Saimnieks LV / 2018.gads (Jūnijs.)

Koku būvniecībā izmanto gan dažādās konstrukcijās, gan iekšējai un ārējai apdarei. Tas ir iecienīts ne tikai tāpēc, ka ir dabīgs, elpojošs materiāls, to var arī labi kombinēt ar citiem materiāliem. Koks ir ļoti dekoratīvs – tam ir raksts, turklāt katrai brusai vai dēlītim tas būs oriģināls. Īstam saimniekam svarīgi, lai jaunuzceltās ēkas kalpotu ilgāk. Kā pasargāt koku no dažādu ārējās vides faktoru iedarbības un bojāšanās to ietekmē? Par to sarunā ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes Kokapstrādes katedras vieslektoru Vilni Jakovļevu.

– Kā koku varam pasargāt no puvēm, pelējuma un citiem bojājumiem, ko rada sēnītes, baktērijas, tā dēvētie kaitīgie organismi?
Vilnis Jakovļevs: – Patiesībā mēs nevaram koku aizsargāt no dažādām sēnītēm – tās ir visur. Tas, ko mēs varam panākt ar dažādiem konstruktīviem un apdares risinājumiem, ir neradīt baktērijām un sēnītēm patīkamu vidi, kurā tās varētu attīstīties. Kaitīgie organismi pie koksnes būs tik un tā, bet, ja vide būs pārāk sausa, vai pārlieku mitra, tie koksnei nekaitēs. Visi zina, ka priedes dēļi sazilē, bet aplams ir viedoklis, ka dēļi inficējas ar šo zilējumu. Zilēšana nenotiks, ja koksne būs sausa vai pārāk slapja, lai attiecīgais mikroorganisms vairotos un attīstītos. Tieši tāpēc ražotāji, kam jātur lieli baļķu krāvumi, tos laista, tā radot sēnītēm un citiem organismiem nepatīkamu vidi.

Izšķir konstruktīvo aizsardzību un aizsardzību, izmantojot ķīmiskus apdares līdzekļus, tajā skaitā impregnēšanu. Konstruktīvā aizsardzība ir visefektīvākā. Apstrāde ar dažādiem līdzekļiem palīdz aizsargāt, bet vairāk gan piešķir estētisku izskatu. Piemēram, gribam, lai durvis ir dzeltenīgas, spīdīgas, – izmantojam attiecīgu aizsarglīdzekli ar dzeltenīgu pigmentu. Dzīvojamās telpās, kas ir normālā lietošanas kārtībā, agresīvas vides nav, izņemot virtuvi un vannas istabu. Arī saimniecības ēkā, instrumentu novietnē, kur netiek klāt lietus un saule, nav nekādas vajadzības koka elementus ķīmiski apstrādāt. No aizsardzības viedokļa raugoties, labvēlīgā vidē kokam nekas nebūtu jāuzklāj.

– Kas īsti ir konstruktīvā aizsardzība?
– Visvienkāršākais piemērs, kā nodrošinām konstruktīvo aizsardzību, – veidojam pietiekami lielas jumta pārkares. Jo lielākas tās būs, jo labāk būs aizsargāts ēkas būvniecībā izmantotais koks. Cits piemērs – ja ēka ir apšūta ar koka dēlīšiem, ar konstruktīvu risinājumu iespējams pasargāt apakšējo apšuvuma dēlīšu rindu no liekas mitruma uzsūkšanās. Kā zināms, vertikāli stāvošu dēlīšu apakšējie gali pirmie cieš no mitruma, bet, ja apakšējos galus nozāģējam slīpi, lietus ūdens labāk pil nost un nesūcas uz augšu gala koksnē. Tāpat ieteicams slīpi nozāģēt galus žoga dēlīšiem – gan apakšpusē, gan arī augšpusē. Mitrums koksnē iesūcas vairāk, ja ūdens stāv uz horizontālas virsmas, tāpēc no tādām jācenšas izvairīties. Turklāt uz horizontālām virsmām vistiešāk iedarbojas saules stari. Nav gluži pareizi teikt, ka koks baidās no ūdens. Slikti ir tad, ja ūdens koksnē iesūcas un paliek ilgstoši. Ja lietus nolīst, notek un koka konstrukcija vējā izžūst, nekas slikts nenotiks.

Mitrums var koksnē sasūkties no zemes. Parasti koka ēkai pirmie bojājumi rodas tajās vietās, kas ir tuvāk zemei. Tāpēc no zemes virsmas līdz koka konstrukcijām jābūt vismaz 30 centimetriem. Labāk, ja šis attālums ir vēl lielāks, jo zeme ir mitra un mitrums ceļas uz augšu. Diemžēl tā ir bieži sastopama kļūda būvniecībā – ēkas koka daļas atrodas pārāk tuvu zemei.

– Tas nozīmē, ka, būvējot no koka, piemēram, lapeni, laikus jāieplāno kāpnītes un uzbrauktuve ratiņiem?
– Tas ir viens variants. Otrs – kombinēt materiālus tā, lai lapenes lejasdaļā būtu izmantots cits būvmateriāls vai impregnētas koka detaļas, kas no mitruma necietīs, savukārt augšdaļu veidot no materiāliem, kuru aizsardzībai izmanto pārklājamu aizsarglīdzekli.

– Mēs runājam par aizsardzību no mitruma uzkrāšanās koksnē, bet kādi vēl ir agresīvie faktori?
– Otrs lielākais agresors, kas ietekmē koku, ir saule. Tā noārda koksnes virsējo kārtu. Visi vecie šķūnīši, senās mājas ir pelēki un raupju virsmu. To ar koku izdarījusi saule. Putekļi, lietus, vējš vien palīdz izskalot ārā noārdītās daļiņas. Saule kokam var nodarīt būtiskāku bojājumu nekā lietus, turklāt lietus ir tikai periodisks agresors, bet saule uz koksni iedarbojas katru dienu. Gan jāsaprot, ka lietus ir tikai viens no mitruma rašanās cēloņiem. Mitrums koksnē var uzkrāties arī no zemes, kā jau iepriekš sacīju, un kondensātiem.

– Kas vēl jāievēro, lai nodrošinātu konstruktīvo aizsardzību?
– Vēl viens būtisks aspekts, runājot par konstruktīvo aizsardzību, – vēdināšana. Celtniecības gaitā un ekspluatācijas laikā ir jānodrošina, lai varētu notikt pietiekama gaisa apmaiņa. Piemēram, pie mājas piestiprinot apšuvuma dēlīšus, obligāti aiz tiem jāatstāj gaisa spraugas. Minimālais vajadzīgo spraugu lielums – 30 milimetri, bet labāk būtu starp mājas sienu un koka apšuvumu atstāt pēc iespējas lielāku spraugu. Kāpēc tas vajadzīgs? Lietus samitrina dēlīti, un tam nepieciešams izžūt. Ja slapjums izžūst, dēlītis nebojāsies. Taču, ja no iekšpuses tas ir piestiprināts pārāk tuvu un līdz ar to ventilācijas nav, dēlītis spēj žūt tikai no vienas puses, un ilgstošā laikā dēlītī uzkrātais mitrums pilnībā neizžūst, un veidojas labvēlīga vide kaitīgajiem organismiem.

– Vai tad, ja kokam tiktu nodrošināta ļoti laba konstruktīvā aizsardzība, ķīmiska apstrāde nemaz nebūtu vajadzīga? Tas saglabāsies 100 gadus un vairāk?
– Senās koka ēkas, kas saglabājušās līdz mūsdienām, tieši tāpēc ir spējušas dzīvot tik garu mūžu. Tikai koksnes virsma arī tām ir izskalojusies grubuļaina. Tas rāda, ka apdare ar ķimikālijām nav primārais, kas kokmateriālam vajadzīgs, lai tas ilgi kalpotu. Taču ar apdari mēs varam lieliski papildināt konstruktīvo aizsardzību un vēl arī piedot kokam mums vēlamo vizuālo izskatu.

Atsevišķs stāsts ir par koksnes piesūcināšanu jeb impregnēšanu – tā būs nepieciešama tajos gadījumos, kad materiālam ir saskare ar augsni un ar konstruktīvo aizsardzību nav iespējams novērst mitruma klātbūtni. Tad piesūcināšana ar ķīmiskiem līdzekļiem neizbēgami ir nepieciešama. Tas attiecas uz ēku apakšējām vainagkonstrukcijām, brusām, dēļiem, stabiem, kas atradīsies zemē, vai kontaktā ar to. Interesanti, ka kokmateriālam, piemēram, zemē ieraktiem stabiem, bojājas aptuveni pirmie 30 centimetri augsnes dziļumā un aptuveni 20 cm virs augsnes, pārējais stabs saglabāsies labi. Dziļāk zemē, kur nav gaisa, neattīstīsies arī puves.

– Tātad tās konstrukcijas, kuras atrodas sausumā un ap kurām ir arī laba ventilācija, teiksim, spāres, var neapstrādāt ar aizsardzības ķīmiju?
– Var. Ar apdari iespējams pat kļūdīties. Ja izmantots tāds līdzeklis, kas veido aizsargkārtiņu, tādu kā plēvi, un spārē žūstot radušās plaisas, kas ir dabisks process, tad saplēsta būs arī šī plēve. Ja šādā gadījumā sāk tecēt jumts un uz spāres nokļūst ūdens, tas koku samitrinās, bet ārā vairs netiks. Turpretī, ja spāre būtu neapdarīta, mitrums iesūktos un, tiklīdz jumts tiktu salabots, koks drīz vien arī izžūtu. Tā kā ar pārāk sedzošiem līdzekļiem koka aizsardzībai var arī panākt pretēju rezultātu. Lai to labāk var izprast, izstāstīšu stāstu par švammīti. Ja jūs ieliksiet švammi celofāna maisiņā, kuram būs ar adatu izdurti daži caurumiņi, un iemērksiet maisiņu ūdenī, protams, švamme samirks. Pēc tam maisiņu izceļam no ūdens un noliekam saulē. Kas notiks? Švamme caur šiem mazajiem celofāna maisiņa caurumiņiem nekad neizžūs! Tas pats notiek ar apdarītu koku. Pietiek ar sīkiem defektiņiem, lai mitrums iekļūtu zem sedzošas apdares kārtiņas, bet pa tiem koks nekad nespēs izžūt sauss. Šo efektu nereti var novērot ar veciem logu rāmjiem, kas krāsoti neskaitāmas reizes, bet galu galā kļūst tik irdeni, ka ar pirkstu var iebakstīt. Sēnei loga rāmī ir ideāli apstākļi attīstībai – mitrums, siltums. Tā kā ar apdares veidu izvēli jābūt uzmanīgiem.

– Ja ķīmiskais līdzeklis ir jāizmanto, tad kādu izvēlēties, lai koks neaizietu bojā?
– Līdzekļus var iedalīt tādos, kas iesūcas koksnē (eļļas, vaski), un tādos, kas veido nosedzošu virskārtu, ko nosacīti var dēvēt par plēvi (lakas un krāsas). Trešais variants, kas tiek izmantots salīdzinoši nesen, ir vidusceļš starp abiem iepriekš minētajiem – lazūras. Tas ir apdares materiāls, kas paredzēts āra apstākļiem, tas iesūcas koksnē un sacietē, veidojot aizsargājošu kārtu, taču tā nav vis uz virsmas, bet gan pašā koksnē. Lazūra ir elpojošāks materiāls nekā krāsas, tas ļauj nedaudz iekļūt mitrumam koksnē , bet tik pat veiksmīgi arī izkļūt no tās. Vienlaikus lazūra dod vizuālu efektu. Es ieteiktu vienmēr āra darbiem izmantot lazūras. Izņēmums ir tie gadījumi, kad mēs nevaram pieļaut, ka mitrums vispār nonāk uz koka konstrukcijas. Piemēram, durvis un logi, kas pat no mitra gaisa var piebriest. Tad labāk noderēs sedzošie materiāli – kā lakas un krāsas. Tikai, izmantojot šos apdares materiālus, jāatceras par švammītes efektu. Tiklīdz durvīm radīsies kaut niecīgas skrambas, mitrums tiks iekšā koksnē. Šāds apdares materiāls ir daudz biežāk jākopj. Tas nozīmē – tiklīdz skrambiņa ir izveidojusies, tā vieta ir jānotīra un ar otiņu jāpiekrāso. Ja ir izmantota lazūra, pielabošana nav tik akūti nepieciešama, bet jāņem vērā, ka šis materiāls ļauj koksnei staigāt (durvis var piebriest).

Nekādā gadījumā iekštelpās nedrīkst izmantot apdares materiālus, kas paredzēti ārējām konstrukcijām, jo tie satur un izdala gaisā cilvēkiem kaitīgas vielas. Lai cik labs būtu kāds āra apdares materiāls, nekad nelietojiet to iekštelpās! Uzmanīgi jāskatās norādes uz etiķetēm. Es skeptiski skatos uz tādiem, kas der koka apstrādei gan iekštelpām, gan āra darbiem. Kas der visam, tā īsti neder nekam. Āra konstrukcijām paredzētiem līdzekļiem vairāk būs pievienota ķīmija pret saules un mitruma iedarbību, kas telpās nebūs aktuāli, savukārt līdzeklis iekštelpu virsmām, iespējams, būs cietāks, kas nebūtu piemērots āra virsmām, kuras gada laikā rūk un briest. Viens un tas pats līdzeklis nevarēs vienādi labi kalpot abos gadījumos.

Zināšanai!

Kad kokmateriālu uzskata par sausu
Aptuveni 20 % mitruma ir robeža starp sausu un mitru kokmateriālu. Ja mitrums ir lielāks par 20 %, turklāt ilgāku laiku, tādā kokmateriālā jau var sākt attīstīties nelabvēlīgi organismi – sēnes, baktērijas. Dēļiem, kas glabājas šķūnītī (tātad sausumā), mitrums nebūs lielāks par 16 %, koka mēbelēm mājoklī tas būs aptuveni 10 %.

– Kam vajadzētu pievērst uzmanību veikalā pie apdares materiāluplauktiem?
– Pirmkārt, vajadzētu skatīties, kādiem darbiem līdzeklis paredzēts, vai tas uz virsmas veidos mitrumnecaurlaidīgu kārtiņu. Daudziem tas būs teikts jau etiķetē, bet ne visiem. Uz fasējumiem bieži vien informācija ir ļoti skopa, taču uz klientu orientēti apdares materiālu tirgotāji, jums var pievienot tehnisko datu lapu, kas ietver daudz precīzākas un plašākas ziņas par apdares materiālu. Tajā būs arī norādīs, piemēram, vai apdares materiālu drīkst sildīt, kādos apstākļos tas jāklāj, vai tas jādara ar otiņu vai smidzināmo ierīci. Gan jārēķinās, ka tehnisko datu lapa visbiežāk būs kādā no svešvalodām, jo tirgotājam tā nav obligāti nedz jāpiedāvā, nedz jātulko.

Jāpievērš arī uzmanība cenai saistībā ar materiāla izlietojumu uz laukumu. Dažkārt kāds līdzeklis šķiet ļoti dārgs, bet iespējams, ka tā patēriņš uz kvadrātmetru būs krietni mazāks nekā lētākam līdzeklim. Lazūrveidīgie, piemēram, varbūt būs dārgāki, bet tie mazāk izlietosies. Taču nevajadzētu pieņemt, ka dārgie materiāli ir labāki un visi lētie ir zemākas kvalitātes vai patēriņa apjoma ziņā būs neizdevīgi. Šī būtu tā reize, kad ieteicams aprunāties ar kaimiņiem, draugiem, radiem, kas aizsarglīdzekļus jau izmantojuši savām būvēm. Iespējams, viņu pieredzē smelsieties labākos padomus.

Izvēloties apdares materiālu koksnes aizsardzībai, svarīgi arī skatīties, vai tajā ir krāsas pigments. Tā kā viens no lielākajiem agresoriem ārējā vidē ir saule, tieši pigmentam ir liela loma, lai koksni pasargātu no saules nelabvēlīgās iedarbības. Pigments neļauj koksnei kļūt pelēcīgai. Ja aizsarglīdzeklis nesatur pigmentu, koks neizbēgami kļūs pelēks. Ja sākumā koksni apdarām ar tādas krāsas pigmentu, kāda raksturīga attiecīgajam kokmateriālam, tad pēc trim, pieciem gadiem tādā krāsā tas arī saglabāsies. Ja nolakosiet svaigu koku, pilnīgi nepamatoti cerēt, ka tas paliks tādā pašā krāsā. Laka drīz vien saplaisās, kokā iekļūs mitrums, un tiks klāt arī saule. Pieredze rāda, ka visoptimālākie apdares materiālu toņi ir brūnie, brūni sarkanīgie, oranžīgi brūnie. Viss pārējais saules ietekmē nespēj labi kalpot un drīz vien ne pārāk labi izskatīsies. Arī melna krāsa kokam nav vispiemērotākā, jo melna virsma saulē ļoti uzkarst, līdz ar to koks saules pusē uzkarsīs, temperatūra var sasniegt pat 60 °C. Līdz ar to virsma ārkārtīgi žūst, veidojas plaisas, pa tām iekļūst mitrums un notiek visi nelabvēlīgie procesi.

– Cik bieži apdare ir jāatjauno, lai aizsardzība saglabātos?
– Jebkurš apdares materiāls ir regulāri jāatjauno, neviens nav mūžīgs. Lielākā ēku saimnieku kļūda – par to aizmirst. Ir jārēķinās, ka materiāli, kas iesūcas koksnē, ir jāatjauno katru gadu. Tas šķiet dārgi un laikietilpīgi, bet resursu patēriņš tikai relatīvi šķiet liels, jo pēc gada atjaunošanai ne materiāla, ne laika nevajadzēs daudz. Koks jau ir piesūcies, tam nepieciešams tikai viegli pāriet pāri ar otu. Nav nekas jāslīpē, nav jānoskrūvē detaļas.

Uz koka virsmas plēvi veidojošajiem materiāliem gan būs vispirms jādabū iepriekšējais klājums nost. Tos nevar klāt kārtu uz kārtas. Šis darbs jādara vismaz reizi piecos gados un prasīs vairāk resursu. Bieži vien tie būs tikai trīs gadi. Retos gadījumos apdares materiāls spēj nokalpot septiņus gadus. Ja ir radies defekts, skrambas, plaisiņas, bojātā vieta jāpielabo uzreiz, neatkarīgi no tā, cik sen materiāls uzklāts. Tiklīdz parādījusies materiāla lobīšanās, kaut vai manāms dažās vietās, jāslīpē nost viss, to vairs nebūs iespējams tikai pielabot.

– Ja runājam par būvju ārējo apdari, kāda virsma vislabāk kalpo – ēvelēta, ļoti gluda vai raupjāka?
– Jo vienkāršāka, jo labāk. Vislabākā būs zāģēta, raupja virsma, jo apdares materiāls ārējo vides apstākļu ietekmē neizbēgami izskalojas, noārdās. Zāģētā virsma ļauj apdares materiālam labāk iesūkties. Jā, materiāla patēriņš būs lielāks, taču tā uz virsmas būs arī vairāk un tik drīz nebūs vajadzīga atjaunošana. Koksne noārdīsies lēnāk. Tāpēc saimniecības ēkām, šķūņiem noteikti ieteicams izvēlēties raupjākus dēļus. Tie arī izmaksās mazāk.

– Ja šādus raupjus ārējās apdares dēļus paredzēts krāsot, vai tie vispirms būtu jāapstrādā ar kādu antiseptiķi, lai koksne saulē un lietū ilgāk kalpotu?
– Ja kokmateriāls neatrodas īpaši agresīvā vidē, kur ilgstoši turas mitrums, piemēram, tuvu zemei vai pat saskarē ar to, šāda apstrāde nav nepieciešama. Tā būtu lieka līdzekļu tērēšana – jūs maksāsiet par antiseptiķi, tā uzklāšana prasīs darbu un laiku, visbeidzot, ja līdzekli uzklāsiet uz virsmas, tas pēc trim, pieciem gadiem būs izskalojies un nekādi vairs nekalpos. Vai ir vērts tā censties pirmo triju gadu aizsardzībai? Tie nebūs noteicošie ēkas ilgmūžībai. Savukārt konstrukcijas, kuras atradīsies dažādām sēnēm un citiem kaitīgiem dzīviem organismiem patīkamā vidē, noteikti ir pamatīgi jāimpregnē, izmantojot attiecīgas rūpnieciskās tehnoloģijas.