Saimnieks LV / 2018.gads (Jūnijs.)

Mēslošanas līdzekļi ir ķīmiskie elementi, no kuriem augi iegūst enerģiju augšanai un ražas veidošanai. Tas, ka pamatā augi barību uzņem ar sakni un nedaudz caur lapu jeb, kā šodien to definē, ar ārpussakņu mēslošanas līdzekļiem, ir zināms.

Augs ar sakņu sistēmu var uzņemt pietiekami daudz barības vielu, ja tās tiek sabalansētas un augu augšanas apstākļi ir optimāli. Ja nav uzstādījuma – intensīva ražošana. Augu mēslošana ir cieši saistīta ar augsnes sastāvu, augsnē notiekošajiem bioķīmiskajiem un mikrobioloģiskajiem procesiem. Tomēr nereti augkopju sabiedrībā pastāv diskusijas par to, kādas barības vielas iespējams uzņemt un kāpēc tās nepieciešams lietot ar ārpussakņu mēslojumu. Kāda ir lapu mēslojuma misija mūsdienu augkopībā? Tāpēc šoreiz vairāk par lapu mēslojumu.

Lapu mēslojumu lieto, lai augus nodrošinātu ar vielām, ko nespēj dot mēslojums, kas lietots pamatmēslojuma vai virsmēslojuma veidā, piemēram, granulētais vai šķidrais mēslojums. Barības vielas iedala pēc to vajadzības augu vielmaiņā – lielākā daļa ir makro elementi (NPK), mazāk, pēc vajadzīgā daudzuma, veido sekundārie elementi (Mg, S, Ca). Mazākā daļa vajadzības ir mikroelementi (piemēram, Mn, Zn, Cu, Fe u.c.).

Šoreiz vairāk par šķidrā veidā lietojamiem minerālmēslojumiem. Mēslojumam bez sastāva elementiem vērtību piešķir virsmas aktīvās vielas vai saistvielas, kas var būt pievienotas to sastāvā. Tieši šis apstāklis – saistviela vai virsmas aktīvā viela var padarīt mēslojumu efektīvāk uzņemamu. Mēslojumi var saturēt neorganiskās un organiskās vielas. Barības vielu uzņemšanas efektivitāti palielina organiskās vielas klātbūtne mēslojumā.

Šķidrā veidā lietojamie minerālmēslojumi dalās šķīdināmos (kristāliskas vai pulverveida vielas) un šķidros (sāļu šķīdumi, emulsijas u.c.).

Šķīdināmie mēslojumi iedalāmi divās grupās: vieni, kas izšķīdušā veidā ir lietojami smidzināšanai pa lapu, otri, laistīšai paredzētais mēslojums, kas lietojams laistīšanas sistēmās vai ar šķidro minerālmēslu sprauslām. Laistāmie minerālmēslojumi tiek uzlieti uz augsnes, kur augs to uzņem ar sakņu sistēmu. Šo mēslojumu ražotāju rekomendētā deva ir 5–20 kg/ha vienā lietošanas reizē, bet lapu mēslojumam, kas paredzēts uzņemšanai ar lapas plātni, lietojamā deva vienā smidzinājumā nepārsniedz 2–4 kg/ha. NPK lapu mēslojums, nonākot augā, paaugstina tā virszemes daļas šūnsulas koncentrāciju, kas augam rada vajadzību izlīdzināt vielu koncentrāciju virszemes daļā ar sakņu sistēmā esošo. Augs no augsnes ar sakni sāk uzņemt augsnē esošās barības vielas. Šādā veidā palielinās no augsnes uzņemto barības vielu apjoms, stimulējot augšanu un ražas veidošanos. Tāpēc lapu mēslojumu neiesaka lietot augiem, kas nav nodrošināti ar pamatmēslojumu. Citādi iecerētais lapu mēslojuma efekts izpaliks, gluži pretēji, augs ātrāk cietīs no barības vielu deficīta, jo tam nebūs iespējams no augsnes saņemt barības vielas. Ar nožēlu jāatzīst, ka ir lauksaimnieki, kuri mēģina mēslojumu, kas paredzēts laistot nogādāt augam, smidzina ar smalkajām lapu mēslojumam un augu aizsardzības līdzekļiem paredzētajām sprauslām kopā ar pesticīdiem, radot lapu bojājumus. Te vietā jautājums, kāda jēga lietot piemēram, fungicīdu, lai saglabātu lapas virskārtu, vienlaicīgi to bojāt ar neatbilstošu mēslojumu?

Ziemas kviešu lapa cietusi no laistīšanai paredzētā  šķīdināmā mēslojuma, kas uzsmidzināts kopā ar fungicīdu.

Ar lapu mēslojumu augiem var piegādāt makroelementus (N, P, K). Ja par fosfora nozīmi jādomā agri pavasarī, kad zemo t ^oC dēļ tā uzņemšana ir apgrūtināta, tad šobrīd aktuālākais elements lapu mēslojuma veidā ir kālijs. Tas neietilpst augu organiskajos savienojumos. Tomēr tam ir fizioloģiska nozīme ogļhidrātu un olbaltumvielas maiņā. Tas aktivizē slāpekļa izmantošanu. Kālijs regulē ūdens kustību augā. Palielina izturību pret sausumu, aizkavējot vīšanu, tādējādi kavējot augu novecošanos.

Lapu mēslojumu ir svarīgi lietot sēklu laukos, kam jānodrošina papildus fosfors (P), jo tas piedalās ģenētiskās informācijas pārnešanā. To rekomendē lietot kopā ar fungicīdu beidzamajā apstrādē.

Sekundārie elementi (Mg, S un Ca) un mikroelementi (Mn, Zn, Cu, Fe, B u.c.) ir apgrūtināti uzņemami caur sakņu sistēmu, piemēram, augsnes īpašību dēļ (sārmaina vai skāba augsne). Mikroelementu piegāde augam caur lapu attaisnosies zemas temperatūras, paaugstināta mitruma vai sausos laikapstākļos. Ja augsnei ir zems pH (skābas augsnes) vai tā ir svaigi kaļķota (pirmajā gadā lietotais kaļķojamais materiāls padara mikroelementus sarežģītāk uzņemamus) sārmainās augsnēs Zn un Fe veido nešķīstošus savienojumus, kas nav pieejami augiem, lapu mēslojums ir risinājums nodrošinājumam ar mikroelementiem.

Sleja (vidū) bez NPK lapu mēslojuma un mikroelementiem ziemas kviešos.

Organiskās vielas (fulvol- un humīnskābes) no jūras aļģēm ir mazmolekulāri savienojumi, kas ieslēdzas augu vielmaiņā, to stimulējot vai – gluži pretēji – inhibējot, ja koncentrācija ir augstāka nekā nepieciešams. Tās ietekmē šūnu membrānas caurlaidību, palielinot to, jo satur skābes. Pozitīvi ietekmēs sēklu dīgšanas un sakņu veidošanās procesu, aktivizē mikroorganismu darbību, ja tiek lietoti mēslojumā kopā ar kodni, apstrādājot sēklu.

Aminoskābes, kas pievienotas lapu mēslojumam, veicina augu izturību pret ārējās vides nelabvēlīgiem apstākļiem. Tās ieslēdzas fotosintēzes un vielmaiņas procesos, taupot augu enerģiju, jo aminoskābes ir augšanas enerģijas izejviela. Aminoskābes mazina augam radīto stresu un tiek izmantotas kā stimulatori citu noderīgu vielu iekļūšanai augā.

Par to, cik efektīvi lapu mēslojums uzlabo barības vielu uzņemšanu augšanas laikā, var pārliecināties, veicot augu lapu funkcionālās diagnostikas izmeklējumu salīdzināšanu ar spektrometru vai ar slāpekļa testera palīdzību, ierīkojot kontroles laukumu.

Veicot mērījumus augiem, kam tika lietos lapu mēslojums, secināts, ka augu atliekās (salmos) ir zemāks barības vielu daudzums salīdzinājumā ar variantu, kam netika izmantots lapu mēslojums. Ņemot vērā, ka lapa ir barības vielu krātuve, var secināt, ka, veicot smidzinājumu ar lapu mēslojumu, no augsnes uzņemamais mēslojums tiek izmantots efektīvāk, proti, tiek novirzīts ražas veidošanai, nevis uzkrāts lapās.