Saimnieks LV / 2019.gads (Jūlijs.)

Droši vien daudzi pircēji veikalos būs pamanījuši pievilcīgās ogu kastītes, sulas un morsus ar rotaļīgo nosaukumu Very Berry, ko rotā krāsains putniņš, – mēs izmantojām izdevību apmeklēt šīs produkcijas ražotājus netālu no Igaunijas pierobežas. Tur Gaujienas laukos novāktās ogas tiek pārstrādātas patēriņam gan pie mums, gan eksportam. Uzņēmumu kopš 1998. gada vada Gundega Sauškina kopā ar savu vīru Sergeju, tāpēc specifiskās nozares bizness ir apgūts līdz serdei.

– Jūs šim darbam un uzņēmuma veidošanai iedvesmojis tēvs.
Gundega Sauškina: – Smejoties sevi saucu par sarkanā barona meitu, jo mans tēvs Jānis Fjodorovs bija vietējā Galgauskas kolhoza priekšsēdētājs. Viņš bija stingrs, ļoti mērķtiecīgs cilvēks, no kura es mācījos darba tikumu un vispār attieksmi pret dzīvi. Kad beidzu vidusskolu, gribēju studēt ķīmiju, jo man ļoti patika matemātika un ķīmija, bet tēvs to neatbalstīja un ieteica studēt agronomos. Vienu gadu tur pavadīju, tomēr sapratu, kas tas nav mans. Tad beidzu LU Finanšu un tirdzniecības fakultāti, specialitāti, ko tagad varētu saukt par mārketingu. Es sāku strādāt tirdzniecībā, bet tēvs ļoti vēlējās, lai es nāku atpakaļ uz Gaujienu, un bija izdomājis dažādus uzņēmējdarbības veidus – strausus, linus, aitas..., ko šeit varētu īstenot, uz tiem es neiekritu, bet uz dzērvenēm gan. Bet tas nebija vienkārši tāpat, nepārdomāti. Tēvs bija izpētījis nozari Latvijā, atradis Gaujienā Kalnapurvu, kur lielogu dzērvenes varētu audzēt. Arī mēs devāmies uz ASV, Baltkrieviju, pētījām, kā tur strādā ogu saimniecības. Tad jau ķērāmies pie darba – iestādījām dzērvenes, ierīkojām laistīšanas sistēmu, iegādājāmies dzērveņu novākšanas kombainu, kas spēj aizstāt 25 ogu lasītājus. Taču var teikt, ka pirmie 10 gadi bija kļūdu pilni. Pirmkārt, mēslošanā pārāk burtiski pieturējāmies pie amerikāņu pieredzes, tas neatbilda mūsu kūdras prasībām. Smilšojām purvu, tā ienesot daudz nezāļu. Ar dažām kļūdām jātiek galā vēl šodien, piemēram, bijām izvēlējušies lauku tehniku, kas atstāja rises, kas šobrīd ir neražojošas vietas. Sapratām, ka dzērvenes maz, bet regulāri ir jābaro ar mikroelementiem – varu, kalciju, dzelzi.

Kad mans vīrs Sergejs beidza lidot (viņš bija civilās aviācijas pilots Rīgas lidostā), arī iesaistījās ģimenes biznesā. Uzņēmumā ieguldījām praktiski visu, ko pelnījām, jo attīstījām arī pārstrādi. Iztikām ar to, ka mums Rīgā bija tirdzniecības firma, kuru aizvērām tikai 2016. gadā pārāk lielās konkurences dēļ. Augkopībā nauda nāk atpakaļ pēc četriem pieciem gadiem. Var teikt, ka visu nopelnīto ierakām purvā, lai kā Sprīdītis vēlāk izraktu zeltu.

Ražotnē atrodas arī veikaliņš, kur var iegādāties visu Very Berry produkciju.

– Kad sākāt justies jau daudz maz stabili?
– Aptuveni pirms gadiem desmit. No 2008. līdz 2014. gadam bija ļoti grūts laiks, kad valdīja krīze, bankas aizvēra visas kredītlīnijas. Tajā pašā laikā notika visas investīcijas Baltijas ogu kompānijā, kooperatīvu nodibinājām 2009. gadā. Izveidojām vēl nodokļu parādu, taču tajā laikā VID jau bija kļuvis pielaidīgāks un varēja mēģināt runāt. Un pašlaik jūtamies stabili.

Baltijas ogu kompānija ļāva attīstīt nopietnāku sadarbību ar lielveikalu ķēdēm, deva garantiju produkcijas noietam. Ar kooperatīvu tomēr daudz labprātāk slēdz līgumu, zinot, ka būs pietiekami lieli produkcijas apjomi. Ja kādam biedram pietrūkst ogu, cits dod viņa vietā. Bez kooperatīva mūsu nozarei klātos ļoti plāni! Apvienojāmies lielākie melleņu un dzērveņu audzētāji: Arosa–R Jelgavā, Abullāči2 Trikātā, Dālderi Balvos un Daileko Maltā pie Rēzeknes. Latvijā esam 14 vērā ņemami dzērveņu audzētāji, mums kopā ir vairāk nekā 160 ha platības. Amerikāņi mūs jau uzskata par spēcīgiem konkurentiem – turpat aiz kanādiešiem, tāpēc nu jau vairs nav tik naski palīdzēt un izrādīt saimniekošanas knifus. Esam izstādēs pat izlikušies par igauņiem, tad viņi ar mums vēl runā!

Esam īstenojuši vairākus investīciju projektus gan uzņēmumam, gan kooperatīvam. Pārstrādes cehs celts 2005. gadā, šajā vietā iepriekš bija ferma. 2013. gadā, pateicoties kooperatīvu atbalsta programmai, saņēmām līdzfinansējumu ogu pārstrādes ceha paplašināšanai, kā arī jaunas ogu fasēšanas, žāvēšanas un kalibrēšanas līnijas pirkumam.

Projektus, kas iesniegti Eiropas fondu u.c. atbalsta saņemšanai, rakstu pati. Pirmo reizi paņēmām konsultantu, bet tāpat man nācās ieguldīt daudz darba. Pats īpašnieks var sevi vislabāk aizstāvēt un pārstāvēt. Tas gan nenozīmē, ka nepieļauju kļūdas, bet tas ir tikai cilvēcīgi.

– Uzņēmumā ir liela nozīme saldētavām produkcijas uzglabāšanai.
– Jā, pamatā visa produkcija stāv saldētavās. Mums ir divas lielas un trīs mazākas aukstuma kameras, kas rudenī tiek pielādētas pilnas un tad tukšotas visu gadu. Produkcija jāglabā kastēs ar vāku, lai neizžūtu. Arī igauņu uzņēmumi pie mums iznomā vietu saldētavā. Vēl mums ir šoka kamera, kur mīnu 36 °C sasaldē tās ogas, kas pēc tam jāatsaldē, – tad oga pēc atkušanas nesaplok, tās struktūra netiek pārauta, piemēram avenes, ko izmanto saldo groziņu rotāšanai. Arī sulu ražošanai domātās ogas tiek sasaldētas, uzglabātas –20 °C, un, pirms uzsākt ražošanu, tās jāatkausē. Sulas, sīrupi un morsi tiek saražoti vidēji divām nedēļām uz priekšu, ņemot vērā vēsturiski aktuālo pieprasījumu. Tāpat mums ir čagu kamera – neko ārā nemetam, visas izspiedas tiek saglabātas. Melleņu un dzērveņu čagas iegādājas ķīnieši, bet tepat vietējie izmanto tās smiltsērkšķu tējām, arī dažādām smērēm, kosmētikai u.c.

Viens produkcijas veids, ko tirgojam, ir mūsu pārstrādes produkti stikla pudelēs, bet vēl sulas, sīrupus piegādājam pārtikas un dzērienu ražotājiem, piemēram, Valmiermuižas alus limonādēm, Iļģuciema dzērveņu alum.

Kas ir pamatā Very Berry veiksmei?
Atbild Gundega Sauškina:
• Zināšanas! Un jāmācās ir jau no skolas sola. Arī man ir ielikts labs pamats, skolotāji ar mani ir darbojušies, esmu piedalījusies olimpiādēs, un šī bāze paliek visu mūžu.
• Veiksme! Būt īstajā vietā un īstajā laikā. Mēs īstenojām tēva ideju, lai uzbūvētu ko paliekošu.
• Ticēt! Ka iecerētais izdosies un realizēsies.
• Ļoti daudz darba. Pirmie gadi paiet vispār bez brīvdienām.
• Cilvēki un darba kolektīvs. Kā tu izturēsies pret cilvēkiem, tā viņi izturēsies pret tevi. Un mūsu kolektīvs ir ļoti labs!

– Cik daudz pārstrādes cehā ir roku darba un ko esat jau mehanizējuši?
– No lielākiem darbiem vienīgi sulu spiešanu joprojām veic ar rokām – atkausētās ogas, pirms tās ar sūkņa palīdzību tiek iepildītas spiedē, sasmalcina. Pēc tam ar hidraulisko spiedi izspiež. Agrāk, pildot pudeles ar rokām, varēja sagatavot pusotru tūkstoti pudeļu dienā, tagad tādu apjomu varam sagatavot stundā. Vēl drīz nomainīsim iekārtu, kas pilda sulas lielajos maisos, pagaidām meitenēm pašām maisi jācilā. Tagad mums ir arī pasterizētājs, kas strādā ar gāzi, – efektivitāte ir daudz lielāka nekā strādājot ar elektrību. Process ir 4–5 reizes lētāks. Taču iepriekš tas būtu mūsu jaudai par lielu. Mans vīrs Sergejs kā izbijis inženieris – pilots uzņēmumā pārzina tehniku – uztur, remontē un daudzas iekārtas ir pats arī izgudrojis. Piemēram, sulu pildīšanas procesā, kas ir gana sarežģīts process, darbiniekiem patīk, ja Sergejs ir klāt.

Darbinieku trūkums ir jūtams, tāpēc automatizācija ir neizbēgama. Īpaši būtisks ir darbinieku skaits sezonā. Šomēnes pati braucu pa Latgali, liku sludinājumus, lai piesaistītu sezonas strādniekus – ogu lasītājus. Domājam arī par ārvalstu darbinieku piesaisti – ukraiņiem, moldāviem. Taču tas nav tik vienkārši, jo daudz strādnieku paņem Polija, Čehija, Slovākija, kur ir daudz vieglāki nosacījumi – nav jākārto darba vīzas. Zemenes, avenes, mellenes jānolasa ar rokām, vienīgi dzērvenes lasām ar kombainu, taču arī pēc tā, ja ir daudz ogu, laižam cilvēkus. Uzņēmuma laukos neaicinām ogu lasītājus savām vajadzībām, jo viņi ir pārāk izvēlīgi, nepieciešams arī papildu uzraugs. Mums ir, kur savu izaudzēto likt!

Ar sezonas strādniekiem ir visādi – vienu sezonu bija pat 98. Pastāvīgi mums ir 17 darbinieki, no tiem piecas ir lauka strādnieces, kas strādā līdz janvārim, un februāris, marts ir brīvs. Cehā ir trīs meitenes, divi puiši veic smagākos darbus ar tehniku uz lauka un cehā. Savukārt Rīgā mums ir pārdošanas vadītāja. Darbinieku kodols pie mums ir jau gadiem, viena darbiniece strādā jau 15. gadu. Kas strādā, tas strādā ilgstoši! Kolektīvs ir labs – dažkārt mēdzam kaut kur aizbraukt kopā – bijām atpūsties gan Berlīnē, gan Pēterburgā. Lai ir zināms dopings pirms sezonas sākuma.

Kad jūlijā sākas ogu laiks, mēs ieslēdzam praktiski bezbrīvdienu režīmu. Un tā līdz oktobra vidum. Ogu lasīšanu sāk agri no rīta, parasti pa dienas vidu strādnieki atpūšas un atkal turpina vakarā. Maksājam par katru salasīto kilogramu. Mums ir arī vagoniņi, kur darbinieki var dzīvot uz vietas. Tās ir garas darba stundas, jo ogas ir vēl jānoved no lauka, jāatdzesē, jāsakārto dokumentācija.

– Cik var vidēji ogu dienā nolasīt?
– Tas ir ļoti dažādi. Gribam, lai vagoniņos dzīvo cilvēki, kas var nopelnīt vismaz 30 EUR dienā, citādi nav jēgas. Maksimums ir bijis 120 EUR dienā – to paveica kāds ļoti ātrs puisis. Parasti jau izveidojas pastāvīga brigāde, šobrīd jūnija vidū divi vagoniņi jau ir pilni. Lasītāji ir dažādi – ir bijusi sieviete virs 70 gadu vecuma, kas lasīja ļoti ātri. Ir padsmitnieki, kam ir mērķis nopelnīt savam telefonam vai planšetdatoram. Ir studentes, kas pa vasaru sapelna sev naudu studijām.

– Cik daudz produkcijas iepērkat no citiem saimniekiem?
– Tas atšķiras gadu no gadu. Var teikt, ka 2/3 izaudzējam paši un 1/3 iepērkam. No ārzemēm pērn esam pirkuši tikai ķiršus – vairāk nekā 20 t, poļi mums piedāvāja ļoti kvalitatīvu produkciju ar labiem atmaksas nosacījumiem. Iepirkām ap 8 t upeņu – pusi bioloģiski audzētas, tās pērn ņēmām no Latvijas un arī no igauņiem, un labi, ka tā, jo šogad upeņu praktiski nebūs. No vietējiem zemniekiem pērkam smiltsērkšķus, rabarberus, ābolus, bumbierus, aronijas, jāņogas, kuru mums pašiem nav. Novadā ir arī speciāli iestādīti, lai mums piegādātu produkciju. Patīkami, ka palīdzam apkārtnē attīstīties ražošanai. Ir jaunieši, kas atgriezušies no ārzemēm un sākuši te audzēt ogas. Tagad gan ir sastādīts daudz cidoniju, bet pēc tām pieprasījums krītas, noiets vairs nav tik liels.

Protams, sulu garšai un kvalitātei katrā reizē jābūt vienādai, tomēr mēdz būt tā, ka dažādiem audzētājiem atšķiras rabarberu vai ogu šķirnes. Jaukšanas attiecība sulā un morsā gan vienmēr ir tā pati, strādājot pēc konkrētas receptes.

Uzņemam pie sevis ekskursantus, arī jaunie uzņēmēji prasa mums padomu. Esam atvērti. Dažkārt man prasa, kāpēc es tik daudz atklāju. Stāstīt jau var, ko grib, jo katrs tāpat dara pa savam. Arī es pati esmu tā darījusi – noklausos, bet daru, kā pašai šķiet labāk. Jā, konkurence ir sīva, tāpēc arī mums visu laiku ir jāskrien uz priekšu – veidojam arvien jaunus produktus. Pakaļdarinājumi top nemitīgi, bet mums ir sava kvalitātes latiņa, kas jātur. Gribam, lai mūsu produkcija ir veselīga – pasterizējam saudzīgā 80 °C temperatūrā, lai sulas saglabātu vitamīnus. Nepievienojam garšas uzlabotājus un krāsvielas.

Dzērvenes un krūmmellenes gatavo jauno ogu ražu.

– Kura no jūsu ražotajām sulām ir vispopulārākā?
– Latvijā visvairāk dzer dzērveņu sulu. Var teikt, ka to ražojam dubultā, salīdzinot ar melleņu un smiltsērkšķu sulu. Tā tikai liekas, ka zemene un avene ir populāra, – tās tomēr ienāk vien īsu brīdi, bet dzērveni varam lietot visu gadu. Pētot Rimi datus, ieraudzījām, ka šogad dzērveņu sulu pērk par 30 % vairāk!

Vietējā tirgū iecienīts mūsu produkts ir arī dzērvenes pūdercukurā, kam izmantojam kvalitatīvu cukuru, – svarīgi, lai tajā būtu ne vairāk kā 2 % cietes. Latvijā tas ir iecienīts ziemā, bet ir piegādātāji, kas gatavo produkciju tūristiem, un to pērk tieši vasarā. Pamazām ar šīm baltajām ogām iepazīstinām arī citas valstis – Itāliju, Izraēlu.

Sadarbojamies gan ar Rimi, gan viņu māteskompāniju Zviedrijā Ikea, tāpat ar francūžiem, spāņiem, beļģiem, vāciešiem – eksportējam vairāk nekā 20 % no saražotā. Ir atsevišķi produkti, ko ražojam kā bioloģiskos, bet tas ir speciāls pasūtījums. Sertificēt pilnīgi visu ražošanu un produkciju kā bioloģisku nevēlos, tas ir dārgi, prasa atsevišķu uzskaiti. Reiz arī nopirkām bioloģiski ražotas ogas no Latgales, kas bija smilšainas, bez garšas un smaržas, jo ogas nebija pabarotas. Tas, protams, ir viens negatīvs piemērs, bet atstāja mieles. Augam ir jābūt nomēslotam, pabarotam. Pie tam ir interesanti, ka daudz no tā, kas nav atļauts bioloģiskajiem ražotājiem Latvijā, ir atļauts Igaunijā. Un es pat teiktu, ka tur bioloģiskās ogas ir garšīgākas. Protams, tāpat ir jādomā, vai nelietot par daudz pesticīdus, citu ķīmiju. Tā kā pati ēdu savas ogas, es domāju, kā tās tiek audzētas.

Gundega Sauškina: „Dzērveņu šķirojamā mašīna ir 1923. gada patents, iegādāta ASV. Šo modeli ņēmām vērā, lai tepat Gaujienā izgatavotu jaunāku iekārtu. Tā darbojas pēc principa – kamēr oga ir svaiga, tā ir cieta un pa tādu kā trepīti atlec, kamēr bojātā oga nokrīt lejā kastē. Visiem pārējiem dzērveņu audzētājiem Latvijā ir šī vecīša kloni, arī mūsējais joprojām ir darba kārtībā.”

– Vai agronomiskajos jautājumos jūs Latvijā varat saņemt kādas konsultācijas?
– Beidzot mums tiešām ir savs konsultants no Agrimatco, kas, jau mācoties bakalaura studijās, veica izmēģinājumus, palīdz arī Dace Siliņa no LLU. Nu jau mums apkārt ir cilvēki, kas saprot šo nozari, pēta zinātnisku literatūru un guvuši pieredzi ārpus Latvijas. Pirmos gadus mums varēja palīdzēt tikai bioloģijas doktors Vilnis Nollendorfs, konsultējot par audzēšanu kūdrā. Var teikt, ka paši esam sev izaudzinājuši padomdevējus. Daudz esmu lasījusi arī pati, loģiskā domāšana palīdz pieņemt lēmumus.

Protams, ir gājis visādi – vienu gadu mellenes negatavojās, jo lija lietus un nebija vispār saules un siltuma. Vienreiz bija iemeties tāds tārpiņš, kādreiz bijušas puves – ar visu jātiek galā, jo visu ietekmē pareiza agrotehnika. No mellenēm turpmāk arvien vairāk izvēlēsimies audzēt tā saucamās dārza mellenes kanādietes, jo tās drošāk dod ražu ik gadu. Ar lielajām krūmmellenēm ļoti jāuzmanās no sala ziemā.

Lai arī ziema šogad bija mīksta, pavasara salnas bija pat līdz mīnus 8 °C, tad mums nācās izmantot savu laistīšanas sistēmu – aplaistot, augs iesalst ledū. Fotogrāfijās izskatās ļoti skaisti, bet darbs ir nenormāls – bija jālaista 16 naktis, milzīgs ūdens patēriņš. Sergejs to nevienam citam neuztic, jo tikai pašiem īpašniekiem būs pietiekami liels entuziasms ko tādu paveikt kārtīgi. Ūdens sasalstot atdod savu siltumu augam, un pēc atkušanas stāds turpina augt normāli. Siltumnīcās neko neaudzējam, jo šie visi ir mūsu vietējie augi un tiem mūsu klimats ir piemērots.

Tāpēc nekad nevar zināt, kāda būs raža. Kamēr nauda nav kabatā, to nevar pateikt! Piemēram, krusa Kurzemē stundas laikā iznīcināja ļoti skaistus dārzus. Tāda ir lauksaimniecība! Mums, protams, palīdz tas, ka ir aizmugure – pārstrāde.

– Vai ir vēl kādi attīstības plāni nākotnē?
– Noteikti gribam tirgot saldētus produktus. Tam ir nepieciešamas nelielas investīcijas. Tāpat jauna traktortehnika laukiem. Un tā obligāti vajadzīga uz kāpurķēdēm, lai var izbraukāt arī ļoti mitrus laukus, tos nebojājot. Vajadzību ir daudz, un saraksts nemitīgi ir pilns!

– Jums ir arī ļoti veiksmīgs nosaukums un izteiksmīgs iepakojuma dizains.
– Tie mums radās ilgākā laikā. Sākumā mums logo izveidoja reklāmas aģentūra, bet to nepieņēma Rimi. Mana meita ir beigusi Mākslas akadēmiju un ieteica sadarboties ar jaunajiem māksliniekiem. Tā satikāmies ar Sandiju Ruļuku, kas arī dzimis tepat netālu, un no viņa trīs izstrādātajiem logo variantiem viens bija putns, kas izskatījās pēc vārnas. Manam vīram tas nepatika, bet tad nu zīmēja tik ilgi, līdz beidzot patika, un šāds ir atdzīts par labu esam. Par nosaukumu rīkojām konkursu internetā. Piedāvājām dažādus vārdus, ko varēja likt kopā, un šis vārdu salikums uzvarēja. Arī Sergejs akceptēja, jo tas skan kā „veriš i berjoš” (ņem un tici – no krievu val.).

Tirgū ir līdzīgs nosaukums lietuviešu ražotājam – Veri beri sukādes, to mēs esam viņiem atļāvuši lietot, bet tikai sukādēm. Mēs paši ražojam nedaudz atšķirīgas sukādes no dzērveņu izspiedām, un šajā jomā arī dziļāk neplānojam iet. Mūsu bizness ir dzērieni, un tieši tagad tirgū ieejam ar jauniem funkcionālajiem dabas dzērieniem, kas tapuši sadarbībā ar profesori Viju Eniņu un Zeltīti Kavieri. Tās ir ārstniecības augu tējas kopā ar sulām, stikla tarā, jo tas ir labāks materiāls pārtikai. Kopā ir pieci veidi, katram sava funkcija – uzmundrinoša, nomierinoša, vielmaiņai... Šos dzērienus izvēlējušies arī Michelin pavāri no Beļģijas, kas te brauc samērā regulāri. Īpaši viņi iecienījuši Latvijas smiltsērkšķu sulu, bet tikai no Andreja Brūveļa izveidotās šķirnes ‘Marija’.

Rabarberu sulai pievieno dzērveņu sulu, kas kalpo kā dabiskais konservants, lai nodrošinātos pret rūgšanu un pelējumiem.

– Ko darāt ārpus darba?
– Es ļoti daudz lasu, īpaši daiļliteratūru. Mums ar vīru par to ir regulāri kašķi, jo viņš ir cīrulis, bet es pūce, un man noteikti gribas vakarā stundu vai divas veltīt grāmatai. No pēdējām lasītajām man ļoti patika izraēļu autora Dāvida Grosmana Bārā ienāk zirgs, par kuru ir pat diametrāli pretēji viedokļi. Man ļoti patīk tulkotāja Māra Poļakova, vienmēr izvēlos viņas darbus. Man ir draudzene Vija Kilboka, kas man piegādā sarakstiņu ar obligāti izlasāmajām grāmatām. Vēl mājās ir ļoti daudz puķu, par kurām jārūpējas. Tāpat man patīk kalnu slēpošana, bet nu ir pazudusi kompānija.