Saimnieks LV / 2020.gads (Septembris.)

Uz 2020. gada sākumu Latvijā bija reģistrētas 11 690 kazas, kas, salīdzinot ar citiem reģistrētajiem atgremotājdzīvniekiem, ir būtiski mazāk, līdz ar to nevaram Latvijā runāt par lielu kazu blīvumu, tas savukārt samazina arī atsevišķu infekcijas slimību izplatīšanās ātrumu. Tomēr šīs slimības kazu ganāmpulkos Latvijā eksistē, tāpēc apskatīsim būtiskākās no tām.

Kas ir infekcijas slimība?
Pirms ķeramies pie atsevišķu infekcijas slimību īpatnību iztirzāšanas, ir jāsaprot, par ko īsti ir runa. Infekcijas slimības izraisa mikroorganismi, kas sastāv no vienas šūnas vai ir vēl mazāki un spēj vairoties. Latviešu valodā literatūras avotos tiek piedāvātas dažādas definīcijas terminam infekcijas slimības, piemēram, tās ir slimības, ko izraisa infekcija – patogēnu bioloģisku aģentu nokļūšana saimnieka organismā. Šķiet, precīzāka ir manis piedāvātā definīcija: „Infekcijas slimība ir slimība, kuru izraisa makroorganisma un patogēno mikroorganismu (vīrusu, baktēriju, mikroskopisko sēņu) tieša mijiedarbība, kā rezultātā novērojama patogēno mikroorganismu vairošanās makroorganismā.” Pēc būtības infekcijas slimības ir viena no simbiozes formām, precīzāk, parazītisms, kas atsevišķos gadījumos mijas ar komensālismu (divu dažādu sugu organismu attiecības, kurās viena suga, tā sauktais komensālis, gūst labumu, nekaitējot otrai sugai).

Infekcijas slimības pēc savas gaitas var būt perakūtas (parasti ilgst no dažām stundām līdz divām dienām), akūtas (ilgst vairākas dienas, bet parasti ne vairāk par divām nedēļām) un subakūtas (ilgst līdz aptuveni mēnesim, bet hroniskas − mēnešus vai pat gadus). Pēc izpausmes infekcijas slimības var iedalīt infekcijas slimībās, kas izpaužas klīniski, kad novērojami veselības traucējumi, un subklīniskās vai latentās, kad traucējumi nav novērojami.

Katrai slimībai ir savs specifisks (vienīgs) izraisītājs, piemēram, kazu artrītu encefalītu izraisa kazu artrīta encefalīta vīruss, bet kazu bakas izraisa kazu baku vīruss. Katrai infekcijas slimībai atkarībā no ierosinātāja ir raksturīgs īsāks vai garāks inkubācijas periods, bet jāatzīmē, ka šeit var būt arī atsevišķi izņēmumi, piemēram, stress var inkubācijas periodu saīsināt, bet ļoti labi turēšanas apstākļi to var pagarināt vai pat vispār pasargāt dzīvnieku no inficēšanās. Slimības izraisītāju (ierosinātāju, infekciozo aģentu vai patogēnu) inficētais organisms tieši vai netieši var nodot veselajam organismam, piemēram, dzīvniekus pārgrupējot, vai saimniecībā strādājošie infekcijas slimību var ienest, neievērojot minimālās biodrošības prasības. Dažkārt infekcijas saimniecībā iekļūst ar vaislas materiālu. Infekcijas slimības rezultātā veidojas īpaša jutība vai reakcija pret izraisītāju un tiek sintezētas specifiskas antivielas pret izraisītāja antigēnu, kas visbiežāk var būt ierosinātāja virsmas olbaltumvielas vai polisaharīdi ar antigēnām īpašībām. Dzīvnieki, pārslimojot infekcijas slimības, parasti iegūst imunitāti un kādu laiku vai pat visu mūžu nesaslimst ar to pašu infekcijas slimību, bet citreiz kļūst par konkrētas infekcijas persistentiem nēsātājiem.

Infekcijas slimības no citiem dzīvniekiem un reģioniem
Mājas kazu jeb Capra aegagrus hircus tuvākie radinieki ir citi kazu apakšdzimtas dzīvnieki, piemēram, Ziemeļamerikas kalnu kazas (Oreamnos americanus) un muskusvērši (Ovibos moschatus), bet vistuvākie radinieki ir savvaļas kazas (Capra aegagrus) un aitas (Ovis aries). No tā izriet, ka daudzas infekcijas slimības gan mājas kazām, gan aitām ir kopīgas, tāpat kā tās ir kopīgas plašākā atgremotājdzīvnieku spektrā. Kazas un aitas var slimot ar vairākām infekcijas slimībām, kas ir biežāk sastopamas pārējiem atgremotājiem, piemēram, govju virusālo diareju vai govju virsuālo rinotraheītu u.c.

Ņemot vērā globalizācijas tendences, vaislas materiāla un dzīvnieku pārvietošanu pāri valstu un ārpus reģiona robežām, ir novērojama arī vairāku salīdzinoši eksotisku infekciju izplatīšanās pasaulē. Kā papildu faktors šai infekciju slimību izplatībai kalpo arī klimata izmaiņas, kam seko Dienvidu insektu populācijas migrācija Ziemeļu virzienā, līdzi nesot plašu daudzu bīstamu infekcijas slimību spektru. Kā pēdējos gados novērots Eiropā, tajā skaitā Latvijā, cīņa ar kādreiz tik eksotisko slimību Āfrikas cūku mēri nemaz tik labi nesekmējas, protams, šeit faktors ir lielā savvaļas cūku populācija u.c. Tāpēc šajos apstākļos un redzot citu lopkopības nozaru neveiksmes, manuprāt, labākais risinājums ir būt piesardzīgiem un gataviem.

Aktuālākās infekcijas slimības kazām
Kazu virusālo infekciju spektrs ir ļoti plašs, šajā rakstā uzsvērsim bīstamākās, aktuālākās un biežāk sastopamās no tām. Viena no plašāk pārstāvēto vīrusu kārtām, kas izraisa infekcijas slimības kazām, ir bunjavīrusu kārta (Bunyavirales). Šīs kārtas vīrusi izraisa kazām vairākas infekcijas slimības: Akabane vīrusa infekciju, Šmalenbergas vīrusa infekciju, Kačes ielejas vīrusa slimību, Nairobi aitu ortonairovīrusa slimību, Gandžamas vīrusa infekciju, Rifta ielejas drudzi u.c. Šīm infekcijas slimībām kopīgās raksturīgās iezīmes ir, piemēram, pārneses ceļš, kad šos vīrusus izplata asinssūcējkukaiņi un ērces. Akabane vīrusu un Šmalenbergas vīrusu izplata vairākas miģeļu sugas, Kačes ielejas vīrusa slimību, Nairobi aitu ortonairovīrusa slimību un Gandžamas vīrusa infekcijas slimību izplata ērces, bet Rifta ielejas drudzi – odi.

Visām šīm posmkāju pārnēsātajām slimībām ir raksturīgi aborti grūsnajām kazām, nedzīvi dzimuši kazlēni, pārējie slimības simptomi vairāk vai mazāk ir atšķirīgi.  Akabanes vīrusa infekcija pašlaik ir sastopama no 35° Ziemeļu platumā līdz 35° Dienvidu platumā. Tās tipiskie simptomi kazlēniem ir artrogripoze, ko raksturo locītavu kontraktūras kājās, hidrocefālija, plaušu un muguras smadzeņu hipoplāzija (pilnīga vai daļēja neattīstīšanās). Šis ierosinātājs ir bīstams arī pārējiem atgremotājiem. 2006. gadā Japānā un 2010. gadā Dienvidkorejā Akabanes vīruss izraisīja govju epizootisko encefalomialītu.

ORF vīrusa infekcija aitai. Tāpat šī infekcija izskatās kazām. ORF vīrusa infekcija bīstama arī cilvēkiem (pārsvarā izraisa lokālu brūču infekciju).

Šmalenbergas vīrusu pirmo reizi konstatēja 2011. gadā Vācijā, vēlāk šī infekcija tika konstatēta arī citās Eiropas valstīs un kopš 2013. gada Latvijā. Ar Šmalenbergas vīrusu inficētajām kazām ir traucēta atražošana, mēdz dzimt deformēti kazlēni, kam novēro priekškāju un pakaļkāju muskuļu hipoplāziju, bet skeletālu deformāciju var arī nebūt. Skartie kazlēni ir vāji, tiem ir grūti nostāvēt, ir redzes traucējumi un citas neiroloģiskas pazīmes. Izmaiņas novēro arī histoloģiski. Ja kazlēni inficējas intrauterīni (esot dzemdē) līdz 50 grūsnības dienai, 100 % gadījumu novēro embrija nāvi, bet pēc 50. dienas – poliencefalomialītu.

Kazlēnu smadzeņu bojājumus un ekstremitāšu deformācijas izraisa arī Kačes ielejas vīrusa slimība, bet tā pašlaik ir novērojama tikai Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā.

Nairobi aitu ortonairovīrusa slimība un Gandžamas vīrusa infekcija principā ir uzskatāmas par vienu slimību ar atšķirīgu ģeogrāfisko izplatību: Nairobi aitu ortonairovīrusa slimība ir sastopama Austrumāfrikā, pārsvarā Kenijas un Ugandas teritorijā un kaimiņvalstīs, bet Gandžamas vīrusa infekcija − Indijas subkontinentā. Šīs infekcijas izplata un kā rezervuārs kalpo ērces Rhipicephalus appendiculatus. Slimības inkubācijas periods ir 4–15 dienas. Pēc tam parādās drudzis, paātrināta un sāpīga elpošana, depresija, strutaini, gļotaini izdalījumi no nāsīm, sāpīga defekācija, akūts hemorāģisks gastroenterīts, zaļas fekālijas, aborti, maksts tūska, dzīvnieks nonāk komā, kas beidzas ar nāvi.

Rifta ielejas drudzis ir salīdzinoši plaši izplatīts Āfrikā, it īpaši Āfrikas austrumu un dienvidu daļā, bet, ņemot vērā pārnēsātāju izplatību arvien vairāk ziemeļu virzienā, pastāv liela iespēja, ka šī slimība paredzamā nākotnē var nonākt arī Vidusjūras reģiona ziemeļu daļā. Rifta ielejas drudzim raksturīga paaugstināta mirstība, un nāve parasti iestājas 2–3 dienu laikā pēc pirmo klīnisko pazīmju parādīšanās vai 3–6 dienas pēc inficēšanās, jo inkubācijas periods ir no 12 līdz 72 stundām. Citas klīniskās pazīmes ir drudzis, dzelte, aborti un izdalījumi no nāsīm, kas var būt ar asiņu piejaukumu.

Visu iepriekšminēto slimību diagnostika ir balstīta vai nu uz molekulārām metodēm, nosakot ierosinātāja klātbūtni paraugā, vai seroloģiskām metodēm, nosakot ierosinātāju vai antivielas pret konkrēto ierosinātāju. Diemžēl pret šīm slimībām vēl nav izstrādātas efektīvas ārstēšanas metodes un vakcīnas.

Bez bunjavīrusiem kazas skar arī flavivīrusi. Visbūtiskākais no tiem ir ērču encefalīta vīruss, kas pēdējo 70 gadu laikā ir sācis ļoti strauji mutēt, un paredzams, ka nākotnē tas varētu radīt virkni klīnisko pazīmju, ko mazajiem atgremotājiem līdz šim nenovēroja. Ir zināmi trīs lieli ērču encefalīta vīrusa atzari: Sibīrijas, Tālo Austrumu un Eiropas. Latvijā ir sastopami visi trīs atzari, un tos pārnēsā trīs Latvijā konstatētās ērču sugas suņu ērce (Ixodes rīcinus), taigas ērce (Ixodes persulcatus) un 2020. gada bezmugurkaulnieks Latvijā Dermacentor reticulatus jeb ornamentālā pļavērce. Baltijas valstis ir viens no ērču encefalīta apdraudētākajiem reģioniem pasaulē, iespējams, pateicoties mērenajam klimatam, lielajam mazo grauzēju daudzumam un, iespējams, arī citiem faktoriem.

2019. gadā Latvijā bija 246 ērču encefalīta gadījumi cilvēkiem. Lai gan kazas pašas ar ērču encefalītu neslimo vai slimo subklīniski, tās var kalpot kā ērču encefalīta avots cilvēkiem, ja tie lieto uzturā termiski neapstrādātu kazas pienu vai piena produktus, kas izgatavoti no termiski neapstrādāta piena, piemēram, svaigos sierus. Šī saistība ir pierādīta vairākos epidemioloģiskos pētījumos Eiropā.

Otra flavivīrusu izraisīta slimība ir robežslimība, ko izraisa robežslimības vīruss, kas ir tuvs radinieks klasiskajam cūku mērim un govju virusālai diarejai. Šīs slimības klīniskās pazīmes pamana parasti mēneša laikā pēc atnešanās. Novēro, ka dzimst mazi, trīcoši kazlēni ar hiperpigmentētu apmatojumu. Var būt skeleta pataloģijas, piemēram, saīsināts ķermeņa garums, saīsināti stilba kauli, saīsināts galvaskauss utt. Parasti inficēto kazlēnu vidū ir novērojama augsta letalitāte un izteikti samazināta produktivitāte. Atsevišķiem dzīvniekiem novēro diareju. Var būt arī hidrocefālija vai mikrocefālija un smadzenīšu hipoplāzija vai displāzija.

Eiropā salīdzinoši plaši ir sastopams kazu artrīts encefalīts, kas ir ļoti tuvi radniecīga slimība Maedi–Visna slimībai aitām, un principā šīs abas slimības varētu saukt par mazo atgremotāju lentivīrusa infekciju. Šī slimība pieaugušām kazām klīniski izpaužas kā polisinovīts, artrīts, retāk nekā progresīva parēze, bet kazlēniem kā leikoencefalomialīts. Novērojama subklīniska vai klīniska intersticiāla pneimonija (pneimonija ar progresīvu rētaudu veidošanos plaušās), induratīvs (ciets) mastīts, hroniska novājēšana. Lai gan lielākoties infekcija ir subklīniska, tomēr produktivitātes samazināšanās ir būtiska. Vairākās Eiropas valstīs seroloģiski šo slimību konstatē līdz 65 % dzīvnieku. Latvijā šī slimība nav sastopama (pēc oficiālajiem uzraudzības datiem), bet tā ir konstatēta Polijā, Zviedrijā, Norvēģijā un vairākās citās Eiropas valstīs.

Kazu artrīts un encefalīts parasti plaši sastopams piena kazu saimniecībās, iemesls ir no gaļas aitu saimniecībām atšķirīgais saimniekošanas modelis, kad kazlēniem izbaro vairāku kazu pienu. Kazlēni parasti inficējas pirmajās dzīves dienās no mātēm ar jaunpienu, kopšanas līdzekļiem vai jatrogēni (ar medicīniskām manipulācijām). Reiz inficējušies, kazlēni tādi paliek uz mūžu. Pēc vīrusa nonākšanas organismā tas ik pa laikam vairojas, izraisot limfoproliferatīvos bojājumus plaušās, asinsvados, tesmenī u.c. Klīniskās pazīmes novēro aptuveni 20 % inficēto dzīvnieku. Bieži redz polisinovītu – artrītu, ko primāri novēro pieaugušiem dzīvniekiem, bet var novērot arī kazlēniem līdz 6 mēnešu vecumam. Polisinovīta – artrīta pazīmes ir: locītavas kapsulas dilatācija, klibums, parasti skartas karpālās (plaukstas) locītavas. Artrīts var sākties pēkšņi, reizēm pakāpeniski.

Kopumā klīniskā gaita vienmēr ir progresīva, tātad dzīvnieks nekad neatveseļojas. Skartie dzīvnieki pakāpeniski zaudē kondīciju. Apmatojums kļūst nespodrs. Parādās hroniska intersticiāla pneimonija. Parādās induratīvs mastīts (cietā tesmeņa sindroms), kam raksturīga tesmeņa tūska, agalaktija pēc atnešanās, citām kazām izslaukums pakāpeniski samazinās, bet vēlāk, tesmenim kļūstot mīkstākam, atkal nedaudz paaugstinās. Kazlēniem no divu līdz četru mēnešu vecumam novēro nespēku, ataksiju, pakaļkāju koordinācijas traucējumus. Var būt arī hipertonija un hiperfleksija. Pakāpeniski pazīmes progresē līdz paraparēzei, tetraparēzei un pilnīgai paralīzei. Var novērot arī depresiju un tortikoli vai opistotonusu, dažiem − intersticiālu pneimoniju. Sekcijā var redzēt bojājumus locītavās, skrimšļu bojājumus, saišu plīsumus, ostiofītu veidošanos. Izmaiņas ir novērojamas arī muguras smadzenēs un plaušās.

Šīs slimības sākotnējo diagnozi var uzstādīt pēc klīniskajām pazīmēm, neaizmirstot par traumām un mikoplazmu un citu ierosinātāju izraisītām infekcijām ar līdzīgu klīnisko ainu. Visefektīvāk šo infekciju ganāmpulkā noteikt, izmantojot molekulārās metodes un nosakot specifisko vīrusa genoma klātbūtni paraugā vai izmantojot seroloģiskās metodes un nosakot antivielas pret konkrēto ierosinātāju. Tiesa, jāpatur prātā, ka kazlēniem antivielas asinīs parādās četras līdz desmit nedēļas pēc inficēšanās un sākumā var būt novērojamas maternālās antivielas. Šīs slimības ārstēšana joprojām nav izstrādāta un efektīvākā metode ir seropozitīvo dzīvnieku likvidācija. Papildus var karsēt pirmpienu 60 minūtes 45 °C temperatūrā vai pasterizēt. Dzīvnieki saimniecībās būtu seroloģiski jātestē divas reizes gadā ar sešu mēnešu intervālu.

Salīdzinoši aktuāla infekcijas slimība ir aitu bakas, kas, iespējams, var skart arī kazas un šogad ir konstatētas netālu no Latvijas robežas Krievijā. Ar šo slimību dzīvnieki inficējas aerogēni (ar gaisu), alimentāri (ar barību) vai tieša kontakta ceļā. Sava loma aitu baku izplatībā var būt arī asinssūcējiem kukaiņiem. Epidēmiskos rajonos saslimstība ir līdz 90 % dzīvnieku, mirstība līdz 10 %, bet sliktas turēšanas apstākļos pat 100 %. Klīniski aitu bakas izpaužas ar temperatūras paaugstināšanos, konjunktivītu, rinītu, uz ādas, gļotādām, radzenes veidojas bojājumi (tipiski baku bojājumi). Parasti novēro komplikācijas, piemēram, mastītu, pneimoniju vai gastroenterītu. Kazlēniem process ir ģeneralizēts un skar elpošanas ceļus, plaušas, gremošanas kanālu, un letalitāte ir līdz 80 %.

Bez iepriekšminētajām slimībām kazām var novērot arī mutes un nagu sērgu, mazo atgremotāju mēri, infekciozo katarālo drudzi, ORF vīrusa infekciju, Q-drudzi, nodulāro dermatītu un citas virusālas, bakteriālas un fungālas infekcijas, bet visas šajā pubikācijā apskatīt nevaram.

Nobeigumā vēlos uzsvērt, ka, uzlabojoties diagnostikas metodēm, mūsdienās ir arvien vairāk iespēju noteikt dažādu infekcijas slimību klātbūtni saimniecībā vai reģionā, kā arī nepārtraukti notiek darbs pie dažādu infekcijas slimību ierobežošanas, gan izmantojot sistemātisku vakcināciju, gan izstrādājot vadlīnijas infekcijas slimību ierobežošanai. Un, tikai strādājot komandā – lauksaimnieki, zinātnieki, veterinārārsti un uzraugošās iestādes, varam būtiski samazināt infekcijas slimību uzliesmojumu biežumu, mazināt to sekas vai atsevišķos gadījumos pilnībā tās izskaust.