Saimnieks LV / 2017.gads (Februāris.)

Laikā, kad Āfrikas cūku mēris padarījis bažīgus daudzus cūku ganāmpulku īpašniekus un konkurence ar importēto produkciju par iekļūšanu pircēju grozos kļūst arvien sīvāka, cūku audzēšanas komplekss SIA Kunturi var priecāties par pastāvīgu klientu loku un iecienītu cūkgaļas produkciju, ko palīdz realizēt gan pašu veidotais veikalu tīkls, gan sava kautuve. Tomēr cūkkopība neattīstītos tik strauji, ja drošību nesniegtu graudkopība saistītā uzņēmumā Saktas ZS. Ja izdosies saņemt ES fondu investīcijas, saimnieki plāno cūkkopībā attīstīt arī bioloģisko atzaru, pirmo reizi Latvijā tam piešķirot industriālu vērienu.

– Kāpēc nolēmāt, ka cūkas varētu audzēt arī bioloģiski?
Jurģis Krastiņš: – Mūsu uzņēmums SIA Kunturi ir tādā neparocīgā lielumā – ne īsti ģimenes, ne īsti lielražošanas. Tāpēc bioloģiskās ražošanas nozari ar SIA Ecoland Latvia 2014. gadā sākām, lai apgūtu vēl kādu nišu. Palielināt parasto cūku audzēšanu mēs īsti nevēlamies, tas prasītu milzīgas investīcijas, taču bioloģiskā audzēšana ļoti labi iederas mūsu saimniecību sistēmā.

Kunturos ir pilns ražošanas cikls no sivēnmātēm ar zīdējiem sivēniem līdz bekoniem kaušanas kondīcijā. Pavisam ir trīs savā starpā saistīti uzņēmumi – Kunturos un Ecoland Latvia audzējam cūkas, savukārt SIA Saktas ZS tiek audzēta labība, pupas – gan lopbarībai, gan pārdošanai. Tāpat mums ir savas dzirnavas, kur samaļam un gatavojam lopbarību (4.5 t graudu stundā), savā kautuvē dzīvniekus nokaujam, savā sadalē gaļu izgriežam, sadalām un ar savu loģistiku nogādājam savos un citu veikalos. Augkopības nozare var darboties pilnīgi patstāvīgi – ir pietiekami daudz zemes, ir sava kalte un iespējas labību pārdot. Ar bioloģisko labību, auzām, tritikāli pašlaik eksperimentējam, jo jāskatās, kas notiks ar cūkkopību. Bioloģiskos graudus mēs iepērkam arī no citiem bioloģiskajiem zemniekiem.

Ņemot vērā tendences pasaulē, bioloģiskajai lopkopībai ir nākotne. Cilvēki tomēr arvien vairāk sāk domāt, ko viņi ēd un kas notiek ar vidi. Rietumvalstīs šī nozare, protams, ir attīstītāka vēl plašāk, bet arī Latvijā kļūst arvien populārāka. Esam bijuši vairākās valstīs, lai apskatītu gan bioloģiskās fermas, gan veikalu sortimentu. Vispār bijām pat pārsteigti, cik liela izvēle tirdzniecības vietās un speciālos lielveikalos ir katrā preču grupā – Zviedrijā, Vācijā, Austrijā, Šveicē. Par bioloģiskajiem jautājumiem mūs konsultē arī Lāsma Ozola, LLKC konsultante, kas ir cilvēks ar nākotnes domāšanu.

Santa Preimane: – Kad reģistrējām Ecoland Latvia, lai nodarbotos ar bioloģisko cūkkopību un produkcijas gatavošanu, no Kunturiem iegādājāmies pirmos 40 sivēnus un izaudzējām sivēnmātes. Bioloģiskajā saimniecībā cūkām ir divas kūtis – vienā ir sivēnmātes un mazāki sivēni, otrā – jau nobarojamie rukši, kas tālāk nonāk kautuvē. Esmu pārcēlusies uz Naukšēnu novadu, kur iekārtoju māju kopā ar diviem dēliem. Tepat ir kūtis un ganības bioloģiskajām cūkām. Mājās tiks iekārtota arī Ecoland Latvia mājražošanas virtuve, kas vēl būs jāsertificē, te taps arī bioloģiskās cūkgaļas produkti. Saimniecībā ir arī citi mājlopi, dažas aitas, auns. Ja būs pieprasījums pēc jēra gaļa produktiem, plānojam gatavot arī tos.

Cūkām pārejas periods uz sertificētu bioloģisko saimniekošanu beidzās pagājušā gada vasarā, ir iegūts bio sertifikāts. Kautuvei un sadalei biosertifikācija notika pērnajā decembrī.

Jurģis Krastiņš saimniekošanu sācis augkopības nozarē, taču tieši Kunturu cūkgaļa ieguvusi popularitāti visā Latvijā.

– Cik darbinieku rūpējas par bioloģiskajām cūkām?
S. Preimane: – Divatā vai trijatā tiekam galā. Bioloģiskā nozare pašlaik mums darbojas eksperimentālā kārtā. Sveram un rēķinām visu, kas notiek ganāmpulkā! Taču mūsu mērķis ir celt kārtīgu kūti, kur bioloģisko cūkkopību jau varētu veikt lielākos apjomos. Bioloģisko cūku audzēšana Latvijā tādā mērogā vēl nav bijusi. Ja mūsu projektam izdosies piesaistīt ES finansējumu, pēc 2.5 gadiem tas varētu būt īstenots dzīvē. Šo laiku veltām tam, lai izpētītu, vai pēc šādas produkcijas ir arī pircēju pieprasījums, citādi jau nav jēgas ražot!

– Vai jūtat, ka pieprasījums pēc bioloģiskās gaļas ir?
S. Preimane: – Pašlaik bioloģiskā cūkgaļa ir aptuveni par trešdaļu dārgāka nekā mūsu parastā Kunturu gaļa. Šī cena šobrīd nesedz bioloģiskās gaļas ražošanas izmaksas, bet tas ir mūsu nākotnes mērķis – panākt, lai laba bioloģiskā gaļa nebūtu dārgāka vairāk par 30–40 %, salīdzinot ar konvenciāli audzēto. Tomēr redzam, ka atsaucība ir un nekas neizpārdots nepaliek. Esam vienīgā bioloģiskās cūkgaļas ražotne Latvijā, kas gaļu piedāvā tik lielos apjomos un plāno attīstību. Pasaulē tomēr bioloģiskā lauksaimniecība un lopkopība attīstās un kļūst arvien pieprasītāka. Tāpēc mēs ceram ne tikai uz vietējiem pircējiem, bet domāsim arī par eksportu.

Šobrīd ir tāds periods, kad daudz braukājam apkārt, mācāmies un skatāmies, ar kādām tehnoloģijām tiek strādāts. Bioloģisko cūku kūts ir tikai kā modelis lielajai cūkai fermai. Te testējam iekārtas, skatāmies, kā var novadīt mēslus, kā norit barošana. Cenšamies apgūt pasaules pieredzi, par labākajām pašlaik esam atzinuši austriešu firmas Schauer iekārtas bioloģisko cūku mītnēm un vācu rūpnīcas Curo ražotās bioloģiskās barības piedevas.

– Kur jūs pašlaik realizējat bioloģisko produkciju?
S. Preimane: – Pārsvarā to izpērk tiešās pirkšanas pulciņi – četri Rīgā, divi Siguldā, arī Salaspilī, Cēsīs, Valmierā, tāpat sadarbojamies ar portālu svaigi.lv. Piegādājam filejas, karbonādes, šķiņķi – jau sadalītu gaļu, pie tam pašlaik esam sākuši to fasēt vakuuma iepakojumā.

– Cik ilgi bioloģiskā cūka aug, līdz tā nonāk kautuvē?
S. Preimane: – Aptuveni 6–7 mēnešus. Sivēnmāte atnesas divreiz gadā. Pie mātes sivēni ir vismaz 40 dienas, tas ir atkarīgs arī no ražošanas jaudas konkrētajā brīdī. Trīs mēnešu vecumā cūkas nonāk otrā kūtī, kur sākas nobarošana – tikai ar bioloģisko barību. Cūkām divreiz dienā dodam kartupeļu putru, kam var pieliet klāt bioloģisko rapšu eļļu, pārējā laikā var ēst miltus, cik vien gribas, dodam arī pupas, zirņus, miežus, kviešus. Pašlaik kautuvē nonāk pāris cūkas nedēļā, nepārtraukti varam nodrošināt, lai bioloģiskā cūkgaļa ir pieejama, – protams, vēl gan ierobežotā daudzumā.

Parasti plānojam tā, lai divas cūku mātes atnestos tuvos termiņos, tad arī sivēni ir līdzīga vecuma, saraduši un kopā pārceļas uz otru kūti. Līdz ar to arī sadzīvo draudzīgi. Cūkas ir sabiedriski dzīvnieki! Vasarās cūkas ganījās ārā, taču kopš Āfrikas cūku mēra aktualizēšanās to vairs nedrīkstam darīt. Kad atļaus iet ārā, cūkas atkal varēs dzīvot pa ganībām, vārtīties dubļos un dzīvot īstu cūkas dzīvi!

– Kādas šķirnes izvēlaties bioloģiskajai cūkkopībai?
S. Preimane: – Sivēnmāšu lielākā daļa ir Landrases un Jorkšīras šķirņu krustojumi. Ir sivēnmātes ar 25 % Djurokas asinību. Apstākļos, kad sivēnmātēm ir aizliegtas pastaigas brīvā dabā, šī ir laba izvēle, taču, ja likumdošana mainīsies, ļoti iespējams, būsim spiesti piemeklēt dzīvei brīvā dabā piemērotākas cūku šķirnes. Ātraudzīgāku un izturīgāku sivēnu ieguvei kā tēva šķirni izmantojam Djurokas kuili. Atšķirto sivēnu skaits metienā gan ir tikai 9, bet ražošanas rādītāji (pieaugums nobarošanas periodā 680 g/diennaktī, patērētā barība 3.3 kg uz gaļas 1 kg pieaugumu), dzīvnieku labā veselība un gaļas labā garša un kvalitāte apmierina mūsu pircējus un pašlaik arī saimniecību. Esmu mēģinājusi pirms gadiem sešiem strādāt ar vietējo Latvijas Balto šķirni, tomēr man neizdevās – dzīvnieki nespēja piemēroties, kāda palika kliba, kādai apgrauza asti, citai vēl kas notika... Galvenā barības atšķirība ir ne tikai bioloģiski saražotajos graudos, bet arī vārītajos kartupeļos – aptuveni 30 % no barības devas izbarojam visām nobarojamo cūku grupām.

J. Krastiņš: – Uzsākot bioloģisko cūkkopību, mēs gribam pārliecināties, vai to ir iespējams darīt nopietnos apmēros. Bez roku darba un ar pietiekamu ekonomisko pamatojumu. Gribam saprast, vai šāds modelis var pastāvēt. Bioloģiskās fermas būvniecība droši vien būs nebijis notikums gan Latvijā, gan Baltijā.

S. Preimane: – Man prieks, ka cilvēki arvien vairāk domā par savu uzturu. Mūsu uzdevums ir arī izglītot sabiedrību, nodrošināt cilvēkus ar labu produkciju, lai var salīdzināt. Arī bioloģisko saimniecību mēs gribam izveidot tā, lai tā būtu pieejama apskatei, bērni savām acīm varētu redzēt, kā cūkas dzīvo un ko ēd. Protams, apskatīt lielo kompleksu, īpaši pašlaik, slimību risku dēļ nav iespējams.

– Jums pašiem ir arī sava bioloģiski sertificēta kautuve.
S. Preimane: – Kunturos ir viena kautuve, kas ir sertificēta arī kā bioloģiskā. Konkrētās nedēļas dienās tiek kautas bioloģiskās cūkas, pēc tam – parastās. Atšķirība kaušanas metodēs nav nekāda, taču galvenais, lai liemeņi tiktu identificēti, sadalīti un glabāti atsevišķi. Bioloģiskās kautuves sertificēšana, protams, prasīja zināmu laiku un gatavošanos, taču, Kunturu kautuve atzīšanas procesu izgāja jau sen, un tāpēc biosertifikācija vairs nelikās tik sarežģīta. Mums ir tiesības kaut arī aitas, ko dažkārt darām.

Santa Preimane priecājas, ka visa pašlaik saražotā bioloģiskā cūkgaļa atrod savus pircējus, drīz tiks sākta arī pārstrāde.

– Cik lielai vajadzētu būt cūkkopības saimniecībai, lai ar to pretendētu uz nopietnu peļņu?
J. Krastiņš: – Bioloģiskās cūkas vajadzētu vismaz 1000, lai varētu runāt par nopietna biznesa sākumu. Parastajā cūkkopībā pašlaik ar teju 5000 cūkām Kunturi ir vidēja izmēra saimniecība – neesam ne lieli, ne mazi. Lai pelnītu uz apjomu, jābūt vismaz padsmit tūkstošiem cūku. Dāņu fermās ir arī 20 un 30 tūkstoši cūku. Tādi apjomi ļauj ražot vairāk un lētāk. Tomēr es esmu vietējais iedzīvotājs kopš dzimšanas un man ir būtiski, lai mēs iekļaujamies apkārtējā vidē. Negribas šo pārvērst par milzīgu kompleksu. Neesmu tik liels entuziasts cūkkopībā, lai celtu arvien jaunas fermas klāt un palielinātu cūku skaitu. Tas nestu līdz arī negācijas – smakas, mēslu apjomu, izdangātus ceļus.

– Jurģi, jūs lauksaimniecībā esat jau kopš 90. gadiem.
J. Krastiņš: – Jā, neko citu neesmu darījis un diez vai pat mācētu! Esmu beidzis Priekuļu lauksaimniecības tehnikumu. Kā darba ņēmējs esmu strādājis tikai kolhozā bērnībā – ganos gājis un bietes kaplējis, tāpēc man grūti šodien iedomāties sevi kā darba ņēmēju. Es droši vien būtu neciešams darbinieks!

Sākām ar dažiem hektāriem zemes savā saimniecībā Saktas ZS, audzējot graudus. Lēnā garā attīstījāmies. Par lopkopību man liela interese nekad nebija bijusi, taču liktenis pajokoja. Vairākus gadus mums bija laba sadarbība ar Kunturu iepriekšējo saimnieku Gunti Jugbārdi – viņam bija kalte, mums savas iekārtas, salikām visu kopā un viens otram palīdzējām. 2005. gadā viņš man piedāvāja iegādāties savu cūku kompleksu. Toreiz tā bija ļoti nervoza nodarbošanās – īpaši 90. gados, bija gan kontrabanda, gan pēc iestāšanās ES valsts iestāžu spiediens, neprātīgi ieviešot Latvijā dažādas pilnīgi nevajadzīgas un nejēdzīgas regulu prasības.

Šobrīd, starp citu, sadarbība ar valsts iestādēm palikusi daudz vieglāka. Kādreiz tiešām šķita, ka ierēdnis tikai velk pa regulas punktiem un pārbauda, vai ir tas, kas tur rakstīts, vai ne, neskatoties uz to, ka dokumentu katra dalībvalsts var piemērot pēc savām vajadzībām. Jāatzīst, ka krīzes laikā ļoti samazinājās kontrolējošo iestāžu apmeklējumi, kas mums nāca par labu! Par ierēdņiem vajadzētu strādāt cilvēkiem, kas paši vismaz pāris gadus ir strādājuši ražojošā uzņēmumā. Jebkuram ierēdnim būtu jāiemāca, kā strādā ekonomika un no kā veidojas valsts budžets, nevis tikai jādomā, kā iztērēt budžeta naudu.

– Kurā brīdī jūs sapratāt, ka cūkkopības nozare tomēr varētu dot peļņu?
J. Krastiņš: – Es vēl joprojām to neesmu sapratis! Toreiz, jaunības neprātā, lai arī man jau bija ap gadiem 30, pēc apdomas mirkļa es piekritu iegādāties fermu, jo man šķita, ka tā būs iespēja novirzīt sīkos graudus, dažādus pārpalikumus no savas saimniecības – ļoti loģiska sadarbība. Realitātē augkopības nozare daudzus gadus stutēja cūkkopību. Kad pārņēmām saimniecību, tajā bija ap 1200 cūkām. Toreiz tas likās liels cipars.

– Kā nolēmāt tālāk attīstīt cūku nozari?
J. Krastiņš: – 2005.gada nogalē piekritu pārņemt Kunturus. Tā kā man pašam nebija ne zināšanu, ne pieredzes šajā nozarē, sāku meklēt speciālistu, kas šo nozari varētu saprast un attīstīt. Piedāvāju tuvākās apkārtnes speciālistiem, diemžēl neviens nebija gatavs šo darbu uzņemties. Taču – viss jau notiek tā, kā jānotiek, un caur darba sludinājumu man piezvanīja Santa, kurai bija atbilstoša izglītība, taču nebija pieredzes, toties vēlme mācīties un darboties. Tā nu mēs 2006. gada janvārī sākām strādāt Kunturos un turpinām to darīt joprojām. Santa bija umurdziete, daudzus gadus diendienā braukāja uz darbu – teju 90 km, taču nu beidzot pārcēlusies uz dzīvi šeit.

S. Preimane: – Šogad ir mans 12. darba gads Kunturos. Man ir zootehniķes izglītība, esmu beigusi LLU, kad sāku mācīties, šķita, ka strādāšu kolhozā, vadīšu kādu nozari, būs man gan māja, gan mašīna. Taču, kad beidzu mācības, sistēma jau bija mainījusies. Mācījos arī pārtikas tehnologos, pēc tam strādāju Brīvajā vilnī un Parex bankā. Taču, kad mūs sūtīja uz ielām tirgot pensiju plānus, atcerējos, ka man taču ir normāla profesija. Kad Jurģis mani uzaicināja strādāt Kunturos, atbraucu apskatīties un redzēju, ka tehniskais līmenis te vēl ir ļoti zems. Tomēr pieņēmu drosmīgu lēmumu atgriezties savā nozarē un vēl tik tālu no dzīvesvietas. Protams, es priecājos, ka atkal varēju strādāt savā profesijā un nu jau esmu tiešām uz palikšanu Rūjienas pusē.

Domāju, ka šajos gados esam paveikuši daudz – ir sasniegts maksimālais cūku skaits, ko atļauj pašreizējās ēkas.

J. Krastiņš: – Kad sākām, gandrīz visu darījām ar rokām – gan barojām, gan nesām pakaišus, mēslus izveda nemitīgi plīstošs transportieris. Tagad tas viss ir rekonstruēts un industriālās ražošanas vajadzībām tehniski darbojas labā līmenī.

Trešdaļu bioloģiski audzētu cūku ēdienkartes veido kartupeļi.

– Kā jums sokas ar darbinieku piesaisti?
S. Preimane: – Kopskaitā nodarbinām ap 70 darbinieku – tas ir gan augkopībā, gan cūkkopībā, kas ietver arī kautuvi un tirdzniecības vietas.

J. Krastiņš: – Darbinieki ir saimniecības vērtīgākā daļa. Vienmēr esmu uzskatījis, ka lielākā daļa no jebkura projekta veiksmes vai neveiksmes ir atkarīga no cilvēkiem, komandas. Man ir liels gods un prieks strādāt kopā ar tādu komandu, kāda mums ir pa šiem gadiem izveidojusies. Pašā Kunturu fermā strādā 5–6 cilvēki, jo daudz ko izdara modernās tehnoloģijas. Bioloģiskajā cūkkopībā, ar ko pagaidām vēl eksperimentējam, ir vairāk roku darba. Var teikt, ka liela daļa darbinieku paši ir atnākuši pie mums, daudz meklējuši neesam. Grūtāk ir atrast darbiniekus tieši fermā.

S. Preimane: – Tas ir specifisks darbs, ir jābūt loģiskai domāšanai un jāmīl dzīvnieki. To katrs nevar. Taču tie darbinieki, kuri mums ir, ir zelta vērtē! Tāpat priecājamies, ka arī jaunieši pie mums sāk strādāt.

J. Krastiņš: – Pašlaik mums cilvēku netrūkst, taču domājam par nākotni, jauno paaudzi, ko varētu sev izaudzināt.

S. Preimane: – Gribam, lai kolektīvā ir jauni cilvēki. Īpaši pie kaušanas un dalīšanas vidējais vecums ir labi, ja 30 gadi.

J. Krastiņš: – Interesanti, ka visprofesionālākie darbinieki ir tie, kas atnākuši bez pieredzes un visu apguvuši uz vietas. Dažkārt darbiniekus sūtām mācībās – lai iegūtu papildu pieredzi. Taču var teikt, ka profesionālās skolas īsti neiet līdzi laikam, jo audzēkņi tāpat vēl ir jāmāca. Viņiem vairumā gadījumu ir vājas teorētiskās zināšanas un nav praktiskās pieredzes, jo nav uzņēmumu, kur to varētu iegūt.

– Jūs esat izveidojuši gan savu kautuvi, gan veikalu tīklu, lai varētu strādāt pilnīgi neatkarīgi.
J. Krastiņš: – Šis darbs ir bijis nežēlīgi liels un dārgs. Var teikt, ka cūkkopībā mēs pašlaik neesam ļoti ienesīgs uzņēmums, taču esam ieguvuši stabilitāti, un mūs tik ļoti nesatrauc cenu svārstības. Realizējam produkciju caur savu tīklu, un tur cenas mainās ļoti lēnām. Tas, ka piena nozarē bija krīze, taču nenozīmē, ka veikalā uzreiz piens ir lētāks, vai ne? Savukārt ar kautuvi ir tā – ja cūkām dzīvsvarā ir augstas cenas, tad kautuve nosacīti nes zaudējumus un būtu izdevīgāk pārdot dzīvus lopus. Savukārt tad, kad dzīvsvarā ir zema cena, kautuve palīdz. Līdz ar to mums ir iespēja variēt ar vairākiem mainīgajiem. Neesam gatavi atteikties ne no viena darbības veida. Esam pilna cikla saimniecība no sākuma līdz galam – sākot ar graudiem barībai līdz pat gatavai produkcijai, ko vēl varam aizvest līdz mājām.

– Kad jūs atklājāt pirmo veikalu?
S. Preimane: – 2006. gadā mums bija savs pirmais autoveikals, kas izbrauca sestdienās uz Rūjienas tirgu, kad vēl tirgojām tikai svaigo gaļu. Tad izbraukumi kļuva arvien regulārāki, nu jau izmetām lokus pa laukiem. Pirmais veikaliņš, ko izveidojām tepat, pie ražotnes, guva tik lielu atsaucību gan vietējo, gan caurbraucēju vidū, ka drīz vien nācās paplašināties.

J. Krastiņš: – Taču virtuve un pārstrāde Kunturos sākās tikai 2009. gadā. Mums toreiz jau bija kautuve, taču palika pāri daudz subproduktu, ko varētu kaut kur izmantot. Dažkārt bija tā, ka devām darbiniekiem uz mājām cūku galvas, jo tās nebija, kur likt. Tad ielikām sludinājumu, ka meklējam lauku saimnieces, kas varētu pagatavot ēdienu tā, kā to dara mājās. Atsaucība bija maza, pieteicās kāds divas trīs dāmas, kuras ielaidām kautuves noliktavā un teicām – ņemiet visu, ko redzat, un pagatavojiet, ko protat. Lai būtu tā, kā laukos pa kāzām! Pēc dažām dienām viena no pretendentēm atnesa tik daudz ēdamā, kas noklāja visu galdu – dabūjām kārtīgu saimnieci, un Iveta pie mums strādā vēl joprojām. Pirmās putraimdesas, aukstā gaļa tapa malkas krāsnī, un tās sanāca tik labas, ka pircēji rakstījās rindā.

S. Preimane: – Tagad mums ir veikali Rīgā, Slokas ielā, Vidzemes tirgū, Baložos, Siguldā, Valmierā, esam Cēsu un Salacgrīvas tirgū, kā arī Rūjienā. Tāpat mums ir divi autoveikali, kas brauc pa konkrētu maršrutu.

J. Krastiņš: – Produkciju Vidzemes novadā varam piegādāt arī mājās. Krīzes laikā 2008. gadā bija raksturīgi, ka cilvēki iegādājās pat ceturtdaļcūku un vairāk, jo daudz gatavoja mājās paši. Tagad šādus lielus gabalus ņem arvien mazāk.

Mums vienmēr ir bijis uzstādījums, ka negribam būt lētākie, bet gan labākie. Pie tā arī pieturamies. Jā, līdz ar to esam dārgāki. Tomēr esam novērojuši, piemēram, Valmierā, ka vienu brīdi mūsu produkcija ir ļoti pieprasīta, bet tad interese noplok – izrādās, atvērts kāds jauns veikaliņš, kur gaļu var nopirkt lētāk. Taču pēc 2–3 mēnešiem pircēji atkal atgriežas pie mums.

– Jūsu produkciju var iegādāties arī citā veikalu tīklā.
J. Krastiņš: – Jā, sadarbojamies ar veikalu tīklu Top. Tas ir stabils sadarbības partneris jau četrus gadus, kurš līdzīgi mums cenšas savos veikalos turēt augstāku preču kvalitātes latiņu. Sākumā pat biju skeptisks par sadarbību ar lielveikalu ķēdi, jo ir dzirdēts par negatīvu pieredzi. Taču sadarbība izvērtās diezgan nopietna, un esam ļoti apmierināti. Tā ir abpusēji korekta, precīza un lietišķa. Varam noteikt savas produkcijas (svaigās gaļas) cenas, un samaksa vienmēr ir laikā. Šobrīd pārdošanas apjomi lielveikalos arvien aug, bet samazinās piegādes mājās.

S. Preimane: – Pašlaik, kad vairs neesam 3. ĀCM zonā, bet gan 2., varam savu svaigo produkciju arī eksportēt, ja kādam ir interese. Tomēr pārstrādāto produkciju, kas top mājražošanā, varam pārdot tikai pa tiešo patērētājam, lielveikalos un eksportam to dot nevaram.

Līdz ar bioloģisko cūku fermu plānojam piesaistīt investīcijas arī pārstrādes ceha izveidei, jo šobrīd visa produkcija – pastētes, rolādes, ruletes, asinsdesas u.c. top mājražošanas cehā. Pēc 2017. gada mainīsies likumdošana un mājražotāju produkciju nevarēs pārdot arī savos veikalos. Mūsu pārstrādes apjoms ir gana liels, piemēram, decembrī, tas bija ap piecām tonnām.

J. Krastiņš: – Tieši tāpēc pašlaik gaidām atbildi no LAD par atbalstu pārstrādes ceha būvniecībai. Pāris dienas nedēļā tajā varētu tikt pārstrādāta arī bioloģiskā gaļa – būtu lieliski Latvijas veikalu plauktos ieraudzīt šādu produkciju! Ceha izmaksas ir ap 2 miljoniem, tā kā tas ir tiešām vērienīgs.

PVD pārstāvji mums ir teikuši, ka mēs kā mājražotāji esam lielāki par vienu otru ražotāju. Pirms aptuveni trīs gadiem mūs sauca uz Zemkopības ministriju, lai apspriestu noteikumus, kas ietekmē mājražotāju darbu. Izrādās, lielie ražotāji mūsu, mājražotāju darbībā ir saskatījuši lielu konkurenci – mēs dempingojot cenas, nemaksājot nodokļus un negodīgi konkurējot, jo mums ir atvieglinātas prasības. Nevarēju saprast – kas par dempingu? Mūsu produkcijas cenas ir augstākas, bet cilvēki to vienalga izvēlas! Arī prasības ražošanai ir identiskas, tāpat notiek instanču pārbaudes. Mājražotāji nemaksā nodokļus? Tas apjoms, ko, piemēram, kāds gaļas ražotājs varētu sagatavot un pārdot pa tiešo, bez nodokļiem, valsts budžetam nodarītu pilnīgi nebūtiskus zaudējumus, pie tam nopelnītā nauda tiek laista apgrozībā – vietējā veikalā, kur tā uzreiz nonāk ekonomikā. Es nezinu nevienu mājražotāju, kas būtu naudu ārzonās noslēpis.  Mājražotājs atbild par produkciju ar savu vārdu un vēl nodarbina kādu. Protams, negribu teikt, ka viņu dārziņā nevar mest nevienu akmeni, taču ieguvumu ir daudz.

Zināt, kā var pateikt, vai uzņēmums ražo kvalitatīvu produktu? Paskatieties, ko ēd pārtikas uzņēmuma direktors un tehnologs! Ja ēd savu produkciju, tad viss kārtībā. Taču, ja viņš iet uz tirgu pirkt gaļu, tad ir jādomā...

S. Preimane: – Mēs varam pastāstīt, kā mūsu produkts top un kas tajā iekšā. Mēs ar savu produkciju lepojamies!

J. Krastiņš: – To, ko mēs ražojam, ēdam paši, dodam bērniem un paziņām!

Kunturu cūku ganāmpulks ievērojami paplašināts vairs netiks.

– Kas ir populārākās cūku šķirnes rūpnieciskajā audzēšanā?
S. Preimane: – Mammas vairāk ir Landrases šķirnes, tāpat ir krustojumi ar Jorkšīras šķirni. Cilts kodolu veido Landrases kuilis – tēvs visām sivēnmātēm. Nobarojamajiem bekoniem izplatītākās šķirnes ir Pjetrenas un Djurokas krustojumi vai tīršķirnes. Man patīk Djurokas šķirne, lai arī gaļai ir lielāka speķa kārta, toties dzīvnieki ir mierīgāki, gaļa ir garšīgāka. Domājam, ka tā ir labākā izvēle gan no augšanas viedokļa, gan gaļas pārstrādei. Kunturu cūku ēdienkarti esam papildinājuši ar rudziem, kā to darījuši arī senči, tas padara speķi viengabalainu, nevis irdenu, mūsu mērķis nav atbrīvoties no speķa kārtas.

Lielajā Kunturu audzētavā mēs necenšamies iegūt pēc iespējas ātri maksimālo svaru, lai cūkas uzreiz varētu nodot kautuvei. Ekonomiski pamatoti droši vien būtu cūku nokaut piecu mēnešu vecumā, kad arī speķis vēl nav īsti izveidojies. Mēs audzējam līdz aptuveni 83–85 kg kautsvarā, kas dzīvsvarā būtu 120–130 kg.

J. Krastiņš: – Protams, nevar zināt, kas selekcijā notiks vēl pēc pārdesmit gadiem. Rūpnieciskā cūkkopība vēlas arvien lielākus gaļas pieaugumus īsākā laikā, taču tas atstāj savu ietekmi gan uz garšu, gan vidi.

– Vienmēr aktuāla ir problēma par importa cūkgaļu, kas diezgan lielos apmēros ienāk Latvijā un konkurē ar vietējo produkciju. Vai jums kā nišas produkcijas ražotājiem tas arī ietekmē biznesu?
J. Krastiņš: – Mums ir savs pircēju loks, kas jau pazīst Kunturu produkciju. Nav tā, ka mēs uzreiz izjustu importa cūkgaļas konkurenci, taču ilgākā laika periodā, protams, sava ietekme ir. Mēs esam nodrošinājušies ar savu pārstrādi un realizācijas sistēmu, kas ļauj justies vairāk neatkarīgiem, – mūsu cenas tomēr tā nesvārstās, tāpēc varam rēķināties ar puslīdz stabiliem ienākumiem.

– ĀCM uzliesmojums jums ir uzlicis papildu rūpes par biodošību. Kā tas ietekmējis jūsu tirdzniecības iespējas?
J. Krastiņš: – Latvijā turpinām tirdzniecību, kā ierasts, tikai, lai iebrauktu karantīnas un uzraudzības zonās, ir nepieciešamas speciālas atļaujas. Bez tam esam pieprasījuši atļauju gaļas tirdzniecībai Igaunijā, gaidām atbildi.

S. Preimane: – Ir bijušas daudzas veterinārās pārbaudes, regulāras asins noņemšanas ĀCM kontrolei, biodrošības pārbaudes. Protams, dažādi ierobežojumi tirdzniecībā, piemēram, ar sivēniem tuvākā apkārtnē. Dārgi papildu pasākumi biodrošībai ir sekas ĀCM izplatībai, bet jānodrošinās ir maksimālajā apjomā.

– Jūtīgs jautājums ir par antibiotiku lietojumu lopkopībā.
S. Preimane: – Antibiotikas kaut ko arī maksā, un es nedomāju, ka Latvijā tās kādā fermā atļautos ļoti brīvi izbarot dzīvniekiem. Tās arī nav tik brīvi pieejamas un kas ir svarīgi, – neesmu lasījusi pētījumus, ka atdeve būtu ievērojama, piemēram, gaļas pieauguma ziņā vai arī pilnībā tiktu izslēgtas slimošanas iespējas. Nedomāju, ka būtu pamats ažiotāžai. Ja dzīvnieks ir slims, protams, antibiotikas tiek lietotas, taču tās tiek injicētas, nevis izbarotas ēdienā. Var teikt, ka gaļas cūka īsti nav ārstējams dzīvnieks. Ja cūka ir tuvu nobarošanas beigu posmam un saslimst, tad ārstēšana sanāk kautuvē.

J. Krastiņš: – Mēs to varam darīt, jo mums ir pašiem sava kautuve.

S. Preimane: – Ārstēšana ir sarežģīta, jo ir jālieto liela zāļu deva, bet pēc tam ir ierobežojums kaušanai, zāļu izdalīšanās periods – 14 vai 21 diena. Tāpēc ārstēt nav arī ekonomiski izdevīgi.

J. Krastiņš: – Katrā ziņā mēs varam stāstīt tikai par savu pieredzi. Kunturos profilaktiska antibiotiku barošana nenotiek.

S. Preimane: – PVD pārbauda arī barības paraugus, tāpēc nevar būt situācija, kad antibiotikas tiek vienkārši pievienotas cūku barībai. Visas vajadzīgās barības vielas ir jānodrošina ar barību, īpaši kritiskajos dzīves cikla posmos, piemēram, pēc sivēnu atšķiršanas. Ja barība nav kvalitatīva, var sākties dažādas problēmas, kas attiecīgi saimniekiem var prasīt pielietot dažādus risinājumus. Mēs varam izsekot cūku barībai, sākot no lauka un līdz pat malšanai dzirnavās.

J. Krastiņš: – Cūku barību gatavojam visu uz vietas paši, iepērkam tikai atsevišķas sastāvdaļas, kā pašiem pietrūkst vai ko neaudzējam, piemēram, soju. Starp citu, jau kopš pērnā pavasara nelietojam ĢMO soju. Tas sadārdzina izmaksas, tomēr arī atšķir mūs no citiem rūpnieciskajiem audzētājiem.

– Vai jums būtu aktuāli piegādāt cūkgaļu arī restorāniem? Izskan bažas, ka Latvijā ražotu gaļu pavāriem grūti dabūt.
J. Krastiņš: – Tas viss ir tikai savstarpējās komunikācijas un vēlmes jautājums. Mums ir veikals Rīgā – tur var iegūt, kādu produkciju vēlas. Varam pat klāt pievest!

S. Preimane: – Vienīgi mums nav izdevīgi divus kilogramus gaļas vest no Rūjienas uz Rīgu plkst. 14 dienā. Visu pārējo var sarunāt! Restorāni var arī apvienot savu pasūtījumu, vienoties par piegādi vienā vietā un laikā.

J. Krastiņš: – Kad mums būs vairāk bioloģiskās gaļas, mēģināsim restorāniem pierādīt, ka tā ir labākā cūkgaļa, ko var dabūt ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā, jo no Vācijas tik labu gaļu, kāda būs mūsu bioloģiskajā saimniecībā, nedabūs. Cūkas tur pilnīgi noteikti ar kartupeļiem nebaro. Mēs mēģinām bioloģisko audzēšanu lielākā apjomā garšas ziņā maksimāli pietuvināt kādreiz mājās audzētu cūku gaļai.

– Droši vien daudz esat izmantojuši ES fondu līdzekļus.
J. Krastiņš: – Esam īstenojuši vairāk nekā 15 dažādus projektus, bet vairākiem arī nav izdevies saņemt atbalstu. Saktas ZS ir realizēti dažādi tehnikas projekti, uzcelts graudu uzglabāšanas komplekss. Tāpat esam modernizējuši cūku fermas – izbūvējuši mēslu krātuves, atjaunojuši dzirnavas, kur tiek gatavota lopbarība.

– Kas aug Saktas ZS laukos?
J. Krastiņš: – Mums ir rapši, kvieši, mieži, pupas. Audzējam arī ķimenes, ko eksportējam. Tās nonāk Vācijā, Polijā, Čehijā, pārsvarā tās pārdodam caur Lietuvas kompānijām. Tāpat arī esam sēklkopības saimniecība, kas procesu padara vēl sarežģītāku. Pēdējā sezonā veiksmīgi padevušās auzas, ko dzirnavnieki pieprasa, jo pašlaik top auzu produkti, kas daudz tiek arī eksportēti. Citādi graudus tirgojam tiem, kas vairāk maksā. Mums ir savas glabātuves un kalte – esam pašpietiekami, tāpēc varam nokult un, ja nav steidzama vajadzība pārdot, glabāt graudus, kamēr sagaidām labāku cenu. Šosezon ziemas kviešu raža bija 5.7 t/ha, rapši – 2.4, mieži – 4.1, auzas – 4.7.

Esam kooperatīva Agrario biedri, bet tikai tāpēc, ka vēlējāmies iesaistīties lucernas granulu rūpnīcas veidošanā. Tajā atrodas mūsu ražotie siltumagregāti. Ražojam kaltēm šķeldas apkures katlus – gan sev, gan citiem.

– Ja nebūtu augkopības nozares, vai cūkkopība varētu pastāvēt viena pati?
J. Krastiņš: – Tas nav neiespējami, bet noteikti šo gadu laikā cūkkopībā nebūtu tikuši tik tālu. Augkopības nozare daudz ir atbalstījusi gaļas ražošanas nozari. Var teikt, ka cūkkopība peļņas ziņā ir tikai nedaudz virs nulles. Dažkārt tā šķiet pat kā sociālais bizness. Tāpēc bionozare to varētu padarīt mazāk sociālu. Redzēsim, kā izdosies!