Saimnieks LV / 2025.gads (Janvāris)

Jumurdas pagasta Sniķeros pie vitālās, darbīgās un izturīgās saimnieces Santas Lasmanes, kura nodarbojas ar kazu audzēšanu un siera ražošanu, viesojos vasaras vidū pirms vairāk nekā diviem gadiem. Interviju var izlasīt 2022. gada jūnijā numurā.

Kas ir mainījies šo pāris gadu laikā, kā Kaziņas Bonijas siers ir veicis savu uzvaras gājienu un kā lielais pieprasījums liek īstenot sapni par lielāku ražotni un plašāku sortimentu? – Šos un citus jautājumus uzdevām šarmantajai kazkopei teju gadu mijā.

– Kas ir mainījies šajos divos gados?
Santa: – Nekas daudz, tāpat strādājam no rīta līdz vakaram un no vakara līdz rītam, vēl naktis pieķerot klāt.

– Kas tagad – decembra vidū – notiek kazu kūtī un saimniecībā?
Santa: – Kazas visu sezonu godīgi devušas pienu un tagad pucējas ziemas guļai, mēs burtiski raujam pēdējos metrus decembrī – janvārī drusku atvilksim elpu. Šogad bija laba sezona – strādājuši esam ļoti daudz.

Pašlaik kūtī ir 50 kazas (Zānes, Latvijas vietējās un Latvijas vecā tipa šķirnes), to skaitā 35 slaucamas, no kurām vēl iegūstam apmēram 25 l piena dienā, kas ir diezgan labs rādītājs ziemas periodam.

Kazas ēd sienu, slaukšanas reizēs graudus un pupas. Skābbarību kazām neiesaka, jo tā atstāj ietekmi uz piena kvalitāti un kazu kuņģīši nav domāti skābai barībai. Ziemā nogāžam kādu egli un ievelkam kūtī uz Ziemassvētku laiku, lai kazām nav garlaicīgi un uzņem vitamīnu devu. No kūts pēc tam izvelku baltus apgrauztus un nomizotus kociņus.

Jau vairāk nekā gadu man gan kūtī, gan sierotavā ir kolēģe un palīdze Elīna Kaļva, brauc arī uz tirdziņiem. Sestdienās Elīna sastopama Kalnciema tirgū Rīgā, es savukārt Ērgļos, jo vietējie ļaudis mīl un ēd kazas sieru. Lai, vai kas un kur notiek, ērglēniešus cenšos neapdalīt.

Lai iegūtu vairāk produkcijas, šogad sākām iepirkt pienu no kaimiņu kazu saimniecības, bet viņi aizlaida kazas ciet un pārtrauca piena piegādi ātrāk nekā mēs cerējām. Tāpēc mēs šogad plānojam rīkoties nedaudz citādi un gada nogalē kazas ciet nelaist. Visas bļauj kā trakas, jo grib precēties, bet es viņām saku, ka man vajag pienu, jo ir gan kredītmaksājumi, gan citas izmaksas, kas jāsedz.

– Iebraucot sētā, mūs sagaidīja borderkollija šķirnes aitu ganu suns – vai var teikt, ka saimniecībā tagad ir palīgs kazu ganīšanā?
Santa: – 2023. gadā vasarā bija karstums, maz barības, kazas meklēja labākus laukus un neviena sēta nelīdzēja. Mērs bija pilns un meklēju risinājumu. Sludinājumos ieraudzīju, ka pārdod ganu suņu – borderkollija šķirnes kucēnu, kurš audzis saimniecībā, kur tur kazas, kura vecāki jau vairākās paaudzēs ganījuši lopus. Nopirku viņu un tagad pat nesaprotu, kā visus šos gadus esmu dzīvojusi bez viņa. Alonzo ir tik izcils ganu suns, saprot katru doto pavēli. Ne velti esam viņu pat iesaukuši par kolēģi.

Šķiet, ka viņš pazīst arī pulksteni, nekad nenokavēs slaukšanu. Alonzo zina, kā kazas jāsadzen uz vienu un otru pusi, uz slaukšanas galdu un nost no tā, uz ganībām un mājās. Nepaklausīgākajām kazām viņš prot taktiski parādīt viņu vietu. Ejot ganībās, varu uz viņu paļauties – Alonzo lopus sadzīs vienā barā vai izkliedēs, kad vajadzēs, varēs pagriezt ganāmpulku jebkurā virzienā. Tas ganīšanas instinkts ir tik spēcīgs, ka viņam vajag ganīt visus – otru suni, Elīnu un pat kaķus, jo visam ir jābūt tā, kā viņam patīk.

– Cik litru kazas piena ikdienā pārstrādājat?
Santa: – Vasarā katru dienu ražojam sieru un citus produktus, pārstrādājot apmēram 200–300 l kazu piena. Ziemas periodā, kad kazu piena ir ievērojami mazāk, gatavojam sieru...

Pilnu rakstu lasiet janvāra SAIMNIEKS LV numurā!