Dārzs un Drava / 2020.gads (Vasara.)

Lauma Lancmane pilij veltījusi 45 darba gadus, piecpadsmit no tiem, aktīvi līdzdarbojoties dārza veidošanā un papildināšanā. Laikā no 1975. līdz 2004. gadam dārza sākotnējais plānojums, kādu to redzam šodien, galvenajos virzienos bija īstenots. Nākamais uzdevums tālākās attīstības koncepcijas izstrādē bija uzburt baroka dārza vīziju un pievērsties atbilstošu, krāšņu stādījumu izvēlei, dārza piepildīšanai un piesātināšanai, kas baroka dārza veidošanā ir būtisks nosacījums.

Pirmā redzamākā problēma izrādījās ornamentālais parters, kas ir viena no galvenajām baroka dārza sastāvdaļām. Divu gadu laikā pakāpeniski tika ierīkoti visi četri laukumi ar marmora smalknes, sīku ķieģeļu lausku un zāliena laukumiem, ar bukšu stādījumiem, bet neatrisināta bija palikusi ietverošās dobes augu izvēle, taču arī šeit tika atrasta piemērotākā kombinācija.

Kopš 80. gadu vidus bija iestādītas visas alejas un bosketu dzīvžogi, bet vajadzēja izlemt, kā aizpildīt bosketu laukumus atbilstoši baroka laika filosofijai.

Tad arī sākās Rundāles pils rožu dārza ierīkošana un kolekcijas veidošana. Ar telekomunikāciju uzņēmuma LMT finansiālo atbalstu no 2005. līdz 2010. gadam kolekcija veidojās strauji. Stādus pirka pazīstamās Eiropas stādaudzētavās, kurās bija uzturēts un pieejams vēsturisko rožu fonds.

Vēsturiskās rozes zied tikai vienreiz gadā. Tās patlaban aug sešos laukumos dārza austrumu un rietumu malā, bet tuvāk parteram ir angļu rožu kolekcija un mūsdienu rozes dažādu krāsu laukumos. Dārza pilnveide joprojām turpinās, papildinot ar jaunumiem ne tikai rožu dārzu, bet arī kokaugu kolekcijas bosketu laukumos.

Bosketa arka.

Šogad vēsais pavasaris dārza apmeklētājiem sataupīja iespēju ilgāk nekā citugad baudīt tulpju ziedēšanu. Dārzā tulpēm veltīts Holandes boskets, kurā skatāmas Latvijas selekcionāru veidotās tulpju šķirnes, bet priekšējā daļā starp rožu laukumiem ik gadu tiek stādīta daudzveidīgu tulpju šķirņu kolekcija. Jau pēc pirmajām vīrusa pandēmijas laikā saņemtajām pulcēšanās atlaidēm dārzs maija vidū vēra vārtus apmeklētājiem, un daudzi steidza šo iespēju izmantot. No nemīlīgā ziemeļa pūtieniem dārzu sargā pati pils ēka, bet no rietumu vējiem nupat pabeigtais atjaunotais dārza mūris. Arī apstādījumu plāns šādos laikapstākļos ir draudzīgs gan augiem, gan cilvēkiem. Dārza atvēršanas svētku pirmajā dienā sarunājāmies ar Laumu Lancmani par dārzu, dzīvi un laiku.

– Kā Jūs, būdama rīdziniece, sajutāties, 70. gadu sākumā nokļuvusi Bauskā, mazpilsētā?

– Nekāda traģēdija tā nebija. Lai gan valdīja uzskats, ka ar mākslinieka izglītību klātos palikt metropolē, šķirties no tās nebija grūti, turklāt Bauska jau toreiz šķita pietiekami tuvu galvaspilsētai. Dzīve neizteiksmīgajā Suvorova ielas (tagad Aleksandra Čaka iela) pirmskara laika īres namā nebija aizraujoša. Bērnībā Grīziņkalns un Ziedoņdārzs bija vienīgie tuvie dabas jaukumi, kurus varēju baudīt. Varbūt tāpēc bija viegli pieņemt dzīvi šeit pēc Mākslas akadēmijas Interjera nodaļas absolvēšanas. Ar valsts sadales nosūtījumu nonācu Bauskas kultūras namā un Tautas teātrī, kur sāku strādāt par noformētāju. Rundālē jau strādāja brālis Imants Lancmanis, tā kā vientuļi nejutos. Dzīvokli saņēmu ārpilsētā kopā ar... nelielu dobi dārziņā. Tā bija mana pirmā puķu dobe...

Katra diena – ar jauniem pārbaudījumiem

Lauma Lancmane atceras: „Jau bērnībā spilgti izpaudās brāļa mākslinieciskā nosliece un interese par senām pilīm un teikām. Viņam tuva bija gleznošana un jau agri varēja just viņa tieksmi vērot pasauli mākslinieka acīm. Es esmu paraktiskāka un vēlāk izvēlējos Lietišķās mākslas vidusskolas Keramikas nodaļu. Lai gan savu radošo darbību ar šo specialitāti nesaistīju, mācību laikā tur daudz ieguvu. Toreiz bija citas prasības un audzēkņiem cita attieksme pret to, ko no tevis prasa. Cilvēks izaug un nobriest tikai tad, ja izjūt atbildību par savu rīcību, ir pacietīgs un strādīgs. Lietišķajos mācījāmies un pratām ne tikai mīcīt mālus, virpot, malt glazūras, bet arī kraut un izkurināt apdedzināšanas cepli. Un atbildēt par rezultātu, jo mūs uztvēra kā pieaugušus cilvēkus. Vai bija viegli? – Nebūt nē, bet mēs zinājām, ka neko gatavā veidā dzīve nedod. Domāju, šodien izglītības sistēmā pārlieku esam visu specializējuši. Cilvēkam jāgatavojas būt vispusīgākam, bet saudzējošā attieksme, ka jaunieti nedrīkst fiziski nodarbināt, noved pie elementāru lietu neprasmes. Bēdīgi, ja cilvēks spēj veikt tikai kādu vienu funkciju un bieži izrādās tai pašai vēl par zaļu.

Ģimenē, kur augām, dzīve bija diezgan skopa, un agri apzinājāmies, ka labs un izcils rezultāts sasniedzams, pārvarot grūtību slieksni. Augstāks, zemāks, bet tāds būs. Patiess gandarījums un prieks par paveikto rodas tikai tad, kad tas pārvarēts. Brālis dzīvo pēc principa katra diena ir cīņa ar sevi un jaunu pārbaudījumu pieņemšana. Arī es šo nerakstīto likumu esmu atzinusi par savu.”

Tiesa, jaunībā pārslēgties no mākslinieku vides uz praktiskāku pasauli Laumai Lancmanei neesot bijis viegli, bet tagad to nenožēlojot. Toreiz paziņu, draugu lokā brīnījušies − kā tad tā? Mākslas akadēmijas izglītība, brālis un viņa sieva mākslinieki...

Lauma teic: „Labāk būt labam amatniekam nekā sliktam māksliniekam. Dekoratora darbs Bauskas kultūras namā 70. gadu sākumā bija interesants, bet galu galā kļuva nomācošs, svinīgās sanāksmes un valsts svētkus izdaiļojot ar ļeņinisma-komunisma saukļiem un simboliem. 1975. gadā Rundāles pils muzeja direktors Laimonis Liepa mani uzaicināja strādāt šajā muzejā. Tā bija kā nokļūšana citā pasaulē. Mans pienākums bija noformēšana, nedaudz projektēšana, bet galvenais – pils izpētes, uzmērīšanas un dokumentēšanas darbs. Šeit valdīja brīva un radoša atmosfēra.”

Dārza vīzija, dārzu studijas

Intensīvs Rundāles pils restaurācijas periods sākās līdz ar muzeja nodibināšanu 1972. gadā pirmā direktora Laimoņa Liepas vadībā. Pēc viņa pāragrās, traģiskās aiziešanas no dzīves 1975. gada rudenī šo darbu pārņēma Imants Lancmanis. Lauma atceras: „Iesākums nekad nav viegls. Tas bija saspringts un interesants laiks. Kaut arī pils restaurācijas darbi bija vissvarīgākie, baroka dārza atjaunošanai bija tikpat liela nozīme, lai veidotos tiešām vienots ansamblis. Lielas psiholoģiskas kaujas nācās izcīnīt ar veco koku aizstāvjiem, līdz varējām tikt pie koku izciršanas dārza regulārajā daļā un uzsākt franču dārza ierīkošanu. Projektu izstrādāja Pēterburgas (tolaik Ļeņingradas) institūta Giproteatr arhitekti, kuriem bija pieredze kāda cita Rastrelli projektēta Pēterhofas Augšējā dārza atjaunošanā, bet svarīga loma bija tieši projekta realizētājiem. Šajos gados ikviens parka nodaļas darbinieks ir devis būtisku ieguldījumu dārza veidošanā, taču sākumā izšķiroša loma bija Gunāram Ozolam un viņa vietniecei Nellijai Lagzdiņai. Mūsdienās teiktu − darbu loģistikas veicējiem meliorācijā, planēšanā, celiņu tīkla un aleju izveidošanā un galveno dzīvžogu un liepu izaudzēšanā un stādīšanā. Dendroloģisko projektu izstrādāja Andris Zvirgzds un Inta Skujeniece.

Rundāles pils parks, pirmais liepas stāds.1984. gads. Imants Lancmanis un Leopolds Kļaviņš.

Rundāles pils dārza atjaunošanas gaitā bija svarīgi ne tikai precīzi atveidot sākotnējo plānojumu, bet arī izprast vēsturiskā dārza specifiku, kas parādās augu izvēlē un dažādu laikmetam atbilstošu dārza elementu ieviešanā, tāpēc bija nepieciešams pievērsties padziļinātam pētnieciskajam darbam un informācijas vākšanai par līdzīgiem dārziem citur Eiropā, lai gūtu atbildes, ar ko jāaizpilda bosketu laukumi un kas jāaudzē puķu dobēs. Viens no būtiskākajiem baroka dārza veidošanas kritērijiem: lai visos gadalaikos dārzā būtu apskatāmi neparasti augi lielā daudzveidībā, koncentrēti krāšņos laukumos, kas tikai šķietami simetriski atkārtojas, bet patiesībā ir atšķirīgi. Dažādu rokasgrāmatu aprakstos par bosketu pildījumiem un partera puķu dobēm ir norādīts, kuri augi kurā laikā zied vai dod izskatīgus augļus, lai dārzā vienmēr būtu, ko apbrīnot. Iespaida pastiprināšanai papildus izvietoja augus podos. Pētītas tika tēmas un veidotas izstādes un prezentācijas par rozēm, rožu selekcijas vēsturi, vēsturiskajiem parteriem, puķēm baroka dārzā, kokaugiem, zaļajiem teātriem, oranžērijām, lapeņu ejām – pergolām, dārzu labirintiem.

Priekšējos laukumos abpus parteram pēc projekta bija paredzēts stādīt ceriņus. Izvērtējot īso ceriņu ziedēšanas laiku, tika meklēti citi risinājumi ar dažādu puķu stādījumiem, tomēr izvēlējāmies rožu dārza ideju. Lai gan 18. gadsimtā šādus dārzus neveidoja, rožu krūmus stādīja bosketos kopā ar pārējiem košumkrūmiem, bet podos augošās rozes iznesa dārzā ziedēšanas laikā un pēc tam uzglabāja oranžērijās.”

Rožu dārza sākotnējā iecere bijusi – parādīt tikai Kurzemes hercogistes laikā pazīstamās rozes. Taču, ņemot vērā, ka dārzs ticis rūpīgi kopts līdz pat 1914. gadam, vajadzēja demonstrēt arī vēlāko īpašnieku grāfu Zubovu un Šuvalovu laika populārās rozes. Tika izveidoti četri vēsturisko rožu laukumi un divi sugu rožu laukumi, kas atspoguļo to audzēšanas vēsturi no senākajiem laikiem līdz Pirmajam pasaules karam, 1914. gadam.

„Rundāles pils muzejs ir sagatavojis un drīzumā izdos vēsturisko rožu kolekcijas katalogu latviešu un angļu valodā, lai iepazīstinātu ar samērā nezināmo tēmu un parādītu rozes, kurām ir bijusi izšķiroša loma selekcijā. Par to, ka mūsdienās varam visu vasaru priecāties un sajūsmināties par rožu neparastajām krāsām un nepārtrauktu ziedēšanu, mums jāpateicas to vecmāmiņām. Rundālē tās joprojām zied un neprātīgi smaržo, bet īsu laiku. Mūsdienu modernās šķirnes zied ilgi, bet nesmaržo. Visam ir sava cena,” saka Lauma Lancmane.

Sniegt zināšanas par dabas vērtībām

Muzeja loma vienmēr ir bijusi informēt un izglītot. Tas attiecas ne tikai uz klasiskām, tradicionālām muzeja kolekcijām, bet arī uz dārza augiem. Tāpēc, veidojot augu kolekciju, centāmies parādīt pēc iespējas dažādas konkrētā auga formas un visiem augiem pievienojām anotācijas. Mūsu izglītības programmu speciāliste veido orientēšanās spēles, lai ieinteresētu vērīgāk apskatīt dārzu un atsevišķus tā elementus. Turpmākās programmas ir saistītas ar savvaļas un aizsargājamiem augiem. Parasti mēs uztveram tikai regulāro parka daļu, bet meža parku skatām tikai kā veiksmīgu fonu, bet tieši meža parks pēc slimo ošu izciršanas ir atklājis savu neatkārtojamo burvību. Saules gaismu ir ieraudzījuši daudzi reti augi, kuri senāk nebija pat pamanāmi. Ar laiku varēsim veidot arī specializētas ekskursijas. Tagad ir interesanti vērot augus arī mūsu regulārās daļas bosketos un kanālu malās, tur neveidojam cirptus mauriņus, bet ļaujam izvērsties dabīgam apaugumam.

Ar meža parku saistās interesants sadarbības projekts ar fondu Viegli. 2014. gadā tika iestādīta Imanta Ziedoņa ozolu aleja meža parka centrālajā alejā, šogad sadarbības projekts turpināsies, veidojot tematisku taku.

Daudziem jaunums ir arī jaunais augļu dārzs, kas izveidots sadarbībā ar Augļkopības institūta speciālistiem pārrobežu projekta ietvaros. Tajā iestādītas Latvijā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā populāras augļu koku šķirnes, bet galvenais būs apskatāmas mūsdienu Latvijas selekcionāru radītās, ar kurām varam lepoties starptautiskā mērogā. Šis princips iespēju robežās tiek ievērots arī citās augu kolekcijās. Tā rožu dārzā Dzidras Riekstas rozēm veltīts atsevišķs laukums, bet ceriņu dārzā zied Pētera Upīša veidotās ceriņu šķirnes, savukārt Holandes bosketā skatāmas Latvijas selekcionāru Jāņa Rukšāna, Vitauta Skujas, Jura Egles un Jura Švarca tulpes.

Ar puķu dvēseli apveltītie

Taču, lai dārzs atdzimtu un pastāvētu un apmeklētāji to šodien skatītu visā tā cēlumā un skaistumā, bijis nepieciešams un joprojām vajadzīgs speciālistu − dārznieku rūpīgs un regulārs ikdienas darbs, kas nebūt nav no vieglajiem. Iespējams, šajā dārzā vajadzīgi ar puķu dvēseli apveltīti cilvēki. Lauma Lancmane: „Mūsu dārzā tiešām strādā īpaši cilvēki, kuriem viss, kas sasistīts ar dārzu, ir sirdslieta. Tādu darbinieku mums ir daudz. Citādi nevar, bez puķu dvēseles šeit nevar... Manuprāt, latviešiem piemīt unikāla dabas izjūta, zemes un dārzu mīlestība, kāda reti kurai tautai vēl sastopama.

Pēdējos divos gados notiek paaudžu maiņa, nupat aizgājusi pensijā mūsu puķu dārzniece Ilzīte Enkmane, kura it kā nemanāmi ilgus gadus īstenojusi partera mūžīgo ziedēšanu, tulpju un citu puķu kolekciju veidošanu. Rožu dārzniece Dainuvīte Brūvere pierādījusi sevi ne tikai kā aktīvu darbu organizatori, bet daudziem sniegusi arī padomus rožu audzēšanā. Spēcīga savā arodā ir mūsu podaugu speciāliste Inese Kapkalne. Tagad viss mūsu jauno speciālistu rokās, lai ar svaigu skatījumu papildinātu un koriģētu iesākto augu kolekciju dārza uzturēšanu.

Es uzaugu kā īsts pilsētas bērns, taču, kad ierados Rundālē un mēroju ceļu uz tuvējo autopieturu, mani uzrunāja un iepriecināja ik puķe un smilga ceļmalā, bet galvenais − es varēju izjust mūsu četru gadalaiku neatkārtojamās nianses dabā. Ir tik viegli un patīkami sajust sevi kā daļu no visa dzīvā, kas mums dots uz šīs zemes.”

– Vai Rundāles pils franču dārzs tāpat kā Rīga nekad nebūs gatavs?

– Dārza burvība ir tieši tā mainībā. Jāsaglabā iespēja papildināt, arī izņemt un nomainīt pāraugušus augus. Dārzs nevar būt sastindzis kāda projekta ietvarā. Mūsu uzdevums uzturēt baroka dārza elpu atbilstoši mūsdienu cilvēka uztveres spējām.

– Kā tas bija ilgus gadus strādāt brāļa, Imanta Lancmaņa, vadītajā Rundāles pils muzejā? Līdzās bija arī viņa dzīvesbiedre, Ieva Lancmane...

– Toreiz tik ļoti nemeklēja interešu konfliktus un tādu, vismaz muzejā, nebija. Mums galvenais bija darba rezultāts. Visu lēmām kopīgi. Imants vienmēr uzsvēra, ka viena cilvēka lēmums nevar būt vienīgā patiesība. Daudz diskutējām, lai atrastu vislabāko risinājumu. Muzeja padomēs apspriedām aktuālo un, izklāstot kādu strīdīgu koncepciju, tika uzklausīti arī nepareizie viedokļi. Galvenais bija brīva domu apmaiņa un elastība lēmumu pieņemšanā, prasme nemitīgi analizēt sasniegto, mainīties un spēt atzīt arī neveiksmes; šī nostādne darbojas joprojām. Tas dārzu un pils ansambli uztur dzīvu un mūžam mainīgu vislabākajā nozīmē.

Pašlaik nodarbojos ar dažādu materiālu – statistikas, aprakstu fotofiksāciju, dokumentācijas apkopošanu par pils restaurāciju un dārza atjaunošanas tēmām, kas saistīts ar Rundāles pils monogrāfijas 3. daļas izdošanu, ko raksta Imants Lancmanis. Materiāls varēs labi kalpot arī dārza ceļveža sagatavošanai. Paaudžu maiņā svarīgi sekotājiem atstāt sakārtotu, pārskatāmu un saprotamu informāciju, lai jaunajiem speciālistiem būtu labs pamats, no kura turpināt mūsu iesākto.

Rundāles pils franču dārzs ik vasaru krāšņi uzplaukst, bet lielāko gandarījumu sniedz dārza un pils apmeklētāju sajūsma, kas pārliecina, ka pūles nav bijušas veltas.

Lauma Lancmane ar 'Chapeau De Napoleon'.

Rundāles pils baroka dārzs atjaunots pēc arhitekta Frančesko Rastrelli 1735. gada projekta, ievērojot celiņu un dzīvžogu plānojumu, kas bija saglabājies līdz pat restaurācijas darbu sākumam. Rastrelli projekts samērā precīzi īstenots līdztekus pils celtniecībai laikā no 1736. līdz 1740. gadam. Salīdzinot projektu un 1975. gadā izveidoto koku uzmērojuma plānu, varēja konstatēt, ka 19. gadsimtā stādījumi atjaunoti, nemainot sākotnējo aleju un celiņu plānojumu. Netika atrastas tikai projektā redzamo ēku pēdas.

Rastrelli projektā nav norāžu par konkrētiem augiem bosketos un partera ornamentālajās puķu dobēs. Skopas arhīvu ziņas lasāmas par Kurzemes hercogam Ernstam Johanam 1740. gadā konfiscētajiem augiem un to pārsūtīšanu uz Sanktpēterburgu hercoga trimdas laikā. Tur galvenokārt minēti eksotiskie podaugi – citrusi, vīģeskoki, lauri, zemeņkoki, granātkoki, olīvkoki, zīdkoki un 16 rozes. Minētais saraksts liecina, ka Kurzemes hercogs sekojis kopējai Eiropas piļu dārzu modei un, neņemot vērā salīdzinoši nepiemērotos klimatiskos apstākļus, audzējis visu, kas ieteikts tā laika dārzu veidošanas mācību grāmatās. Starp hercoga piļu oranžēriju augiem minēti arī jasmīni, neļķes, jukas un rozes podos.

Hercoga Pētera laikā ap 1786. gadu kādā pasūtījumā jau precīzāk nosaukts 160 rožu: 50 simtlapu rožu (Centroly), 50 franču Provēnas rožu (Provinc Rosen), 30 mēnešrožu (Monat Rosen), kas pazīstamas arī kā atkārtoti rudenī ziedoša Damaskas rožu forma, un 30 raibu angļu rožu (bunte englische Rosen), domājams, ‘York And Lancaster’, kurām ziedi ir balti ar rozā lāsumiem.