Saimnieks LV / 2019.gads (Aprīlis.)

ZS Kotiņi saimniece Vija Kuļša atzīst, ka runāt par sevi viņai īpaši netīk. Tomēr par saviem vaļaspriekiem, kā arī pupu un zirņu audzēšanu un pārstrādi vienā no lielākajām Latgales saimniecībām viņa stāsta labprāt. Vija teic, ka ar mīļumu un pozitīvu attieksmi var panākt daudz vairāk nekā ar tukšām ambīcijām, un, skatoties uz paveikto, tam tiešām gribas ticēt.

– Šogad tā sanācis, ka par Kotiņiem dzirdams daudz – esat atvēruši savu internetveikalu, martā bija skaista Zemes stāstu sērija par jums televīzijā, pie Roberto pavāršovā gatavojāt ēdienus no savām pupām un grūbām.
Vija Kuļša: – Par internetveikalu doma bija jau pirms pāris gadiem, taču tas viss neveidojas tik ātri. Šogad viss sakrita tā, lai beidzot to īstenotu. Arī produktiem ir jābūt pietiekami daudz, lai būtu, no kā izvēlēties. Mūsdienu tehnoloģijas tomēr ļoti atvieglo dzīvi, vairs nepietiek, ka aizbraucam uz kādu tirdziņu, tas tomēr ir pārāk reti. Tagad pie Kotiņu produkcijas var tikt katru dienu un jebkurā laikā. Esam priecīgi, ka interese ir!

Protams, arī televīzija dod savu atpazīstamību. Kaut kādā mērā tas ir patīkami. Jauki, ja piezvana, pasaka atzinīgus vārdus vai komentē internetā un arī interesējas par produkcijas iegādi. Roberto raidījumā man uzreiz bija skaidrs, ka gatavosim tikai no savas produkcijas – un neko sarežģītu. Ātri un raitā tempā! Nevienam jau nepatīk lasīt garas receptes ar nezin cik sastāvdaļām. Mūsu trumpis ir produktu kvalitāte – pat neko nepievienojot, to vērtība un garša vienalga izcelsies. Es pat sajutu, kad meita reiz bija sasautējusi veikalā pirktos burkānus, – uzreiz ir atšķirība! Zirņi, pupas un grūbas ir arī ļoti laba alternatīva veģetāriešiem un tiem, kam ir glutēna nepanesamība. Un vēl – tā ir lieliska iespēja jau zināmos ēdienos, piemēram, saldajos, aizstāt ierastas sastāvdaļas ar mūsu izaudzētajām, piemēram, rīsu, kukurūzas miltu vietā. Ja vien ir interese par gatavošanu.

– Kā rodas receptes, ar kurām dalāties, – tās meklējat vai paši eksperimentējat?
– Var teikt, ka ēdieni rodas nejauši. Piemēram, mums vakarā bija palikušas pāri vārītas pērļu grūbas, no rīta Aldis (Vijas vīrs Aldis Ločmelis – red.) pielēja tām klāt vīnogu sulu, uzbriedinātas rozīnes, bumbierus, cukuru – tas bija līdzīgi reiz baudītam austrumu saldajam ar rīsiem, kā saldā putra. Kādu laiku tas bija mūsu iecienīts saldais. Tad es iedomājos – jāpavāra grūbas vīnogu sulā – un tā, kaut ko ņemot nost, liekot klāt, uzklausot bērnu un vīra vērtējumu, nonācām pie gala receptes. Tagad to varu ieteikt arī citām saimniecēm. Zirņus un pupas mēs vispār ģimenē ēdam jau sen, jo tas ir vienkāršs un ātri pagatavojams ēdiens. Tāpat tā ir lieliska iespēja ekonomēt, jo produkti nav dārgi, varam, piemēram, malto gaļu sajaukt ar pupiņām, sanāk garšīgi un veselīgi. Man ir arī 30. gadu pavārgrāmata, kur smeļos iedvesmu, – man vajag pamatiņu, pārējo es varu izdomāt pati. Pikas, plāceņi, kotletes – variantu ir daudz!

– Kas saimniecībā ir jūsu atbildībā?
– Pirmkārt, jau no laika gala esmu rūpējusies par to, lai Kotiņi vizuāli skaisti izskatās. No mana hobija tas jau ir aizgājis kā pienākums – apzaļumot visu saimniecību, un Aldis mani tajā atbalsta. Vēl manā pārziņā ir ēst gatavošana, es rūpējos arī par dārzu un produktiem. Kopš esam atjaunojuši Rekavas dzirnavas, arī mana mīlestība uz gatavošanu ir tur pielietojama – piedāvājam gan vietējiem iedzīvotājiem, gan tūristiem no Kotiņu produktiem gatavotu ēdienu degustāciju. Tā ir vieta, kur var rūpēties gan par vēdera labsajūtu, gan ar laiku sniegsim citus pakalpojumus. Pašlaik pilnībā esam izremontējuši pirmo stāvu, kur ir virtuve un lielāka zāle semināriem un degustācijām, tur būs arī kafejnīca ar pāris galdiņiem. Otrajā stāvā plānojam izveidot skaistumkopšanas salonu, fitnesa zāli. Esmu arī biedrības Atvase valdes priekšsēdētāja, un pašlaik rakstām projektu trenažieru iegādei. Vēl tur būs sauna, masiera un fizioterapeita pakalpojumi, kā arī nelieli apartamenti palikšanai pa nakti. Drīz aktīvos darbus tur pārstāsim, lai atsāktu atkal rudenī. Gribētos jau visu uzreiz, bet tā nesanāk.

 Pērn Atzinības krusta III šķiru saņēma ZS Kotiņi vadītājs Aldis Ločmelis.

– Vai atpūtas centru vairāk orientējat uz viesiem vai vietējiem ļaudīm?
– Mēs tieši gribam pierādīt, ka arī vietējiem cilvēkiem gribas atpūsties un labi izskatīties. Arī šeit daudzi visu dienu pavada pie datora! Un, ja būs labs serviss, pieprasījums būs. Kas tagad skaitās liels attālums? Ja vien patīk, visur kur var aizbraukt. Mums pašiem attālums nav šķērslis, lai aizbrauktu uz Rīgu, nezinu, kā rīdziniekiem.

– Vai jūs esat vietējā, no tās pašas apkārtnes?
– Jā, nāku no Rekavas, kas ir četru kilometru attālumā no mūsu mājas, bet Rekavas dzirnavas tagad ir tieši tajā miestā, kur agrāk dzīvoju. Esmu lauku meitene, mana bērnība pagāja laukos, mamma bija pavāre, tētis strādāja ceļu daļā. Vienmēr turējām cūkas, govis, un man allaž bija pienākums strādāt kūtī, gatavot sienu, kaplēt bietes... – visi šie darbi man nav sveši un ir arī mīļi.

Īpaši man dzīvnieciņi patīk – arī tagad mums mājās ir vairāki kaķi un suns, varbūt, ka par daudz, bet viņi man ir mīļi!

Man ir sākumskolas skolotājas diploms, bet skolā es vien pāris gadus nostrādāju. Pēc pirmās meitas piedzimšanas aizgāju vēl gadu atpakaļ uz skolu, pēc otrās – vēl gadiņu, bet pēc dēla vairs skolā neatgriezos. Tomēr tās zināšanas un prasmes, ko ieguvu skolā, man noder joprojām, strādājot un komunicējot ar cilvēkiem. 2006. gadā sāku strādāt Balkanu dabas parkā, kas atrodas Viļakas novada Šķilbēnu pagastā. Tur ir viesu māja ar pirti, tenisa korts ar modernu segumu, kalnu velosipēdu noma, ziemā distanču slēpošanas trase, dabas takas. Man tur tiešām ļoti patīk strādāt, nevienu brīdi neesmu nožēlojusi, lai arī sākumā bija mazliet bailīgi – ko es tajā mežā darīšu. Taču tagad vienmēr uz turieni braucu ar prieku, man arī daba ļoti patīk – visi kociņi un puķītes. Pašmācības ceļā esmu apguvusi, kā stādīt, mēslot, iekārtot dārzus, – daudz lasu žurnālus, apmeklēju stādaudzētavas.

– Jums droši vien apkārt ir arī savs kolektīvs.
– Lai gan cilvēki Kotiņos ik pa laikam mainās, tie, ar kuriem es strādāju, praktiski visi ir no pirmsākumiem. Ar viņiem esmu sastrādājusies un zinu, ko no katra var gaidīt, kādu pienākumu uzticēt. Agrāk, kad saimniecība bija mazāka un Aldis man iedeva kādu palīgu piemēram, ravēšanai, es biju pilnīgi pret – man nevajag, tas ir mans hobijs. Šķita, ka cits ne tā aplies vai apčubinās, kā es esmu iedomājusies. Man vajadzēja pašai! Taču, kad viss kļuva lielāks, sapratu, ka bez palīgiem neiztikt, un priecājos, ka puķu dobes vispār ir izravētas. Mācos cilvēkiem izstāstīt, kā es gribētu, lai viņi darbiņu paveic. Un tad viss ir kārtībā. Vispār man ir paveicies, ka ikvienā vietā cilvēki lielākoties uzķer, kā es gribu. Ja tā nebūtu, man diez vai patiktu nodarboties ar visu, ko daru, bet man patīk viss, ko es daru! Nesen dzirdēju radio kādu sakām – jāiztur tās pelēkās darba stundas, lai pēc tam varētu nodarboties ar ko krāsaināku. Es Aldim saku – man neviena diena nav pelēka, es strādāju tāpēc, ka man šis darbs patīk. Katru rītu es priecājos, ka man jāaizbrauc uz Balkaniem, Dzirnavām vai kaut kas jāpaveic mājās – to daru ar baudu. Un tad dzīvei ir cita kvalitāte!

Ģimenē sportiski ir visi – gan vecāki, gan bērni, arī kopā izbaudot kalnu slēpošanu Alpos.

– Kotiņi ir tiešām liela saimniecība, vai jūs varat kaut kā atbalstīt un palīdzēt Aldim tās vadīšanā, lēmumu pieņemšanā?
– Pirmkārt, ir jāparūpējas par fizisku labsajūtu – ja nebūs tās, nebūs arī emocionālās un garīgās. Jābūt paēdušam, apčubinātam, un tad visi darbiņi kaut kā nogludinās, paši sakārtojas. Mēs ar vīru bieži runājamies un lemjam, kā labāk darīt to vai citu lietu. Regulāri kopā apskatām laukus, vēl svētdien vairākas stundas veltījām, lai apskatītu ziemājus. Var teikt, ka viens otru saprotam no pusvārda, daudz gadu tomēr esam jau kopā. Ja dažkārt Aldis, manuprāt, pieņem kādu pārsteidzīgu lēmumu, es nekad uz to nenorādu, pēc tam izrunājamies un viņš vēlreiz pārdomā. Man tomēr liekas, ka ir tādi vīriešu un sieviešu lēmumi, un es paļaujos, ka viņš izlems par to, kas ir viņa pārziņā. Ir jābūt gudrai, dažkārt jāmāk arī pagriezt lietas tā, kā pašai gribas.

Protams, laiki ir bijuši visādi. Tomēr vienmēr ir bijusi sajūta, ka mūs kāds vada, vienmēr ir bijusi ticība, ka mēs izkulsimies. Es jau no pašiem pirmsākumiem redzēju Alda dedzību strādāt lauksaimniecībā un to attīstīt, viņa domāšana atšķīrās no apkārtējiem, arī vienaudžiem. Lauksaimniecībā viņš saskata ne tikai naudas pelnīšanu, kas, protams, ir svarīgi, viņam tas ir dzīvesveids un vaļasprieks reizē.

Aldis kādreiz ir domājis arī par citām nozarēm, piemēram, lopkopību. Arī man patīk dzīvnieki, bet tas nozīmē, ka pie viņiem būtu jāiet katru dienu, un tas tomēr prasa pārāk daudz darba. Ir labi tā, kā ir tagad!

– Jums ir trīs bērni, vai kāds no viņiem varētu palikt lauksaimniecībā?
– Nav obligāti dzīvot laukos, vadīt un strādāt var arī attālināti. Mēs nevienam neesam uzspieduši, ka ir noteikti jāsēžas traktorā, jāmācās par agronomu. Esam mēģinājuši bērnu intereses pabīdīt vai piedāvāt darīt ko tādu, lai ir pienesums saimniecībai. Kaut vai, ja gribi būt dizaineris, – arī mūsu saimniecībai noderētu telpu vai apģērbu dizains. Katra profesija var būt pienesums! Un, ja vari nopelnīt vairāk nekā saimniecībā, – strādā, neviens neliedz! Negribam nevienu salauzt un kaut ko uzspiest. Mēs neesam ļoti stingri vecāki. Vienīgi, ja redzu, ka bērns kaut ko neizdara sava slinkuma dēļ, tad gan varu dusmoties un pieprasīt, lai tiek labots. Un arī centību vienmēr vērtēju augstu, pat tad, ja rezultāts nav tik labs, kā gribētos.

Mūsu vecākā meita Paula šogad beigs 12. klasi, viņai ir vairākas idejas, ko darīt tālāk. Vidējai meitai Evelīnai patīk kaut kas saistībā ar ekonomiku – skaitļot, atrast izdevīgāko variantu. Puikam Markam vēl tikai būs 14 gadi. Domāju, ka viņi saprot, kāda vērtība ir dzīvot laukos. Viss, kas saistīts ar pilsētu, jau nav liegts – aizbrauc un izdari, kas tur nepieciešams, bet tīrais gaiss un ēdiens ir te, lauku vidē.

Aldis un Vija ar bērniem – Paulu, Evelīnu un Marku.

– Kādos veidos vislabprātāk atpūšaties?
– Lai tā pilnvērtīgi atpūstos, jāmaina apstākļi – un vismaz nedēļu. Tas ir tik daudz, lai sāktu rasties jaunas domas. Es arī neteiktu, ka mums tas neizdodas. Īpaši ziemā sanāk vairāk paceļot. Man patīk ikdienas darbs, tomēr domas neraisās tik raiti, bet, kad aizbraucu, redzu citus apstākļus un spēju paņemt no turienes kaut ko, kas vajadzīgs mūsu videi, tas ir daudz. Iešaujas prātā risinājums kaut kam, par ko ilgi un dikti domāju ikdienā.

Vēl man patīk pabūt vienai mājās, tīrīt, sakārtot atvilktnes, drēbes – tā ir kā meditācija. To man nesanāk bieži darīt, bet, ja sanāk, tad daru ar baudu. Man ļoti patīk rušināties pa zemi. Tāpat pagatavot ēst, īpaši, ja esmu atpūtusies, un izdomāt kaut ko jaunu.

Man patīk ceļot ar ģimeni. Šogad bijām Alpos slēpot, pirms tam divas nedēļas pavadījām Brazīlijā. Pērn vasarā gandrīz nedēļu bijām Horvātijā – braucām paši ar mašīnu. Tāpat kopā dodamies uz dažādiem pasākumiem, piemēram, Puķu draugu saietu – bērni zina, kas patīk man, un arī paši atpazīst daudzus ziedus un augus.

Atpūta ir arī tad, kad no rīta var paskriet – skrienam gan mēs ar Aldi, gan bērni. Ir kāds brīdis, kad paslinkojam nedēļu, bet tad atkal atsākam. Un pēc tam auksta pelde dīķī! Tas ļoti dod enerģiju un uzlādē. Sportojot var noķer kaifu, pazūd neapmierinātība. Tas ir daudz vairāk par kafijas krūzīti! Arī ceļojumos parasti ir līdzi botas. Patīk arī apmeklēt baseinu – bieži braucam uz Balviem. Nu ir pienācis tāds vecums, kad ir tiešām jādomā par savu fizisko veselību un izskatu. Nevar pārstrādāties tā, lai nebūtu laika nekam citam. Ir labi jāizskatās, tad arī tā jutīsies! Tā kā tagad paši iekārtojam sporta zālīti, ejam izlūkgājienos un skatāmies, kā ir citur.

Kādreiz es arī šuvu, arī tas man patīk. Kad vasarās strādāju kolhozā, bietes kaplējot, visu nopelnīto iztērēju audumos. Vidējai meitai pērn bija 9. klases izlaidums, un pēdējā brīdī šuvēja nepaspēja uzšūt kleitu – tills un atlass. Tad es atcerējos visu, ko skolā mācīja, un uzšuvu. Šūšana man ir kā atpūta, pavadi divas stundas pie šujmašīnas, un tev ir gatavs izstrādājums – ir, ko paņemt rokā! Un, ja vēl otram tas der un patīk ... Nav tā, kad divas stundas runā un runā, bet beigās nav nekāda rezultāta. Agrāk vispār vairāk aizrāvos ar rokdarbiem. Grāmatas gan nelasu – un tikai tāpēc, ka tad man apstājas visi darbi. Savā laikā ir lasīts daudz. Pašlaik izvēlos žurnālus, visādu praktisko literatūru.

– Vai jums ir kāds dzīves moto, vadmotīvs, kam ticat?
– Esot dažādās situācijās un satiekot dažādus cilvēkus, varu tikai secināt – izturies pret otru tā, kā gribi, lai izturas pret tevi. Bieži nākas dzirdēt, kā cilvēki nokritizē viens otru, arī nepamatoti, bet neiedomājas, kā pats rīkotos līdzīgā situācijā vai arī ko līdzīgu pats kādreiz izdarījis. Gribētu, lai cilvēki būtu iejūtīgāki, taktiskāki, ne tik ambiciozi. Ja ej ar smaidu, esi atvērts, citi pret tevi nevar izturēties savādāk! Dots devējam atdodas.

Ģimenes mīlule – bīglene Ferra.

Pērļu grūbu saldēdiens

Sastāvdaļas:
200 g lielās pērļu grūbas
400 ml ūdens
400 ml dabīga augļu vai ogu sula (ābolu, vīnogu, plūmju u.c.)
80 g rozīnes – žāvēti augļi
cukurs pēc garšas
šķipsniņa sāls
10 g kanēlis
50 ml rums
rieksti pēc izvēles

1. Verdošā ūdenī ieber pērļu grūbas, pievieno sāli un vāra uz lēnas uguns 5 minūtes, pa reizei apmaisot.
2. Kad ūdens gandrīz izvārījies, pielej uzkarsētu sulu un turpina lēni vārīt vēl 5-7 min., apmaisa.
3. Noņem katlu no uguns, uzliek vāku un ļauj putrai pilnīgi uzbriest (20 min.)
4. Gatavām pērļu grūbiņām pievieno rumā izmērcētas rozīnes – žāvētus augļus, pēc garšas pievieno cukuru un kanēli.
5. Pasniedz ar riekstiem un putukrējumu.
6. Saldēdienam var pievienot mandarīnu vai apelsīnu šķēlītes, krustnagliņas, muskatriekstu.