Saimnieks LV / 2019.gads (Jūlijs.)

Mālupes pagasta zemnieku saimniecībā Kadiķi M.A., kas ar 1885 ha apstrādājamo lauksaimniecības zemi ir viena no lielākajām Alūksnes novadā, viesojamies jūnija pievakarē, kad saimnieks Mārtiņš Augstkalnietis gatavojas doties miglot laukus, jo dienas laikā augstā gaisa temperatūra nedod šo iespēju. Saimniecībai ir divas pamatdarbības nozares – piena lopkopība un graudkopība. Pastāvīgi nodarbināti 23 strādnieki, sezonā – vēl vairāk. 2015. gadā konkursā Sējējs saņemta balva nominācijā Gada lauku saimniecība. Kā tas viss sākās?

Viena govs un pieci hektāri zemes
Mārtiņš Augstkalnietis piemājas saimniecībā sācis saimniekot jau 90. gadu sākumā ar pieciem hektāriem zemes un vienu govi, bet zemnieku saimniecība reģistrēta 2007. gadā. Piena lopkopība izvēlēta likumsakarīgi, jo vecāki savulaik strādājuši fermā, kur pašreiz mīt arī Kadiķi M.A. govis. „Deviņdesmitajos gados sākās juku laiki, tad bija iespēja un nopirku vēl 15 ha zemes un piecas govis, un tā pamazām attīstījāmies,” atceras saimnieks.

Ganāmpulks
Kadiķi M.A. ganāmpulku veido ap 90 Holšteinas melnraibās šķirnes govju, bet pašlaik varētu būt nedaudz mazāk, jo daļa ir izbrāķētas, bet pavisam aplokos ir vairāk nekā 200 lopu. „Ganāmpulku regulāri atjaunojam no pašu audzētām telītēm – atstājam labākās no labākajām. Govis sēklojam mākslīgi ar bioloģisko materiālu, kas speciāli atlasīts mūsu ganāmpulka govīm, sēklošanu veic pati saimniece. Savukārt bullīšus un izbrāķētās teles audzējam gaļas ieguvei. Saimniecībā ir piecas zīdītājgovis, kuras arī mākslīgi sēklojam,” stāsta Mārtiņš.

Kadiķos M.A. ragainajam ganāmpulkam visu barību saimniecībā izaudzē un sagatavo paši. Vasarā pamatbarība ir ganību zāle un samazinātas spēkbarības devas. Ziemā baro ar skābsienu no ruļļiem un papildus dod spēkbarību. Saimnieks lopus lutina arī ar pupām, zirņiem un lopbarības bietēm – biešu pietiek līdz jaunajam gadam. Tas arī palīdz noturēt izslaukumu līmeni. „Barības devas govīm rēķinām paši, attiecinot pret izslaukumiem, kuru uzskaiti veic divas reizes mēnesī,” stāsta saimnieks.

Govis iet ganos pēc zvaigznēm
Saimniecībā govis tiek turētas piesietas, savukārt vasarā visu diennakti atrodas ganībās, un piena kvalitāte ir pavisam cita, vairāk stāsta pats saimnieks: „Govis pavasarī laižam ganos maijā, līdzko ir sauss, lai neizmīca pļavu, tas, vai ir zāle, pat nav noteicošais faktors. Pirmā ganu diena tiek izvēlēta pēc horoskopa zīmēm – ja izlaiž Vēža zīmē, tad visu vasaru ir mierīgas, ja Svaru vai Ūdensvīra, – piens tek kā pa reni. Kaut kas jau piepildās! (Smejas – A.P.) Ārā govis laižam līdz pat sniegam, tad, protams, vēl piebarojam ar skābsienu, jo zāles jau vairs nav.”

Saimniecības priekšrocība ir, ka ganības atrodas blakus kūtij, tāpēc govīm nav jāmēro tāls ceļš līdz ganībām. Aploki regulāri tiek mainīti, tikai pārvietojot elektrisko ganu. „Zālājus ganībām cenšos atjaunot katru 2.–3. gadu. To veicu ar kombinēto sējmašīnu, pat neuzarot lauku, – viens brauciens un viss ir uzdiskots, iesēts un vēl pabarots ar minerālmēsliem. NPK mēslojumu zālājiem lietoju maz, bet slāpekli gan nežēloju,” stāsta saimnieks.

Govs nav grupa
Vasarā Kadiķos M.A. govis ielaiž kūtī uz slaukšanu četros no rīta un otrā slaukšanas reize ir pēcpusdienā. Pēc slaukšanas tās atkal dodas laukā. „Govīm patīk uzturētie ārā, bet dažreiz gan lielākā karstumā iedzenam kūtī. Kopš blakus kūtij izrakts dīķis, govis tveicīgākās dienās ielien ūdenī, tikai muguras ārā, un karpas pa muguru lēkā,” pārliecināti stāsta Mārtiņš.

Slaukšanas laikā govis tiek nofiksētas savās vietās, un nemaz lai nedomājot piesiet citas vietā. Grupēšana pēc izslaukuma vai citiem parametriem, kas noteiktu to barošanās normas, saimniekiem neizdodas, jo govs nav grupa. Viena slaucēja slauc govis, un otra baro tās.

Atnešanās laiks tiek kontrolēs – tas ir martā aprīlī, kad gandrīz katru nakti esot jāvaktē kāda dzemdētāja, lai vasaras sezonā būtu lielāks piena daudzums. Kaut gan pēc statistikas datiem Kadiķu M.A. realizētais piena daudzums aptuveni visu gadu ir vienāds, to, saimniekaprāt, ietekmējot jauno gotiņu atnešanās, kuras tiek sēklotas dažādos laikos.

Piens aiztek uz Valmieru
Kadiķi M.A. dienā saražo ap divām tonnām piena, ko jau kopš saimniecības dibināšanas realizē AS Valmieras piens, kas ir stabils partneris un naudu par piegādāto pienu maksājot regulāri. „Valmieras piens maksā divas reizes mēnesī 1. un 15. datumā, un pēc tā varētu regulēt kalendāru vai pulksteni, cik tas notiek precīzi. Tas atvieglo darbu un izmaksu plānošanu. Piena iepirkuma cena un vēl ceturkšņa piemaksas vidējo piena cenu veido lielāku nekā var piedāvāt konkurenti, kuri ik pa laikam iegriežas saimniecībā ar zelta kalnu solījumiem. Varbūt pirmajā mirklī solītā piena cena šķiet lielāka par tagadējo, tomēr, ja iedziļinās un parēķina kārtīgāk, iekļaujot izdevumus par transportu, analīzēm u.tml., tad cena sanāk zemāka nekā man ir tagad. Savukārt viens cents piena naudas ir viena darbinieka alga, vienkāršs rēķins. Tāpēc palieku uzticīgs pašreizējam piena pircējam,” piebilst Mārtiņš.

Pašlaik piena cena ir 29 centi par piena litru. Piena pašizmaksa saimniecībā krīzes laikā bija 16 centi, bet zemākais piena cenas iepirkuma punkts bija 17 centi. Zem pašizmaksas nav bijis jāstrādā, jo saimniecībai piena nozarē nav kredītu.

Izslaukums saimniecībā ir ap 8000–9000 kg no vienas govs gadā, bet pamazām kāpjot, kā iemeslu saimnieks min faktoru kopumu, ko veido gan regulāri atjaunotie zālāji, gan proteīnaugu palielinājums dzīvnieku uzturā, gan ciltsdarbs. Piena kvalitāti saimniecībā izdodas visu laiku noturēt augstākajā līmenī.

Augkopības bloks
Paralēli lopkopībai saimniecība nodarbojas arī ar augkopību, audzējot graudaugu kultūras. Saimniecībā ir ap 1500 ha sējplatības, kas izvietota aptuveni 300 laukos. „Puse no audzētajiem graudaugiem ir kvieši, šogad ir vairāk ziemāju – 2/3 no kopējām platībām, atlikusī daļa vasarāji, jo bija labs rudens un arī ziema. Vēl ir rapši ap 300 ha, mieži 150 ha, auzas un pārējās sīkkultūras – kartupeļi, bietes, ko audzējam lopiem. Pupu gan šogad nebūs, jo visas apēda gājputni – zosis. Šī problēma mums ir aktuāla katru gadu. Atstāšu šogad laukus papuvē un rudenī sēšu ziemas rapšus,” izlēmis Kadiķi M.A. saimnieks.

Viņa mierīgo attieksmi pret putnu nodarītajiem postījumiem pastiprina arī fakts, ka šie un visi pārējie apsētie lauki ir apdrošināti. „Sējumus apdrošinu jau divus gadus. Vienu gadu pāris laukus iznīcināja krusa, atbrauca apdrošinātāji, novērtēja un samaksāja. Tāpēc dzīvoju pēc principa – apdrošini un guli mierīgi!” pārliecināts Mārtiņš.

Tehnikas parks un jaunas atziņas
Tik daudzu lauku apstrādei nepieciešams arī nopietns tehnikas parks, un Kadiķos M.A. ir vairāk nekā 50 tehnikas vienības, no kurām seši ir traktori un trīs kombaini. „Zemes apstrādei, sēšanai un labības novākšanai, kā arī lopbarības sagatavošanai ir visa tehnika, ar kuru arī sniedzu pakalpojumus. Bieži, lai izvērtētu kādu tehnikas vienību, braucu to apskatīt uz citām saimniecībām, tā uzzinot arī jaunu un interesantu pieredzi. Piemēram, Latgales pusē ir saimniecības, kas graudaugu izsējas normu samazina līdz 120–130 kg/ha, kas ir par 100 kg mazāk nekā parasti to dara. Viņi uzskata, ka nav jēgas barot zemi ar graudiem, jo, izsējot retāk, graudam ir vairāk zemes, barības vielu, kas to izprovocē uz lielāku cerošanu. Parasti vienam augam ir 5–6 stiebri, bet šādi audzētiem ir 9–10 stiebri. Vēl arī esmu redzējis t.s. dāņu metodi – pa uzdīgušu labības lauku nobrauc traktors ar ruļļiem, kuri nolauž centrālo stiebru, dodot iespēju sānu ceriem augt kuplākiem. Pats vēl šo metodi neesmu mēģinājis, bet grasos to darīt – iesēšu rudenī 150 kg un tos nolauzīšu,” par jaunām atziņām stāsta Mārtiņš.

Viens no vērtīgākajiem Kadiķu M.A. tehnikas pirkumiem ir kombinētā sējmašīna, kura vienā braucienā var paveikt trīs darbus – iesēt minerālmēslus, graudus un zālāju. Rudenī novācot virsaugu – labību, nākamajā gadā jau ir zālājs. Ja sēšana veikta laicīgi un labību izdodas nokult agri, tad arī pirmā gada rudenī varot iegūt nelielu atālu.

Graudu realizācija
Graudaugu kultūras saimnieks galvenokārt realizē caur lauksaimnieku kooperatīvu VAKS, kurā viņš ir arī valdes loceklis, vairāk stāsta Mārtiņš: „Ar šo kooperatīvu esmu ļoti apmierināts, jo neviens tik labu vidējo samaksu par graudiem nevar iedot, kādu veidojo VAKS ar piemaksu sistēmu. Pagājušajā gadā raža nebija tika labas, tomēr graudaugu iepirkuma cenas bija izcilas. Turklāt pirmo reizi kviešus nodevu ekstra šķirā.”

Saimniecībai vēl esot saistības ar kooperatīvu LATRAPS, no kura sezonā ņem degvielu, pēc tam rudenī norēķinoties ar graudiem. Arī augu aizsardzības līdzekļi tiek iegādāti no citiem sadarbības partneriem.

Graudu žāvēšanai Kadiķos M.A. ir porciju tipa kalte, kuru varot arī palaist caurplūdē, bet saimnieks esot aprēķinājis, ka ekonomiskāk tomēr ir graudus žāvēt porcijās. Vēl tiek būvēti divi jauni bunkuri graudu glabāšanai.

Viena nozare stutē otru
Uz jautājumu, vai nav grūti sēdēt uz diviem krēsliem vienlaicīgi, saimnieks atbild pārliecinoši: „Darboties vairākās nozarēs ir grūtāk, bet risku ir mazāk, jo viena nozare otru pavelk. Piena krīzes laikā augkopība pabalstīja pienkopību. Savukārt, pieaugot piena cenām, neražas gados tā bija balsts. Pašlaik piena naudas pietiek tekošiem izdevumiem – darbinieku algām un arī kredītmaksājumiem, jo kredītportfelis nav liels, piena saimniecībā investīcijas pēdējos gados nav veiktas, kas varētu apēst piena peļņas daļu. Attiecībā par kūts modernizāciju jautāju Valmieras pienam – vai tas var garantēt, ka piecus gadus nemainīsies pašreizējā piena cena, tad uzcelšu modernāko kūti. Viņi tomēr nevar uzņemties tādas saistības. Tāpēc pagaidām kūts paliks tāda pati, jo govju skaitu būtiski palielināt neplānoju.”

Attīstības virziens – jaunāko tehnoloģiju izmantošana
Saimnieks paplašināties un palielināt govju skaitu vairs nedomā, bet plāno lielāku stabilitāti un jaunāko tehnoloģiju izmantošanu. Jau tagad, pērkot tehniku, tiek pievērsta uzmanība tās jaudai un ražīgumam. „Jābūt gataviem ar vienu agregātu paveikt vairāk, jo strādnieki laukos iet mazumā,” piebilst Mārtiņš.

Investīcijas tiek ieguldītas augsnes uzlabošanā un meliorācijas sistēmas sakārtošanā, jo katru gadu tiekot renovēta kāda meliorācijas sistēma, tiek pārrakti un pārtīrīti grāvji. Šogad tiek plānots lielāks meliorācijas projekts, lai nosusinātu laukus, kur vēl veidojas ūdens peļķes.

Saimnieks nebīstas arī eksperimentēt. Jau vairākus gadu viņš saimniecībā ierīko izmēģinājumus un organizē Lauku dienas, šogad salīdzināšanai iesējis gan četras miežu šķirnes, no kurām tiks izvēlētas divas labākās, gan 12 ziemas rapšu šķirnes, kuras visas veiksmīgi pārziemojušas. „Citreiz mani atrod, citreiz es pats ieinteresējos, bet katru gadu nopērku ko jaunu, sēju un pārbaudu. Gandrīz kā pionieris kaimiņiem pa priekšu, jo neslēpju sveci zem pūra un ar labāko pieredzi padalos,” noslēgumā teic Mārtiņš Augstkalnietis.