Saimnieks LV / 2017.gads (Janvāris.)

Šogad Latvijas ekonomika ir ļoti vāja – gan būvniecības krīzes, gan lēnās struktūrfondu ienākšanas un nenoteiktās globālās ekonomiskās situācijas dēļ, secina AS Swedbank galvenais ekonomists Mārtiņš Kazāks. Pārraudzīt ekonomikas procesus ilgtermiņā un visas pasaules mērogā – tā ir viņa ikdiena, taču šoreiz sarunā mēģināsim ieraudzīt, kā pašreizējā finanšu rēbusā jūtas lauksaimnieki.

– Pašlaik pasaules ekonomikā ir vērojama zināma nedrošība – Brexit, ASV jaunais prezidents, populistu aktivizēšanās Eiropā. Vai lauksaimnieki nu var justies salīdzinoši drošāk, ņemot vērā to, ka pārtika būs vajadzīga par spīti visam?
Mārtiņš Kazāks: – Būtiski ir tas, ka mūsu lauksaimnieki ražo pasaulei. Latvija pārtikas jomā saražot var krietni vairāk nekā apēst, tāpēc vēl ir daudz vietas izaugsmei. Protams, bizness atrodas šeit, un tas atstāj zināmu ietekmi, tomēr kopumā tirgi ir globāli, un izaugsme ir lielā mērā balstīta uz tiem!

Ja demogrāfijas jomā nekas būtiski  nemainīsies, tad gan Latvija, gan Baltija un Eiropa ir ar sarūkošu iedzīvotāju skaitu. Pat ja cilvēki ēdīs dārgāk, diez vai viņi apēdīs daudz vairāk. Taču pasaulē kopumā iedzīvotāju skaits aug. Tas mums saka – jāmēģina pārdot tur, kur to izdarīt ir vieglāk, proti, visā pasaulē. Un, ja šajā globālajā tirgū mēs esam pārāk mazi spēlētāji, tad jāskatās, kā mēs varam apvienoties, palielināt jaudas un būt spēcīgāki. Šajā ziņā graudaudzētāji ir labs piemērs daudziem ražotājiem!

Ja vērtējam pasaules ekonomikas izaugsmi, diemžēl tur vērojamas ne visai labas tendences, ko jūs jau minējāt. Tā neaug tik labi un vienmērīgi, kā gribētos, taču kopumā – 3–3.5 % katru gadu pasaulē pieprasījuma pusē nāk klāt. Latvijai tas ir milzīgs apjoms – ir, kam pārdot.

Ja skatāmies uz uzņēmēju vēlmi investēt pēdējos gados, es teiktu, kā tā ir bijusi pārspīlēti piesardzīga. Ja gribam lielākas algas, mums vajag augstāku ražību, bet augstāka ražība nozīmē investīcijas. Latvijā ar to ir problēmas, jo vidēji alga aug straujāk nekā ražīgums, kas var mūsu darbaspēku darīt pārāk dārgu. Kāpēc uzņēmumi neinvestē? Latvijā investīcija apjoms ir bijis ļoti zems arī tāpēc, ka struktūrfondu ieplūde ir bijusi pārāk lēna. Lauksaimniecība ir viena no retajām nozarēm, kas kaut ko ir dabūjusi. Kavēšanās gan nav tikai pie mums, pie tam Latvija salīdzinājumā ar citām valstīm tomēr diezgan strauji apgūst struktūrfondu līdzekļus. Ja valdība būtu reaģējusi laicīgi, te varētu rast kādu risinājumu. Tas nav noticis, līdz ar to ekonomika ir ļoti sabremzējusies, piemēram, būvniecībā ir apjoma kritums par 20 % un par 10 tūkst. mazāk darba vietu. Nākamgad struktūrfondu nauda strauji ieplūdīs, daudzi vienlaicīgi gribēs būvēt un būvniecības izmaksas paliks krietni dārgākas.

Otrs faktors ir nedrošība jeb bažas par nākotni, ko rada dažādu politisko notikumu fons. Cik spēcīgi protekcionisms jeb brīvās tirdzniecības ierobežošana pieņemsies spēkā? Mums kā mazai atvērtai ekonomikai ar krītošu iedzīvotāju skaitu eksports ilgtermiņā ir vienīgais veids, kā pelnīt. Un, ja pasaulē tirdzniecība kļūst apgrūtināta, pieprasījums aug lēni, mūsu ekonomikai tas nav izdevīgi. Vairs nevar teikt, ka referendums Lielbritānijā bija izņēmuma gadījums – domāju, ka ar laiku līdzīgi gadījumi būs daudzviet. Arī Latvijā uz Saeimas vēlēšanām 2018. gadā noteikti pie varas rausies populisti. Jau Lietuvā un Igaunijā ir redzamas pirmās vēsmas, vēlēšanas būs arī Vācijā, Francijā, Nīderlandē, kur pie varas var nākt Eiropas Savienībai un eiro nelojāli spēki. Protams, tā var būt tikai populistu retorika bez būtiskām izmaiņām politikā, tomēr zināmu iespaidu tas rada, jo nemitīgi tiek cilāti tie paši jautājumi – vai ES sabruks, vai eiro pastāvēs... Tas mazina vēlmi tērēt un ieguldīt gan iedzīvotājiem, gan uzņēmumiem. Nākamgad noskaņojums sabiedrībā svārstīsies diezgan krasi. ASV prezidents tiek ievēlēts reizi četros gados. Tas jau ir noticis, un diezgan drīz būs zināma skaidrība par izmaiņām ASV politikā. Turpretim Eiropā nākamgad ik pa pāris mēnešiem būs kādas vēlēšanas, kas visu laiku uzjundīs nenoteiktību. Populisti ir sapratuši, ka nav nemaz tik svarīgi, ko stāstīt – jo trakāk izklausās, jo lielāka iespēja vinnēt vēlēšanās, lai arī realitātē viņi darīs pavisam ko citu. Tomēr panikai nav pamata. Pasaulē cilvēku skaits turpina augt, un viņi turpinās ēst! Par spīti nenoteiktībai, pasaules ekonomika turpina attīstīties. Un mums vienkārši jādomā, kā padarīt Latvijas ekonomiku pēc iespējas spēcīgāku. Ja būsim spēcīgi, – slikta scenārija gadījumā zaudēsim mazāk, bet laba scenārija gadījumā – iegūsim vairāk.

– Lauksaimniekiem, īpaši piena nozarē ļoti nozīmīgs ir Krievijas tirgus zudums.
– Protams, tiem uzņēmumiem, kas strādāja, orientējoties uz šo kaimiņvalsts tirgu, tas ir ļoti sāpīgi. Taču, ja skatāmies uz ekonomiku kopumā, nav tik traki. 2013. gada dati rāda, ka piena u.c. embargo preču grupas, kas tika eksportētas uz Krieviju, veidoja vien ap 55 milj. EUR. Latvijas ekonomikai, kas ir ap 24 mljrd. EUR liela, tas nav tik milzīgs cipars. Tomēr ir arī netiešais efekts, piemēram, piens tiek eksportēts pārstrādei uz Lietuvu, no kurienes tas nonāk Krievijā, tā kopā embargo preču apjoms varētu būt  bijis ap 460 milj. EUR. Un tas jau ir krietni nopietnāk. Tātad – jāmeklē jauni tirgi!

Arī nākotnē cerēt uz milzīgu pārtikas produktu tirdzniecības kāpumu uz Krieviju nav pamata. Pirmkārt, krievi ir nabadzīgāki nekā agrāk. Krievijas rublis ir krietni lētāks, arī nafta ir lētāka, no kā ir ļoti atkarīga šīs valsts ekonomika. Tāpat recesijas laikā iedzīvotāju algas ir mazinājušās, pirktspēja ir zemāka, viņi arī paspējuši paši šo to no importa aizvietot. Un, pat ja Krievijas robežas pēkšņi atvērtos un mēs varētu pārdot vairāk, visticamāk, tas būtu nevis ilgstošs un straujš kāpums, bet viens lēciens, kas nesasniegtu pirmssankciju līmeni.

Krievijā recesija ir beigusies, bet ar tās pašreizējo struktūru ekonomika varētu augt vien par 1–2 % gadā. Galvenā problēma, lakoniski sakot, ir – zagt vajag mazāk. Korupcija ekonomikai uzliek bremzes. Šī gadsimta sākumā valsts un sabiedriskais sektors veidoja ap 35 % no Krievijas ekonomikas, turpretī pašlaik tas ir jau divreiz vairāk. Lielie uzņēmumi ir valsts īpašumā, kas parasti nozīmē to mazāku efektivitāti. Lai tie būtu efektīvāki, vajag vairāk privātā kapitāla, finanšu tirgu, kas aizdotu naudu. Krievijas valsts krīzē vairāk palīdzēja lielajiem sistēmiski svarīgajiem uzņēmumiem, kamēr mazie cieta krietni vairāk. Krievijas ekonomikai ir milzīgs potenciāls, bet ir jāmazina korupcijas un politiskie riski, kas pašlaik neizskatās ticami.

– Sabiedrībā izraisījušās plašas diskusijas par mikrouzņēmuma nodokli (MUN).
– Tas, ka tāds ir eksistējis, nenozīmē, ka tam ir jāturpina pastāvēt. Ja kādreiz ir pieņemti nepareizi lēmumi, tie ir jāmaina. Piemēram, arī elektroenerģijas OIK (obligātā iepirkuma komponente) ir kļūda, un mēs par to turpinām maksāt.

Kaut kādu regulējumu, kas ir līdzīgs MUN, noteikti vajag, bet ne obligāti šādā formātā un ne tik lielam iedzīvotāju skaitam. Pirmkārt, tas ir tāpēc, ka tie aptuveni 100 tūkst. cilvēku, kas izmanto šo nodokli, praktiski neko nekrāj savai pensijai, taču, kad viņi pensionēsies, nav ticami, ka viņi ar to samierināsies. Visticamāk viņi ies uz vēlēšanām un nobalsos par tiem politiķiem, kas apsolīs, ka pensijas būs visiem. Tā ir normāla vēlme. Un no kurienes šīs pensijas var dabūt? Vai nu no tiem, kas nodokļus maksās tajā brīdī vai kas būs krājuši pensijai iepriekš. Pašlaik MUN sistēma nav īsti pārdomāta, to izmanto pārāk liels strādājošo skaits, kas apdraud visu sociālo sistēmu.

Attiecībā uz MUN galvenā problēma ir tajā, ka valdība nespēj saprātīgi komunicēt par šo jautājumu. Pat labas ziņas dažkārt tiek pasniegtas tā, ka šermuļi skrien pār kauliem. Ja izskaidrotu, kāpēc šis nodokļu režīms tiek atcelts un ko varētu ieviest tā vietā, iespējams, tas neizsauktu tādu pretreakciju.

– Tomēr sabiedrībā valda lielas negācijas par valdību un nodokļu sistēmu kopumā.
– Man ļoti patīk dziesma Nevis slinkojot un pūstot – vienkārši tāpat nekas neradīsies. Joprojām aktuāla ir atziņa – katrs pats savas laimes kalējs. Ir jārūpējas, lai labi būtu ģimenei, tuvākajai sabiedrībai un arī valstij kopumā. Katrs pats ir atbildīgs, lai dzīve kļūst labāka. Neviens nepiedzimst absolūti negodīgs vai absolūti godīgs. Tā ir ģimenes un sabiedrības ietekme, arī valdības loma un komunikācija – vai tā ir atbalstoša un iedrošinoša, vai nosodoša. Visa šī kopuma ietekmi mēs redzējām arī iepriekšējās krīzes laikā, un te ir vietā arī Igaunijas piemērs.

Krīzes dziļums pirms septiņiem gadiem abām valstīm bija diezgan līdzīgs – 20–25 % kritums iekšzemes kopproduktā, ļoti augsts bezdarbs, diezgan līdzīgs mājokļu cenu kritums. Taču Latvijā bankām maksājumu kavējumi bija virs 20 % no visa kredītu portfeļa, kamēr Igaunijā – zem 10 %. Un ne jau tāpēc, ka igauņi piedzimuši godīgāki. Tā ir gan sabiedrības attieksme, gan optimālāki kontroles mehānismi, kas liek būt godīgam. Piemēram, reinvestētās peļņas nodoklis. Igaunijā līdzīgi uzņēmumi ar līdzīgiem peļņas rādītājiem kā mūsējie ir kapitāla ziņā bagātāki. Viņi atstāj naudu uzņēmumā, jo zina – ja to reinvestēs un ieguldīs attīstībā, nodoklis nebūs jāmaksā. Līdz ar to krīzes situācijā uzņēmējiem ir lielāka vēlme uzņēmumu glābt, pildīt saistības, paralēli glābjot visu, kas ir ap to. Latvijā – ja ir izplatīta uzmešana un slēpšana, tad nauda jau labajos laikos ir norakstīta uz sievasmāti. Un tad, kad aizdevēji grib atgūt aizdoto, diezgan ātri saprot, ka čaula ir tukša un īpašums ir nobēdzināts. Lai kaut ko atgūtu, katrs mēģina ko vēl paķert, un tā uzņēmumu vienkārši saplosa, tam nav dots laiks izdzīvot.

Ārvalstu investoru padome ir novērtējusi, ka laikā no 2008. līdz 2014. gadam ļaunprātīgu maksātnespējas procesu rezultātā Latvijas tautsaimniecība ir zaudējusi 665 milj. EUR. Tā nauda vienkārši ir nozagta. Kurš gribēs ieguldīt, ja ir tik liela iespēja, ka to nozags? Vai arī – ja arī ieguldīs, tad, visticamāk, būs jāieceno, ka daļu nozags. Tātad – aizdevumu likme ir augstāka. Salīdzinot ar Igauniju, atsevišķu segmentu kredītu likmju atšķirība tieši šī iemesla dēļ ir diezgan būtiska.

Tomēr – ja Latvijas mērķis ir noķert igauņus, tā ir ļoti zema ambīcija. Kāpēc mēs negribam noķert vāciešus? Igaunija ir mazliet turīgāka par mums, bet tāpat tālu no tiešām turīgas valsts. Turklāt to visu var izdarīt! Tikai sabiedrībai ir jāpalīdz izvēlēties pareizus mērķus.

Mums ir arī jāsaprot, ka esam turīga valsts. Protams, salīdzinot ar Eiropu, jūtamies nabadzīgi. Tomēr, ja salīdzinām ar visu pasauli, mūsu situācija nebūt nav slikta. Sakne ir tajā, ka mēs savu situāciju uztveram kā problēmu. Taču mums tā būtu jāuztver kā iespēja! Nevis domāt, ka mūs nemitīgi kāds cenšas piemānīt un uzlikt papildu nodokļus, ka mēs esam tik nabadzīgi starp bagātajiem. Mums tā vietā vajadzētu mācīties no citām valstīm, kā viņi ir kļuvuši bagāti un kā arī mēs ar darbu un idejām varam darīt tāpat, lai kādreiz sasniegtu viņu līmeni! Tas ir sabiedrības brieduma un izaugsmes jautājums.

Arī mazs zemnieks var būt turīgs. Ir jābūt uzņēmīgam, ar lielisku ideju. Mazs zemnieks vai mazs uzņēmējs jau nav nekas slikts, bet, ja pret darbu attiecas kā pret hobiju un nespēj nopelnīt, izaugsmes arī nebūs.

Tāpat jāsaprot, ka nākotne ir bērnos. Ja nedodam atbilstošu izglītību, viņi nākotnē nevarēs sevi nodrošināt. Ja ir zemi ienākumi, daudzos gadījumos cilvēkam nav pietiekamas motivācijas un arī resursu izskolot savus bērnus. Līdz ar to bērnu izvēles iespējas būs ierobežotas. Tāpēc tik liela loma ir labai izglītībai un skolai – pat ja uz to ir jābrauc tālāk.

Mārtiņš Kazāks, uzstājoties ar lekciju Makro vide – viss nāk un aiziet tālumā un sākas viss no gala pasākumā Traktordiena 2016 Tērvetē.

– Kā jūs kā ekonomists skatāties uz krīzēm? Tas ir indikators, kas parāda, kuri ir vājākie ķēdes posmi, kam no tirgus ir jāpazūd, vai nenovēršams ļaunums, kas, piemēram, liek pašlaik bankrotēt vai pārprofilēties mazajām piena saimniecībām?
– Kapitālisms nav nekas fantastisks, taču nekas labāks par to vēl nav izdomāts. Tam ir dažādi novirzieni, bet tas ir vienīgais veids, kā var motivēt cilvēku strādāt, jo ļauj nopelnīt. Kapitālismā svarīgi ir tas, ka var nopelnīt vairāk nekā tiek ieguldīts.

Un tam, kas vairāk saprot un var izdarīt, nepieciešams arī vairāk resursu. Krīzes ir normāla parādība, kas bija un būs, tās ir vajadzīgas arī tāpēc, lai atalgotu tos, kas ir bijuši gudrāki un veiksmīgāki, lai tie varētu saņemt vairāk resursu. Krīzes laikā vājākie diemžēl atmirst, bet spēcīgākie izdzīvo. Tā ir dabiskā atlase. Arī darba tirgū, kad daudzi cilvēki zaudē darbu, veiksmīgais, bet mazais uzņēmējs var dabūt labu darbinieku par lētāku cenu un sākt savas jaudas palielināt. Jā, tas nozīmē, ka kāds uzņēmums beidz pastāvēt, lai cits kļūtu spēcīgāks. Ja vājais uzņēmums nemirtu, tad mazais un gudrais uzņēmējs nevarētu tikt pie labākiem darbiniekiem. Krīzes būs vienmēr, tāpēc jautājums – kurš izdzīvos?

Lauksaimniecībā šīs svārstības ir lielas – ja piena cena ir zema, tad neefektīvi uzņēmumi bankrotēs. Reizēm bankrotēs arī labi uzņēmumi, kam vienkārši nav veicies, piemēram, nelaikā ir pārāk agresīvi investējuši. Tirgū paliekot mazāk uzņēmumiem, pārējiem būs vieglāk, jo tas pats apjoms nu jau sadalīsies uz mazāku galviņu skaitu. Krīze palīdz ekonomikai pēc tam augt straujāk. Tāpēc reizēm iejaukšanās krīzēs nav tas labākais. Vai ir labāk, ja ir daudz piena pārstrādes uzņēmumu, bet katrs puspaēdis? Varbūt labāk, ja kāds būtu beidzis pastāvēt, bet pārējiem noslodze būtu krietni lielāka, pašizmaksa līdz ar to zemāka un tie kļūtu konkurētspējīgāki? Lietuvā piena pārstrādes uzņēmumiem noslodze ir lielāka, samazinot izmaksas uz vienas vienības ražošanu, kas viņu konkurētspēju paaugstina. Atsevišķos gadījumos, neļaujot vājajiem tirgus spēlētājiem nomirt, pēc krīzes tie paliek tikai vājāki. Taču kurš uzņemsies atbildību pateikt, kuram mirt un kuram dzīvot? Protams, nav arī labi, ja tirgū paliek viens spēlētājs, veidojot monopolu. Par piena nozari runājot, statistika liecina, ka piena ražotāju skaits ir krities, kamēr saražotā piena apjoms pat pieaug. Tātad palikušie spēlētāji kļūst efektīvāki un ekonomiski spēcīgāki. Tā tas ir jebkurā nozarē.

Tāpat ir būtiski saprast, ka mainīt savu darbības nozari ir tikai normāli. Ja mums katram aktīvā darba mūžs ir ap 50 gadiem, būtu naivi domāt, ka tie visi ir jāpavada, darot vienu darbu. Arī lauksaimniekiem.

– Ekonomikā nozīmīgas ir arī degvielas cenu svārstības. Pastāv uzskats, ka cena augs, jo drīz beigšoties naftas krājumi.
– Naftas cenas svārstības ir bijušas ļoti krasas. Pirms diviem gadiem tā maksāja ap 110 dolāru par barelu, pirms gada nokrita zem 30 dolāriem, bet nu jau atkal ir mazliet virs 50 dolāriem par barelu. Mani norvēģu kolēģi, kas gatavo Swedbank prognozes par naftas cenu, uzskata, ka tuvāko pāris gadu laikā nafta pakāpeniski kļūs dārgāka, pakāpjoties pie 65 dolāriem par barelu 2017. gada beigās un pie 70 dolāriem par barelu 2018. gada nogalē.

Taču tās ir tikai un vienīgi prognozes. Tas ir ļoti grūts jautājums, jo prognozēt naftas cenas ir viens no grūtākajiem uzdevumiem. Pie tam atšķiras ilgtermiņa un īstermiņa prognozes. Inerce dažos gadījumos var būt ļoti spēcīga. Naftas cenu ietekmē ļoti dažādi faktori. Naftas drīza izbeigšanās arī ir diezgan apšaubāma, jo tiek atrastas arvien jaunas atradnes, attīstās ieguves tehnoloģijas, kas ļauj piekļūt iepriekš neaizsniedzamiem krājumiem. Tomēr – kā 70. gados teica kāds arābu šeihs – akmens laikmets beidzās ne jau tāpēc, ka beidzās akmeņi. Un tieši tāpat ir arī ar naftu. Pieprasījums pēc tās nemitīgi aug – ja aug ekonomika, aug arī pieprasījums pēc naftas. Vēsturiski šī sakarība ir diezgan cieša. Taču tas nenozīmē, ka nevar izmantot alternatīvus resursus, ar ko pasaulē eksperimentē arvien plašāk. Un šie veidi kļūst konkurētspējīgi, tiem ir virkne priekšrocību, piemēram, mazāks vides piesārņojums. Ir auto ražotāji, kas pateikuši, ka tuvākajos gados beigs attīstīt iekšdedzes dzinējus. Protams, būs nepieciešama jauna infrastruktūra, bet tas viss vēl notiks.

Īstermiņā naftas cenas ietekmē ne tikai tas, cik daudz naftas patērē un saražo, bet arī tirgus struktūra, ko lielā mērā nosaka ģeopolitika. Ja Tuvajos Austrumos ir nemieri, naftas cena sāk augt, jo pieaug bažas, ka apstāsies naftas piegāde. Iepriekš ļoti būtisks bija naftas kartelis OPEC, kas kontrolēja daļu no tirgus. Pašlaik tā loma ir mazinājusies, bet tā lēmumi vēl joprojām ietekmē tirgus noskaņojumu. Šobrīd naftu katru dienu iegūst vairāk nekā patērē, tāpēc arī cenas ir kritušās. Tomēr zema naftas cena nozīmē mazākas investīcijas naftas ieguvē, un tas savukārt nozīmēs, ka ar laiku naftu pumpēs mazāk, piedāvājums kritīsies, līdz ar to arī cenas sāks kāpt. Vēl viens būtisks faktors ir tas, ka nafta ir finanšu aktīvs – spekulāciju objekts, tāpat kā zelts vai graudi, kas tiek pārdoti biržās. Ja cena ir plakana, nepelna neviens! Tāpēc katrs mēģina saprast, kurā virzienā nākotnē līkne ies, tirdzniecība notiek uz gaidu pamata. Tirgū daudzas lietas nav ekonomiski pamatotas, bet vienkārši funktiera (turklāt arī kļūdaina) rezultāts.

– Ko varam gaidīt no jaunā gada?
– Nākamgad, parādoties struktūrfondiem, jaunas darba vietas radīsies būvniecībā, kas dos pozitīvu grūdienu ekonomikai kopumā. Darba tirgu negatīvi var ietekmēt izmaiņas tranzīta nozarē – Krievijai mazinot savas kravas plūsmas caur Latviju. Tātad būs sektori, kas zaudēs darba vietas, un būs tādi, kas veidos jaunas, – kopumā darba vietu skaits varētu mēreni augt. Ja cilvēks dzīvo tālu no ekonomiskās aktivitātes centriem, atrast darbu būs grūti. Ja prasmes ir sliktas, arī tad darbu būs grūti atrast. Krīzes laikā šie cilvēki cietīs visvairāk. Dzīvojot laukos, ja tur nav darba vietu tagad, nav nekāda pamata cerēt, ka darbs uz turieni atnāks pats. Tad ir vērts domāt, kur nodrošināt sev un bērniem labāku dzīvošanu. Ir jēga domāt par pilsētām – pārcelties vai braukāt. Protams, to ir viegli pateikt, bet grūti izdarīt.

Zems bezdarba procents ir tajās cilvēku grupās, kur prasmes ir gana augstas un pieprasītas. Ja gribat labi dzīvot, uzlabojiet savas prasmes! Un tas bieži nozīmē darbu pilsētā. Urbanizācija notiek visā pasaulē, un Latvija nav izņēmums. Jā, tas nozīmē, ka laukos lielie zemnieki paliek lielāki. Taču nereti tā ir vienīgā iespēja. Lielajiem lauksaimniekiem ir vieglāk kāpināt savu jaudu nekā mazajiem lauksaimniekiem, tāpēc pēdējo skaits turpinās samazināties. Jo efektīvāka kļūs lauksaimniecība, jo mazāks būs šajā nozarē nodarbināto skaits. Taču alga tiem, kas nozarē strādās, arvien augs. Valsts pienākums te būtu nodrošināt visiem līdzīgas iespējas, lai nav nolemtības sajūtas – ka tavu nākotni definē tas, kur esi piedzimis. Lai pat tad, ja esi piedzimis dziļos laukos, bērnam ir iespēja iet labā skolā.

– Ja Latvijā samazinās strādājošo skaits, nāksies ļaut šeit ienākt ārvalstu darbaspēkam, kas jau notiek tāpat, – vai tas mums ir nepieciešams?
– Kā ekonomists saku – ja mēs gribam būt bagātāki, ir ļoti svarīgas prasmes. Ja šo prasmju nav, visticamāk, tās ir jāpērk. Ja mēs varam dabūt gudrus ārzemniekus, lai viņi brauc šurp! Arī latvieši brauc uz ārzemēm, mācās, strādā un pēc tam atgriežas atpakaļ, un mēs to vērtējam pozitīvi. Lai ārzemnieki, kuri var nodrošināt trūkstošo darbaspēku, palīdz mūsu valstij kļūt bagātākai! Vai arī – ja ir nepieciešami strādnieki kādā noteiktā jomā, piemēram, būvniecībā, jāizstrādā noteikumi, cik ilgi viņi te var strādāt un uz kādiem noteikumiem. Mūsu lielākā kļūda ir tā, ka cenšamies uzturēt zemi apmaksātas darba vietas un bremzējam augsti apmaksātu darba vietu veidošanos. Tas ir ačgārni – labi apmaksāts darbinieks var uzturēt vairākus pakalpojumu sniedzējus, bet zemas algas saņēmējs to nevar.

Manuprāt, baidīties no imigrācijas īsti nav iemesla. Taču vajag to veidot uz prasmēm balstītu. Ja politiskā līmenī pasakām – negribam ārzemniekus, paši sev iešaujam kājā. Jo tie, ko mēs negribam, atbrauks vienalga, bet tie, kurus gribam, neatbrauks.

– Vai lauksaimnieki kaut kā atšķiras no citiem jūsu sadarbības partneriem?
– Lauksaimnieki ir labi klienti. Nevar teikt, ka viņi ļoti atšķirtos no citiem bankas klientiem. Uzņēmēji vienmēr ir uzņēmēji. Tomēr lauksaimnieki kā klienti, šķiet, ir atklātāki, taču viņiem ir grūtāk piekļūt. Viņiem ir svarīgāk strādāt nevis ar banku, bet cilvēkiem. Lauksaimniecības biznesam ir divas ļoti specifiskas īpašības. Pirmkārt, bizness ir ļoti ciklisks. Ja šobrīd ir slikti, tad tomēr var paredzēt, ka nākotnē būs diezgan labi. Ja kāds ražošanas uzņēmums var savu rūpnīcu aizvērt, ja lietas neiet, tad lauksaimniekam tas īsti nav iespējams, lai gan arī viņa pacietības mērs, protams, nav bezgalīgs. Piemēram, graudkopji var būt droši, ka graudus noteikti pārdos, jautājums ir tikai par cenu. Otra lieta – ražošanas līdzeklis šajā nozarē lielā mērā ir zeme. Un, ja to neizmantos viens cilvēks, tad būs kāds cits, kas to nopirks. Sadarbībā ar zemniekiem tas riskus būtiski mazina.

Pašlaik vēl arvien svarīgi ir arī struktūrfondi, kas dod savu artavu naudas plūsmā. Tas padara biznesu stabilāku un drošāku. Ja cilvēks ražo izejvielas pārtikai, tad noteikti kāds to apēdīs, jautājums ir par cenu, izmaksām un prasmēm veidot biznesu.