Gleznaini skaistā vietā – Sniķeru kalniņā Jumurdas ezera krastā vasarās ganās jautrs un omulīgs kazu bariņš, kas pieder saimniecei Santai Lasmanei. Bioloģiski sertificētajā piemājas saimniecībā Sniķeri ir vairāki desmiti kazu, kuru piens ik dienas pārtop gardā sierā. Devāmies ciemos uzzināt biznesa tapšanas vēsturi, aizkulises, priekus un sapņus.

– Kā sākās saimniekošana?
– Esmu rīdziniece, un sākotnēji, pārceļoties uz laukiem, dzīve tika saistīta ar projektu vadību biedrībā nometņu centrā Ērgļa spārni, bet paralēli tam apguvu pirmās iemaņas lopkopībā. Tolaik neko daudz par lauku darbiem nezināju, arī ne to, ko nozīmē sienu savālot vai pļavu noecēt. Sapnis par lauku sētu piepildījās, jau dzīvojot Ērgļos. Tika iegādāta lauku māja Jumurdas pagastā, skaistā vietā ar skatu uz Jumurdas ezeru. Sāku ar diviem bišu stropiem, un izbaudīju mācību, ka bites ne tikai dod medu, bet arī mēdz sāpīgi dzelt. Bitēm sekoja truši – veseli 150 garauši. Kāda paziņa ieminējās, ka man te derētu kaziņa. Priekš acīm jau pavērās skats, kā karstā vasaras dienā pieskrienu pie kaziņas ar krūzīti rokā un ieslaucu pienu. Un tā devāmies pirkt kazu. Līdz ar Boniju – melnīgsnēju blējēju labākajos gados, kas bija nodēvēta par godu savulaik populārajai grupai Boney-M, atvedām vēl divas kazu mātes – Kati un Sniedzi. Ar to arī kazu epopeja sākās. Laukos valodas izplatās ātri, pēc dažām dienām izrādījās, ka citam mājās ir maza, skaista kaziņa, kuru ziedot cepetim būtu tīrais negals, un, spēlējot uz manas sirdsapziņas stīgām, tika panākts: „Jā, labi, mums vietas pietiks arī viņai – vecajā padomju laika kūtī, kur agrāk turēja buļļus, vietas vēl gana.” Drīz vien izrādījās, ka vēl kādai kaziņai neesot pareizie apstākļi, tad vēl... Nepilna mēneša laikā saimniecībā jau bija prāvs kazu pulciņš. Ne visas izcilas piena devējas, bet visas mīļas gan.

Taču kazas bija arī jāslauc. Kaza ir, tesmenis arī, bet, kā, lai to pienu no turienes dabū ārā? Zvanu kaimiņienei. Viņa atbrauc ierādīt. No malas izskatās vienkārši, bet, kad pašai jādara... Pirmās divas nedēļas piens bija visur, tikai ne spainī.

Pāris gadus mums bija jauka tradīcija – kaziņas Bonijas kronēšanas svētki,...

Pilnu interviju lasiet Jūlija SAIMNIEKS LV numurā!