Nelielām saimniecībām ir sarežģīti un atsevišķos gadījumos neiespējami atbalstu gūt bankās vai savos iekšējos resursos, jo brīvu līdzekļu investīcijām parasti neatrodas, tāpēc zemnieki ļoti augstu novērtē kooperatīvu sniegto atbalstu.

“Latgales pusē specifikā ir tāda, ka saimniecību ir daudz un tās ir vidējas un mazas. Turklāt Latgalē saimniecības ir mazākas,  salīdzinot ar citiem Latvijas reģioniem. Un ja saimniecības vēlas paplašināties, vēlas iegādāties zemi, bieži vien tas nemaz nav iespējams, jo pārklājums ir blīvs. Līdz ar to variants ir strādāt nevis uz kvantitāti, lai audzētu apjomus, bet gan uzsvaru likt uz kvalitāti, lai iegūtu iespējami lielāku ražu no hektāra zemes un vairāk piena no vienas gotiņas,” stāsta Līvānu novada LPKS „Piena āres” vadītāja Sandra Jēgermane.

“Piena āres” ir salīdzinoši jauns kooperatīvs, tomēr arī jau paguvis apliecināt, kādu spēku un attīstības iespējas dod mazām un vidējām saimniecībām. “Mums ir biedri, kas sāka ar divām trim gotiņām, bet tagad ganāmpulks ir 30-50 gotiņu. Protams, ka darba jāiegulda daudz, zeme ir jāapkopj, minerālmēsli jāpērk, vetārsta pakalpojumi nepieciešami, tāpēc kooperatīva atbalsts ir tas, kas šādām saimniecībām palīdz apvienot spēkus un augt. Motivācija izveidot kooperatīvu bija cīņa par izdzīvošanu un spēja stāties pretī pārstrādes uzņēmumu diktātam, kāds Latgalē bija pirms trim gadiem,” skaidro S. Jēgermane.

Ja nebūs kooperatīvu, tieši mazie un vidējie zemnieki būs lielākie cietēji, kuru saimniecības laika gaitā varētu bankrotēt, piekrīt Zemgales reģiona LPKS „Pienupīte” vadītāja Mirdza Feldmane. Pēc viņas teiktā, lauku vide un ainava Latvijā šobrīd un turpmāk saglabās savu šarmu, pateicoties mazajām un vidējām zemnieku saimniecībām, kurās strādās ģimenes, nodrošinot cienīgu atalgojumu par veikto darbu savā lauku sētā. 

LPKS „Pienupīte” viens no lielākajiem izaicinājumiem bija pārvarēt lauksaimnieku neuzticību, jo zemnieki bija cietuši no viltus kooperatoriem. Savas darbības laikā kooperatīvs ir sekmīgi attīstījies, gan kāpinot savu apgrozījumu, gan palielinot biedru skaitu. Lielākās saimniecības ganāmpulkā ir 70 govis, kamēr mazākajā – vien piecas. Vidējais govju skaits saimniecību ganāmpulkā ir 10.

“Zemnieki ļoti augstu novērtē iespēju paļauties uz kooperatīvu grūtākajos brīžos, kā arī saņemt atbalstu lielākām un mazākām attīstības iespējām, jo nelielām saimniecībām ir sarežģīti un atsevišķos gadījumos neiespējami atbalstu gūt bankās vai savos iekšējos resursos, jo brīvu līdzekļu investīcijām parasti neatrodas,” skaidro M. Feldmane.

Lai nodrošinātu lielāku saražoto piena apjomu, kooperatīvam ir cieša sadarbību arī ar citiem Latvijas piena kooperatīviem – „Dundaga”, „Viļāni”, „Straume”, „Bites”, „Avots”, „Ezerkrasti-1” u.c. Ņemot vērā kooperatīvu sadarbību, ik dienas ir iespējams nodot vairāk piena un saņemt augstāku cenu par zemnieka saražoto produktu, kā rezultātā iespējams vairāk samaksāt pašam darba darītājam – zemniekam, tādējādi veicinot kopējo lauku ekonomisko izaugsmi un attīstību.

Arī viens no LPKS “Pienupīte” sadarbības partneriem Latgales piena ražotāju kooperatīvs LPKS “Viļāni” apvieno mazos un vidējos piena ražotājus. Kooperatīvs dibināts jau 1993.gadā, bet tā atdzimšana aizsākās 2009. gada nogalē. Kopš 2009. gada stabili turpinām palielināt apgrozījumu un ražošanas apjomus, un aizvadītajā gadā mums pirmo reizi izdevās pārsniegt jau 3 miljonu eiro apgrozījuma slieksni, ar sasniegto  lepojas kooperatīva vadītāja Aija Kiserovska. Viņas vadītais kooperatīvs kļuvis par nopietnu tirgus spēlētāju un uzticamu sadarbības partneri gan saviem biedriem, gan tuvākiem, tālākiem uzņēmējiem. 

Mazo kooperatīvu vadītājas vienprātīgi piekrīt, ka mazajām saimniecībām pašām tirgojot pienu pārstrādes uzņēmumiem, tās nekad nesaņems tādu cenu par pienu kā kooperatīvā. “Tas zemniekam ir ļoti svarīgi. Tikai kooperatīvs ir tas, kas notur šīs mazās, vidējās saimniecības pie dzīvības. Un, apvienojoties kooperatīvā, mums ir cits spēks. Kā vadītāja par sava kooperatīva kvalitatīvo pienu varu prasīt citu cenu, ko nodrošināt saviem zemniekiem. Un kooperatīvs man ir kā ģimene – tās ir kopīgas ekskursijas, balles, apmācības, palīdzība cits citam, kad tas nepieciešams. Ja saslimsi, kooperatīva biedri aizies un izslauks govis,” pieredzē dalās M. Feldmane.

“Tas ir darbs bez pārtraukuma. Kamēr vecākā un vidējā paaudze saimniekos un kamēr saimniecības būs kooperatīvos, tikmēr Latgalē būs piensaimniecība, bet gribētos, lai arī jaunā paaudze pārņemtu un turpinātu saimniekošanu piena nozarē,” cerības pauž S. Jēgermane. Savukārt M. Feldmane kā piemēru min kooperatīva biedru –  Jelgavas zemnieku saimniecību “Rozes”. Sākumā saimniecībai bija 4 govis, bet ar kooperatīva palīdzību un pašaizliedzīgu saimniekošanu izdevies ganāmpulku izaudzēt līdz 70 govīm. Ieguldīto darbu redz un novērtē ģimene, un ir mazbērni, kas gatavi pārņemt saimniekošanu, kad tas būs nepieciešams.