Saimnieks LV / 2018.gads (Jūnijs.)

Vējauza – sējas auzas savvaļas radiniece – ir sastopama gandrīz visā pasaulē, īpaši tur, kur audzē graudaugus. Izcēlusies Centrālāzijā, tā iekaroja gandrīz visu pasauli, bet XX gadsimta otrajā pusē kļuva par nopietnu lauksaimniecības problēmu Eiropas ziemeļos. Pētnieki uzskata, ka visvairāk vējauzas izplatīšanos sekmēja ar tās sēklām piesārņots sēklas materiāls un graudaugu sējumu platību palielināšanās.

Sekmīga vējauzas izplatības novēršana ir panākta Norvēģijā un Somijā, kur pieņemti stingri noteikumi un izstrādātas atbilstošas vadlīnijas. Latvijā vējauza ir izplatīta lauksaimniecības zemēs visā teritorijā, īpaši liels piesārņojums ir pagastos ar lielāku saimniekošanas intensitāti (1. attēls).

Vējauzas dīgšanas periods var būt diezgan garš, bet pārsvarā tā dīgst maijā un jūnija sākumā. Tieši maijā un jūnijā jāpievērš īpaša uzmanība vējauzas ierobežošanai. Agrīnās attīstības stadijās vējauzu ir grūti atšķirt no citiem graudaugiem, īpaši auzām.

1. attēls. Vējauzas izplatība Latvijas teritorijā. Kartes izveidošanai izmantoti 2015.–2016. gadā iegūtie monitoringa dati (karti sagatavoja R. Landorfs).

Līdzīgi kā auzām, vējauzas lapas griežas pretēji pulksteņrādītāja kustības virzienam (2. attēls). Salīdzinot ar kviešiem, vējauzas augi ir nedaudz gaišāki, to lapas – platākas un ne tik stāvas. Diemžēl skaidri pamanāma laukā vējauza kļūst tikai tad, kad izveidojas skaras, kuras parasti pāraug kultūraugu (īpaši vasarājus). Ziemāju sējumos vējauzas augi var būt zemi un no malas grūtāk pamanāmi, taču arī tiem nogatavojas sēklas. Vējauzas ziedkopas (skaras) ir lielākas un skrajākas nekā auzām. Pats augs atšķiras no auzām ar gaišāku, zaļganu (nevis zilganu) nokrāsu. Sēklas ir daudzveidīgas, var būt no gaiši dzeltenām un gaiši pelēkām līdz tumši brūnām vai tumši pelēkām (gandrīz melnām), bieži apmatotas un ar izteiktu tumšu un raupju akotu (3. attēls).

2. attēls. Vējauzas lapa griežas pretēji pulksteņrādītāja kustības virzienam (foto no LAAPC arhīva).

Vējauza spēcīgi konkurē ar kultūraugu par ūdeni, gaismu un barības vielām. Konkurences rezultātā pat daži vējauzas augi uz kvadrātmetru var samazināt ražu par 5 %. Labi attīstīta un plaša vējauzas sakņu sistēma ir speciāli pielāgota ūdens uzņemšanai un attīstās intensīvāk nekā kultūraugiem. Vējauza īpaši labi akumulē slāpekli, samazinot tā pieejamību kultūraugam. Vējauzas sēklas nogatavojas ātrāk par ražas laiku un izbirst ārā no skarām pakāpeniski, tādēļ liela daļa nonāk uz augsnes virskārtas vēl pirms ražas novākšanas. Vējauzas sēklas, kuras tiek ievāktas kopā ar ražu, ir ļoti grūti, bet auzu gadījumā – nepiespējami attīrīt. Saskaņā ar MK noteikumiem par labības sēklaudzēšanu un sēklu tirdzniecību sēklaudzēšanas laukos nedrīkst būt neviens vējauzas augs.

Jāņem vērā, ka vējauzas sēklas pēc nogatavošanās atrodas miera periodā. Tas nozīmē, ka rudenī var uzdīgt tikai neliela daļa sēklu (Latvijā – vidēji 6 %), bet pārējām sēklām miera periods tiek pārtraukts pakāpeniski ziemas periodā, šis process var ilgt arī vairākus gadus. Tādēļ vējauzas ierobežošana ar glifosātu saturošiem preparātiem nav efektīva rudenī (rugainē), kad vējauzas sēklas lielākoties nedīgst. Sēklas var saglabāt dīgtspēju augsnes sēklu bankā ļoti ilgi, atkarībā no augsnes tipa un mitruma no 3 līdz 8 gadiem, tāpēc, ja vējauzas sēklu izplatīšanās tiek pieļauta, turpmāka tās ierobežošana var prasīt vairākus gadus.

Visefektīvāk ir nepieļaut vējauzas ienākšanu savos laukos – novērst vējauzas izplatīšanos var, izmantojot sertificētu, ar vējauzas sēklām nepiesārņotu sēklas materiālu un rūpīgi izravējot atsevišķos vējauzas augus, kuri jebkādā veidā ir nonākuši laukā. Ir svarīgi appļaut lauku malas, vietas ap stabiem un citiem šķēršļiem laukos, kur var savairoties nezāles. Jāatceras, ka vējauzas augi ir jāizravē ar saknēm un izravētie augi ir jāiznīcina (jāsavāc maisos un jāsadedzina) – arī izravētam augam, kuram jau izveidojušās skaras, var nogatavoties sēklas.

Izvairīties no vējauzas savairošanās palīdz daudzveidīga augu maiņa. Monitoringa rezultāti Latvijā pierāda, ka lauka piesārņojuma līmenis ar vējauzu būtiski pieaug laukos, kur trīs gadus pēc kārtas tiek audzēti graudaugi. Ziemāju sējumos augšanas apstākļi nav piemēroti vējauzas attīstībai, jo tās sēklas dīgst pavasarī, kad ziemāju augi jau ir sacerojuši. Taču vējauza efektīvi var izmantot brīvos laukumus, kur sējums ir slikti pārziemojis, izslīcis vai izretināts. Rušināmaugu iekļaušana augu maiņā ir vēl viens paņēmiens, kā novērst vējauzas savairošanos, taču, lai tas būtu efektīvs, kultūraugs ir jākopj, laikus iznīcinot sadīgušos vējauzas augus. Ilggadīga zālāja ierīkošana arī rada vējauzas attīstībai nelabvēlīgus apstākļus un var palīdzēt ierobežot vējauzu pat laukos ar lielu piesārņojuma līmeni.

3. attēls. Vējauzas sēklas (foto: Baiba Ralle).

Ja vējauzas augu skaits ir pārāk liels, lai tos būtu iespējams izravēt, var izmantot selektīvus herbicīdus, kuri ir efektīvi vējauzas ierobežošanā (1. tabula). Ierobežojot vējauzu vasarāju graudaugos ar herbicīdiem, jāņem vērā, ka vējauzas sēklas dīgst nevienmērīgi: līdz brīdim, kad kultūraugs sasniedz cerošanas stadiju, uzdīgst aptuveni 80 % sēklu, šis skaitlis atšķiras gadu no gada. Tāpat nedrīkst aizmirst, ka auzu sējumos nav iespējama vējauzas ierobežošana ar herbicīdiem.

Veicot apstrādi ar herbicīdiem, jānodrošina augsta smidzinājuma kvalitāte – izmantojot kalibrētus smidzinātājus, atbilstošas sprauslas, ūdens daudzumu tvertnē un jāseko līdzi darba šķidruma daudzumam tvertnē, lai novērstu ar herbicīdiem neapstrādātu joslu atstāšanu laukā. Ja apstrāde ar herbicīdu veikta novēloti, tā var tikai apturēt vējauzas augšanu un samazināt tās garumu, līdz ar to arī zaļo masu. Šādi augi ir grūti pamanāmi sējumā, bet joprojām spēs saražot sēklas (4. attēls).

4. attēls. Vējauzas augiem pēc novēlotas apstrādes ar herbicīdu ir mazāks garums, tos ir grūtāk pamanīt sējumā.

Izmantojot herbicīdus, ir jāatceras, ka nezālēm var izveidoties rezistence pret vienu vai vairākām herbicīdu darbīgajām vielām! Pasaulē ir konstatēti 53 gadījumi vējauzas rezistencei pret herbicīdiem, tajā skaitā 14 gadījumos vējauza bija rezistenta pret darbīgajām vielām ar dažādiem iedarbības mehānismiem (http://weedscience.org/Summary/Species.aspx saite skatīta 29.03.2018.). Lai nepieļautu rezistences izveidošanos, gadu no gada jāmaina herbicīdi, izvēloties produktus, kuri satur darbīgās vielas ar atšķirīgiem iedarbības mehānismiem. Izvēloties herbicīdu vējauzas ierobežošanai, tas ir jālieto atbilstoši marķējumā norādītajai informācijai, ievērojot kultūrauga un nezāles attīstības stadijas un preparāta devas.

Latvijā reģistrēto vējauzas ierobežošanai piemēroto preparātu skaits ir ierobežots un pārsvarā pieejamie preparāti satur darbīgās vielas ar vienu vai diviem iedarbības mehānismiem, tāpēc, ierobežojot vējauzu, nevajadzētu paļauties tikai uz herbicīdiem. Jāatceras, ka rezistentas nezāļu populācijas izveidošanās ir ļoti bīstama un šī populācija ir grūti ierobežojama.

Pēc apstrādes ar herbicīdiem ieteicams regulāri apsekot laukus, lai novērtētu herbicīdu iedarbības efektivitāti vējauzas ierobežošanā. Ja rodas aizdomas, ka herbicīds nav iedarbojies pietiekami efektīvi, jo varētu būt izveidojusies nezāļu rezistence pret lietotajiem herbicīdiem, lūdzam nekavējoties sazināties ar pētniekiem no Latvijas Augu aizsardzības pētniecības centra vai Agroresursu un ekonomikas institūta.

*Informācijas sagatavošanā izmantota Valsts augu aizsardzības dienesta mājaslapā pieejamā informācija par Latvijas Republikā reģistrētajiem augu aizsardzības līdzekļiem un iekļauti tie produkti, kuriem marķējumā norādīta iedarbība uz vējauzu (www.vaad.gov.lv/sakums/registri/augu–aizsardziba/augu–aizsardzibas–lidzeklu–saraksts.aspx). Katram produktam atsevišķi jāpārbauda piemērotība konkrētam kultūraugam. Herbicīdu darbīgās vielas iekrāsotas pēc to piederības dažādām HRAC (Herbicīdu rezistences darbības komiteja) grupām pēc herbicīdu iedarbības veida augos. Sīkāka informācija pieejama mājaslapā www.hracglobal.com.

Papuvē vējauzas augus var ierobežot mehāniski, ar vairākkārtēju augsnes apstrādi vai lietojot glifosātu saturošus preparātus. Ar vējauzu piesārņotus laukus rekomendē neart, vien sekli uzirdināt, tādējādi vējauzas sēklas netiks ienestas dziļākos augsnes slāņos, tām tiks radīti vienmērīgākai dīgšanai labvēlīgāki apstākļi. Galvenais priekšnosacījums, ierīkojot papuvi, ir nepieļaut vējauzas sēklu nogatavošanos, lai nepapildinātu jau tā bagātīgos nezāļu sēklu krājumus augsnē. Ar vējauzu ļoti piesārņotus sējumus iesaka nopļaut jau stiebrošanas/plaukšanas stadijā, novācot zaļo masu no lauka kā skābbarību vai kā citādi iekonservējot to, lai neļautu vējauzas sēklām nogatavoties un izbirt.

Lauka piesārņojums ar vējauzu ir nopietna problēma, kuras atrisināšana prasa ilgu laiku un pārdomātu plānu, tāpēc labākais, ko var darīt, zinot, ka Latvijā vējauza ir plaši izplatīta, – censties nepieļaut tās nonākšanu laukā un uzmanīgi vērot, lai pirmos parādījušos augus laicīgi likvidētu.