Saimnieks LV / 2020.gads (Septembris.)

Ilgvars Krūmiņš ar kartupeļu nozari ir saistīts jau vairāk nekā 30 gadus, pie tam no dažādām pusēm – gan kā audzētājs savā saimniecībā Kalnāres, gan pārstāvot Agrico kartupeļu šķirnes Latvijā, gan kā SIA Latfood Agro valdes priekšsēdētājs, nodarbojoties ar kartupeļu audzēšanu čipsu ražošanai, kā arī atbildot par kartupeļu iepirkumiem Orkla Latvija Ādažu Čipsu ražotnē. Tieši viņš ir īstais cilvēks, kas māk izskaidrot atšķirības starp pārtikas, čipsu un cietes kartupeļu šķirnēm, kā arī atklāt kartupeļu dzīvescikla nianses.

– Ar kartupeļiem ir saistītas visas jūsu profesionālās darbības jomas.
Ilgvars Krūmiņš: – Jā, tā sanāk. Pirmsākumi ir mana zemnieku saimniecība Kalnāres, kas izveidota 1992. gadā un kur audzēju kartupeļus un ābolus. SIA Latfood Agro nodibinājām 2003. gadā. Toreizējā Ādažu Čipsu rūpnīcas vadība ierosināja, ka jādibina meitas uzņēmums un pašiem jāizaudzē daļa no pārstrādes kartupeļu apjoma. Bija pieredze no Polijas, kur kāda pārstrādes rūpnīca pati savām vajadzībām saražoja līdz 60 % kartupeļu. Kopā ar kolēģi Jāni Bērziņu kā agronomi meklējām piemērotus laukus, sazinājāmies ar zemju īpašniekiem. Ar Ādažu Čipsu rūpnīcas atbalstu tika iznomāta zeme, sagādāta tehnika. Mūsu uzņēmums iznomā ap 250 ha zemes, kur ap 75 ha audzējam kartupeļus. Ik gadu izaudzējām ap 2.5 tūkst. t kartupeļu čipsu ražošanai. Augu sekas uzlabošanai ieviesām graudus. 2016. gadā notika vairāku grupas uzņēmumu apvienošana, un drīzumā Latfood Agro pilnībā nopirka Orkla grupa. Šobrīd Orkla Latvija sastāvā ir Ādažu Čipsu ražotne, kurā es strādāju par agroservisa direktoru, atbildu par kartupeļu sagādi rūpnīcai.

Mana zemnieku saimniecība kopš 2001. gada pārstāv arī Nīderlandes kompānijas Agrico kartupeļu šķirņu autortiesības Latvijā un izplata šīs firmas kartupeļu šķirņu sēklu.

Ilgvars Krūmiņš zina daudz par čipsiem, cietei un galdam piemērotākajām kartupeļu šķirnēm.

Esmu arī Kartupeļu audzētāju un pārstrādātāju savienībā, kuru pagājušā gadsimta beigās nodibināja Alojas cietes un Ādažu čipsu rūpnīcas. Pirmsākumos man bija svarīgi aktīvi piedalīties biedrības darbā, jo notika dažādu likumdošanas aktu izstrāde. Cietes kartupeļu audzētāji arī vēl tagad saņem subsīdijas, čipsu kartupeļu audzētāji – vairs ne, tāpēc mana iesaiste biedrībā nav tik aktīva, taču, pateicoties biedrības rosīgai darbībai, arī šobrīd tiek risināti un atrisināti kartupeļu audzētājiem svarīgi jautājumi.

– Jūs noteikti labi orientējaties dažādās kartupeļu šķirnēs.
– Pieredze man tiešām ir iekrāta. Ap 80 % no Latvijā audzētām cietes kartupeļu šķirnēm, piemēram, nāk no Agrico. Tas ir viens no lielākajiem zemnieku kooperatīviem Nīderlandē, kas nodarbojas ar kartupeļu sēklu selekciju un pārdošanu. Nīderlandē ir ļoti spēcīgas kartupeļu selekcijas tradīcijas, šī mazā valsts veido ap 80 % no sēklas kartupeļu eksporta tirgus pasaulē!

Agrico ir spēcīgas šķirnes galda jeb pārtikas kartupeļiem un cietes kartupeļiem. Savukārt kartupeļus čipsu ražošanai pārsvarā iegādājamies no firmām Meijer, Norika un Europlant. Visas Eiropas kompānijas nodarbojas ar klasisko kartupeļu selekciju – krustošanu, tas nav ĢMO. Latvijā no kādām 100 Agrico šķirnēm piedāvājam vien 20, sešas no tām ir piemērotas audzēšanai bioloģiskajās saimniecībās, jo neslimo ar lakstu puvi.  

Viena no Agrico priekšrocībām ir tā, ka uzņēmums nolēma veikt selekciju ar mērķi iegūt kartupeļu šķirnes, kas ir izturīgas pret lielāko draudu – kartupeļu lakstu puvi. Vēl līdz 20. gs. beigām uzskatīja, ka tas nemaz nav nepieciešams, jo lakstu puvi ir viegli apkarot ar fungicīdu miglojumu. Pirmās pret lakstu puvi izturīgās šķirnes parādījās pirms 5–6 gadiem. Varu teikt, ka ‘Alouette’, ‘Carolus’, ‘Levante’, ‘Twinner’, ‘Twister’ un ‘Beyonce’ (tās visas ir bioloģiskās šķirnes) ar lakstu puvi praktiski neslimo. Pie tam ‘Twister’, ‘Alouette’ un ‘Carolus’ ir pieejamas komercaudzēšanai, pārējās ir vēl ļoti jaunas, un sēkla būs pieejama tuvākajos gados. Tas gan nenozīmē, ka šīm šķirnēm nevar pieķerties sausplankumainība, kas gan nav tik bīstama kā lakstu puve. Šis selekcijas virziens ir liels ieguvums, jo tagad šādas šķirnes kļūst pieprasītas lauksaimniecības politikā valdošās noskaņas dēļ.

– Vēlme arvien mazāk lietot augu aizsardzības līdzekļus?
– Jāsecina, ka nozarē ļoti daudz nosaka sabiedrības viedoklis, kas veidojas sociālajos tīklos, un politisku lēmumu rezultātā tiek aizliegti daudzi augu aizsardzības līdzekļi. Daudz mazāk tiek ņemti vērā racionāli, zinātniski apsvērumi. No tirgus izņemot efektīvus un pārbaudītus pesticīdus, trūkst šķirņu, kas ir pietiekami izturīgas pret dažādām slimībām un kaitēkļiem. Jau tagad pesticīdu lietošana ir stingri reglamentēta un uzraudzīta – tos drīkst iegādāties un lietot tikai apmācītas personas, kuras ir nokārtojušas eksāmenu un saņēmušas apliecību. Tiek ievēroti lietošanas laiki, devas un nogaidīšanas jeb karences laiks. Karences periods ir atkarīgs no konkrētā pesticīda, tas var būt 3–14 dienas. Tieši tāpēc arī konvencionālam kartupeļu audzētājam iepriekš minētās pret lakstu puvi izturīgās šķirnes ir ļoti pievilcīgas, jo lauks nav jāmiglo un par karenci nav jādomā – var vākt tad, kad nepieciešams. Protams, bioloģiskajiem audzētājiem tas ir vēl nozīmīgāk.

Latvijā ēšanai ir iecienīts dzeltens kartupeļu mīkstums.

Kartupeļu audzēšanā nesen aizliedza neonikotinoīdus, ir aizdomas, ka tie traucē bitēm orientēties. Tos plaši izmantoja rapšu sējumos, bet tie bija ļoti efektīvi kartupeļiem aizsardzībā pret drātstārpiem un Kolorādo vaboli. Kartupeļu gadījumā kodne tika lietota, apsmidzinot bumbuļus stādīšanas brīdī, tā kopā ar sēklas kartupeli tika aprausta ar zemi un pasargāja kartupeļus no minētajiem kaitēkļiem. Gadus 15, kopš šī kodne bija pieejama, ražošanas stādījumos nebija nepieciešams neviens smidzinājums ar insekticīdiem (insekticīdi bitēm ir viskaitīgākie no visiem pesticīdiem). Tagad tos vairs izmantot nedrīkst, bet jāapzinās, ka, pirmkārt, bites nelido uz kartupeļiem, jo tas nav nektāraugs. Otrkārt, tagad cīņa ar Kolorādo vaboli ir jāveic, smidzinot insekticīdus, nereti vairākkārtīgi un kopā jāpatērē vairāk pesticīdu nekā iepriekš.

Ne vienmēr šie lēmumi ir izsvērti. Jo vairāk ir ierobežojumu, jo grūtāk saražot visu to, ko esam pieraduši iegādāties lielveikalu plauktos atbilstošā kvalitātē. Un vēl jau tas, ka no citām valstīm nereti varam ievest produktus, kuru audzēšanā ir izmantoti pesticīdi, kas Eiropas Savienībā jau sen ir aizliegti.

– Turpinot par šķirnēm. Kuras tiek izvēlētas vietējam tirgum?
– Izvēloties Agrico šķirnes, ko piedāvāt Latvijā, skatāmies, kādi ir šķirņu raksturojumi un lai tās, pirmkārt, nav ļoti vēlas. Tas, kas Eiropā skaitās vidēji vēls, mums jau ir galējā robeža. Mums šīs šķirnes turpina augt līdz rudens salnām, bumbuļiem nenobriest miza, tie slikti uzglabājas. Vēl Latvijā ēšanai ir iecienīts dzeltens kartupeļu mīkstums. Tāpat svarīgs pārtikas kartupelim ir vārīšanās tips – A ir ļoti ciets, B – vāji miltains, C – miltains, iespējamas arī šo tipu kombinācijas. Piemēram, iecienītā ‘Alouette’ pēc vārīšanās tipa ir AB. Tā ir vidēji agra, neslimo ar lakstu puvi un ir ļoti garšīga, ar dzeltenu mīkstumu.

Vēl svarīga var būt bumbuļu forma. Daudzi lieli audzētāji dod priekšroku apaļiem bumbuļiem, jo šķirošanas rezultātā lielāka bumbuļu masa ir virs noteiktā izmēra. Savukārt tie, kas audzē savām vajadzībām, drīzāk izvēlēsies ovālu formu, jo tādu gluži vienkārši mizojot ir ērtāk noturēt rokā.

Vēl būtiska ir šķirnes izturība pret nematodēm, kraupi. Katru gadu veicam izmēģinājumus ar Agrico šķirnēm un augusta sākumā rīkojam Lauku dienu. Ejam uz lauka, rokam ārā kartupeļus, lai interesenti var apskatīt, kā tad ir izaudzis. Piedāvājam arī agro un vidēji agro pārtikas šķirņu degustāciju. Daudziem patīk lieli bumbuļi, savukārt garšas īpašības ir svarīgas tiem, kas pārdod kartupeļus konkrētiem ēdinātājiem, jo bāzes uzpircēji maksā par tonnām, nevis īpašu garšu. Tāpat skatās ražību, mizas krāsu, mizas tīklojumu. Katram jau sava šķirne jāizvēlas pašam, jo izvēle un pieejamība Latvijā ir ļoti plaša. Uzskatu, ka ideāla šķirne nepastāv, katrā ir kaut kas labs un ir savi trūkumi. Piemēram, skaistā un gardā ‘Alouete’ mēdz slimot ar sausplankumainību, kas gan nav nekas nāvējošs. ‘Danique’ ir agra, apaļa, garšīga, daudz bumbuļu, bet sausos gados – pasīka. Rietumeiropā tas būtu pieņemami, bet mums Latvijā, sevišķi vairumtirgotāji, dod priekšroku lielam izmēram – vismaz 50 mm un vairāk.  

Lai gan vairums manu klientu ir komercaudzētāji, neatsaku arī mazdārziņu īpašniekiem, kas grib iegādāties vien 25–50 kg sēklas kartupeļu. Arī tas palīdz šķirnes popularizēšanai! Starp citu, tieši šogad ir jūtams, ka palielinās to cilvēku skaits, kas grib kaut ko iestādīt savas ģimenes vajadzībām. Tam savukārt šķirnes, kas izturīgas pret lakstu puvi, būs ļoti noderīgas, jo tad nav jādomā par miglošanu, mazajos lietojumos jau vairs ir pieejami tikai daži pesticīdi.

Vēl Latvijā pamazām ienāk kartupeļi ar krāsainu mīkstumu, t.sk. zilu. Un izrādās, ka zilajiem kartupeļiem zilā krāsa rodas no tās pašas vielas, kas krūmmellenēm, līdz ar to var ēst un izmantot savas veselības uzlabošanai visu ziemu! Arī viena no Ādažu Čipsos izmantotām šķirnēm ir ar zilu mīkstumu, septembrī atkal atsāksim zilo un sarkano čipsu ražošanu. 

– Tāpat noteikti atšķiras šķirnes, kas paredzētas cietes vai čipsu ražošanai.
– Cietes kartupeļu šķirnes parasti ir vēlas un ne visai garšīgas. Par cietes kartupeļiem, salīdzinot ar galda vai čipsiem domātajiem, maksā vismazāk, toties kvalitātes prasības tiem arī ir viszemākās. Der liels, mazs, šķībs, ieplīsis, pat kraupains. Galda un čipsu kartupeļiem prasības ir augstas un līdzīgas, atšķiras vien rādītāji. Ir arī tādi saimnieki, kas pamēģinājuši audzēt čipsu šķirnes, bet sapratuši, ka viņiem labāk izaug galda. Taču tiem, kas prot noturēt kvalitāti un ražu, tas ir izdevīgi, jo ir stabils līgums un noiets, ar pārtikas kartupeļiem katru gadu var būt pārsteigumi pieprasījuma ziņā – esam atvērts un mazs tirgus. Čipsu kartupeļu šķirnes arī nav tās augstražīgākās un ir diezgan prasīgas. Tā ir kopējā tendence –  jo vairāk kartupelī sausnas, jo tā potenciālā raža ir zemāka. 60 galda kartupeļu tonnas ir līdzvērtīgas 40 tonnām čipsu kartupeļu, ja rēķina pēc sausnas daudzuma. Čipsu kartupeļu kvalitātes prasības ir tik augstas tāpēc, ka tie ir jāuzglabā līdz pat nākamā gada Jāņiem, jo čipsos esošā eļļa noveco, tos nevar uzglabāt ļoti ilgi. Čipsu lielākais patēriņš ir tieši siltajā, vasaras periodā. Līdz ar to septembrī novāktajam kartupelim ir jāsagaida pavasaris, kad to varēs saražot čipsos.   

– Ko audzēt izdevīgāk – katram jāizdomā pašam.
– Konvencionālie cietes kartupeļi maksā ap 50 EUR/t, bioloģiskie – aptuveni divreiz vairāk. Galda kartupeļu iepirkuma cenas ir augstākas un arī ļoti svārstīgas – 100–200 EUR/t. Samaksa par čipsu kartupeļiem ir konkurētspējīga ar galda kartupeļu cenu un atšķirībā no tās ir prognozējama un stabila.

– Vai nācies izmēģināt arī Latvijā selekcionētās šķirnes?
– Kad sākām audzēt kartupeļus čipsu ražošanai, izmēģinājām visas pieejamās šķirnes. Tomēr čipsu ražošanai vietējās īsti nederēja, jo prasības ir ļoti specifiskas.

Čipsu ražošanas procesā no kartupeļa iztvaicē ūdeni un to aizstāj ar eļļu. Čipsu ražošanai domātajos kartupeļos ir ap 75 % ūdens, galda kartupeļos – virs 80 %. Čipsu kartupeļos ir ļoti svarīgi, lai tajos nebūtu cukuru (glikoze un fruktoze). Ja kartupelī ir monosaharīdi, kartupeli cepot, tie karamelizējas un čipsu krāsa kļūst brūna. Tas nav labi ne vizuāli, ne no veselības viedokļa. Pirms kādiem 20 gadiem atklāja, ka šādi čipsi satur akrilamīdus, kuri, patērēti lielās devās, ir kaitīgi veselībai. Cilvēki gan ēd akril­amīdus, kopš iemācījās gatavot ēdienu uz uguns. Visi produkti, kas satur cieti un tiek karsēti virs 130 °C grādiem, satur akrilamīdus – rupjmaize, brokastu pārslas, kafija, cepumi. Taču bažas var rasties vien tad, ja šie produkti uzturā tiek patērēti lielā daudzumā. Tomēr vairākas kartupeļu šķirnes ir izņemtas no čipsiem piemēroto šķirņu saraksta tieši akrilamīdu dēļ.

– Vai pieprasījums pēc čipsiem kā neveselīgas pārtikas un līdz ar to arī attiecīgo šķirņu kartupeļiem nekrītas?
– Principā nepiekrītu, ka čipsus sauc par neveselīgu pārtiku. Kaitīgs nav produkts, kaitīga var būt tā deva. Kartupelis pats par sevi ir veselīgs! Tas ir labs kālija, C vitamīna, ogļhidrātu avots – arī vārot C vitamīns kartupeļos nekur nepazūd. Čipsi satur daudz eļļas, vismaz 27–33 %, tāpēc, tos daudz patērējot uzturā, sanāk liels kaloriju patēriņš. Arī sāls čipsos ir diezgan daudz, apmēram tikpat, cik rupjmaizē. Taču, ja čipsus ēd ar mēru, tie nekaitēs. Tajos nav mākslīgo krāsvielu, konservantu, arvien biežāk atsakās no garšas pastiprinātāju pievienošanas. Kādreiz čipsu ražošanai lietoja palmu eļļu, tagad – saulespuķu. Arī palmu eļļa cilvēka organismam bija piemērota, taču tas bija vairāk vides jautājums, jo, ražojot ar šo eļļu, tiek iznīcinātas lielas mežu platības.

– Vai kartupeļu audzētāji, ar kuriem strādājat, ir vairāk koncentrējušies kādā reģionā?
– Galda kartupeļu audzētāji vairāk atrodas Zemgalē – Dobeles, Bauskas, Jelgavas pusē ir lieli audzētāji. Cietes kartupeļu audzētāji ir koncentrējušies Ziemeļvidzemē, ap Aloju. Čipsu kartupeļu – ap Līgatni, Ādažiem, arī Limbažiem. Kurzemē un Latgalē kartupeļu audzētāju ir mazāk, iespējams, saistībā ar transportēšanas izmaksām.

– Ko Latvijas mērogā varam uzskatīt par lielu audzētāju?
– Es teiktu, ka vismaz 10 ha kartupeļu ir jābūt. Lai var atļauties nopirkt kombainu, kaut lietotu. Galda kartupeļu audzētājiem vēlama sava glabātuve un iespēja lietot augu aizsardzības līdzekļus. Biedrībā mēs apzinām tādus audzētājus, kuri audzē kartupeļus virs 3 ha, – tas ir saistībā ar šķirņu aizsardzību.

– Arī kartupeļu šķirnēm selekcionāru tiesības ir aktuālas.
– Tieši tāpat kā uz dziesmām, filmām un graudu šķirnēm, arī uz kartupeļiem attiecas autortiesību aizsardzība. Ilgus gadus gan mēs to Latvijā ignorējām, arī kādu laiku pēc iestāšanās ES. Autortiesību samaksa 100 % apmērā ir ieviesta par sertificēto sēklu, bet kopš pagājušā gada ieviesām arī samaksu par pašu pavairoto nesertificēto sēklu jeb to, ko saimnieks atstāj sev pavairošanai, t.i., sēj atkārtoti no iepriekšējā gada ražas atliktu sēklu un ražu pēc tam izmanto peļņas gūšanai. Latvijā ir pieņemts likums, ka šo samaksu piemēro audzētājiem, kam ir vismaz 3 ha kartupeļu. Tā kā hektāri tiek deklarēti Lauku atbalsta dienestā, mēs šo informāciju iegūstam un varam sazināties ar aptuveni 250–300 audzētājiem. Lūdzam viņiem atsūtīt informāciju par tām šķirnēm, ko izmanto pašu pavairošanai. Samaksa ir diezgan simboliska – 20 EUR/ha. Sistēma jau vēl ir tikai sākusi darboties, bet vismaz esam to sākuši. Protams, nevar teikt, ka audzētāji par to būtu sajūsmā. No vienas puses – tā ir selekcionāru maize, no otras – importa sēkla jau pati par sevi nav lēta. Sertificētas sēklas elites materiāls pēdējo gadu laikā maksā ap 800 EUR/t. A klases sēkla – savi 150 EUR lētāk.

– Cik lielas ir atšķirības ražas ziņā starp bioloģiskajām un konvencionālajām kartupeļu šķirnēm?
– Agrico bioloģiskās šķirnes ražas ziņā pietuvojas parastajām šķirnēm. Piemēram, bioloģiskās šķirnes ‘Alouette’ analogs būtu ‘Esmee’, līdzīgas pēc izskata un īpašībām. Taču ‘Esmee’ ir par 15–20 % ražīgāka. Taču 40 t/ha var ievākt teju no jebkuras šķirnes. Bioloģiskās šķirnes, kas nav ieņēmīgas pret lakstu puvi, ir ieguvums, taču, tā kā bioloģiskajā saimniekošanā nelieto arī minerālmēslus, viss ir ļoti atkarīgs no konkrētās saimniecības augu sekas, priekšauga, augsnes auglības. Arī Latvijā ir tādi bioloģiskie kartupeļu audzētāji, kas iegūst stabili vairāk nekā 30 t/ha, bet ir tādi, kam ir labi, ja padsmit tonnas un viss lauks nezālēs.

Manuprāt, ir svarīgi saprast, ka ar bioloģisko lauksaimniecību visām kultūrām tomēr nevar saražot tik daudz, lai pietiktu visiem Latvijas iedzīvotājiem. Latvijas bioloģiskais zemnieks šobrīd vidēji saražo tik, cik pietiktu savai ģimenei un vēl vienai, apmēram puse saražotās bioloģiskās pārtikas ir pašpatēriņš.

‘Alouete’ daudzviet Lauku dienās Latvijā atzīta par gardāko šķirni.

– Ko jūs audzējat Kalnārēs?
– Esmu izvēlējies ‘Ranomi’, ‘Esmee’, ‘Twister’, ‘Alouette’ un ‘Agria’ kartupeļu šķirnes. Strādāju kā konvencionālais zemnieks. Man ir svarīgi, lai tupeņiem ir laba garša, jo piegādāju arī ēdinātājiem.

Tie, kuri pērk kartupeļus visai ziemai, grib, lai tiem būtu ilgs miera periods – piemēram, ‘Agria’, ir miltaini, parasti visiem garšo, lieli bumbuļi, izcili glabājas. Kartupelis ir dzīvs organisms un piemērotos augšanas apstākļos sāk dzīt asnus, taču miera periodā tam var būt pat ļoti labvēlīgi apstākļi, bet kartupelis turpinās gulēt. Tas ir raksturīgs mērenā klimata augiem, kuriem augšanas atsākšanās ziemas atkusnī var būt nāvējoša. Nedaudz audzēju arī čipsu kartupeļus, lai būtu iekšā nozarē, saprastu riskus, ražas un izmaksas.

– Kāds šis gads izskatās kartupeļiem?
– Pamatā kartupeļu raža veidojas jūlijā – ja tad pietiek nokrišņu, tad raža ir laba. Un lielākajā daļā Latvijas tā arī bija. Augusta sausums jau ražu vairs tik daudz neietekmē. Svarīgi, kāds laiks būs septembrī uz ražas vākšanu, – vislabāk, ja ir sauss un silts.

– Varam secināt, ka Latvija kartupeļu audzēšanai ir piemērota valsts.
– Tā ir, jo kartupeļi neaug karstajās klimata zonās. Kartupelim vajag daudz ūdens, un mums vidēji valsts teritorijā ar to nav problēmu. Ēdiet Latvijā audzētus kartupeļus! Mums nav jālieto tik daudz augu aizsardzības līdzekļu, jo tik traki neuzbrūk Kolorādo vaboles – te ir vēsāks klimats, arī pret lakstu puvi nevajag tik daudz miglojumu – pietiek ar četriem – pieciem, kamēr Dānijā, Vācijā, Polijā tās var būt arī 14 reizes. Latvijā lietojam mazāk minerālmēslu, jo mūsu īsajā vasarā lielākas devas kartupeļi nespēj izmantot.