Dārzs un Drava / 2019.gads (Vasara.)

Vasara ir laiks, kad dārzā visa kā aug visvairāk, sākot no garšaugiem, zaļumiem, dārzeņiem, līdz ogu krūmiem, augļu kokiem un, protams, dekoratīvajām kultūrām. Lai dārza augi izveidotu labu ražu, bagātīgi ziedētu un mūs priecētu, ir vajadzīgs ūdens. Bez tā augu attīstība nav iedomājama. Ūdens pārvieto barības vielas, palīdz elpošanas procesiem un ir nepieciešams daudzu organisko vielu sintēzei augos. Viss ir kārtībā līdz brīdim, kad augsne ir mitra un augiem ūdens pietiek. Tādas sezonas dārzā ir ļoti reti, tādēļ nākas vien doties palīgā augiem un tos laistīt.

Kā rīkoties, lai dārzā saglabātu ūdeni

Dīķa ierīkošana
Viena no iespējām, kā papildus nodrošināties ar ūdeni, ir ierīkot dīķi. Te noderēs pieredzējuša rīkstnieka padoms, no vietas izvēles lielā mērā būs atkarīgs, cik daudz ūdens būs dīķī. Dīķa 20 x 30 m izrakšana orientējoši izmaksās 800–1000 EUR. Tāds dīķis atkarībā no dziļuma var nodrošināt ar ūdeni pat vairākus hektārus. Dīķi pēc iespējas vajadzētu veidot tā, lai tajā varētu satecēt ūdens no dārza platības. Tādēļ grāvju vai grāvīšu sistēma jāplāno tā, lai ūdens galu galā nonāktu dīķī. Noteikti jāparedz iespēja ūdeni no dīķa aizvadīt tālāk kopējā ūdens noteces sistēmā vai ka to nodrošina grāvju sistēma. Pirmais variants gan ir labāks, jo veicina lielāku ūdens apmaiņu dīķī.

Rokot dīķi, jāskatās, kāda ir grunts. Ja tā sastāv (kaut daļa) no irdeniem iežiem – smilts, grants vai vieglas līdz vidējas mālsmilts, tad nepieciešama māla oderēšana. Tas nozīmē, ka pēc izrakšanas uzreiz ir jādabū māls un ar to pašu rakšanas tehniku tas jāizklāj vismaz 10 cm kārtā. Ja dīķis kalpos arī izklaides iespējām, proti, peldēšanai, tad peldēšanai paredzētajā zonā grunts ir jāveido pakāpienveida, nevis slīpa kā pārējā daļā. Virs māla kārtas vēl ir jānober smilts vai smalka grants. Tad ūdens nevarēs sūkties caur dīķa malām. Lai samazinātu iztvaikošanu, dīķa apkārtni nekad nevajadzētu atstāt pliku, bez apstādījumiem. Tādēļ jāpadomā par augiem, kurus stādīs, sākot no lakstaugiem līdz pat kokiem. Šīm nolūkam var izmantot tādus savvaļas augus kā vilkvālītes, niedres un kalmes. Pārējās krasta zonas būs piemērotas tādiem augiem kā gunneras, ligulārijas, rodžersijas, Sibīrijas un parastie īrisi. Augus, kas dod noēnojumu, vajadzētu pēc iespējas stādīt dīķa ziemeļu, rietumu un austrumu pusē, bet dienvidu pusi atstāt brīvu vai dēstīt tur tikai zemos augus. Augstāku noēnojumu dos, piemēram, irbenes, korintes, hortenzijas, plūškoki, dažādu sugu dekoratīvie kārkli. No kokiem var stādīt bērzus, kļavas, vītolus. Vēl viena iespēja ir veidot dziļurbumu, kas ir salīdzinoši dārga investīcija, turklāt tāds ūdens laistīšanai nav īsti piemērots. Ir jāveic vesela virkne pasākumu, lai to padarītu augiem piemērotu.

Lietus ūdens
Daudz veiksmīgāk var rīkoties ar lietus ūdeni. Tā ir lieliska iespēja no dārzam pieguļošajām vai pat tajā esošajām ēkām savākt lietus ūdeni. Tam ir nepieciešams izveidot noteku sistēmu, kas ūdeni savāc no jumtiem, tālākie risinājumi var būt dažādi. Piemēram, zem katras notekas novieto noteikta tilpuma mucu vai konteineru. Ja jumts ir neliels, zem notekas var palikt 50 vai 100 l mucu, ja lielāks, tad 200, 500 vai 600 l konteineru. Konteineriem var pielikt pāreju un pievienot laistāmo šļūteni, taču ar pašteci spiediens būs mazs, tādēļ derēs tikai spaiņu vai lejkannu piepildīšanai. Var ielikt arī ūdens sūkni un tam pievienot laistāmās caurules. Otrs variants – izveido cauruļu sistēmu, pa kurām lietus ūdens nonāks līdz dīķim vai lietus uzkrāšanas vietai, tas varbūt neliels dīķītis, jo no 500 m2 jumta platības var uzkrāt apmēram 35 m3 ūdens. Dārgs variants būtu šim ūdens daudzumam izveidot betonētu ūdens baseinu.

Augu izvietojums
Ūdens patēriņu dārzā var arī samazināt, gudri izvietojot augus. Turklāt ne tikai ap dīķi, bet arī pārējā dārza teritorijā. Daļa no sakņu dārza noteikti var būt noēnota. Ēnā gana labi jutīsies tādi sakņaugi kā burkāni, pastinaki, sarkanās bietes. No sīpolaugiem puravi un ķiploki, arī kartupeļi. No zaļumiem ēnā var audzēt salātus, mangoldu, lapu sinepes, rukolu, pētersīļus, lapu un visus pārējos kāpostus, spinātus, pak-choi, zirņus, rabarberus, redīsus, kressalātus, dārza pupas. No garšaugiem – baziliku, fenheli. Savukārt no krūmogulājiem pusēnā (vietā, kur kādu noteiktu dienas daļu iespīd saule) augs zemās krūmmellenes, ērkšķogas, upenes, sarkanās jāņogas, melnais plūškoks, korintes, zīdkoki, aktinīdijas, brūklenes, daļa no vīnkokiem, avenes un zemenes. Šī ziņa, iespējams, būs neliels pārsteigums, ka tik daudz augu ir spējīgi augt un dot ražu pusēnā vai ēnā. Kopumā tas dod ļoti labus rezultātus ūdens taupīšanā, jo augiem, citam citu noēnojot, ļoti ievērojami tiek samazināta ūdens iztvaikošana, tātad tiek ietaupīts ūdens.

Mulča
Mulčai var izmantot gan sintētiskos, gan organiskās izcelsmes materiālus. Visiem daudzgadīgajiem augiem, sākot no ēdamajiem līdz dekoratīvajiem augiem, mulča var būt pastāvīgi, tā ļoti lielā mērā ekonomēs ūdens patēriņu un nodrošinās augu augšanu. Šiem augiem mulčas slāni var atjaunot praktiski visu veģetācijas periodu no agra pavasara līdz vēlam rudenim, atkarībā no konkrēto mulčas materiālu iegādes iespējām. Veģetācijas periodā kā mulču var izmantot zaļo zāli, rudenī koku lapas, šķeldu, ko iespējams iegūt no dārzā izgrieztajiem zariem. Tikai slimos zarus nedrīkst šim nolūkam izmantot. Ja zaļās zāles ir pārāk daudz vai tā ir gara, varēsiet iegūt vēl vienu mulčas materiālu – sienu. Ja tuvumā ir kāda zemnieku saimniecība, pastāv iespēja nopirkt kādu salmu rituli. Izņemot zaļo zāli, visu šos mulčas materiālus var uzkrāt un glabāt nojumē, šķūnī vai vienkārši apsegt, līdz pienāks vajadzība tos atkal izmantot. Tieši tāpat var izmantot sintētiskos augsnes segmateriālus – melno agrotīklu, ģeotekstilu, melno polietilēna plēvi. Tomēr ir vairākas būtiskas atšķirības – organiskas izcelsmes mulča, pakāpeniski sadaloties, pati kalpos arī kā mēslošanas līdzeklis, turpretī, lietojot sintētisko mulču, nāksies izmantot minerālmēslus.

Ar viengadīgajām kultūrām var rīkoties divējādi. Tradicionālais variants: dārzeņus, garšaugus iesēj, kad tie sadīgst un augsne ir iesilusi līdz plus 10–12 oC, droši nomulčē. Otrs variants ir labāk piemērots stādāmām kultūrām. Tad, līdzīgi kā gadījumā ar  daudzgadīgiem augiem, mulča var būt uz augsnes, to vai nu paceļ uz augšu un stādu iestāda, vai arī slāni atver vaļā visā rindas garumā, sastāda augus un tad to atkal aiztaisa ciet. No sintētiskajiem materiāliem vienīgais piemērotais būs polietilēna mulčas plēve. Taču tādā gadījumā vienalga apakšā būs jāierīko pilienveida laistīšanas sistēma. Esam apskatījuši visas iespējas, kā parūpēties, lai dārzā ūdens būtu gana. Ja ar to tomēr nepietiek, tad atliek vien ķerties pie laistīšanas.

Laistīšanas aprīkojums

Spaiņi
Pārdošanā ir ļoti dažāda tilpuma spaiņi, sākot no bērniem domātajiem puslitra, litra spainīšiem, līdz 20 litriem. No spaiņa, kuram malā ir izvirzījums ūdens strūklas virzīšanai, būs vieglāk ūdeni pārliet lejkannā. Spaiņi var būt ražoti no dažādiem polimēru materiāliem, no metāla. Mazākiem tilpumiem izmantotie polimēra materiāli parasti ir ļoti jutīgi pret triecienu (mešanu, krišanu no augstuma) vai jebkādu mehānisku iedarbību. Tas nozīmē, ka spainis būs labs un viegls, bet var viegli saplīst. Lielākiem tilpumiem plastmasa ir no izturīga materiāla (parasti melnie celtniecības spaiņi), to trūkums ir rokturi. Metāla spaiņi arī ir gana izturīgi, taču tiem ar laiku, nobrūkot cinkojumam, parādīsies rūsa, jo sevišķi, ja ūdens ir ciets, ar augstu izšķīdušo sāļu saturu. Lielāka izturības pakāpe ir ar emalju klātiem spaiņiem, tikai tie ir smagāki un necieš nekādu mehānisku iedarbību, jo tā tiek bojāta emalja.

Rokturi parasti ir no plastmasas vai metāla stieples. Plastmasas spaiņiem tā ir vājā vieta, jo rokturi vai nu lūst, vai bieži nomaucas no spaiņa austiņām. Lūšana parasti ir saistīta ar to, ka kaut kad spainis ticis nomests, tam virsū bijis uzmests kaut kas smags un rezultātā veidojušās mikroplaisas. Celtniecības spaiņiem rokturi ir no ļoti izturīgas stieples, vienīgi, ūdeni nesot, tā ļoti nospiež pirkstus.

Lejkannas
Paredzētas nelielam ūdens daudzumam – no dažiem litriem līdz 15 l ūdens. Pamatā no plastmasas, bet gadās arī no metāla.

Mazā tilpuma lejkannas (tāpat kā spaini) palīdz bērniem iegūt laistīšanas iemaņas. Jāņem vērā, ka svarīgs ir atveres lielums, kur ieliet ūdeni, jo tā lielāka, jo vieglāk ieliet. Šo atveri, uzmanīgi griežot, var paplašināt. Nedrīkst spēcīgi spiest, jo tā var lejkannu salauzt. Metāla lejkannām vājās vietas ir cinkojums un kniedējuma vietas. Svarīgi plastmasas lejkannu nemest, jo trieciens var sabojāt tās rokturi. Saliecot metāla rokturi, var tikt bojātas kniedes un lejkanna var sākt tecēt. Ļoti būtiska lejkannas sastāvdaļa, kas tiešā veidā ietekmē laistīšanas kvalitāti, ir uzgalis. Jo smalkāki caurumi, jo smalkāka lietēšana (ātrāk tiek samitrināta augsne). Tajā pašā laikā, tas arī ir vājais punkts. Laistāmam ūdenim ir jābūt ļoti tīram. Vācot lietus ūdeni, tas noteikti tā nav, tādēļ mazie caurumi strauji aizsērēs. Tad ir ļoti svarīgi, lai lejkannas uzgali varētu noņemt un iztīrīt. Ja uzgalis būs viendaļīgs, iztīrīt būs ļoti grūti. Tad uzgalis ir pilnībā jāizžāvē, lai aizsērējumus izkratītu. Lai ātrāk salaistītu, uzgaļus bieži vien noņem. Lai tie nejauši nepazustu, ieteicams nopūst ar košu akrila krāsu, tad būs redzami pa gabalu.

Laistāmās šļūtenes
Ir pieejamas dažāda garuma laistāmās caurules: 10, 15, 20, 25, 30, 50 m. To izgatavošanai tiek izmantoti dažāda veida polimēru materiāli. Caurules tiek izgatavotas no vairākiem slāņiem. Visplašāk piedāvājumā ir trīs slāņu, tās var izmantot gaisa temperatūras diapazonā no -10 oC līdz +50 oC, izgatavotas no speciāla poliestera (PVC) Tricot (nemet cilpu), tās nav toksiskas, ir izturīgas pret ultravioleto starojumu. Saglabā elastību arī zemās temperatūrās. Iztur līdz 8 bāru spiedienu. Ir caurules, kurām armējumu redz un kurām neredz. Piecu slāņu caurulei iekšējais slānis ir balts, tad seko slānis ar melnu antibakteriālu segumu, trešais slānis no elastīga PVC materiāla, ceturtais slānis poliesteris Tricot. Pēdējais ir lokana poliestera (parasti pelēkā krāsā ar baltu svītru) aizsargslānis virspusē.

Laistīšanas caurules izvēle un ekspluatācija

Vajadzīgo garumu noteikts dārza lielums, forma un iespējamo ūdens pieslēgvietu pieejamība. Ja dārzā ir izbūvēts maģistrālais ūdensvads, parasti garenvirzienā, tad pietiks ar 20–30 m garām caurulēm, mazajos dārzos pat vēl īsākām. Ja ūdens pieeja ir tikai pie mājas, tad nāksies izmantot garās caurules un starpsavienojumus, tā nodrošinot vajadzīgo caurules garumu.

Noteikti laistīšanas sistēmu vajadzētu veidot no viena ražotāja detaļām, jo sevišķi gadījumos, ja ir jāizmanto dažādi starpsavienojumi, kad jāsavieno caurules. Nedrīkst izvēlēties dažādas izturības caurules.

Cauruļu diametrs ir dažāds – no puscollas, ¾, 5/8 un 1 collas (2,54 cm). Diametrs tiešā veidā ietekmē uz sprauslu padoto ūdens daudzumu. Vislabāk vajadzētu izmantot 3/4 un 5/8 daļu caurules. Šo diametru caurules ideāli apvieno ražīgumu un to ilgtermiņa ekspluatāciju.

Izvēloties atbilstoša garuma caurules, ir jāņem vērā, ka tās ekspluatācijas laikā nedrīkst būt maksimāli nostieptas, jo tas samazina gan savienojumu, gan pašu cauruļu mūžu. Ir jābūt kā minimums 10 % garuma rezervei.

Laistīšanai laikā vienmēr ir jānodrošina, lai cauruļu pārvilkšanas zonā neatrastos citi priekšmeti, dārza darba rīki, ar kuriem tās iespējams nejauši sabojāt. Pirms laistīšanas vienmēr jāpārliecinās, vai caurule ir pilnībā iztaisnota, lai nebūtu savijumu un samezglojumu, kas traucētu brīvai ūdens plūsmai. Jāgādā, lai ūdens ņemšanas vietā būtu droša pieslēgšanās, atbilstoša ūdens padeves spiedienam. Tātad arī atbilstoša caurules izturība. Caurules kalpos daudz ilgāk, ja iegādāsieties atbilstoša diametra spoli. Tad caurule nekad nesametīsies un nesagriezīsies. Laistot caurule no spoles pilnībā ir jānotin nost.

Spolē caurules uzglabāt ir vislabāk. Ja tādas nav, tad caurules ir uzmanīgi jāsatin un jāglabā plauktā horizontālā veidā. Nedrīkst uzglabāt vertikāli, jo tā tās var tikt bojātas. Nedrīkst caurulēm plauktā virsū kraut jebkādus priekšmetus, jo sevišķi ar asām malām vai asmeņiem.

Laistot agri pavasarī vai vēlu rudenī, ir jāparedz iespēja no caurules ūdeni pilnībā izlaist, lai nepieļautu ūdens sasalšanu tajā.

Uzgaļi
To daudzveidība ir tik liela, ka cilvēks, kas pirmoreiz kaut ko no tā visa grib izvēlēties, parasti samulst. Visus uzgaļus var iedalīt divās grupās. Pirmajā ir uzgaļi, kurus nostiprina caurules galā un darbina cilvēks pats. Otra grupa ir automātiskās darbības uzgaļi, kas funkcionē noteiktajā režīmā (sarežģītākajiem tie ir maināmi), līdzko sistēmai tiek padots ūdens.

Ar roku darbināmie. Ar tiem var laistīt kā atsevišķos, tā dobēs stādītos un sētos augus. Paši vienkāršākie ir tādi, kuriem, griežot gredzenu, maina padoto ūdens daudzumu, tā rezultātā virzītajā strūklā mainīsies pilienu izmēri no maziem, kas piemēroti maziem, tikko dīgušiem augiem, līdz rupjiem, ko var izmantot pieaugušiem augiem. Uzgaļa darbība tiek pilnībā pārtraukta, gredzenu pagriežot līdz galam. Ir uzgaļi, kur pārtraukšanu un nepārtrauktu darbību var nodrošināt ar pogas palīdzību. Ar tādiem mazāk nogurs rokas. Ļoti bieži sastopami pistoles tipa uzgaļi. Tos lietot ir ērtāk. Veģetācijas periodā laistīšanas vajadzības varbūt dažādas. Tādēļ labāk izvēlēties tos, kam strūklas struktūru var mainīt 4–8 režīmos, to pielietošana būs universāla visas sezonas garumā. Plakanstrūklu ļoti ērti izmantot, laistot noteikta platuma dobi, to izmanto arī stūru aplaistīšanai. Pistolei jābūt no mīksta polimēru materiāla, lai tā neslīdētu ārā no rokas un, nejauši nokrītot, nesaplīstu. Svarīgi, lai pistolei būtu izņemams tīrāms filtrs.

Automātiskie laistītāji. Ar tiem var laistīt noteiktus sektorus, turklāt dažāda izmēra. Tiem nav jāstāv klāt, kas taupīs jūsu laiku un darbu. Automātisko laistītāju darbība ir kvalitatīvāka un vienmērīgāka, ir iespējams pievienot dažādas papildierīces, kas ļauj to darbību pilnībā automatizēt.

Statiskie. Tie dod apļveida strūklu un līdz ar to nolaista apļveida sektoru. Trūkums – sektoru sadurvietās augsne vai zālājs tiek pārlaistīts. Pārsvarā der tikai zālienam, ja grib izmantot augiem, tad jānovieto uz garāka kāta. Ir modeļi, kas laista pusapli, taisnstūra laukumu, platāku vai šaurāku leņķa sektoru. Bez sektora atšķirībām ir tādi, kuriem var mainīt strūklas raksturu.

Labāki ir smidzinātāji, kas ūdens spiediena rezultātā rotē ap savu asi, tā var vienmērīgi nolaistīt lielas teritorijas. Var aplaistīt gan dobes, gan to malas. Impulsa tipa sprauslām ūdens strūkla tiek izsviesta ar noteiktu intervālu. Tās var tikt novietotas uz kāta, līdz ar to der universālai izmantošanai. Vēl labāk, ja sprauslām var uzstādīt noteiktu laistīšanas sektoru, parasti 90°, 180°, 270°, 360° rādiusā.

Svārsta smiinātājdzi ir piemēroti taisnstūra laukumu laistīšanai. Svārstība notiek noteikta leņķa sektorā. Stienis pagriežas un nolaista atbilstošo platību. Platība irmaināma. Paredzēti zālienam un dobēm, kamēr augi vēl ir mazi un to lapas netraucē strūklas ceļu. Ar ūdens spiedienu darbināmie laistītāji paredzēti plašiem laukiem. Nolaista līdzenas, taisnstūra platības. Cena augsta.

Starpsavienojumi
Savienojumi var būt gan vienkārši, gan salikti, tos izvēlas atkarībā no veicamā uzdevuma. Noteikti jāizvēlas vienas firmas ražojumi. Lētajiem savienojumiem parasti ir īsas vītnes, šauri gredzeni un cieta plastmasa, kas, nepareizi ekspluatējot, bieži rada priekšlaicīgu iziešanu no ierindas. Garas vītnes un gredzeni nodrošina kvalitatīvu savienojumu. Labāki, bet ne lētāki būs no porainas, izturīgas plastmasas. Tāda plastmasa rokās neslīdēs un neradīs problēmas.

Vadības bloki
Apvienojami darbībā ar automātiskajiem laistītājiem, tā radot autonomu sistēmu, kas spēj pati ieslēgt un atslēgt laistīšanu. Parasti ir programmējami ar laika taimeri, līdz ar to var izmantot nakts stundas, tā laistīšanu padarot efektīvāku, var saprogrammēt nedēļu atbilstoši laika prognozei. Neieteiktu uzreiz sākt ar šādu sistēmu, jo vispirms ir jāsaprot dārza vajadzības, tikai tad varēs pateikt, kādu sistēmu visoptimālāk izmantot.