Saimnieks LV / 2021.gads (Oktobris.)

Ivars Straņķis dzimis 1992. gadā Ilvara un Ineses Straņķu ģimenē, Bauskas rajona Svitenes pagastā. Pēc Svitenes pamatskolas beigšanas mācījies Pilsrundāles vidusskolā, pēc tam izvēlējies studijas Jelgavas LLU Tehniskajā fakultātē. 2015. gadā ieguvis bakalaura diplomu, bet pēc diviem gadiem aizstāvējis maģistra grādu Lauksaimniecības inženierzinātnē, specializācijā Lauksaimniecības tehniķis.

Pēc izglītības ieguves Ivars Straņķis atgriezās dzimtajā pagastā un plecu pie pleca ar tēvu Ilvaru turpināja strādāt ģimenes zemnieku saimniecībā Rogas. Jau sesto gadu Ivars ir arī pasniedzējs Kandavas lauksaimniecības tehnikuma Saulaines teritoriālajā struktūrvienībā.

Jaunā zemnieka ikdiena ir cieši saistīta ar laukiem un zemkopja pienākumu pret zemi un sev vistuvākajiem cilvēkiem. Gana daudzi, kas uzauguši līdzīgos apstākļos un kopš bērnības izbaudījuši lauku darbu sūrumu, dodas vieglāka dzīves veida meklējumos. Ivars Straņķis ir palicis uzticīgs tēva iesāktajam un joprojām laukos saskata un īsteno dažādas iespējas.

– Kāds jūsu ģimenei bija saimniekošanas sākums?
– Daudzas zemnieku saimniecības dibinājās 90. gados un pastāv joprojām. Kopš pirmajām dzīves dienām esmu iesaistīts lauku darbos.

Mazotnē vēroju vecāku darbīgo ikdienu, pieaugot auga arī mani pienākumi, kurus neuztvēru kā darbu, bet gan kā dzīvi, kuras neiztrūkstoša sastāvdaļa esmu arī es.

Mēs, tāpat kā daudzi Latvijas zemnieki, esam izgājuši cauri visām lauku attīstības stadijām. Vispirms audzējām cukurbietes, tad kartupeļus. Tēvam tolaik bija tāda stādīšanas, novākšanas un šķirošanas tehnika, ka palīgstrādniekus novākšanas periodā nevajadzēja, kartupeļus novācām ar lielu un tam laikam modernu kartupeļu kombainu, savukārt šķirošanu veicām ar pašu pielāgotu un modernizētu šķirošanas tehniku, kas pati sadalīja kartupeļus frakcijās. Ražu piegādājām
bāzēm.

Tad viena bāzēm bankrotēja un mēs zaudējām ievērojamus līdzekļus, iegādājāmies mazlietotu ražas transportēšanas busiņu, bet drīz vien to nozaga. Busiņā atradās saimniecības oriģināldokumenti, kuru mums nav joprojām. Saskare ar bandītiem, izpirkuma naudas samaksa, pastāvīga naudas izspiešana un draudi ģimenes locekļu dzīvībai noveda tēvu pie pirmā insulta smagā formā. Līdz ar to kartupeļu biznesu tēvs izbeidza un palikām par graudaudzētājiem, pilnībā atsakoties no dārzeņu audzēšanas lielos apmēros.

Tēvam bijuši vēl divi insulti, divas smagas muguras operācijas, tāpēc no agras bērnības augsnes apstrādes un novākšanas darbus veicam kopā, lai viņam vajadzētu atrasties traktorā pēc iespējas mazāk. Zemes apstrādi un novākšanu kombainā veicu es. Tā 29 gados esmu ieguvis titulu Kombainieris ar 16 gadu pieredzi. Aizvešana un augu aizsardzības līdzekļi ir tēva ziņā. Mamma Inese palīdz sagatavot sēklas materiālu un visos saimniecības labiekārtošanas, kopšanas darbos. Pērn kopīgiem spēkiem uzcēlām pirtiņu un vasaras lapeni, kur svētkos, īpaši Jāņos atpūsties radu lokā.

Vecāki Ilvars un Inese ar mammas māsas bērniem.

– Neaizbēgāt no laukiem... Vai virsroku ņēma jūsu interese par tehniku?
– Man patīk lauki un lauku darbi. Kopš bērnības esmu vērojis, ka tehnika cilvēkam ir pirmais palīgs. Bez modernas tehnikas zemnieks nav karotājs. Tā ir jāmīl un jākopj tāpat kā zeme, tad labi kalpos un ļaus sasniegt iecerēto. Katras lauksaimniecības kultūras audzēšanai, saprotams, vajadzīgi savi atbilstoši agregāti, un tos iegādāties par saviem līdzekļiem nebūt nav vienkārši. Esam viena no tām saimniecībām, kas moderno tehnikas parku izveidojusi bez kredītsaistībām, vien ieguldot savu darbu. Jaunās tūkstošgades sākumā no pierobežas ievācāmies Raudiņu mājās, kur sākām likt stipru pamatu saimniecības attīstībai.

Laika gaitā ir uzbūvētas tehnikas novietnes, trīs garāžas, iekārtots neliels auto serviss ar auto pacēlāju, kuru tēvs ar mammu man uzdāvināja, beidzot bakalaura studijas LLU TF.

Remontdarbus varam veikt jebkurā gadalaikā un jebkuros laikapstākļos.

Rogās iegādājāmies tādu tehniku, lai mēs ar tēvu varētu strādāt pārī, izmantojot kombinētos agregātus, kas veic vairākus darbus vienlaicīgi, piemēram, sējmašīnu-frēzi. Tas ļāva ietaupīt gan laiku, gan degvielu, gan darba spēku, turklāt sagatavot augsni un veikt citus darbus pat tad, ja laikapstākļi nelutināja. Katram agregātam bija savs traktors, saimniecībā vienlaicīgi bija trīs CASE IH traktori, kas katrs veica savu darbu, nevajadzēja tērēt laiku pārāķēšanai, papilddarbus veica MTZ. Specializēto traktoru T16MG ar mazlietotu, deviņmetrīga augstuma šķērveida pacēlāju izmantojām gan novietnes un garāžas būvēšanai (ievācoties bija tikai māja un neliels šķūnītis), gan ērtākai ķiršu novākšanai.

Taču dzīve ieviesa savas korekcijas, tēva veselība pasliktinājās, un zemes platības nācās samazināt. Nav viegli nomest to, kam pamati likti tālredzīgi, attīstībai, īpaši novērtējot smago darbu, kas tajā ieguldīts. Mazās saimniecības, kur vai katrā mājā bija traktors, cita pēc citas beigušas pastāvēt, un tas nebūt neiepriecina. Tagad noturēties graudkopībā nav viegli. Mans tēvs ir lielisks piemērs, ka ar veselības problēmām, bet stipru apņēmību iespējams paveikt ļoti daudz. Ar to es bezgala lepojos un lepošos vienmēr.

Arī saviem studentiem mācu, ka saimniekam jābūt multifunkcionālam karavīram, kas spēj visu – sagatavot augsni, tehniku, veidot augu seku un risināt finanšu jautājumus, veikt remontdarbus, nebaidoties savas rokas notraipīt ar eļļu. Neder būt vīzdegunīgam čīkstulim.

– Kādus atceraties skolas gadus, augstskolas laiku?
– Mācības man problēmas nesagādāja, priekšmetu apguve padevās viegli gan Svitenes pamatskolā, gan Pilsrundāles vidusskolā. To absolvēju 2011. gadā ar ļoti labām sekmēm un skolas izlaidumā saņēmu ārsta Ozoliņa fonda stipendiju. (Aut. piezīme: Kopš 1982. gada Pilsrundāles vidusskolā naudas balvas piešķir no novadnieka Arnolda Ozoliņa izveidotā privātā fonda centīgāko un sabiedriski aktīvāko skolēnu atbalstam.) Iestājos Latvijas Lauksaimniecības universitātē Jelgavā, lai apgūtu inženierzinības. Arī tehniskie priekšmeti padevās bez grūtībām.

Augstskolā kopš 1. kursa saņēmu privāto stipendiju, ko Latvijas jauniešu atbalstam iedibinājuši ASV dzīvojošie Artūrs un Ērika Gerhardi. Nosacījums bija – labas sekmes studiju laikā un vēlme pēc tam nenogurstoši strādāt Latvijas lauksaimniecības atjaunošanas labā. Latiņa bija pacelta diezgan augstu, tādēļ pret mācībām izturējos ar lielu atbildības sajūtu, vajadzības gadījumā apmeklējot arī privātskolotāju.

Mācību prakse Rogās.

– Vai atlika laiks studentu dzīves aktivitātēm? Arī tēva saimniecībā taču bijāt klātesošs. Kā to visu apvienojāt?
– Kad daudz jādara, tad daudz nedomā, bet rīkojas. Biju viens no LLU Mehu dienu organizatoriem, šis ir viens no lielākajiem pasākumiem augstskolā, kas man sniedza ļoti daudz. Notikums bija grandiozs apmeklētāju un aktivitāšu ziņā. Arī ikdienā bija dažādi pienākumi kursā un fakultātē. No mācībām brīvajā laikā, protams, strādāju tēva mājās. Laiks skrēja ļoti ātri. Bakalaura darbam 2015. gadā izvēlējos tēmu par satiksmes drošību. Izveidoju iekārtu, kas ļauj pārbaudīt bremžu spēkus CSDD tehniskajās apskatēs automobiļiem. Tas, manuprāt, ir ļoti svarīgs faktors drošībai uz ceļa.

Tēma aktuāla, jo ir vairākas aktīvās pilnpiedziņas mašīnas, kurām bremžu spēkus nav iespējams noteikt CSDD stacijās – pagriežoties vienas ass riteņiem, aizmugure izmet auto no pārbaudes iekārtas.

– Kas jūs esat vairāk – zemnieks vai automehāniķis?
– Gan, gan. Vairāk tomēr zemnieks, jo tā ir būtība, nevis izvēle, un vijas cauri visam mūžam.

– Lauku aicinājums taču nepazuda, tomēr izvēlējāties vēl maģistra studijas...
– Izvēle bija diezgan likumsakarīga, jo sekmes bija labas un teicamas. Darbs bija veltīts pētījumam par graudu zudumu samazināšanu kulšanas laikā kombainam, kuru izmantojām saimniecībā.

Maģistra darbs viesa jauninājumus un diskusijas arī lauksaimnieku vidū, šajā sakarā tapa arī publikācijas, kas noderētu jaunajiem zemniekiem, pilnveidojot citu saimnieku tehniku.

Arī šo divu gadu laikā saņēmu gan LLU stipendiju, gan Ulmaņa stipendiju. Tā bija mana iespēja ar labu mācību darbu patstāvīgi iegūt līdzekļus.

Pērn saviem spēkiem ģimene uzcēlusi pirtiņu.

– Vai šajā laikā arī tēvs un ģimene varēja palīdzēt?
– Jā, noteikti, paldies viņam par to, bet daudz vērtīgāk ir pašam nopelnīt vismaz nepieciešamo minimumu. Neatsverams atbalsts bija tēva izveidotā saimniecība, kas deva stabilitāti un pamatīgas praktiskās zināšanas, ko studijās papildināju un uzlaboju ar teoriju. Mana bērnība bija lieliska, varbūt pārāk agri pieaugu, taču varēju izjust gandarījumu par to, ka darbojamies un pilnveidojamies savā labā.

– Kā aizsākās jūsu gaitas kā pasniedzējam? Vai bijāt par to domājis iepriekš?
– Nebūt ne. Vēl bakalaura studiju programmas laikā LLU Tehniskās fakultātes dekāns piedāvāja man darbu universitātē, taču, apsvēris visus par un pret, atteicos, jo katru dienu ceļš uz Jelgavu un atpakaļ paņemtu pārāk daudz laika. Tad 4. kursā saņēmu uzaicinājumu strādāt Saulaines lauksaimniecības tehnikumā par lauksaimniecības skolotāju. Piekritu un studijas maģistrantūrā apvienoju ar skolotāja darbu.

– Kā jutāties, nepilnu trīsdesmit gadu vecumā nostājoties jauniešu auditorijas priekšā, pats taču vēl mācījāties?
– Sākumā bija ļoti dīvaina sajūta, ka audzēkņi uzrunāja mani uz Jūs, taču drīz pieradu.

Skolas gados daudz nācās uzstāties pašdarbības pulciņu koncertos, piedalījos deju kolektīvos, dziedāju solo, un tas laikam palīdzēja izvairīties no lieka mulsuma auditorijas priekšā, būt sociālam.

Darbā saikne ar audzēkņiem veidojās laba, pratām atrast robežu starp mācību darbu un privātām lietām. Vispirms sekmīgas mācības, pēc tam viss pārējais.

– Kā tiek organizētas mācības un prakse?
– Parasti vispirms apgūst visu teoriju, pēc tam seko prakse. Tāpēc ir svarīgi, lai lauks un tehnika būtu pieejami, kad tēma apskatīta teorijā un ir jānostiprina praksē. Mācības organizēju pa posmiem – tēma plus atbilstošas praktiskās nodarbības. Tā apgūtais labāk paliek atmiņā.

Šādu plānu izveidot ir samērā grūti, tāpēc esmu gandarīts, ka nodibinājusies lieliska sadarbība ar SIA Pīlādžlauki vadītāju Māri Leitlantu, lai nodrošinātu mācības reālos darba apstākļos, mēs varētu izmantot saimniecības izejmateriālus (sēklu, minerālmēslus) un praktiski apgūt darbu uz lauka, nevis tikai tehnikas angārā teorētiski.

SIA Pīlādžlauki ir iespēja audzēkņiem pastrādāt arī ar viņu tehniku, veidojot prakses un paraugdemonstrējumus.

Šogad līdzīgu mācību praksi organizēšu arī Rogās. Abās saimniecībās būs pieejama esošā bāze, bet pašu modernāko, kas ienāk Latvijā, atbilstoši programmai nomāsim no lielākajām izplatītāju firmām. Lauksaimniecības tehnika attīstās ļoti strauji, ik gadu parādās kaut kas jauns, tāpēc ir svarīgi būt lietas kursā. Studiju laikā biju Vācijā, Hannoverē lauksaimniecības tehnikas izstādē. To būtu vērts apmeklēt ikvienam, kas grib saprast jaunākās tendences nozarē.

– Kā jūs motivējat audzēkņus mācīties arvien labāk, neatkāpties pirmo grūtību priekšā?
– Vispirms jau pasniedzējam aktīvi jāapgūst modernākās zināšanas, tad arī audzēkņi jutīs, ka viņu darbs nav ķeksīša pēc. Mana pieeja – palīdzēt un atbalstīt, cik vien iespējams, lai audzēknis iesākto paveiktu līdz galam. Rezultāti lauksaimniecības eksāmenos priecē.

Īpaši grūts izrādījās pagājušais gads, kad studijas nebija klātienē. Jauniešiem iekrājās parādi, komunikācija bija ierobežota, un tas daudz ko mainīja. Skolu atstāja un darba gaitas izvēlējās pat daudzsološi audzēkņi. Diemžēl tā notika arī citās mācību iestādēs.

Dalība autosportā, auto izdzīvošanā Jelgavā.

– Vai jums atliek laiks kādam hobijam?
– Mana atpūta ir pārmaiņas, kad darbs uz lauka savā saimniecībā mijas ar darbu skolas auditorijā.

Audzēkņiem cenšos dot vajadzīgo, dalos ar savu pieredzi. Ir patīkami, ka ne viens vien bijušais audzēknis vēršas pie manis pēc padoma. Tas ļoti motivē. Hobiji ir sports, auto un tehnikas jaunākās tendences, kas saistās ar dzelžiem. Dažreiz piedalos arī amatierlīmeņa auto sacensībās adrenalīna gūšanai un Mehu dienu auto izdzīvošanā, kur startēju ar individuāli pielāgotu bruņu mašīnu policijas dizainā – pielāgotu vieglo auto ar apslēptām bruņām, kas bez problēmām iztur arī frontālu triecienu.

– Kas jums attiecībās ar audzēkņiem ir vissvarīgākais?
– Godīgums. Šogad pirmo reizi esmu kursa audzinātājs, tāpēc ir īpaši svarīgi, lai mūsu starpā nebūtu melu, valdītu savstarpēja uzticēšanās un varētu atklāti izrunāt problēmas, kas traucē mācīties. Lai cik sarežģītas būtu dzīves situācijas, tās vienmēr ir risināmas.