvistu olas. Produkcija jau pieejama lielveikalu tīklos, taču Nauris Vītols, valdes priekšsēdētājs, un Baiba Budēviča, tirdzniecības vadītāja, ir pārliecināti, ka ir tikai ceļa sākumā un ražošanas apjomi vēl augs.

– Kā radās ideja par šāda kooperatīva izveidi?

Baiba Budēviča: – Vidzemes putni ir dibināti 2018. gada novembra vidū, tātad mums pašlaik aprit tikai gads. Kooperatīvā apvienojās vairākas Vidzemes zemnieku saimniecības – sākumā bija piecas, taču nu jau nāk klāt arī saimniecības no citiem novadiem – tā mums ir pievienojusies SIA Kurzemes olas. Vienai pašai saimniecībai ar saviem nelielajiem produkcijas apjomiem strādāt ir grūti – ar vienu kūti, tūkstoti un pat diviem tūkstošiem putnu ir neiespējami ieiet veikalu tirdzniecības tīklos un darboties kā nopietnam tirgus spēlētājam. Apvienošanās dod spēku un pastiprina konkurētspēju, jo olu segments attīstās. Īpaši to motivē lielāko lielveikalu ķēžu un ēdināšanas uzņēmumu apņemšanās no 2025. gada vairs netirgot (vai ievērojami samazināt) sprostos dētu vistu olas.

Nauris Vītols: – Lielveikalu tīklos brīvi dzīvojošo vistu olas pašlaik ir ne vairāk par 5 %, tāpēc šis segments noteikti augs.

B. Budēviča: – Un tas liek sarosīties! Ir skaidrs, ka t.s. mājas olu apjomi Latvijā pieaug. Pašlaik ir ap 300 zemnieku saimniecību, kas vistu olas ražo nelielos apjomos. Katram ir savi noieta tirgi – nišas veikali, kafejnīcas, sadarbības projekti, kur olas tiek pārdotas nelielos apjomos. Kooperatīvam vairāk ir tendence iet uz lielveikaliem, lielākiem klientiem, un, jo vairāk mums būs biedru, jo vairāk produkcijas varēsim nodrošināt.

– Vai jums iepriekš bija saistība ar šo nozari?

B. Budēviča: – Kooperatīvā es esmu kopš 2019. gada maija vidus, bet olu nozarē ilgi – pirms tam 23 gadus strādāju Ziemeļeiropas lielākajā olu un olu produktu ražotnē Balticovo. Tā kā arī man šis ir izaicinājums no ļoti liela ražotāja pāriet uz mazāku mērogu. Taču ir ļoti interesanti, saskatu, ka priekšā gaidāms vēl ļoti daudz smaga darba. Sacensties ar lielajiem ražotājiem nav viegli, bet ar labu taktiku un pareiziem mērķiem to var paveikt.

N. Vītols: – Esmu saņēmis biedru uzticību vadīt šo kooperatīvu, arī pats esmu saimniecību īpašnieks – SIA Straupes ligzda ražo brīvos apstākļos audzētu dējējvistu olas, savukārt SIA EK Ovo − bioloģiskās olas. Doma par bioloģisko vistkopību gan nāca daudz vēlāk.

Pati ideja par kooperatīvu sākumā pat nebija tik daudz saistīta ar olu tirdzniecību, bet centieni risināt dažādus organizatoriskus jautājumus, kas aktuāli mazām saimniecībām, – jaunputnu iegāde, olu pārstrāde. Šāda kooperatīva iepriekš Latvijā nav bijis, īsti pat nav iespēju smelties pieredzi no citiem kooperatīviem, kas darbojas piensaimniecībā vai graudkopībā. Katrā ziņā strādājam, lai nodrošinātu ar produkciju gan savus iepriekšējos klientus, gan kooperatīva partnerus. Savu kooperatīva modeli vēl veidojam un ik pa brīdim uzlabojam, nākot klāt jaunām idejām. Izaicinājumi ir teju katru mēnesi, lai sabalansētu visas savas vajadzības un pasūtījumus, jo vistkopībā nav iespējams strauji palielināt vai samazināt putnu un olu skaitu. Viss notiek pakāpeniski, tāpēc gaidām, kad mūsu biedru skaits kļūs lielāks. Šis mums ir tikai pirmais īstais finanšu gads. Mūsu kooperatīvam vēl ir jāizpilda noteikti kritēriji, jātiek atzītam, arī lai varam pretendēt uz Eiropas Savienības fondu atbalstu.

– Ja salīdzina brīvos apstākļos augušas un sprostos turētas vistas – vai iegūtās olas atšķiras?

N. Vītols: – Olu sastāvs īsti neatšķiras, varbūt vienīgi vairāk D vitamīna, jo vistas vairāk laika pavada svaigā gaisā. Mazās saimniecībās arī ir iespēja nodrošināt daudzveidīgāku barību, jo lielākas ražotnes izvēlēsies kvalitatīvu, bet lētāku barību. Izvēli par labu brīvās turēšanas apstākļos augušām vistām drīzāk nosaka cilvēku apziņa – viņi grib iegādāties olas, kuru dējējas dzīvojušas labākos apstākļos.

B. Budēviča: – Arī uz Vidzemes putnu olu iepakojuma esam norādījuši, ka putnu skaits vienā novietnē nepārsniedz 5000 putnu. Tātad tās ir mazās zemnieku saimniecības.

– Cik lielas vidēji ir biedru saimniecības?

B. Budēviča: – Aptuveni tūkstoš, pusotra līdz diviem tūkstošiem vistu. Naura saimniecība ir vislielākā.

N. Vītols: – Jā, Straupes ligzda saražo ap 50 % no kooperatīva brīvos apstākļos turēto vistu olu. Man ir 7800 vistu. Savu saimniecību sāku veidot 2012. gadā. Var teikt, ka tā drīzāk bija avantūra, nevis rūpīgi izplānota uzņēmējdarbība. Viena gada laikā vistu skaitu palielināju četras reizes, šķita – vai nu daru uzreiz, vai vispār neko nepaveikšu. Uzbūvēju vienu kūti, kā iesācējam man viss izdevās, un uzreiz nolēmu veidot vēl vienu kūti. Un tad sapratu, ka nemaz tik viegli nebūs. Nebija arī tik daudz zināšanu, tikai pamazām sāku saprast, kāds ir vistu dzīves ritms, īpatnības. Sākumā es olas realizēju caur Balticovo. Pēc tam jau izveidoju sava uzņēmuma iepakojumu, ko realizēju pārsvarā maziem nišas veikaliņiem, kas vairāk piedāvā veselīgu produkciju. Arī pašlaik manas saimniecības olas tiek realizētas caur Balticovo ar zīmolu Bio vistu olas, jo ar kooperatīva jaudu vēl nepietiek. Katrā ziņā olu ražotāji savā starpā sadarbojas, palīdz viens otram, ja ir nepieciešamība, arī ārpus kooperatīva, jo situācijas ir dažādas.

– Vai bioloģiskās olas šobrīd ir izdevīgāk ražot?

N. Vītols: – Esmu par to ar daudziem diskutējis. Domāju, ka, pirmkārt, ir jāsāk ar brīvās turēšanas apstākļiem, ja to grib darīt lielākā apjomā, tad var vispār saprast, kas un kā ir jādara. Bioloģiskajā vistkopībā ir daudz vairāk nianšu, kas jāņem vērā. Manā saimniecībā mitinās nedaudz vairāk par 1000 dējējvistu, kas dienā dod aptuveni 700–800 bioloģiskās olas.

Bioloģiskās olas no pārējām atšķiras ar vistām izbaroto barību, tai ir jābūt pilnībā audzētai pēc bioloģiskām metodēm. Bioloģiskās saimniecības arī nevar pirkt jaunputnus uz vietas, jo bioloģiski audzēti jaunputni ir pieejami tikai ārpus Latvijas – te ir runa par tādiem putniem, pie kuru dējības ir piestrādāts, nevis tie ir vienkārši kaut kā krustoti. Vēl ir variants iegādāties trīs dienas vecus cāļus, kas ir jāaudzē pašiem, barojot ar bioloģisku pārtiku un ievērojot pārējos labturības noteikumus.

B. Budēviča: – Bioloģiskā produkcija veikalos ir dārgāka, bet pirktspēja tomēr nav tik liela. Ja bioolām blakus noliks Nr. 3 jeb sprostos dēto vistu olas, būs liela cenu atšķirība. Protams, arī bioloģiskajai produkcijai ir savs klientu loks, bet ir jābūt atrastai savai nišai.

– Kā gādājat vistu barību savā saimniecībā?

N. Vītols: – Pašā sākumā pirku no lielajiem uzņēmumiem – Dobeles dzirnavnieka, arī Balticovo. Pēc tam, laika gaitā, domājot par izmaksu samazināšanu, sākām barību gatavot paši. Šobrīd līdzīgi rīkojas arī citas saimniecības – ir, kas pašas audzē labību, ir, kas iepērk no graudaudzētājiem. Es pats audzēju tikai bioloģisko labību, kādus 50–60 % var nodrošināt, jo zemes vairāk nav.

– Vai saimniecības visas savas olas saved vienkopus, lai liktu Vidzemes putnu bretēs?

N. Vītols: – Lai gan gandrīz katrai saimniecībai ir sava šķirotava, lai atvieglotu darbu, esam izveidojuši reģionā vienu kopīgu šķirotavu – pie Straupes ligzdas. Tur olas sašķiro pēc izmēriem, sapako, pēc tam tās nonāk veikalu plauktos.

Priekšroku pārdošanā dodam tām saimniecībām, kam tiešām tajā brīdī olas vajag pārdot, jo tās nav, kur likt. Protams, sākums nav viegls. Tirdzniecību tā pa īstam uzsākām tikai 2019. gada aprīlī – maijā. Pirmo pasūtījumu nav tik daudz, kā mēs visi gribētu. Ir izmaksas par transportu, administratīvie izdevumi. Taču visu risinām un cenšamies, lai saimniecību ieguvums būtu arvien lielāks. Nekas nenotiek vienā dienā, visam ir vajadzīgs laiks – gan sadarbībai ar klientu, gan visu birokrātisko un tehnisko jautājumu sakārtošanai, līdz tiekam līdz reālam līgumam. Piemēram, novembrī pārdevām ap 60 tūkst. olu.

– Kā jūs varat izkontrolēt saimniecību olu kvalitāti?

N. Vītols: – Mēs prasām visu to, kas oficiāli jau ir vajadzīgs no putnkopības uzņēmumiem un ko novietnēs pārbauda arī Pārtikas un veterinārais dienests. Pagaidām esam par jaunu, lai uzstādītu vēl savus papildu noteikumus, piemēram, attiecībā uz barību vai novietnēm, saimniecības tomēr ir veidojušās atšķirīgi. Vienīgi saimniecībā obligāti jābūt 350 putniem, jo tad ir jāreģistrējas PVD.

B. Budēviča: – Zemnieku saimniecības nodod olas analīzēm, piemēram, Bior laboratorijai, ar rezultātiem varam iepazīties gan mēs, gan uzraugošās iestādes.

– Kādas olas kooperatīvs piedāvā?

N. Vītols: – Mums ir gan bioloģiskās olas, gan brīvās turēšanas apstākļos dētās olas, viena saimniecība piedāvā arī sprostos dētu vistu olas, tāpat ir izvēle izmēru ziņā – mazas, vidējas, lielas.

B. Budēviča: – Olas ir sašķirotas pēc lieluma – mums ir gan S, gan M, gan L lieluma olas. Ir arī jauns produkts – olu brete ar dažāda izmēra olām. Parasti ir tā, ka mazās saimniecībās sākumā vistas dēj mazas oliņas, pēc tam jau sāk dēt M un tad arī L lieluma olas. Saimnieki piedāvā labāku barību, uzlabo apstākļus, tāpēc arī dējums uzlabojas. Dažkārt tas rada sarežģījumus, jo sākumā ir vienošanās par M kategorijas olām, kam ir viena cena, bet piegādē jau vairāk ir L lieluma olas.

N. Vītols: – Šī jaunā brete ir tāds reālai situācijai pietuvināts piedāvājums.

– Kāds ir vistas dzīves cikls brīvās turēšanas apstākļos?

N. Vītols: – Parasti saimniecības iegādājas jaunputnus no speciālām audzētavām – vai nu no Polijas, vai tepat no Balticovo. Parasti paiet mēnesis, kamēr putni aprod ar jauno novietni un var sākt dēt. Zinu vienu bioloģisko saimniecību Kurzemē, kur ir izveidots savs māšu ganāmpulks. Tas prasa gan pamatīgas zināšanas, gan finansējumu – jānodrošina inkubatori, biodrošība, tāpēc parasti saimniecības iepērk jaunputnus, nevis cāļi šķiļas uz vietas.

Parasti vistas dēj reizi dienā, bet, jo paliek vecākas, jo retāk. Brīvos apstākļos audzētām vistām vismaz 80 % no gada dienām ir jābūt pa olai. Veids, kā šīs olas tiek savāktas saimniecībās, atšķiras pēc to automatizācijas pakāpes – ir tādas, kur olas kūtī lasa ar rokām, ir ar speciālām ligzdām, no kurām olas saripo uz lentas, no kurienes pēc tam tiek transportētas uz šķirošanu. Dējējvistu darba mūžs ir aptuveni 90 nedēļas, tātad pusotrs gads. Kad vista sāk dēt arvien mazāk, arī olu čaumala kļūst plānāka, ir izdevīgāk ņemt jaunus putnus. Ja gribētu gaidīt, lai vista dabiski atspalvojas, tas varētu aizņemt līdz pat pusgadam. To var paveikt arī mākslīgi, bet tas ļoti sadārdzinātu izmaksas. Tāpēc ar putnu atspalvošanu neviens saimniecībās nenodarbojas, putni tālāk visbiežāk nonāk kautuvēs. Pašiem savas kautuves mums nav, bet, ja nākotnē pievienosies kāda gaļas putnu audzētāja saimniecība, kam ir sava kautuve, arī šāds attīstības variants ir iespējams.

– Kur kooperatīva olas tiek realizētas?

B. Budēviča: – Šobrīd tie ir vairāki lielveikali – Rimi tīklā, Stockmann lielveikalā, LRM, arī vairāki mazāki klienti. Tāpat sadarbojamies ar vairumtirdzniecības tīklu Sanitex. Strādājam arī pie nākamo sadarbības partneru iegūšanas – ir pārrunas ar Maximu, Top, Elvi ... Protams, konkurence ir liela. Jāspēj piedāvāt tāda cena, kas pircējam ir pievilcīga.

N. Vītols: – Daudziem pircējiem patīk, ka mūsu olas ir dažādas – ir saimniecības, kur dēj brūnas, raibas, vienā saimniecībā ir arī baltas olas, tāpēc dažkārt vienā bretē var valdīt raiba daudzveidība. Kurā saimniecībā ola ir dēta, var izsekot pēc cipara, kas uzspiests uz olas.

– Cik ilgi ola ir svaiga?

B. Budēviča: – ES likumdošana nosaka, ka izlietošanas termiņš ir 28 dienas. Taču, piemēram, Āzijā šie termiņi ir 35, 40 dienas un pat pusgads. Vienmērīgā temperatūrā ledusskapī ola var stāvēt ilgi, tai nekas nekait, varbūt tikai pažūst baltums.

– Vai jums ir plāns ražot vēl kādu citu produkciju?

N. Vītols: – Ar biedriem esam pārrunājuši dažādus attīstības variantus. Putnu gaļa vai varbūt paipalu olas – ja kādam ir piedāvājumi, noteikti varam tos pārrunāt. Tāpat domājam par pārstrādes produktiem, kas uzreiz gatavi lietošanai, arī audzēt savus jaunputnus būtu labs pavērsiens. Esam gana ambiciozi un orientēti uz attīstību, tā kā darīsim visu, lai mums izdotos!

B. Budēviča: – Savukārt lielajiem ražotājiem ir interese par olu masu, piemēram, no brīvo vistu olām, vai arī vārītas olas. Strādāju arī ar viesnīcu, restorānu un sabiedriskās ēdināšanas sektoru, tā kā pieprasījumu jūtam.

– Cik lielām saimniecībām ir jēga stāties kooperatīvā?

N. Vītols: – Domāju, ka saimniecībai ir izdevīgi būt kooperatīvā, bet viss ir atkarīgs no tās uzstādītajiem mērķiem. Teiksim, ar 200 putniem droši vien būs par maz, lai varētu runāt par peļņu. Vismaz 1000 vistas ir vajadzīgas, lai nopelnīto nenoēstu transporta u.c. izmaksas. Taču pats galvenais, lai saimniecība būtu tendēta uz attīstību – pat, ja tagad ir vien pārsimts putnu, bet jau plāno, ka pēc gada būs divi un trīs tūkstoši, tad noteikti mūsu sadarbība būs abpusēji izdevīga.