Saimnieks LV / 2019.gads (Maijs.)

SIA Letis nav veidots kā mērķtiecīgs biznesa projekts, bet gan kā vēlme darīt to, kas patīk un interesē, īstenojot sapni par krāsainām daudzveidīgu salātu vagām, atzīst Hēlija Stepanoviča – Monkeviča, kas kopā ar vīru Andri pirms astoņiem gadiem uzsāka salātu un zaļumu audzēšanu. Tagad uzņēmēji sezonas laikā izaudzē tūkstošiem salātu galvu un zaļumu dēstu, kas nonāk gan lielveikalu tīklos, gan restorānos. Un arī prieks un aizrautība par darāmo saimnieces acīs ir tikai audzis.

– Esam pie jums aprīļa vidū, bet siltumnīcas jau pilnas zaļu stādiņu. Kad jūs uzsākat savu sezonu?
Hēlija Stepanoviča – Monkeviča: – Parasti darbus saimniecībā sākam martā, bet produkcijas realizāciju – aprīlī. Salāti sākas tikai maija sākumā. Toties tagad mums jau ir baziliks, mangolds podiņos, Āzijas zaļumi, timiāns. Lielākais pieprasījums vienmēr ir bijis pēc bazilika un salātiem.

Aprīļa vidū turpinām salātu sēšanu – to veic mūsu darbinieces, ar rokām tiek sapildīta kūdra kasetēs, bet sēklas tiek iesētas ar speciālu sējmašīnu. Pēc tam kad kūdras kasetes ir sasētas, tās tiek pārnestas uz speciālu ēku, kur pāris dienas dīgst, bet pēc tam nonāks gaismā, siltumnīcās, kur turpinās augt. No sēšanas brīža līdz veikala plauktam paiet divi mēneši. Salātus mēs sējam periodiski, tā nodrošinot ražu līdz pat oktobra sākumam, pat vidum.

Kopā mums ir deviņas siltumnīcas – piecas salātiem un zaļumiem un četras bazilikam. Trīs siltumnīcās, kur pavasarī aug salāti, pēc tam stādām ķiršu tomātus, kuru dēstus audzējam paši. Tas ir vēl viens blakus produkcijas veids, ko arī piegādājam lielveikaliem. Siltumnīcā salātus stādām ar rokām – uz plēvēm, lai tā nomāktu nezāles. Ravēšana tomēr prasītu pārāk daudz darba. Arī uz lauka stādām ar rokām, bet dobes izveido speciāls aparāts, kas reizē uzvelk arī plēvi.

Siltumnīcas ir aprīkotas ar automātisku laistīšanas un barošanas sistēmu – viss pa caurulītēm tiek nogādāts augiem pie saknēm. Esam integrētā saimniecība, visu, ko dodam augiem, rūpīgi uzskaitām. Bioloģiskais virziens mani pašlaik noteikti neinteresē, jo mūsu patērētāji to īsti nevar atļauties, bez tam cīnīties ar kaitēkļiem tomēr ir grūti – neviens negribēs pirkt sacaurumotas salātu lapas! Laukiem tuvu atrodas mežs – stirnas te ganās pat dienas vidū! Tāpēc lauki apjozti ar elektrisko ganu.

Salātu dēstiem ir jāaug siltumā, tāpēc siltumnīcās ir malkas krāsnis, kuras kurinām pēc vajadzības pavasaros un rudeņos, vasarā jau ir gana silts tāpat. Siltajā sezonā dēsti tiek stādīti uz lauka, nesegtās platībās. Vispār salāts ir izturīgs – pacieš aukstumu un pat mīnusus! Tomēr, ja redzam, ka prognozē sola salu, stādīt būtu neprāts. Uz lauka mūsu lielākās bailes ir no krusas, arī karstums salātiem galīgi nepatīk. Laukus rotējam, vienā gabalā atkārtoti stādām vidēji 2.5 reizes. Kopējā saimniecības platība ir 4 ha.
Tas ir maz, bet ražošana ir ārkārtīgi intensīva, jo novācam vairākas ražas sezonas laikā. Tas nav bietes vai kartupeļi, kam vajag lielas platības un ilgu laiku izaugšanai.

– Cik dažādu salātu un zaļumu jums īsti ir?
– Audzējam padsmit lapu salātu veidus – var teikt, ka visus, kas pašlaik pasaulē ir pieejami. Vēl dažādus garšaugus. Mums ir arī tāds Āzijas zaļumu maisījums – vienā podiņā rukola, pakčojs, sinepīte, mizuna. Šo ierosināja viena mana darbiniece, teikdama – kurš gan gribēs pirkt veselu podu ar viena veida zaļumiem, jājauc kopā! Pircējiem gan pie šī piedāvājuma vēl jāpierod.

Šķirņu, protams, pasaulē ir daudz vairāk, bet tas ir cits stāsts – to ir simtiem, un katram pašam jāsaprot, kas viņam der un arī aug vislabāk. Mūsu lielākie partneri ir Agrimatco un A.M. Ozoli, kas kā starpnieki sagādā sēklas no ārzemēm – Holandes, Vācijas un Skandināvijas. Eksperimentēju katru gadu – izmēģinu kaut ko jaunu, mums arī kompānijas jau dod šķirnes izmēģināšanai.

Visu laiku tirgojām salātus veselās galvās, bet tagad mums ir jauns produkts – lapiņas! Iekārtu to gatavošanai iegādājām pērn, izmantojot ES struktūrfondu atbalstu. Ar to var salātus mazgāt un saiņot. Pagājušajā rudenī jau mēnesi ar to strādājām. Vispār jau salātu lapiņu maisījumu četrus gadus piedāvājam restorāniem, bet pērn sākām arī mazumtirdzniecībā – 200 g iesaiņojumā.

Sākumā tiek sagatavotas kūdras kasetes, pēc tam - iesētas sēklas.

– Kādas vēl investīcijas uzņēmumā ir veiktas?
– 2011. gadā, kad tikko sākām saimniekot, ar struktūrfonu atbalstu iegādājāmies traktoru, kā arī plēvju ieklājēju un vēl pāris darbam nepieciešamas lietas. Pirms aptuveni diviem gadiem piebūvējām klāt jaunas un plašākas ražošanas telpas, kā arī telpas darbiniekiem. Šogad plānojam būvēt noliktavas ēku, kur varēsim glabāt visādas saimnieciskās lietas.

– Vai siltumnīcu iekārtošanu, audzēšanas knifus braucāt arī kaut kur mācīties?
– Siltumnīcas būvēja Andris, viņš ir ļoti labs meistars, kuram strādā gan galva, gan rokas. Inženieris pēc izglītības. Protams, ar katru nākamo siltumnīcu izdevās arvien labāk. Tagad celtniecība ir noslīpēta līdz pilnībai. Savukārt ar pašu audzēšanu ir tā, ka, jo vairāk kaut ko redzu, jo vairāk saprotu, ka varētu darīt vēl citādāk, bet šobrīd pieturamies pie tā, kā esam sākuši.

Krāsainais baziliks - nejaušība, kas pārtapa lieliskā idejā.

– Cik daudz no izaudzētā sanāk brāķēt?
– Kā nu kuru gadu. Vienu sezonu mums pilnīgi nepaveicās ar kūdru – stādi partijām krita ārā! Nācās nomainīt pret igauņu ražojumu un nu viss ir kārtībā. Pāraugušu vai kaut kā neizdevušos baziliku, salātus atdodam par mazākām naudām.

– Cik cilvēku uzņēmumā strādā?
– Jāskaita... Ar baziliku strādā piecas meitenes, tikpat ar salātiem, vēl ir arī pieci puiši, no kuriem viens – šoferis. Taču cilvēkus vajadzēs vēl, skaits mēdz variēt atkarībā no sezonas posma. Protams, grūti ir tas, ka mēs nevaram cilvēkiem nodrošināt darbu visu gadu. Tā sistēma, ka bezdarbnieka pabalstu var pieprasīt pēc 16 nostrādātiem mēnešiem, ļoti iegriež. Pie mums laikapstākļi nav tādi, lai strādātu visu gadu, bet ziemā sildīt siltumnīcas nav izdevīgi. Protams, tas ir risks, ka varu pazaudēt savus darbiniekus, šogad gan no 10 uzrunātājiem atpakaļ atnāca 9. Un tas ir labs rādītājs, citus gadus ir mazāk. Ir tik viegli strādāt ar cilvēkiem, kas jau pārzina šo nodarbi. Es esmu pati izgājusi cauri visiem darbiem, un man tie visi patika. Vēl tagad labprāt papiķētu salātus, ja vien būtu laiks.

Mums ir ļoti labi darbinieki! Bet, protams, ir gājis visādi. Tie, kas pašlaik strādā, ir cītīgi un uzticami. Taču ir bijis, ka kāds nepareizi sasēj vai izdomā paņemt sev brīvu, tā uzliekot slodzi tiem darbiniekiem, kas strādā čakli. Un tā ir mana atbildība to sakārtot. Šajos gados esmu mācījusies arī vadīšanas prasmi. Sākumā man bija ļoti grūti lūgt kaut ko izdarīt, tad labāk paveicu pati. Tagad varu pateikt uzreiz – gan to, kas nepatīk, gan to, kas patīk. Cenšos visu darīt ar cieņu, bet, ja nu galīgi nekā, varu arī pateikt stingri. Vairāki darbinieki katru dienu brauc no Bauskas, ir arī pāris iecavnieku. Ir bijuši arī rīdzinieki!

Katru rītu izrunājam darāmos darbus. Sākam plkst. 8 un līdz pēdējam pasūtījumam – parasti tas ir laikā no plkst.18 līdz 20. Andra ziņā ir produkcijas realizācija, sadarbība ar klientiem, agronomiskie jautājumi, manā – visi piegādātāji, arī darbu plānošana – kad stādīt, kad novākt un transportēt prom. Tāpat jaunās produkcijas ieviešana. Vispār jāsaka, ka šeit nav nekas ļoti stratēģiski plānots un pamatots. Drīzāk ir tā, ka es ļoti šo visu vēlējos un daudzviet vienkārši nostrādāja mana intuīcija. Audzēju visu to, ko pati esmu iecienījusi lietot savā uzturā, un priecājos, ka pircēji izvēlas veselīgos zaļumus!

– Kā varat saplānot apsējamās platības?
– Zinu, ka baziliks ir vispopulārākais, arī salāti un ķiršu tomāti ir pieprasīti, bet tāpat sezonas sākumā grūti saprast, cik daudz un ko sēt. Īpaši sākumā par to vispār nebija nekādas izpratnes, drīzāk tāda iekšējā sajūta. Tagad parasti mēdzu uzzvanīt veikalam un pajautāt, pēc kā būtu lielāks pieprasījums, mēģinām to kopā saprast.

Agrā pavasarī salāti un zaļumi aug siltumnīcās, pēc tam - uz lauka.

– Kas ir jūsu klienti?
– Lielākie ir Rimi tīkls un Augļu serviss, kas piegādā produkciju kafejnīcām un restorāniem. Vēl mumsir gandrīz 20 restorāni, ko mēs paši apkalpojam pa tiešo – parasti trīs reizes nedēļā. Starp citu, restorāniem zaļumus vedam, iestādītus lielās kastēs, tas ir ērti, jo pēc tam tās vienkārši apmainām pret tukšajām. Visos Vairāk saules restorānos ir mūsu salāti, tāpat arī vairākos augstākās klases restorānos – Kolonāde, Bibliotēka, Muusu u.c. Arī tuvējās novada ēstuves izvēlas mūsu produkciju – Upene Iecavā, Baltā māja Pilsrundālē.

Sākumā bijām saklausījušies, cik nepateicīga ir sadarbība ar lielveikaliem. Tad sākām sadarbību ar kooperatīvu Baltijas dārzeņi – aizbraucām ar kasti salātu un prasījām, vai viņiem vajag. Veiksmīgi nostrādājām divas sezonas, daudz iemācījāmies loģistikas jomā un ne tikai tur, par ko paldies viņiem! Pēc tam saņēmāmies paši sākt sadarbību ar Rimi tīklu un nu esam partneri. Šobrīd esam abpusēji viens ar otru apmierināti – viņiem patīk mūsu kvalitātes standarti un piegādes ātrums, lai arī mēs ilgu laiku strādājām tikai ar vienu busiņu, tieši tagad esam iegādājušies otru.

– Cik daudz izjūtat konkurenci šajā nozarē?
– Ik pa brīdim nāk klāt jauni audzētāji, kas nemaz nav slikti – lai arī rada konkurenci, vismaz neļauj ieslīgt pārliekā labsajūtā. Tomēr stagnācija nedraud, jo mums nemitīgi gribas attīstīt un pamēģināt ko jaunu. Un viss kaut kā saliekas tā, kā mums vajag un ir izdevīgi. Poļu un citus importa audzētājus vairāk jūtu vairumtirdzniecības sfērā, sadarbojoties ar ēdināšanas uzņēmumiem. Ziemā, manuprāt, lielākā daļa lielveikalu strādā tikai ar importu. Vietējiem ko tādu ir ļoti grūti nodrošināt.

– Letis esot sācies krīzes laikā, kad tavam vīram pārtrūka māju siltumizolācijas paneļu bizness. Vai siltumnīcas saimniecībā bija arī pirms tam?
– Jā, Andrim bija siltumnīcas ar gurķiem un tomātiem. Iecavā tā ir diezgan ierasta nozare. Tomēr tas nebija sevišķi interesanti un izdevīgi, visa tā braukāšana uz nakts tirgu... Siltumnīcas tika nojauktas, vietā sasēta puķu pļava, bet pēc tam nācās sliet atpakaļ!

Letis ir oficiāli reģistrēts 2011. gadā, bet pirms tam divus gadus strādājām paši un stāvējām Čiekurkalna tirgū. Kaut ko audzējām savā saimniecībā, kaut ko piepirkām klāt nakts tirgū. Toreiz mums bija parastie lapu salāti un romiešu salāti, savukārt baziliku audzēju starp lielaugļu tomātiem, taisīju buntes. Toreiz siltumnīcas izmantojām arī ziemā, jo vajadzēja preci pārdot visu gadu – gluži vienkārši vajadzēja iztikai naudu! Būvniecības joma bija pilnībā apstājusies, nekas nenotika. Nepatīkamākais bija kredīti, kas jāmaksā. Tad nu šādā saglabāšanas režīmā dzīvojām kādu laiku. Taču es saku, ka ir labi, ka tāds posms ir bijis. Tā ir svētība, bez kuras šis uzņēmums noteikti nebūtu tapis.

Tirgū mūs pamanīja pavārs Kaspars Jansons, kas tolaik strādāja restorānā Bergs. Viņš man bija milzīga autoritāte starp pavāriem un joprojām ir. Nezinu, kā tas notika, bet viņš kļuva par mūsu pastāvīgu klientu. Taču, lai iegādātos produkciju restorānam, bija vajadzīga sadarbība ar oficiālu uzņēmumu, un tas bija tāds kā grūdiens tikt pie sava SIA. Tad arī izdomājām nosaukumu Letis, kas gluži vienkārši bija angļu vārda lettuce (salāti) latviskā izruna. Aptaujāju draugus par nosaukumu un vēl līdz šim brīdim mēdzu viņiem jautāt pēc viedokļa, bet lēmumu pieņemu pati! Man nav mārketinga un biznesa izglītības, daudz ko es vienkārši izdomāju savā sievietes galvā.

Savulaik es pētīju internetā salātu audzēšanu un, kad redzēju tos milzu laukus Nīderlandē, man tas šķita ļoti skaisti. Kad biju mājsaimniece, man ļoti patika puķes – tās audzēju un dāvināju. Un arī salāti man šķita ļoti skaisti. Kā šodien atceros, kad stāvēju lauka malā un teicu Andrim – kā man gribētos, lai viss te būtu saaudzis dažādu krāsu salātos. Un tas viss piepildījās! Bez kāda milzīga apzināta plāna, vienkārši darot soli pa solim. Ir bijušas arī kļūdas, tomēr ar laiku izrādījies, ka tas ir nācis par labu.

Šajos gados esmu arī iemācījusies nesaspringt, ja kaut kas nesanāk. Tātad nav īstais laiks. Ja būs vajadzīgs, vēlāk tas notiks kaut kā pats no sevis. Taču nav tā, ka vienkārši sēžu un kaut ko gaidu, bet ar pieri sienā neskrienu. Arī ar salātu mazgāšanas un pakošanas iekārtas iegādi nogaidīju, likās, ka jāpieaudzē uzņēmuma kapacitāte, kaut gan finansējumu varēju saņemt arī ātrāk.

– Jums ir arī ļoti glīts logo.
– Tas tapa pirms gadiem trim, jo sākumā mums bija tikai nosaukums. Caur draudzeni sapazinos ar meitenēm, kurām ir sava dizaina firma – Dobe, viņas gan vairāk darbojas ar interjeriem. Izstāstīju savas vēlmes, bet kopā ar māksliniecēm radās jauna ideja, kas man ļoti patīk.

– Vai Iecavā uzņēmumu atpazīst?
– Jā, priecājos, ka novada dome mūs pamana un novērtē, – 2016. gadā Iecavas novada uzņēmēju gada balvas konkursā saņēmām gan titulu Gada uzņēmējs, gan Gada zemnieks. Pērn iekļuvām starp pārdesmit Zemgales plānošanas reģiona uzņēmumiem konkursā Gada uzņēmējs Zemgalē, kur mūs sumināja Rundāles pilī. Balvas gan nav mūsu pašmērķis, tomēr priecājamies, ka mūsu produkcija ir iemīļota!

– Vai jau ir iezīmējušies kādi plāni nākotnei?
– Nereti dažādas idejas un vajadzības rodas darba gaitā un iepriekš to nemaz neesmu plānojusi. Viena lieta gan, ko zinu, ka gribu – Letis veikaliņu vietējiem iedzīvotājiem šeit uz vietas. Sākumā tas varētu darboties vienreiz nedēļā. Tad jau redzēs, kā veiksies. Šaubos gan, ka sanāks jau šogad... Un vēl – gribētu šeit rīkot ekskursijas – gan bērniem, skolēniem, gan pieaugušiem interesentiem. Arī uzņēmumi ir izrādījuši interesi, ka labprāt te ierastos ar saviem darbiniekiem.

– Droši vien jums nemitīgi sanāk uzturā lietot pašu izaudzēto.
– Patiesībā ir dažādi. Protams, es pati taisu pesto no bazilika, bet, piemēram, pērn man vispār vairs to negribējās. Ar salātiem arī ir bijis tā, ka vienu gadu ēdu pilnīgi kā traka, citu – šad un tad.

– Ko tev patīk darīt ārpus darba?
– Vispār es daru daudz ko. Divas reizes nedēļā eju uz jogu, Iecavā ir fantastiska pasniedzēja. Klientes iespaidā šogad izdomāju, ka beidzot gribu iemācīties peldēt, un regulāri braucu uz Bauskas jauno peldbaseinu. Arī tur esmu sastapusi burvīgu instruktori. No pagājušā gada sāku iet uz Pētera Kļavas lekcijām, ko jau sen gribēju. Man ir svarīgi tikties ar savām draudzenēm. Šad tad izbraucu ārpus Latvijas, pavisam nesen ar meitu Esteri bijām Parīzē. Noteikti esmu sapratusi, ka nevar visu laiku strādāt, citādi paliec galīgi nelīdzsvarots. Lai cik man patiktu mans darbs, noteikti vajag laiku sev. Mēdzu arī vasarā viena pati kaut kur aizdoties uz dienām trim, tad te paliek manas meitenes, Andris, kas ar visu tiek galā. Arī skaistumkopšanas rūpes man ir būtiskas, mode ir viena no manām mīlestībām. Ļoti patīk apmeklēt dažādus koncertus, skatīties kino uz lielā ekrāna. Tāpat patīk aizbraukt uz kādu izstādi, Lauku dienām Eiropā.

Laika pietiek visam kam, ja vien pats to gribi. Protams, ja uzņēmumā ir pilnīga pārslodze, visi sēž un gaida uz mani, es nebraukšu jogot, bet vispār meitenes lieliski tiek galā pašas. Un es arī mēģinu nebūt visām pudelēm par korķi. Uzticos darbiniekiem!