Saimnieks LV / 2019.gads (Oktobris.)

Inga Tinusa jau vairāk nekā 20 gadus apmeklē un konsultē dažādas Latvijas saimniecības, esot SIA Baltic Agro agronome un reģionālā menedžere. Pieredzes šajā laikā iekrāts gana daudz, tāpēc interesanti dzirdēt, kā savas jomas profesionāle vērtē lauksaimnieku augošās zināšanas, darbojoties savos laukos.

– Jūs agronomijas nozarē un Baltic Agro uzņēmumā esat jau ļoti ilgu laiku.
Inga Tinusa: – Nāku no laukiem, un agronomijas studijas man šķita likumsakarīga izvēle. Esmu arī no citiem agronomiem dzirdējusi, ka tieši piedalīšanās konkursā Mēs tavi saimnieki, zeme mudināja uz šo izvēli. Blomes pamatskolā mūs šim konkursam gatavoja un iedvesmoja jaunā agronome Gunta Mangale, un man tas šķita tik skaists un interesants darbs. Pie tam tāds, ko varētu darīt mājās. Sākumā mācījos Smiltenes tehnikumā, pēc tam jau LLU. Kad studijas beidzu, kolhozi jau bija beiguši pastāvēt un atpakaļ neviens vairs negaidīja, mūsu kurss pajuka, kur nu kurais.

Es vienu brīdi strādāju pagasta padomē par lauksaimniecības konsultanti, tad kādu laiku pavadīju mājās, audzinot bērnus. Baltic Agro jeb toreizējā Kemira Agro Latvija iekļuvu, piedaloties konkursā, kurā pamudināja piedalīties bijušais kolēģis. Sākumā nemaz īsti nezināju, uz ko eju. Tolaik tā vairāk bija produktu tirgošana, ne tieši konsultēšana. Toreiz vēl darbojās dīleru punkti, pēc tam attīstījās ideja, ka jāstrādā ciešāk ar zemniekiem – tad arī braucām uz saimniecībām, konsultējām. Tolaik jau no augu aizsardzības līdzekļiem bija vien minimums, saimnieki tikai sāka lietot importa minerālmēslus. Tajā laikā zemnieks ar 50 ha jau šķita lielsaimnieks!

– Jūsu pienākumi palikuši nemainīgi.
– Jā, mani pienākumi daudz nav mainījušies, taču atkal ir citi apstākļi, arī lauksaimnieku paaudze ir nomainījusies, viņi strādā citādāk, un arī viņiem pašiem savs sālspuds jāapēd. Mēs tāpat joņojam pa laukiem, tikai saimniecības ir lielākas un konsultantu no dažādiem uzņēmumiem ir kļuvis vēl vairāk. Kādreiz ar zemnieku varējām apbraukt visus viņa laukus, tagad tas gluži vienkārši nav iespējams, mazākas saimniecības bieži konsultēju pa telefonu.

Man gadu laikā ir izveidojies savs klientu loks, ar ko strādāju. Tas tomēr prasa daudz jaudas. Gan mums, gan zemniekam ir vieglāk strādāt, ja izvēlas sadarbību ar vienu konsultantu vai uzņēmumu. Skaidrs, ka tehnoloģijas ir ļoti līdzīgas un izaudzēt jau var ar jebkuru, bet velns slēpjas detaļās. Protams, saimnieks var izvēlēties jebkurus produktus, bet svarīgi, lai nav haoss, jo jāpieturas pie vienas stratēģijas.

– Kāda ir lauksaimnieku motivācija – kāpēc izvēlas uzņēmuma konsultantu, nevis savu agronomu?
– Lielai saimniecībai vajag savu agronomu, tas ir pilnīgi skaidrs, jo konsultants nebūs visu laiku uz vietas, neizjutīs situāciju līdz galam. Ir arī saimnieki, kas paši ir agronomi un lieliski tiek galā. Savukārt vidējās saimniecības īsti nevar atļauties algot savu agronomu, joprojām laukos nemaz arī nav tik daudz speciālistu. Taču saimnieku zināšanu līmenis tāpat aug ar katru gadu – ja sākumā bija jāstāsta, kas šī ir par nezāli vai attīstības stadiju, tad tagad tā vairs nav – saimnieki paši pieņem lēmumus un nelūdz braukt katru nedēļu.

Uzskatu, ka saimniekiem ir jājūt sava zeme, augsne un jāsaprot, kas tai vajadzīgs. Pašlaik saimniekošanā virzāmies uz to, ka augsni nedrīkst nomocīt, izņemt no tās maksimālo un pēc tam barot pa trubiņu. Par savu augsni jārūpējas, tā jāčubina. Lai samazinātu slimību un kaitēkļu slodzi, jādomā par organisko vielu līdzsvaru, augseku. Ja augs jūtas komfortabli, tas neslimo. Ļoti laba lieta ir zaļmēslojuma kultūras, plikās papuves nekam neder!

Redzu, ka lauki paliek arvien skaistāki, izlīdzinātāki. Vislielākās problēmas sākas tad, ja grib ieraust pēc iespējas vairāk. Ja rapši veido ap 60 % augsekas, tas nav agronomiski pareizi. Pēc tam nav ko brīnīties, ja redzam krustziešu augoņus un vītes.

Integrētā augu aizsardzība varētu būt arī noderīga izvēle šobrīd, taču no zemniekiem saprotu, ka tur ir ļoti daudz papīra darba. Taču tas ir nepieciešamās kontroles dēļ, jo daži negodīgi gadījumi tā liek rīkoties. Godīguma princips ir svarīgs visās jomās. Piemēram, pērn ar graudu nodošanu arī daži lauksaimnieki aizmirsa par savu godavārdu. Ja ir nofiksēta augsta graudu cena, normāls uzņēmums vienmēr samaksās to, kas ir solīts, lai cik nebūtu grūti. Mēdz būt situācijas, kad graudkopim ir nofiksētas, piemēram, 5000 t graudu, bet izaug mazāk – tad jāsēžas pie saruna galda un jāmēģina rast risinājumu. Taču, ja zemniekam viss ir labi izaudzis, bet viņš aizved uz turieni, kur tajā brīdī ir lielāka samaksa, nevis tur, kur esi nofiksējis, un pasaka – nav man graudu, dariet ar mani, ko gribat… Tas nav pareizi. Un tad sanāk, ka godīgie zemnieki cieš, jo citiem uzņēmums it kā atlaiž nenodoto. Nepatīk, ka nav spēkā princips – vīrs un vārds! Ja esi uzņēmies risku un fiksējis cenu, tad pie tā arī paliec. Vienu gadu uzņēmums cieš lielākus zaudējumus, citu – lauksaimnieks.

– Latvijā ražas vienu gadu ir labākas, citu ne tik labas, tomēr maksimumu droši vien vēl neesam sasnieguši.
– Ražu lielā mērā nosaka mitruma nodrošinājums veģetācijas periodā, īstajā laikā un vietā. Pieaug arī minerālmēslu lietošanas apjoms, kas veicina ražas pieaugumu. Tāpat arī kvalitatīvāka un laikus veikta sēja atstāj savu iespaidu. Piemēram, pērn Vidzemē baidījās sēt ziemas kviešus, jo pāraugšot. Protams, situācija ir jāvērtē, bet tad izvēlamies mazāku izsējas normu un ļaujam katram augam parādīt savu potenciālu. Ja apakšā ir sabalansēts mēslojums, viss būs kārtībā. Tie, kas iesēja laikus, bija ieguvēji. Arī tehnoloģijas attīstās – sējmašīnas pašlaik iesēj perfekti, un augi dīgst vienlaikus, nevis katra rinda savā laikā.

Tāpat lauksaimnieki sāk saprast, ka nezāles vajag apkarot rudenī, jo pavasarī ar grūti apkarojamām nezālēm, piemēram, tīruma vijolīti, maura skareni galā netiks. Ja nelieto rudens herbicīdu un šo nezāļu ir daudz, nav izredžu uz labu ražu. Kāds saimnieks, kuram bija pietrūcis herbicīda diviem hektāriem, rudenī redzēja, ka ražas atšķirība bija 2 t/ha tikai tāpēc! Jo nezāles kultūraugu nomoka gan rudenī, gan pavasarī, kad uz tām vēl tiek uzlikts virsū slāpeklis.

– Vai strādājat arī ar bioloģiskajām saimniecībām?
– Nē, jo mums nav tik liels produktu klāsts. Tomēr man patīk šīs saimniecības, ja to dara no sirds. Bioloģiskajiem saimniekiem ir jābūt ļoti gudriem. Un daudz kas ir jāizdara laikā tieši tad, kad jādara. Tāpat, lai cik tas kādam dīvaini neliktos, ir būtiski ievērot mēness fāzes, kas ietekmē augu attīstību.

– Kā izvēlaties produktus, ko ieteikt zemniekam, jo Baltic Agro piedāvātais klāsts ir gana plašs un dažādu ražotāju produkti ir ar līdzīgu sastāvu?
– Patiesībā tas ir diezgan vienkārši, jo mūsu produktu portfelis ir labi sakārtots. Nav kaut kādu iekšējo pretrunu, prasības kādu produktu obligāti notirgot. Pārsvarā strādājam ar oriģinālkompānijām. Visa būtība ir saistvielā, jo darbīgā viela ir patentēta un pēc laika nonāk brīvajā tirgū lietošanai arī citām kompānijām. Saistviela ir tā, kas velk darbīgo vielu iekšā un vai nu rada, vai nerada stresu. Ja preparātu miglo vienu pašu, tad nav lielas starpības – tas ir oriģinālprodukts vai t.s. generic, bet mēs jau pārsvarā taisām kokteiļus, un tad rezultāts var būt visāds. Dažkārt gluži vienkārši var veidoties kāda nesaderība, bet tikpat labi viss var būt kārtībā. Un arī ne-oriģinākompānijām var būt ļoti labi produkti. Man ir diezgan viegli produktus ieteikt, jo esmu redzējusi, kā tie visi strādā uz lauka.

Kas attiecas uz to, ka no tirgus iziet produkti, kas tiek uzskatīti par kaitīgiem videi, – iespējams, ja viss virzās uz to, ka arvien vairāk rūpējamies par augsni, neko daudz nezaudēsim, jo slimībām būtu jāiet mazumā, bet augi paliks izturīgāki.

– Nozīme ir arī kultūraugu šķirņu izvēlei.
– Protams, atsevišķas šķirnes ir izturīgākas pret vienu vai otru slimību, un izvēle paliek saimnieku rokās. Ja salīdzina vietējās un ārzemju šķirnes, mūsējās ir ziemcietīgākas, pieticīgākas un izaugs labi arī sliktākos apstākļos, bet ražas apjoms nebūs tik liels. Vietējās šķirnes ir lapainākas, lielākiem stiebriem – salmu masa ir lielāka, bet arī tās daudzi izvēlas, jo neiet uz rekordražām. Katram ir jāzina sava augsne un jārēķina – cits ar 4 t/ha ziemāju ir lielākos plusos nekā kāds ar 10! Nav jēgas likt minerālmēslus, ja augsnē nav satura – fosfora, kālija, trūkst organisko vielu. Jāsāk ar to! Latvijā selekcionētai ziemas kviešu šķirnei ‘Edvīns’ liela priekšrocība ir ūsas – akoti, kas attur no cūku uzbrukumiem. Man žēl, ka daļa zemnieku negrib maksāt autoratlīdzības, tajā skaitā Latvijas selekcionāriem. Visi ir pelnījuši samaksu par savu darbu! Un no kādiem līdzekļiem tad lai turpina sēklu selekciju?

Dažkārt iesaku izmēģināt kādu jaunu kultūraugu šķirni. Piemēram, tagad Baltic Agro piedāvājumā ir ļoti pret veldri izturīga un ražīga kviešu šķirne ‘Informer’. Taču ne katra šķirne aug labi visur. Ir tā, ka vienam kaimiņam ‘Skagen’ izaug lieliski, otram lauks turpat pie robežas – un nekā! Ir kaut kāda savstarpēja nesaderība un viss.

– Kāds ir jūsu viedoklis par aršanu un bezaršanu?
– Bezaršanas tehnoloģijas tagad ir attīstījušās tik labi, ka ar tām var izdarīt daudz vairāk – uzirdina tieši to vietu, kur būs sēkliņa, bet pārējo augsni atstāj nekustinātu. Savā ziņā tas ir pareizi, jo augam pietiek spēka izdīgt un arī mikroorganismu struktūra tiek saglabāta. Viss, kas ir augsnē, turpina dzīvot savu dzīvi – sliekas, sēnes, baktērijas. Taču tad ir arī pilnīgi cita shēma, kā strādāt ar augu aizsardzības līdzekļiem, īpaši jāpiedomā pie slimību un nezāļu ierobežošanas. Taču, ja pareizi to dara, nekādiem ražas zudumiem nav jābūt. Aršana prasa vairāk resursu, bet lauks pēc tās izskatās daudz skaistāks. Tehnikas lietās neesmu tik zinoša, bet zemnieki ir gana izglītoti un paši atrod labāko tehniku un risinājumus tieši savai saimniecībai.

– Kāda agronomiski ir bijusi šī sezona?
– Pārsvarā ražas ir labas un ļoti labas, arī kvalitāte diezgan augsta. Lopbarībai graudi vairāk aizgāja tilpummasas un krišanas skaitļa dēļ. Vienīgi zemnieki nav apmierināti ar cenu. Mani klienti arī maz fiksēja cenas.

Kas pirmie sāka kult vasaras rapsi, bija pārsteigti par labajām ražām, jo sākums bija traks. Jau pagājušā gadā netika galā ar spīduli, un šogad šķita, ka vispār jāpaceļ rokas un jāpadodas. Rapši vienkārši nesāka ziedēt – visi ziedi izgrauzti. Taču kukaiņu attīstības posmi dabiski izbeidzās, rapši atkopās, bet es neticēju, ka tie spēs tik ļoti kompensēt tās pākstis, kas neizveidojās uz galvenā dzinuma. Tagad kūla 3.4–3.5. t/ha, kas ir gandrīz kā no ziemas rapšiem. Vēl, atskatoties uz sezonu, pirmajām sētajām pupām bija diezgan daudz sēklgraužu bojājumu. Zirņiem kaitēkļu nebija, tie izskatījās fantastiski.

Līdz ar klimata izmaiņām laukos aktualizējusies gaiļsāre, viendīgļapu nezāle, kas īpaši sastopama vasarājos. Kamēr nebija silto pavasaru, tā nesaauga, jo tās dīgšanai nepieciešama augsta augsnes temperatūra. Pēdējos gados ar šo nezāli ļoti jācīnās, jāuzmana savi sējumi.

– Vai savos darba gados esat novērojusi arī klimata izmaiņu izraisītās sekas?
– Pēdējos gados ir silti pavasari, bet arī ne vienmēr. Es neesmu to īpaši dokumentējusi, lai varētu precīzi pateikt. Ir sajūta, ka ir sausāks – īpaši vasaras pirmajā pusē. Apstākļi mainās, un jāskatās, vai mēs tiem mācēsim pielāgoties. Taču te atkal ir runa par to, vai pamatlietas ir kārtībā. Ja augsnē ir pietiekami daudz organiskās vielas, tā ļoti ilgi turēs mitrumu un sausums tik ātri postu nenodarīs. Pavasarī jāsēj, kamēr ir mitrums. Sausos pavasaros palīdz sējumu pievelšana. Ja ir sajūta, ka par agru vēl sēt, lauki ir jāšļūc, tad izjauc augsnes virskārtas kapilāru sistēmu, bet apakšā mitrums tiek saglabāts. Savukārt, ja ir lietusgāzes, neko daudz paveikt nevar, jārūpējas par lauku meliorāciju, lai ūdenim ir, kur aizskriet.

Pērn un arī šogad zemnieki sūdzējās, ka nenostrādāja glifosāti. Manuprāt, pamatiemesls varētu būt ļoti sausa augsne, vārpatai vielmaiņa lēna, glifosāts netika aiztransportēts līdz saknēm pietiekamā daudzumā.

– Ko aktuālu šobrīd varat ieteikt no pieejamajiem produktiem?
– No jaunajām tehnoloģijām varu minēt Seeds Sprint – mikrogranulas, kas tiek iestrādātas reizē ar sēju, to galvenā sastāvdaļa ir augam ātri uzņemams fosfors, kas nepieciešams spēcīgas saknes attīstībai, un papildus pievienota humusviela – barība augsnes mikroorganismiem. To jau vairākus gadus lieto kukurūzas audzētāji, tādējādi dodot spēku kukurūzas sēklām sadīgt un attīstīties arī nelabvēlīgos laikapstākļos. Šogad to plašāk sāk lietot rapšu un graudaugu audzētāji.

– Kādas kļūdas redzat lauksaimnieku darbībā, kādi ir jūsu ieteikumi un novērojumi nākamajai sezonai?
– Droši vien tagad visi jau paspējuši nomiglot laukus, jo ar nezālēm ziemājos vajag cīnīties rudenī. Tas noteikti atmaksājas. Pavasarī to nekādi nevar izlabot. Tāpat sējas termiņi, izsējas normas – vajag ievērot to, kas ir nepieciešams konkrētajos apstākļos. Ir graudkopji, kas joprojām strādā pēc principa – 250 kg sēklas uz ha. Tas nav pareizi! Šogad Kurzemē, kur bija ļoti zemas 1000 graudu masas, vajadzēja sēt kviešus 170 kg/ha... man jautā – vai tiešām varu sēt 170? Jā, jo nevajag radīt konkurenci pašu kultūraugu starpā. Tiem vajag vairāk brīvas vietas, tad labāk izpaudīsies. Tā arī ir viena no labas ražas pamatlietām. Vai arī – nelikšu minerālmēslus, ja nu nepārziemos. Bet... tad jau arī nepārziemos, ja nemēslosi! Augu aizsardzība pēc tam būs tikai cīņa ar sekām vai korekcija. Mums jājūt sava augsne!

– Kādi ir lielākie gandarījuma mirkļi jūsu darbā?
– Tad, kad mums ar saimnieku ir izdevies sasniegt iecerēto mērķi. Kad saņemu telefonā bildīti ar ražas rādītājiem. Priecājos, kad izdodas, un bēdājos, kad kaut kas nesanāk. Un tad vienmēr ir jāanalizē, kāpēc kaut kas nav izdevies – jāsaprot katra nianse, kāpēc kaut kas ir nostresojis vai apdedzis. Ir tādas lietas, kas ir jādara, tur nav variantu – piemēram, tagad jāmiglo rapši, tur nav, ko diskutēt. Taču, piemēram, kādu līdzekli izvēlēties, to varam apspriest, un saimnieks pats izvēlēsies. Lēmumus varam pieņemt tikai kopā. Ļoti novērtēju, ja ir godīga attieksme un atklātība.

– Kā ir mainījušies zemnieki šajos 20 gados?
– Jaunie saimnieki ir vairāk rēķinātāji. Tas ir pareizi, jo tas ir viņu bizness. Ja ar tēvu mēs esam daudzus gadus kopā strādājuši, tad dēls rīko konkursus, izvēlas labāko piedāvājumu. Tas ir normāli – katrai paaudzei ir savi kontakta punkti. Nepatīk, ja pieprasa pārdot produktus zem pašizmaksas. Gribas, lai arī manu darbu novērtē, citādi sanāk skriet pa laukiem, bet beigās mēs cīnāmies par centiem. Protams, lielā saimniecībā cents pie centa savācas lielākā summā.

Ir saimniecības, ar kurām es strādāju un kas no 50 ha šajā laikā izaugušas līdz vairākiem tūkstošiem. Un ir prieks uz to skatīties. Citas izaugušas līdz pāris simtiem hektāru, jo vairāk gluži vienkārši nav iespējams. 20 gados ir ļoti daudz pārmaiņu, bez tām nebūtu attīstības. Arī es mainos laikam līdzi, bet viena lieta, kas paliek nemainīga šajā darbā un vispār dzīvē, ir cilvēciskās attiecības.