Saimnieks LV / 2020.gads (Janvāris.)

Lauksaimniecību bieži piesauc kā vienu no nozarēm, kas visvairāk ietekmē klimata pārmaiņas Eiropā un pasaulē, galvenokārt, saistībā ar siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijām, ko rada slāpekļa un oglekļa emisija no augsnes, degvielas patēriņš, mājlopi u.c. Lai meklētu veidus, kā šīs emisijas samazināt, kā arī vienlaikus neradītu ekonomiskus zaudējumus lauksaimniekiem, kopš pagājušā gada tiek īstenots projekts LIFE CRAFT: Klimata atbildīga lauksaimniecība Latvijā. Tā ietvaros uz vietas zemnieku saimniecībās tiks pārbaudītas trīs metodes: bioogles iestrāde augsnē, kontrolētā drenāža un tiešā sēja. Šajā reizē plašāk par pirmajiem diviem veidiem stāsta projekta vadītāja Laura Zvingule (Latvijas Dabas fonds), Jānis Reihmanis (Latvijas Dabas fonds) un Roberts Rotbergs (Vides risinājumu institūts).

– Kāpēc šis projekts tiek īstenots Latvijā?

Laura Zvingule: – Ideja par šādu projektu radās jau vismaz pirms gadiem pieciem, kad mēs aktualizējām ideju par klimata pārmaiņu mazinošām lauksaimniecības praksēm. Gan citur pasaulē, gan arī pie mums meklē veidus, kā lauksaimniecībā ieviest metodes, kas būtu draudzīgākas klimatam, veicinātu bioloģisko daudzveidību, kā arī būtu izdevīgas zemnieku saimniecībai no ekonomiskā viedokļa, tajā skaitā veicinātu ražību. Projekts Klimata atbildīga lauksaimniecība Latvijā tiek atbalstīts no Eiropas Komisijas finanšu instrumenta LIFE, kas finansē dažādas ar vides aizsardzību un klimatu saistītas aktivitātes. Projektu līdzfinansē arī Valsts reģionālās attīstības aģentūras Latvijas Vides aizsardzības fonda administrācija un projekta partnerorganizācijas. Ar savu projekta ideju mēs piedalījāmies konkursā visas Eiropas mērogā. Tā kopējais budžets ir 1.97 milj. EUR, no kuriem Eiropas Komisija sedz 60 %, īstenojot to no 2018. līdz 2023. gadam. Projektā ir iesaistītas četras organizācijas: Latvijas Lauku konsultāciju centrs, Vides risinājumu institūts, Latvijas Dabas fonds, kā arī Čehijas partneris – Czech Center for Science and Society.

Pētījums un metožu praktiskas demonstrācijas mums dos pamatu gan Latvijas, gan citu reģionu lauksaimniekiem ieteikt, kuras no metodēm – bioogles iestrāde, kontrolētā drenāža vai tiešā sēja – un cik lielā mērā palīdz samazināt CO₂ un citas SEG emisijas, tajā pašā laikā neuzliekot ekonomisko slogu zemniekam.

– Kāpēc lauksaimniecība ir tik lielā fokusā saistībā ar klimata pārmaiņām?

L. Zvingule: – Zemes izmantošanai un apsaimniekošanai ir būtiska loma klimata pārmaiņu radīšanā. Augsne un augājs gan emitē, gan uzkrāj siltumnīcas efektu izraisošās gāzes. Kā norādīts jaunākajā Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes ziņojumā, lauksaimniecība ir ievērojams siltumnīcas efektu izraisošo gāzu avots, kas veido apmēram 12 % no kopējām antropogēnajām jeb cilvēku radītajām emisijām. Lauksaimniecības radītie izmeši ir gandrīz dubultojušies laikā no 1961. līdz 2016. gadam. Arī Latvijā viens no galvenajiem siltumnīcefekta gāzu (SEG) avotiem ir lauksaimniecība, kas veido 24 % no visām valsts SEG emisijām. Šajā projektā mēs gan fokusējamies tikai uz augsnes apstrādi, bet lauksaimniecībā ir arī citi aspekti – lopu turēšana, kūtsmēslu uzglabāšanas iespējas, lopbarības ieguve.

Roberts Rotbergs: – Eiropas mērogā lauksaimniecība ir trešā lielākā nozare pēc emisiju izdales apjoma. Taču par laimi, lauksaimniecībā var pielietot dažādas metodes, kā, nekaitējot uzņēmējdarbībai, samazināt ietekmi uz vidi un mazināt ietekmi uz klimata maiņu.

– Kā jūs izvēlējāties tieši šīs trīs metodes?

L. Zvingule: – Izvēlēties šīs trīs metodes mums palīdzēja zinātniskās literatūras izpēte, kur aprakstīta to ietekme uz vidi un kultūraugu augšanu, ražību. Projekta ietvaros mēs esam prognozējuši, par cik samazināsies SEG emisijas katrā konkrētajā demonstrācijas laukā.

R. Rotbergs: – Kad šo projektu sākām plānot 2014. gadā, šīs metodes bija zināmā mērā inovatīvas. Par kontrolētās drenāžas ietekmi uz SEG emisiju samazināšanu nav daudz datu, tāpēc šis projekts mums to ļauj izmēģināt. Līdz ar to zemniekiem tas nav jādara par saviem līdzekļiem, mēs veiksim testēšanu.

L. Zvingule: – Lai arī termins tiešā sēja tiek lietots arvien biežāk, projekta sākumā nemaz nebija tik viegli atrast saimniekus, kas to pielieto un būtu ar mieru projektā iesaistīties. Pašlaik tiešo sēju daudzi izvēlas ne tāpēc, ka tas būtu labāk videi vai bioloģiskajai daudzveidībai, bet gan tāpēc, ka tas prasa mazāk darba, līdz ar to arī strādnieku, jo viņu trūkst. Tāpat tas prasa mazāku tehnikas parku un mazākas finansiālās saistības, arī mazāku degvielas patēriņu. Redzam, ka tiešās sējas agregāti tiek iegādāti arvien biežāk. Šo no visām metodēm varētu uzskatīt par vienkāršāko un ātrāk ieviešamo, ja vien ir vēlme. Vienīgais, ir jābūt pacietībai, jo tiešā sēja savu rezultātu var uzrādīt pēc pāris gadiem, sākumā nekādu efektu var nejust vispār, pirmajos gados var būt pat ražības kritums, pārmaiņas notiks pakāpeniski.

– Pastāstiet vairāk par kontrolēto drenāžu!

R. Rotbergs: – Kontrolētā drenāža mūsu skatījumā bija potenciāli daudzpusīgs instruments, kas ir noderīgs gan lauksaimniekam praktiski, gan labvēlīgs videi. Reāli tas nozīmē izmantot meliorācijas sistēmas, kas lielai daļai lauksaimnieku jau atrodas uz laukiem. Drenāžas sistēmu parasti veido drenāžas caurules, kas novada lieko ūdeni no lauka. Kādā lauka vietā mēs ierīkojam kontrolaku, kas strādā kā režģis jeb šķērslis šai ūdens notecei, un ir iespējams regulēt, kādā līmenī ir aizsprosts. Jo tas atrodas augstāk, jo arī ūdens līmenis uz lauka ir augstāks, varam to sezonas laikā pielāgot arī atkarībā no tā, cik dziļas ir augu saknes. Ārpus augšanas sezonas varam turēt augstāku ūdens līmeni un to regulēt brīžos, kad uz lauka ir jābrauc tehnikai. Augkopībai tas ir ieguvums, jo var īslaicīgi uzkrāt ūdeni konkrētajā teritorijā, mazinot sausuma risku, ja ilgstoši nav nokrišņu, mazināt plūdu riskus, savukārt no vides viedokļa ieguvums ir – mazāk barības vielu ietek lejtecēs.

Ziemeļamerikas zinātniskie pētījumi rāda, ka, jo augstāks ūdens līmenis augsnē, jo mazākas siltumnīcefektu gāzu emisijas – mazāk skābekļa augsnē, notiek mazāk organisko procesu. Mēs projekta ietvaros gribam saprast, cik augstu ūdens līmeni varam turēt un kad tas būtu jālaiž uz leju. Zinātniskā literatūra arī saka, ka iztekošajā ūdenī ir mazāk barības vielu, tātad tās vairāk paliek uz lauka, kas nozīmētu, ka saimniekam, piemēram, būtu mazāk jāmēslo lauki. ASV veiktajos pētījumos ir tikuši novēroti arī ražas kāpumi par 5–7 %, bet to mēs pašlaik apgalvot nevaram, tad ir jāzina klimatiskie apstākļi, audzētā kultūra. Metode ir gan ekoloģiski, gan ekonomiski pamatota, tāpēc vēlējāmies to izmēģināt cerībā, ka tā lauksaimniekam atpelnītos laika gaitā.

Pētījumā mēs iegūsim arī salīdzinājumu, vienā laukā ierīkojot drenāžas sistēmu, bet līdzīgā blakus laukā ne. Mūsu projekta daļa birokrātiski ir vissmagākā, jo mums jāveic saskaņošanas darbi būvvaldē un arī ar kaimiņu saimniecībām. Kontrolētajai drenāžai ir ierobežojumi tādos gadījumos, ja ir ļoti slīps lauks, – tad būtu jāliek krietni vairāk drenāžas aku, kas vairs nav rentabli. Ar saviem čehu partneriem mēs ap saimniecību ierīkosim arī sensoru tīklu, kas monitorēs ūdens līmeni ap akām. Tā varēsim pārliecināties, cik liela ir vienas akas ietekmes zona. Paralēli katrā saimniecībā ierīkosim vietējo meteoroloģisko staciju, kas rādīs nokrišņu un temperatūras datus, kas mums noderēs secinājumu veikšanai.

Mūsu mērķis nav lobēt šo metodi, sakot, ka tā noteikti būtu jāievieš, mums ir jāpārliecinās par tās efektivitāti. Tiks rīkotas arī atvērto durvju dienas, kad aicināsim lauksaimniekus pārliecināties praksē, kā šīs metodes strādā.

L. Zvingule: – Prognozējam gan, ka atvērtās dienas nebūs ātrāk par 2021. gada sezonu, jo gribam, lai metode tiek izmēģināta visos četros gadalaikos. Vienīgi tiešajai sējai demonstrējumi varētu būt ātrāk, jo tur process jau ir sācies.

– Kā izpaudīsies bioogles pielietošana?

Jānis Reihmanis: – Arī par bioogles pielietojumu ir atsauces ārvalstu pētījumos, tāpēc mēs to vēlamies notestēt vietējos apstākļos. Bioogles iestrāde augsnē varētu gan paaugstināt ražību un piesaistīt mitrumu, gan samazināt nepieciešamību pēc mēslojuma, gan arī radīt tiešu efektu uz siltumnīcefektu gāzu samazināšanu, jo augsnē kopā ar ogli tiek ierakts ogleklis, kas tiek burtiski izņemts no aprites.

Var teikt, ka tā ir zināma metodes renesanse, jo aprakstīts, ka jau pirms tūkstošiem gadu Dienvidamerikas indiāņi Amazones baseinā lietojuši terra preta – uzlabotu melno augsni, ko viņi gadiem bagātinājuši, bezskābekļa vidē dedzinot kokus un kokogles iestrādājot augsnē. Pētījumi gan nav viennozīmīgi – ir, kas pierāda efektivitāti, ir tādi, kas saka, ka ir vajadzīgs laiks, lai bioogles efekts izpaustos.

Mums pašlaik trīs saimniecībās ir ierīkoti parauglaukumi, kur katrā ir četri lauki – trīs dažādas koncentrācijas un viens kontroles lauks bez ogles lietojuma. Šajos izmēģinājuma lauciņos aug dārzeņi, jo tos ir vieglāk atsevišķi novākt, kā arī nosvērt, lai mērītu ražas pieaugumu, bet praksē bioogli var lietot visa veida augiem.

Iespējams, šīs metodes mērķauditorija nav lieli un vidēji lauksaimnieki, jo vismaz pašlaik pielietotais bioogles iestrādes process ir laikietilpīgs. Izmēģinājuma lauciņos to veicām ar rokām vai mēslu izkliedētāju. Taču, ja varēsim to paveikt mehanizētāk un automatizētāk, piemēram, ar kaļķošanas agregātu, tas būs aktuāli jebkura lieluma saimniecībā. Tomēr arī pats materiāls nav lēts, tāpēc sākumā jābūt skaidram, ka tiešām būs rezultāts.

– Kas īsti ir bioogle?

J. Reihmanis: – Kokogļu ražošanas blakusprodukts – atsijātā smalkā frakcija jeb koksnes pirolīze – sadedzināšana bezskābekļa apstākļos. To var izgatavot arī mājās, piemēram, tie, kas nodarbojas ar permakultūru, to paveic, kurinot bedrē un apsedzot ar augsni, kur paliek tīrs ogleklis, jo pārējais iztvaiko.

L. Zvingule: – Te jāuzsver, ka tie nav pelni! Tās ir pilnīgi atšķirīgas lietas gan pēc ieguves veida, gan ķīmiskā sastāva.

J. Reihmanis: – Tieši tāpat arī sagaidāmās ietekmes ir pavisam citas, salīdzinot ar pelniem, bioogle vairāk ielabo augsnes struktūru. Bioogle ir ļoti poraina, tai ir liela virsma, kas nodrošina dzīvesvidi mikroorganismiem, piesaista barības elementus un tos lēnām atdod atpakaļ augiem. Ir pat vēlams bioogli iestrādāt augsnē kopā ar mēslojumu un iepriekš sagatavot, piemēram, sajaucot ar kūtsmēsliem, jo ogle uzsūks sevī šo blakusvielu un atdos augsnei. Demo laukos mēs esam bioogli iestrādājuši gan ar kūtsmēsliem, gan zaļmēslojumu, gan Bioefekta preparātiem.

– Vai šī metode būtu interesantāka bioloģiskajiem lauksaimniekiem?

J. Reihmanis: – Ja mēs atrisinām iestrādes mehanizāciju, tad varētu apgūt lielas platības, kas der arī konvencionālajiem lauksaimniekiem. Vēl jautājums ir par cenu – vai iegūstamais ražas kāpums būs lielāks nekā materiālais ieguldījums. Taču to rādīs mūsu pētījums. Saimniecības, kas pašlaik piedalās pētījumā, tiešām visas ir bioloģiskas.

L. Zvingule: – Katrs saimnieks varēs izvērtēt, kura no metodēm viņam der labāk. Varbūt pat lietot divas metodes vienā saimniecībā. Piemēram, kopā ar tiešo sēju nevar lietot bioogli, jo tur augsni vispār neaiztiekam. Ja nu vienīgi to dara pakāpeniski – vienā gadā iestrādā bioogli, jo tā ir vienreizēja darbība un nav jāatkārto katru gadu, nākamajā turpina ar tiešo sēju. Savukārt ar kontrolēto drenāžu abas pārējās metodes var savietot. Katrā ziņā pašlaik metodes testējam atsevišķi un kombinētā veidā to nedarīsim.

– Vai ir saņemtas jau kādas atsauksmes no projektā iesaistītajiem zemniekiem vai tiem, kas par projektu ir lietas kursā?

L. Zvingule: – Projektā mēs ņēmām tikai tās saimniecības, kas pašas izrādīja interesi, jo ir diezgan striktas prasības un iesaistītajiem ir jāspēj tam veltīts laiks. Saimnieki ir ļoti atsaucīgi, lai arī viņiem ir veselīga skepse par rezultātiem, kas ir vajadzīgs. No pašiem izmēģinājumiem vēl ir par agru gaidīt rezultātus, bet dažas atsauksmes par tiešo sēju esam saņēmuši – saimnieki saka, ka beidzot ir sadīgusi labība tur, kur pirms tam nekas lāga nav audzis.

Projektam ir arī uzraudzības grupa, kas mūs konsultē, tur ir pārstāvji no Zemnieku saeimas, Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas, Zemkopības ministrijas, VARAM. Tā kā mums ir iespēja dzirdēt arī lauksaimnieku viedokļus un esam saņēmuši labus padomus projekta īstenošanai.

Projekta beigās tiks arī radīta praktiska rokasgrāmata, kas būs pieejama jebkuram Latvijas zemkopim, kurā būs aprakstītas gan šīs, gan citas metodes, ko saimnieki var pielietot, lai samazinātu lauksaimnieciskās darbības ietekmi uz vidi un arī gūtu ekonomisku labumu.

– Vai potenciāli šīs metodes var tikt ieteiktas iekļaušanai ES likumdošanā, Kopējā lauksaimniecības politikā platību maksājumu saņemšanā?

L. Zvingule: – Jā, arī tas noteikti ir mūsu interešu lokā. Šobrīd mēs visdrošāk skatāmies uz tiešo sēju kā vienu no veidiem, par kuriem saņemt platību maksājumus. Protams, tas viss pašlaik ir tikai diskusiju līmenī. Taču arī tagad lauksaimnieki var saņemt ES fondu atbalstu par meliorācijas sistēmu sakārtošanu un tam var pievienot vērtību – modernizējot un ierīkojot kontrolētās drenāžas sistēmas. Tāpat tiek runāts par emisiju kvotu tirgiem – reģionāli vai starp valstīm, iekļaujot tajās arī lauksaimniecībā patērēto.