Jaunā KLP reforma paredz 40% no finansējuma novirzīt vides saglabāšanai

Bioloģiskā daudzveidība Eiropā ir nonākusi krīzē. Turklāt biodaudzveidības zudums un klimata krīze ir savstarpēji saistīti. Ja viens no šiem abiem faktoriem pasliktinās, to pašu dara arī otrs. Sugas izzūd līdz šim nepieredzētā tempā. Daudzas ekosistēmas ir degradētas tiktāl, ka vairs nespēj piedāvāt plašo pakalpojumu klāstu, no kura esam atkarīgi, – no tīra gaisa un ūdens līdz augu apputeksnēšanai un plūdu novēršanai. Degradācijas dēļ ES rodas lieli sociālie un ekonomiskie zaudējumi. Ir aprēķināts, ka, piemēram, ekonomiskā vērtība Eiropā strauji sarūkošajai kukaiņu nodrošinātajai apputeksnēšanai vien ir 15 miljardi eiro gadā.

Pārāk ilgi apzinām dabas vērtības

Latviju tomēr mēdzam uzskatīt par salīdzinoši zaļu valsti, tāpēc gribētos domāt, ka šeit situācija ar bioloģisko daudzveidību nav tik katastrofāla.

Diemžēl statistika liecina ko citu – 20. gadsimta laikā dabisko zālāju platības Latvijā ir sarukušas par 97%. Šobrīd dabisko zālāju esot mazāk nekā 1% no Latvijas teritorijas.

Magda Jentgena, Pasaules dabas fonda Baltijas jūras un saldūdens programmas vadītāja, atklāj, ka viens no iemesliem, kāpēc šīs platības nepalielinās, ir tas, ka zālāji netiek apsaimniekoti.

Līdz šim Bioloģiskās daudzveidības stratēģija ir palikusi uz papīra, un aizvadītā desmitgade pagājusi, apzinot dabas vērtības un plānojot turpmākos soļus, nevis praktiskā bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā vai atjaunošanā. "Šobrīd dažāda mēroga ziņojumi norāda uz negatīvu tendenci vai pat katastrofālu bioloģiskās daudzveidības situāciju. Ar nelielām cerībām Eiropas un Latvijas līmenī var lūkoties uz "Bioloģiskās daudzveidības stratēģijas 2030" plānoto tvērumu un mērķiem, bet noteicošie būs īstenošanas nosacījumi," teic M. Jentgena.

"Protams, lauksaimniecība ir bizness, bet dažbrīd tiek aizmirsts, cik svarīga un neaizstājama ir Latvijas daba. Īsts lauksaimnieks par mūsu zemi un apkārtējo dabu domās kā par dabisku resursu, kas strādā lauksaimnieka labā, pretī dodot sabalansētu mēslojumu un apstrādi. Zeme nav tikai substrāts, kurā audzēt vienveidīgus graudaugus, lai būtu lielāki ienākumi.

Visām darbībām ir jābūt apdomātām," teic Latvijas Jauno zemnieku kluba (JZK) biedri, piebilstot, ka biodaudzveidību samazina intensīvas lauksaimniecības prakses attīstīšana un monokultūru sējumi lielās platībās. To varot samazināt arī lauksaimnieku pieļautās saimniekošanas kļūdas apzinātas rīcības vai nezināšanas dēļ, kad videi un dzīvotnei tiek nodarīts kaitējums.

"Līdzšinējā Latvijas lauksaimniecības politika ir bijusi vērsta uz lauksaimniecības intensifikāciju un ražības palielināšanu, kas lielā mērā tika sasniegta nevis ar ražības palielināšanu uz hektāru, bet gan palielinot kultūraugu kopējās platības.

Esošie vidi saudzējošie kompensējošie mehānismi ir nekonkurētspējīgi pret intensīvās lauksaimniecības ekonomiskajiem ieguvumiem.

Kā piemēru var minēt Zemgalē esošās zemes nomas cenas 150–200 eiro/ ha, kas sekmē ilggadīgo zālāju uzaršanu un graudkopības ieviešanu," stāsta jaunie zemnieki.

28. septembrī Baltijas valstu, Čehijas, Ungārijas, Polijas, Slovākijas, Bulgārijas, Horvātijas, Rumānijas un Slovēnijas lauksaimniecības ministri parakstīja kopīgu deklarāciju par Eiropas Komisijas (EK) noteikto vides un klimata ambiciozo mērķu samērību ar ES finansējumu lauksaimniecībai.

Deklarācijā ministri norāda, ka ES dalībvalstīm vides un klimata pasākumu ieviešanā nepieciešams dot lielākas pašnoteikšanās iespējas, lai dalībvalstis spētu izvēlēties tādus pasākumus, kas atbilst to nacionālajām un reģionu īpatnībām. Uzsvērts arī fakts, ka ES Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) finansējums nav pietiekams minēto mērķu sasniegšanai. "Šo ambīciju līmenim ir jābūt reālam un sasniedzamam, šīs stratēģijas nedrīkst mazināt lauksaimnieku konkurētspēju," uzsvēra Latvijas zemkopības ministrs Kaspars Gerhards.

Desmitgades sasniegumi tomēr nav tikai uz papīra

Biodaudzveidības stratēģija nav nekāds jaunums.

Tā ir vismaz desmit gadus veca. Palūkosim, kas tad bija šajā jomā jāsasniedz jau līdz 2020. gadam.

Jau 2010. gadā tika konstatēts, ka bioloģisko daudzveidību visvairāk apdraud intensīvā lauksaimniecības prakse un zemes pamešana savienojumā ar pilsētu teritoriju izplešanos un cilvēka radīto infrastruktūru.

Viens no uzdevumiem, kas bija jāveic jau līdz 2020. gadam, bija palielināt zālāju, aramzemes, ilggadīgo stādījumu platības, uz kurām attiecas ar biodaudzveidību saistītie pasākumi. Vai tas ir izdevies?

Zemkopības ministrija (ZM) skaidro, ka šā mērķa sasniegšanai kalpojis atbalsta pasākums "Bioloģiskās daudzveidības uzturēšana zālājos". Tas tiešā veidā sniedzis ieguldījumu bioloģiskās daudzveidības stratēģijas mērķa izpildē, nodrošinot atbalstu un veicinot bioloģiski vērtīgo zālāju apsaimniekošanu.

Šajā plānošanas periodā pasākuma mērķa platības skar dabas skaitīšanas veiktā platības novērtēšana, pēc kuras notikusi platības pārklasificēšana, izslēdzot tos zālājus, kas neatbilst ES nozīmes zālāju biotopam. Kopumā šā perioda laikā atbalstam pieteikti ap 43 000 ha, kas ietver arī nelielu kopējās platības pieaugumu salīdzinājumā ar iepriekšējo plānošanas periodu.

Atbalstot bioloģisko lauksaimniecību, plānošanas periodā 2014.–2020. gadam ir nozīmīgi pieaugusi bioloģiski apsaimniekotā platība – 2020. gadā bioloģiskās lauksaimniecības atbalstam pieteikti 282 000 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes (salīdzinot ar 2014. gadu, pieaugums par 40%).

Arī tiešie maksājumi snieguši netiešu ieguldījumu biodaudzveidības uzlabošanai.

ZM atgādina, ka, piemēram, līdz ar iepriekšējo KLP reformu no 2015. gada tika ieviests maksājums par klimatam un videi labvēlīgu lauksaimniecības praksi jeb zaļināšanas maksājums un viens no zaļināšanas pasākumiem esot ilggadīgo zālāju saglabāšana.

Šajā periodā zaļināšanas maksājumam deklarēto ilggadīgo zālāju platība ir pieaugusi no 328 382 ha 2015. gadā līdz 348 241 ha 2019. gadā, tādējādi Latvija ir nodrošinājusi mērķi, ka ilggadīgo zālāju platība nesamazinās.

Atsevišķs zaļināšanas pasākums ir ekoloģiski jutīgo ilggadīgo zālāju (EJIZ) saglabāšana.

Tie ir zālāji, kas atzīti par ES nozīmes zālāju biotopiem un putnu dzīvotnēm, un tos nedrīkst pārveidot vai apart. Pēdējo piecu gadu laikā EJIZ platība ir ievērojami pieaugusi: no 10 980 ha 2015. gadā līdz 70 456 ha 2019. gadā.

Tāpat viens no zaļināšanas pasākuma mērķiem ir nodrošināt ekoloģiskas nozīmes platības (ENP) izveidi, kas līdzvērtīga 5% aramzemes.

Kopumā aramzemes platība, uz kuru attiecas prasība nodrošināt ENP, ir pieaugusi no 797 162 ha 2015. gadā līdz 874 589 ha 2019. gadā.

2020. gadā 6007 zemes apsaimniekotāji atbalstam esot pieteikuši arī 42 967 ha bioloģiski vērtīgo zālāju (BVZ) jeb 70,6% no visiem BVZ.

Visi pasākumi un prasības periodā līdz 2020. gadam tika noteiktas ES līmenī, tādējādi iespējas risināt dalībvalstu specifiskās situācijas esot bijušas ļoti ierobežotas.

Tāpēc ZM atzīst, ka piemērotie pasākumi ne vienmēr veicina fiziskās platības palielināšanos, bet varot palielināt platības īpatsvaru vai nodrošināt, ka tā nesamazinās.

Turpmāk – augstāki mērķi

Līdz ar jauno KLP reformu Eiropas Komisija ir izvirzījusi augstākus mērķus, kas dalībvalstīm ir jānodrošina, lai sasniegtu ES izvirzītās KLP vides un klimata ambīcijas. Zaļās arhitektūras izveide tagad paredz trīs līmeņu struktūru, ko komentē ZM speciālisti.

Pirmais līmenis – nosacījumsistēma, kas aptvers pamata prasības. Tās obligāti jāievēro visiem atbalsta saņēmējiem, un par to ievērošanu netiek paredzēta kompensācija. Nosacījumsistēma aptvers pašreizējās savstarpējās atbilstības prasības, arī laba lauksaimniecības un vides stāvokļa nosacījumus, kā arī zaļināšanas prakses un vairākus jaunus nosacījumus (piemēram, mitrāju un kūdras augsnes aizsardzība). Pašreizējās zaļināšanas prakse – ilggadīgo zālāju uzturēšana, EJIZ saglabāšana, ENP uzturēšana 5% apjomā no saimniecības aramzemes – tiks iekļauta nosacījumsistēmā un būs obligāta ievērošanai atbalsta saņēmējiem.

Otrais līmenis – ekoshēmas, lauksaimniekiem brīvprātīgi pasākumi, kas pārsniedz nosacījumsistēmas prasības. Caur ekoshēmām lauksaimniekiem var tikt kompensēti izdevumi un zaudētie ienākumi, kas rodas no augstāku videi un klimatam draudzīgu pasākumu īstenošanas.

Trešais līmenis – agrovides pasākumi, kas aptvers daudzgadu saistības.

ZM skaidro, ka nākamajā KLP stratēģiskajā plānā 2021.–2027. gadam plānots turpināt sniegt atbalstu par bioloģiski vērtīgo zālāju (ES nozīmes zālāju biotopu) apsaimniekošanu gan botāniskajos biotopos, gan putnu dzīvotnēs. Plānots jauns pasākums BVZ atjaunošanai, tāpat tiks saglabāts atbalsta pasākums lauksaimniekiem, kas saimnieko ar bioloģiskās lauksaimniecības metodēm.

Un "Natura 2000" maksājumi, lai kompensētu mežsaimnieciskās darbības ierobežojumus, kas noteikti meža zemē bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai.

Zaļais kurss un KLP

Lai virzītos uz ES izvirzītā Zaļā kursa mērķu sasniegšanu un noteiktu, kādi pasākumi ir ieviešami jaunās KLP reformas ietvaros Latvijā, ZM ir veikusi situācijas un SVID analīzi, tostarp arī jaunās reformas specifiskajam mērķim nr. 6 "Palīdzēt aizsargāt bioloģisko daudzveidību, stiprināt ekosistēmu pakalpojumus un saglabāt biotopus un ainavas".

Uz šīs analīzes pamata ir izvēlēti piemērotākie pasākumi, kas tiks īstenoti jaunajā plānošanas periodā. Jaunās KLP reformas priekšlikums paredz, ka 40% no KLP kopējā finansējuma (tiešie maksājumi un lauku attīstība) ir jānovirza ieguldījumam vides un klimata mērķu sasniegšanā.

KLP atbalsts nākotnē tikšot virzīts ilgtspējīgas lauksaimniecības prakses īstenošanai, lai mazinātu augu aizsardzības līdzekļu lietošanu, sabalansētu mēslošanas līdzekļu lietojumu, uzlabotu dzīvnieku turēšanas un barošanas apstākļus, lai sniegtu ieguldījumu klimata, gaisa, bioloģiskās daudzveidības politikas mērķu izpildē, ūdens un augsnes kvalitātes uzlabošanai, uzlabotu dzīvnieku veselību, samazinātu antibiotiku lietošanu un nodrošinātu kvalitatīvu un veselīgu pārtiku.

Magda Jentgena no Pasaules dabas fonda gan uzskata, ka šie zaļie pasākumi un stratēģijas šobrīd īsti neiet kopā ar Kopējo lauksaimniecības politiku, kas vienlaikus vērsta uz ražošanas paplašināšanu: "Viens no tuvās nākotnes mērķiem ir pārliecināties, lai visas Eiropas stratēģijas un direktīvas papildinātu, nevis būtu pretrunā viena ar otru. Mums ir jāsaprot, ka šīs tēmas nav atdalītas un tās nemaz nevar atdalīt. Izmaiņas dabā – gan klimata pārmaiņas, gan bioloģiskās daudzveidības samazināšanās – ietekmē un arī nākotnē ietekmēs lauksaimniecību un visas citas nozares. Tieši šā iemesla dēļ ir svarīgi, lai šīs stratēģijas tiek attīstītas holistiski."

Pagaidām galvenais virzītājspēks ir entuziasms

Jaunais lauksaimnieks Ģirts Dzērve, kas saimnieko ZS "Drubazas" Sabiles pievārtē, jau vairākus gadus nodarbojas ar dabisko pļavu atjaunošanu.

Ģirts stāsta: "Piedalos "GrassLife" projektā, kas balstās uz dabisko vērtību saglabāšanu un kā pamatā nav ekonomiskie apsvērumi.

Manā īpašumā ir pļavas, kas saglabājušās vēl no muižas laikiem. Protams, ekonomiskā ziņā tās šobrīd ir grūti izvērtēt, bet apzinos, ka tā ir vērtība, ko nedrīkstu zaudēt.

Pazaudētu dabisko pļavu ir ļoti grūti atjaunot. Jā, aizaugušu pļavu var izcirst, nelīdzenu var nolīdzināt, sēklas var iesēt, bet galvenā problēma – nav jau kur dabūt šīs sēklas. Sēklu maisījumi, kas nopērkami veikalos, neder dabisko zālāju atjaunošanai.

Tāpēc, ja man pieder pļava, kas pat pēc kolhozu laikiem ir saglabājusies un nekad nav tikusi aparta, tas nozīmē, ka man ir arī unikāla sēklu banka, no kuras varu atjaunot savus dabiskos zālājus un, iespējams, nākotnē ar sēklām varēšu palīdzēt arī citiem.

Lai dabiskais zālājs atjaunotos, nepieciešami 15– 20 gadi. Tas nav panākams pāris sezonās. Un šajā laikā zālājs faktiski prasa tikai ieguldījumus. Dabiskās pļavas strauji izzūd tieši tāpēc, ka tās ir ne tikai grūti atjaunot, bet arī ļoti grūti uzturēt. Piemēram, liela daļa mana zālāja atrodas nogāzēs, to ir grūti apstrādāt ar tehniku, daudzi darbi jāveic ar rokām. Šobrīd liels palīgs man ir Galovejas šķirnes liellopi, kas iesaistās dabisko pļavu atjaunošanā un uzturēšanā. Galoveji ēd ne tikai zāli, bet arī krūmu lapas, niedru galotnes.

Protams, nekāda biznesa šajā jomā vismaz pagaidām nav. Uzskatu to par ieguldījumu nākotnē, kad, izmantojot dabiskos zālājus, varēšu attīstīt dažādus biznesa variantus. Tostarp paplašinot galoveju ganāmpulku, jo pasaulē aizvien aug pieprasījums pēc tāda liellopa gaļas, kas audzis un barojies dabiskajos zālājos – tā gaļa ir daudz augstvērtīgāka nekā ar kukurūzu uzbarotam dzīvniekam.

Pašreizējo atbalsta maksājumu, ko saņemu par saviem zālājiem, uztveru kā samaksu par manu entuziasmu, nevis par iespēju nopelnīt. Atbalsts varbūt ļauj kādu laiku izdzīvot, bet man gribas dzīvot. Un, ja neredzētu perspektīvu savam darbam, droši vien to nedarītu."

Video skatīt la.lv

"Šobrīd liels palīgs man ir Galovejas šķirnes liellopi, kas iesaistās dabisko pļavu atjaunošanā un uzturēšanā," stāsta ZS "Drubazas" saimnieks Ģirts Dzērve.

Šāda dabiskā pļava ar atjaunotu kadiķu birzi nogāzē Latvijā esot unikāla – to izveidojis Ģirts Dzērve.

EKSPERTU VIEDOKĻI

Zaļināšana – obligātā standartprasība

VALTERS ZELČS, biedrības "Zemnieku saeima" ārpolitikas speciālists:

"Prasība palielināt platības, kurās netiks veikta lauksaimnieciskā darbība, ir visnotaļ svarīga problēma nākotnes KLP. Šobrīd lauksaimnieki zina, ka, lai saņemtu zaļināšanas maksājumu, ir jāveido ekoloģiski nozīmīga platība vismaz 5% no aramzemes – tā var būt papuve, tās var būt starpkultūras, buferjoslas, tie var būt tauriņzieži, ja netiek izmantoti pesticīdi, tie var būt citi pasākumi.

Turpmāk šī prasība vairs nebūs kā daļa no zaļināšanas, bet standarta obligātā prasība. Neskaidrība ir tajā, cik liela daļa no zemes būs jāatvēl šīm neproduktīvajām platībām.

Sākotnējās diskusijas iezīmēja arī zaļo organizāciju kaujinieciskumu – atsevišķas organizācijas piedāvāja pat 50% zemes atstāt neproduktīvu, tostarp arī bioloģiskajās saimniecībās. Šobrīd gan izskatās, ka veselais saprāts ir ņēmis virsroku, jo lielākā daļa EP politisko grupu un – ļoti svarīgi – arī Vācijas prezidentūra ir piedāvājušas šo obligāto daļu noteikt vismaz 3% apmērā."

Risinājums – gudrs bioekonomikas produkts

MAGDA JENTGENA, Pasaules dabas fonda Baltijas jūras un saldūdens programmas vadītāja:

"Šobrīd esam nonākuši punktā, kur turpmākie soļi izšķirs to, vai nākamajos desmit gados bioloģiskā daudzveidība uzlabosies vai turpinās pasliktināties. Globāli Pasaules dabas fonds ir izstrādājis modeli, kas norāda – ja mēs steidzami ieviesīsim dažādus pasākumus, lai mazinātu mūsu ietekmi uz dabu, mums vēl ir iespēja saglabāt bioloģisko daudzveidību līdz 2050. gadam.

Bet cerības ir. Viens no piemēriem ir saldūdens kukaiņi, kuru populācijas vietām pēdējo gadu laikā ir nevis samazinājušās, bet pat nelielā mērā palielinājušās. Lai gan konkrētais iemesls vēl nav zināms, aizdomas ir – tas varētu būt tieši ES Ūdens pamatdirektīvas dēļ. Tas nozīmē: ja mēs spējam ieviest pareizos lēmums laikus, tad pēc desmit gadiem situācija varētu būt jau nedaudz pozitīvāka.

Pieejas var būt dažādas, un vienas veiksmes formulas nebūs, ja dabas saglabāšanu vēl nevarēs ievietot biznesa produktā vai modelī. Iespējams, sinerģiju meklēsim vēl piecus vai desmit gadus. Tiecoties uz šādu risinājumu – ļoti gudru bioekonomikas produktu –, mēs varēsim mazināt slodzi uz dabas daudzveidību."