Saimnieks LV / 2019.gads (Septembris.)

Daini Kreišmani apmeklējam pašā karstākajā darba laikā, kad augusta pēdējās dienas ir perfekti piemērotas visiem atlikušajiem kulšanas, sēšanas un pļaušanas darbiem tīrumos. Enerģiskais saimnieks Apsītēs nodarbojas gan ar graudkopību, gan piena lopkopību, papildus tam ģimenes biznesā ietilpst arī degvielas stacija, saimniecības preču veikals un remontdarbnīca DK Apsītes. Neatsverami palīgi visos darbos ir arī meitas, īpaši Ieva Kreišmane, kas rūpējas par saimniecības finansiālo attīstību.

– Kāds ir jūsu darba lauks šobrīd, cik hektārus apstrādājat?
Dainis Kreišmanis: – Mums ir nedaudz virs 700 ha, no kuriem īpašumā ir ap 400 ha. Audzējam ziemas un vasaras kviešus, vasaras miežus, lauka pupas, un lielas platības atvēlētas lopbarībai – auzas ar stiebrzāļu vai tauriņziežu pasēju, sarkanais āboliņš, sēklu ieguvei audzējam arī pļavas timotiņu, hibrīdo un ganību aireni. Vairāk nekā 200 ha aizņem arī ganības, jo mūsu govīm ir paveicies – viņas ganās ārā!

Labību audzējam gan pārtikai, gan lopbarībai. Tā kā pārsvarā visu nododam VAKS kooperatīvam, varam pārdot arī lopbarību par dārgāku cenu un iegādāties sev par lētāku. Tas ir bizness.

– Diezgan daudz zemes jums sanāk nomāt.
– Jā, tas nav pārāk pareizi, jo par zemes nomu ir jāmaksā arvien vairāk. Konkurence uztur cenu! Tomēr, cik varam, darām. Zemes iegādei veiksmīgi sadarbojamies ar Altum – tā esam iegādājušies tuvu 100 ha. Tie ir ilgtermiņa līgumi, kas mums ir pietiekami izdevīgi. Sākām mēs ar 24 ha, tā kā nu jau mūsu platības ir krietni augušas. Ļoti cenšamies, lai zemes gabali ir tuvu viens otram, man nav pieņemams, ka daudz līdzekļu nāktos veltīt transporta izdevumiem. Gribam, lai saimniecība ir kompakta.

Ieva Kreišmane: – Darbojas arī zemes pārpircēji, kas pārdod zemes tālāk par lielu cenu, nemaz nezinot, kāda ir tās auglība.

Jums ir gan graudi, gan govis. Vai abas nozares ir vienlīdz prioritāras?
Dainis: – Abas ir svarīgas un viena otru papildina. Vieglāka darbu ziņā ir graudkopība, jo pie lopiem jāiet katru dienu visu gadu. Zinu vairākus saimniekus, kas no lopiem ir atteikušies un ir par to priecīgi, bet mēs to šobrīd neplānojam. Fermas veidošanā esam arī ieguldījuši daudz līdzekļu, izbūvējuši mēslu krātuves.

Ieva: – Ir ļoti labi, ka ir vairākas nozares, jo vienai labāk veicas vienu, citai – otru gadu. Tā mēs naudas plūsmu varam noturēt līdzsvarā. Mums ir trīs atbalsta punkti un ar tiem arī rīkojamies pēc vajadzības.

Dainis: – Arī pēdējā piena krīzē mūs tas glāba, varam pārdot graudus, miltus, sniegt tehnikas remonta pakalpojumus... ir iestrādes un iespējas.

Bet pāriet tikai uz labību nevar, jo mūsu apkārtnē ir ārkārtīgi skābas augsnes, kur ir piemērots sēt zālājus. Ir tīrumi, kur augsnes pH ir 4.2–4.3, kas nav nekas ļoti auglīgs. Ir arī purvaini lauki, kur apakšā ir glūda. Vēl viens variants būtu audzēt gaļas lopus. Kopā ar māsu (Dzidra Kreišmane – LLU profesore, agronomijas doktore – red.) esam daudz lauzījuši galvas, kā uzlabot augsnes auglību, bet bez lieliem panākumiem. Ar Dzidru diskutējam par to, kā labāk saimniekot, bet nekad nav bijis tā, ka nenonākam pie kopsaucēja. Tāda informācija, kāda ir Dzidrai, reti kuram ir! Un lauksaimniekiem to vajag vairāk izmantot, iedziļināties – gan palasīt pētījumus, gan lauksaimnieku žurnālus. Citādi zemnieki dažkārt domā, ka tāpat visu zina.

– Kādas ir vidējās ražības?
Dainis: – Priecājamies, ja vidējās kviešu ražas ir ap 4 t/ha. Jā, varētu dabūt arī vairāk, tāpat kā piena lopkopībā – var dabūt 10 un 12 tonnas piena gadā, bet tam visam ir blaknes. Varbūt esam pārāk pieticīgi, bet pašlaik ir sajūta, ka ieguldām zemē pietiekami, lai pelnītu ar to, ko varam novākt. Protams, raža gadu no gada atšķiras, arī pa laukiem, viss atkarīgs no laikapstākļiem, mūsu darba kvalitātes, te ir daudz faktoru.

Dzidras padoms mums ļoti noder, un var teikt, ka saimniecībā izmantojam gan konvencionālās, gan bioloģiskās metodes. Daudz strādājam ar tauriņziežiem, ko, iearot zemē, var uzlabot ražību šajās pieticīgajās augsnēs. Es neesmu gatavs visu vasaru sēdēt miglotājā, lai pēc tam lielītos – redz, man ir 7 tonnas! Cilvēks tomēr ir daudz piesārņojis dabu, un mēs priecājamies, ka mums te vēl lec vardes un ligzdo padsmit stārķi!

Dainis Kreišmanis priecājas, ka saimniekošanā iesaistījusies visa ģimene un katrs pieliek savu artavu.

– Vai daudz kaitējumu rodas no meža zvēriem, putniem?
Dainis: – Sadzīvojam draudzīgi! Visi taču grib ēst. Piemēram, zosis – viņām esot laba atmiņa, atceras tos laukus, kur iepriekšējā sezonā ēdušas, tāpēc mēs sējam dziļāk – 7–8 cm dziļumā, lai pavilktu garumā sadīgšanu, un putniem interese zūd. Mežacūkas ganās, arī stirnas skaisti pastaigājas un dažkārt pārrauj elektriskos ganus, tepat mums aļņi staigā... Jāsadzīvo!

– Kādām sēklām dodat priekšroku?
– Sēklas iegādājamies no sava kooperatīva. Var teikt, ka lielā mērā paļaujamies uz to, ko mums iesaka pieredzējuši agronomi. Ataudzējam sēklu nelielās platībās savām vajadzībām, un tad dažas sezonas mums pietiek. Priecājos, ka VAKS tik veiksmīgi īsteno sēklu ražošanu.

– Cik ilgi esat VAKS biedrs?
– Var teikt, ka esmu praktiski no pašiem pirmsākumiem. Lai gan saimniecība šobrīd ir diezgan pašpietiekama, mums ir arī sava kalte, būšana kooperatīvā ir neapstrīdams jautājums – tas mums daudz palīdz.

Ieva: – Varam izdevīgāk iegādāties minerālmēslus, augu ķīmiju, nepieciešamības gadījumā atlikt maksājumus līdz rudens ražai. Notiek dažādas mācības, piemēram, es mācos Jauno lauksaimnieku skolā. Arī nododamās ražas cena kooperatīvā ir krietni izdevīgāka.

Dainis: – Neviens jau neatceras, kā bija 90. gados, kad nodod graudu kravu un pircējs sola samaksāt trīs dienu laikā, bet pazūd! Kooperatīvs bija un ir drošības garantija. VAKS komanda ir ļoti spēcīga un gudra, mums ir ļoti paveicies.

Ieva: – Ja kaut ko nezinām, kooperatīva speciālisti ir vienmēr gatavi atbraukt vai pakonsultēt, palīdzēt par agronomiskiem vai citiem jautājumiem.

Dainis: – Piena kooperācijā gan mums tik labi neiet, bet tas vairāk ir cilvēciskais faktors.

– Esat bijuši arī piena kooperatīvos?
Dainis: – Bijām Trikāta KS biedrs, bet vispār jāteic, ka piensaimniecībā esam zaudējuši naudu trīs kārtīgu traktoru vērtībā. 90. gados savus 3000 latus atstājām Alojas pienotavā, pēc tam sākām pienu nodot Stūrīšu pienotavā, bet tur, izrādās, bija vēl lielāki blēži. Un tad pēdējais gadījums bija ar Trikātu, kur mums ir palikusi nauda, ko vairs neatgūsim.

Pašlaik pienu nododam privātam uzpircējam. Samaksu saņemam regulāri, bet ļoti sekojam tam līdzi. Negribam vairs akli paļauties. Ja nodod divas tonnas piena dienā, tās ir lielas summas, bet mums taču ir jāmaksā algas un ikmēneša rēķini!

– Kādi ir vidējie izslaukumi jūsu ganāmpulkā?
– Ap 9 tonnām piena gadā. Pašlaik gan ar savu barības konsultanti un veterinārārsti spriežam, vai nevajadzētu mazliet atkāpties. Govīm ir problēmas ar atražošanos. Protams, daudz kas ir atkarīgs no darbiniekiem, viņu uzcītības, bet mēģināsim skatīties, kā mainīsies situācija. Lielāko daļu – ap 80 % no lopbarības saražojam paši. Var teikt, ka par ganāmpulku es ļoti uzticos speciālistiem – mums ir ļoti laba pārraudze un veterinārārste, kas pati sēklo, izvēlas buļļus.

Tāpat esam gandarīti par iespēju darboties LLKC piena grupā, braucam uz citām fermām, skatāmies viņu pieredzi, speciālisti palīdz mums aprēķināt piena pašizmaksu. Redzam gan, ka tā ir virs 30 centiem par litru, kas ir vairāk nekā cena, ko saņemam. Ja nebūtu ES subsīdijas, būtu grūti iztikt, tā nu tas ir.

Pašlaik govis visu diennakti ganās ārā un nāk iekšā tikai uz slaukšanos – slaucam divas reizes dienā. Govīm ļoti patīk – āboliņu vien ēd, sienu pēc tam grūti piedāvāt. Kad beidzas aršana, sēšana un citi darbi, govis vedam kūtī, tad ir arī sagatavota barība.

– Lasīju, ka grāk audzējāt arī kartupeļus.
Dainis: – Jā, bet nu esmu tam atmetis ar roku. Alojas cietes pārstrādes fabrika mums ir netālu, tomēr cena, ko maksāja, mūs neapmierināja. Otra lieta – pēdējā laikā bija problēmas ar cilvēkiem, kas varētu pārlasīt kartupeļus. Tolaik arī vēl nebijām tik finansiāli spēcīgi, lai varētu visu pietiekami labi sakārtot. Tagad bijušo kartupeļu pagrabu veidojam kā lauksaimniecības noliktavu ar ES fondu atbalstu. Varbūt atkal pievērsīsimies kartupeļiem un tieši bioloģiski audzētiem, bet tas viss ir vēl neskaidri, iespējams, to izlems jaunā saimniece.

Šajā sakarā man ir nepatīkamas pārdomas par sociālo politiku – nesaprotu, kā var būt tāda pabalstu politika, kas ļauj vīriem un sievām spēka gados sūkt aliņu un atteikties no darba piedāvājumiem. Tomēr dažkārt pie dažādiem maziem darbiņiem vasarās algojam skolas bērnus, kas cītīgi strādā.

– Cik cilvēku algojat?
Dainis: – Abās nozarēs kopā mums strādā 12 darbinieki. Ir divas slaucējas, bet lielā mērā tie, kas strādā laukkopībā, ir arī pie govīm. Īpaši ziemā, aukstajā sezonā tas ir labi, jo varam nodrošināt darbu visu gadu. Runājot par cilvēku mainību, t.s. gudrais gals praktiski nemainās. Uzskatu, ka liela veiksme ir tā, ka puse ir jaunie – viņi mācās, attīstās, un arī saimniecība iegūst.

Ieva: – Var teikt, ka viņi ir mūsu zelta fonds, uz ko lielā mērā balstās mūsu saimniecības spēks. Viņiem nereti ir labas idejas – ko uzlabot, ko iegādāties no tehnikas. Izbrauc kopā ar tēti kādas Lauku dienas un tad prāto, ko vajadzētu Apsītēs. Tehniku mēs gan pērkam jaunu ar ES fondu atbalstu, gan taisām paši.

– Ieva, kas ir jūsu atbildībā?
– Var teikt, ka daru to, ko nedara neviens cits.

Dainis: – No govju dzīšanas līdz kaltes meistaram!

Ieva: – Tāpat finanses, grāmatvedība un viss pārējais. Manā pārraudzībā ir arī telītes un govis atnešanās periodā.

Dainis: – Mums vispār ir ģimenes saimniecība – pārvadāšanas un citos darbos iesaistījies arī mans jaunākais brālis Jānis. Vecākā meita Liena, kas ir mūsu sabiedrisko attiecību speciāliste, – cik nav vēstuļu sarakstījusi mūsu saimniecības vārdā! Mazā māsa Krista, kas ir mācījusies dizainu, savukārt palīdz šajā jomā – uzlīmes, veidlapas. Tā ir veiksme!

– Jūsu trešais darbības veids ir degvielas uzpildes stacija un veikals.
Ieva Kreišmane: – Jā, tas ir atsevišķs atdalīts uzņēmums SIA DK–Apsītes, kur ir gan benzīntanks, gan garāžas, kuras iespējams iznomāt, veicam lauksaimniecības tehnikas un traktortehnikas labošanu un remontu, var nomazgāt mašīnu, uzlādēt akumulatoru, ir arī veikals – tehnikas rezerves daļas, rūpniecības un saimniecības preces. Tas ir tāds kā kompleksiņš, kur sev noderīgas lietas atradīs gan saimnieks, gan saimniece. Arī šim projektam saņēmām ES fondu atbalstu. Pie mums brauc gan no Salacgrīvas, gan Ainažiem, Rūjienas, Mazsalacas.... Šī ir vieta, kur varam realizēt arī savu saražoto lopbarību.

Dainis: – Tirgojam visu to, kas ir noderīgs arī mūsu saimniecības tehniskajam parkam. Nav jāskrien kaut kur meklēt skrūvītes un gultnīšus. Pie sortimenta strādājam pamatīgi.

Ieva: – Piedāvājam pārsvarā to, kas noder krievu ražojuma tehnikai, jo ar rietumu tehnikas detaļām diez vai varēsim konkurēt. Esam pretimnākoši – ja klientam vajag, varam apkalpot arī ārpus darba laika un brīvdienās.

Dainis: – Lauksaimniecībā vēl tomēr daudz brauc gan belarusi, gan cita padomju laika tehnika. Arī mūsu tehnikas parkā šie traktori vēl ir.

– Kādai tehnikai dodat priekšroku?
Ieva: – Abus kombainus esam iegādājušies ar fondu atbalstu – Sampo un Vektors. Tāpat esam iegādājušies divus jaunus Belarus traktorus. Izvēlamies šo tehniku, jo paši varam saremontēt, kad ir nepieciešamība. Metināšana, remontdarbi – to visu varam paveikt paši!

Dainis: – Esam tehniski varoši un gana radoši – sanāk gandrīz kā dzejā. Un mums šāds variants šobrīd der. Dažbrīd skatos – kāds iegādājies jaunu piekabi par pārdesmit tūkstošiem eiro, bet mēs varam ko ļoti līdzīgu izgatavot paši. Ja rokas ir īstajā vietā, var daudz ko izdarīt vai piesaistīt kādu, kas palīdz. Arī kalti esam savām rokām likuši, piesaistot automātiķi.

Arī projektu līdzfinansējumu tehnikas iegādei izmantojam tikai tad, ja mums tas tiešām ir vajadzīgs. Visu rūpīgi apsveram un izdomājam, bet no pārdevēja arī prasām, lai būtu tieši tas, kas mums vajadzīgs.

Ieva: – Projektu naudu mēs cenšamies izmantot, lai ir izdevīgi mums, arī sadarbība ar LAD ir gana veiksmīga. Pati esmu uzrakstījusi septiņus projektus, un visi tikuši apstiprināti, konsultantes vienmēr ir izpalīdzīgas un atbalstošas.

Dainis: – Projekti izmantoti lielām kapitālām lietām – kūts, darbnīcas, noliktava, pagrabs un tehnika.

Ieva: – Tādiem lieliem attīstības projektiem mēs cenšamies neņemt kredītus, bet iztiekam ar savu kapitālu.

– Vai arī bijušā kolhoza tehnika deva savu ieguldījumu saimniecības izveidē?
Dainis: – Jā, no likvidējamā kolhoza atpirkām graudu kombainu, traktoru, agregātus augsnes apstrādei, privatizējām klēti un kūti. Vēl tagad šo tehniku izmantojam vieglākiem darbiem saimniecībā. Kolhozā biju dažādos amatos un pēc tā likvidēšanas 1993. gadā dibināju vienu no pirmajām saimniecībām Braslavas pagastā. Toreiz vēl bija dzīvi arī mani vecāki, kas palīdzēja ar visiem lopkopības un dārza darbiem. Un dažreiz bija tik labi, ka varējām paļauties uz viņu pensiju. Mūsu pamatprincips vienmēr ir bijis – jāizmanto tie resursi, kas ir pieejami, nav ko celt gaisa pilis!

Laimīgās govis – tā viņas mēdz saukt, jo ganībās iet zaļā pļavā.

– Savā laikā esat bijis arī Alojas novada deputāts.
Dainis: – Tolaik viens no maniem mērķiem bija konsolidēt laukus – apvienot mazos gabaliņus, kas pieder vairākiem īpašniekiem, lai padarīt ērtāku apsaimniekošanu. Ne visiem cilvēkiem ir izpratne par lauksaimniecisko ražošanu, nedabūjām vairākuma atbalstu, un tas neizdevās. Esmu par racionālām izvēlēm, bet, protams, nevaru apgalvot, ka mans viedoklis vienmēr ir pareizākais. Tāpat ar meitu mums atšķiras viedokļi par reģionālo reformu. Es esmu par lielāku novadu, bet Ieva ne.

Ieva: – Nē, es saku, ka pārmaiņas vajag, bet šīs ir ļoti haotiskas, nav skaidrs, kāpēc tās ir nepieciešamas. Lieki sarežģījumi būs arī mums, ja jāmaina visi uzņēmuma rekvizīti.

Dainis: – Es esmu par lielu apriņķi vai novadu, lai kā to arī sauktu, kur priekšgalā būtu kārtīgs vadītājs ar komandu, nevis kāds partijas ieliktenis.

Ieva: – Vai caurkritis uzņēmējs.

– Ieva, vai esi apmierināta ar dzīvi laukos?
Ieva: – Man patīk arī dzīve pilsētā, bet tāpēc jau nav tur jādzīvo! Es tur varu aizbraukt, izdarīt, ko vēlos, bet dzīvot man patīk te. Kad viena pati uzkāpju graudu tornī un redzu visu apkārtni – to nedod neviens pilsētas skats. Vai arī aizbraukt pie sava ganāmpulka, būt mierā un klusumā. Te ir tāds plašums un brīvība! Taču tajā pašā laikā es varu dabūt visu, ko man vajag, – te ir gan kultūra, gan sports, manu draugu loks ir aizrāvies ar volejbolu. Esmu iesaistījusies vietējā amatierteātrī, izrādes apskatīt varu aizbraukt uz Valmieru vai Rīgu – man ir, ko darīt, esmu gana noslogota! Pie mums arī ciemojas draugi – daudziem gribas atbraukt uz laukiem un aiziet pie meitenēm – kā mēs saucam savas govis, padzerties pienu. Man patīk ceļot, un tētis mani atbalsta tajā. Kur nav jāstrādā? Visur ir! Dažas dienas to dari ar lielāku prieku, dažu – ar mazāku. Bet savs ir savs, tāpēc nav žēl sevi tam veltīt. Vienīgais, kas man laukos nepatīk, ir peles!

Dainis: – Kad sabraucam uz VAKS sanāksmēm, ir tik daudz jaunu fantastisku cilvēku un daudzi tik labi pārzina modernās tehnoloģijas, ka es saprotu – īsti neturu līdzi.

Ieva : – Protams, mums ar tēti mēdz būt atšķirīgi viedokļi, jo es esmu dzirdējusi ko jaunu, savukārt viņam ir liela praktiskā pieredze. Tad nu diskutējam un spriežam, kā būtu labāk. Jaunajās tehnoloģijās, finansēs tētis gan man uzticas. Es neremontēšu traktoru, bet viņš savukārt nerakstīs projektus, katram savs!

Dainis: – Priecājos arī, ja darbinieki nododas saviem vaļaspriekiem – ir, kas brauc ar močiem, brauc rallijos, ir tautas deju dejotāji – un priecājos, ka viņi to dara, un cenšamies pielāgot arī darba grafiku.

Ieva: – Darbinieki ir mūsu zelts, rūpējamies par viņiem, kā varam.

Dainis: – Mums notiek arī kopīgi pasākumi – Ziemassvētkos sanākam kopā, ir apkūlības, apsējības, šopavasar tik nesanāca, visi darbi par ātru saskrēja. Ar šo sezonu esam apmierināti, atliek tikai rullēt uz priekšu!