Dārzs un Drava / 2018.gads (Pavasaris.)

Tuvojoties Latvijas valsts simtgadei, jau pērn janvāra–februāra numurā sākām stāstīt par dažādu puķu kultūru selekciju Latvijā un vietājiem selekcionāriem. Šoreiz mūsu redzeslokā nonākušas gerberas. Ziemas tumšajos mēnešos tās šķiet no visām siltumnīcu puķēm vissaulainākās un gleznākās. Dārzs un Drava ciemojās Nacionālajā botāniskajā dārzā pie bioloģes, gerberu kolekcijas uzturētājas Laumas Ozoliņas.

‘Fredis’, M. Pinta, 1993

No maigiem pasteļtoņiem līdz dienvidnieciski spilgtajiem toņiem, no klajiem līdz puspildītiem un pildītiem ziediem, vienkrāsainas un divkrāsainas, gludām un pat adatainām ziedlapiņām – tik dažādas ir gerberas, kas izveidotas un turpina augt un ziedēt Nacionālajā botāniskajā dārzā. Pavisam Latvijā tapušas 37 šķirnes, tām vēl var pieskaitīt arī hibrīdus, kurus ir sākts pavairot veģetatīvi. Četras no Latvijas šķirnēm – ‘Otto’ , ‘Jette’, ‘Matīss’ un ‘Pēcis’ – ir sīkziedu gerberas (ziedu diametrs ir pāris centimetru mazāks). Pavisam botāniskā dārza kolekcijā, kas atrodas Laumas Ozoliņas pārziņā, ir 140 dažādību. No katras šķirnes aptuveni līdz pieciem augiem. Podiņi ar gerberām izvietoti uz pārvietojamiem plauktiem, ko var horizontāli pārbīdīt, lai ērtāk būtu augus apkopt un sekot to veselības stāvoklim. Gerberām vajadzīgas labi vēdinātas un gaišas telpas. Jautāta, vai arī mājās uz palodzes ir iespējams audzēt un uzziedināt gerberas, Lauma Ozoliņa atbild, ka tas nebūtu prāta darbs. Gerberas ir prasīgas, un, arī ļoti cenšoties tām izdabāt, rezultāts, visticamāk, sagādās vilšanos.

‘Made’, Nacionālais botāniskais dārzs, 2003

Jaunienācējas
Līdz pat 60. gadiem Latvijā gerberas nebija pazīstamas. Pirmā saimniecība, kas 60. gados Latvijā sāka audzēt gerberas, bija Rīgas zieds. Aptuveni tajā pašā laikā gerberas parādījās arī Nacionālajā botāniskajā dārzā.

Latvijā gerberas audzēja no sēklām. Rīgas zieds tās ieguva no Dānijas, bet botāniskais dārzs – sēklu apmaiņas ceļā no Holandes. Pirmie pie mums izaudzētie ziedi nebija ne tuvu tik skaisti un glezni, kādus varam skatīt mūsdienās. Tikai vēlāk – aptuveni 60. gadu beigās – sāka ievest tolaik ārzemēs izveidotās šķirnes. Pirmās nākušas no Holandes firmas Jongelen.

 ‘Līna’, G. Muceniece ,M. Pinta, D. Kļava, A. Gailīte, 1994

Ar gerberu introdukciju botāniskajā dārzā nodarbojās Zemstiklu krāšņumaugu ekoloģijas un fizioloģijas laboratorija Veltas Zvirgzdiņas vadībā. Vajadzēja izstrādāt audzēšanas tehnoloģijas – kāds substrāts vajadzīgs, kāda mēslošana. Laima Gūtmane par gerberu minerālo barošanu kūdras substrātā 1977. gadā aizstāvēja disertāciju. Tapa vēl citi pētniecības darbi par šo puķu kultūru.

Pašiem savas šķirnes
„Tā kā Latvijā ir zemāka gaismas intensitāte nekā bija nepieciešams ievestajām gerberu šķirnēm,” stāsta Lauma Ozoliņa, „vajadzēja veidot savas šķirnes, kas būtu piemērotas Latvijas apstākļiem. Pirmā to darīja Gundega Muceniece 1972. gadā, vēlāk iegūtos rezultātus aprakstot savā disertācijā. Lielāko daļu Latvijā radīto šķirņu selekcionējušas Gundega Muceniece, kas nodarbojās ar pētniecību un augu krustošanu, un agronome Māra Pinta. Botāniskā dārza toreizējais direktors Kārlis Buivids ierosināja veidot šķirņu tīrās līnijas, lai iegūtu viendabīgu materiālu. Tīro līniju hibrīdi mums joprojām ir saglabājušies, taču darbs pie tiem pagaidām neturpinās.”

‘Lība’, Nacionālais botāniskais dārzs, 1993

Pirmās veidotās šķirnes bija vienkāršas – ar mazākiem ziediem. Turpinoties selekcijas darbam pasaulē, arī botāniskais dārzs ieguva gerberas ar greznākām ziedkopām.

Latvija tolaik bija vistālākā vieta uz ziemeļiem, kur notika gerberu selekcija. Galvenais mērķis bija iegūt šķirnes, kas veidotu skaistus ziedus un stingrus ziedkātus un kas vienlaikus arī būtu pielāgotas Latvijas apstākļiem, it īpaši gaismas intensitātei. Mūsdienās gan apstākļi vairs netiek uzskatīti par svarīgu kritēriju selekcijā, jo gerberas ir puķu kultūra, kas tiek audzēta regulēta klimata siltumnīcās un ziedināta tikai komerciālos nolūkos. „Jebkurai šķirnei vajadzīgos apstākļus, tajā skaitā gaismu, siltumnīcās tehnoloģiski ir iespējams nodrošināt. Audzētāji var precīzi dot augiem tieši tik daudz un tāda veida mēslojumu, kāds vajadzīgs, temperatūras precīzi noregulē un ziemā pievada papildus CO2, lai notiktu fotosintēze. Tagad svarīgāk ir veidot tādus ziedus, pēc kādiem ir lielāks pieprasījums vai kas spētu pārsteigt ar ko izskatā neparastu.”

‘Una’, L. Ozoliņa, 2007

Mūsdienās Latvijā gerberu selekcija tikpat kā vairs nenotiek. NBD uzdevums – uzturēt kolekciju, saglabāt šķirnes, nevis nodarboties ar selekciju. Tādēļ jaunu šķirņu top ļoti maz, tikai pēc pašu darbinieku iniciatīvas.

Velta Zvirgzdiņa, kura uzsāka gerberu introdukciju Latvijā un vadīja arī laboratoriju, kuras paspārnē notika to selekcijas darbs, ir apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmi. Pirms Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas apbalvojumus saņēmušas arī Gundega Muceniece un Laima Gūtmane, kurām ir lieli nopelni jaunu gerberu šķirņu radīšanā.

 ‘Ornaments’, G. Muceniece, 1988